Pireneji ir vieni no Latvijas tūristu retāk apmeklētajiem kalnu masīviem Eiropā galvenokārt lielā attālumā dēļ (2500 km). Ja kāds grib iepazīt kārtīgus kalnus, viņa izvēle parasti apstājās pie Alpiem. Uz Pirenejiem parasti brauc pēc Alpu apgūšanas. Zināmā mērā izlūkbraucienā uz Pirenejiem vasarā devās "Impro ceļojumu" direktors VILNIS KLINOVIČS, kopā ar kompanjoniem Raimondu un Jāni Romanovski izvēloties transportlīdzekli, kura lietošanai, sevišķi kalnu apstākļos, nepieciešama laba fiziskā forma velosipēdu. Katram šis ceļojums, ieskaitot lidošanu no Rīgas, izmaksāja 500 latus.
Projām no civilizācijas
Līdz Spānijas pilsētai Barselonai aizlidojām ar lidmašīnu, tad ar autobusu izbraucām 70 kilometrus ārā no pilsētas un pie slavenā Monseratas klostera sākām savu 20 dienu garo velopārbraucienu pa Pirenejiem. Šai lietai piegājām maksimāli spartiski un sportiski: ja reiz brauc iekšā kalnos un projām no civilizācijas, tad arī brauc! Brokastis un vakariņas gatavojām paši, tikai pusdienas centāmies paēst kādā krodziņā, kas atrodams jebkurā, pat vismazākajā miestiņā, stāsta
Vilnis Klinovičs. Dzīvojām līdzvestās teltīs, kuras gan slējām kempingos vai speciāli tām paredzētās vietās Pirenejos tāpat kā gandrīz visur citur Rietumeiropā teltis visur kur pagadās, celt nedrīkst un nav arī pieņemts. Braucienam izvēlējāmies pēc iespējas mazākus ceļus, turklāt tieši tos, pa kuriem notiek pasaules slavenākās riteņbraukšanas sacensības "Tour de France". Aizbraucām līdz Francijai un tad cauri pundurvalstij Andorai atpakaļ. Kopumā sanāca 1300 kilometru, vidēji dienā nobraucām ap 80 kilometriem, dažas dienas atpūtāmies. Bet kilometri jau maz ko izsaka: viens, ja ceļš visu laiku iet kalnup, pavisam kas cits, ja lejup. Tā atpakaļceļā braucot lejā no Pirenejiem 130 kilometrus ceļš veda tikai lejup spēj tikai stūrēt!
Labākais sniegs Rietumeiropā
To, ka Pirenejos no Latvijas esam reti viesi, sapratu, ka gandrīz mēneša laikā neredzēju nevienu automobili ar Baltijas valstu numura zīmēm. Bet domāju, ka tad, kad Alpi cilvēkiem būs apnikuši, noteikti brauks uz Pirenejiem, kas, ja lido ar lidmašīnu, nemaz neiznāk dārgāk. Pirenejus mazāk skārusi civilizācija, varbūt kalni nav tik augsti un iespaidīgi, taču senatnīgāki, tāpat ir skaisti skati, kanjoni un ziemā ir sniegs, turklāt, kā saka speciālisti, tas esot labāks nekā Alpos. Īpaša zeme ir pundurvalsts Andora, kur salīdzinājumā ar blakusvalstīm ir mazāki nodokļi un līdz ar to zemākas preču un pakalpojumu cenas. Šī valsts ienākumu lielāko daļu ienes investīciju piesaiste un tūrisms.
Pireneji tiek sargāti, piemēram, ar tūrismu nesaistīto satiksmi un kravu pārvadājumus novada vai nu gar vienu, vai otru kalnu masīvu daļu. Šā iemesla dēļ pat apturēta tuneļa buvniecība zem Puerto de Somportas kalnu pārejas, kas jau līdz pusei bija izrakts. Daudzviet Pireneju dabu sargā nacionālie parki. Spānijas pusē
Parque Nacional de Ordesa Y Monte Perdido, parasti saukts vienkārši par Ordesas nacionālo parku, un
Aigestortesas nacionālais parks, Francijas pusē Pireneju nacionālais parks. Dažviet tajos ir ceļi, pa kuriem nedrīkst braukt pat ar velosipēdu, piemēram, Ordesas nacionālajā parkā Spānijā. Ceļam priekšā
šlagbaums ar sargu un iekšā var tikt tikai ar satiksmes autobusu. Tur ir ļoti jaukas pastaigas vietas, kanjoni, klintis, ūdenskritumi, skats uz slavenajiem Rolanda vārtiem. Īpaši dabai paticis paspēlēties Ordesas nacionālā parka pretējā pusē Francijas daļā, kur klinšu sienas izveidojušās aplī. Te var sajust cilvēka niecību varenā dabas spēka priekšā. Šo vietu sauc par Gavarnī cirku. Vēl noteikti vajadzētu apmeklēt observatoriju 2865 metru augstumā. Tā atrodas ļoti gleznainā vietā piecus kilomterus no slavenās Turmalē pārejas. Varbūt mazliet savādi, bet redzējām diezgan daudz hidroelektrostaciju, tomēr, šķiet, atšķirībā no Latvijas apstākļiem tās tur dabai īpaši neskādē, jo upju gultnes ir dziļas un ūdens līmenis tur jau tāpat ļoti svārstās.
Pa "Tour de France" pēdām
Mani sevišķi interesēji tie ceļi, pa kuriem notiek lielās "Tour de France" riteņbraukšanas sacensības. Gribējās pašam pamēģināt tos ceļus, pa kuriem noris slavenākās un grūtākās riteņbraukšanas daudzdienu sacensības, kuras bija vērotas tikai TV. Tieši Pirenejos vienmēr izšķiras, kas šajā velotūrē uzvarēs. Tā uzbraucām 2115 metru augstajā Turmalē pārejā, kas uzskatāma par savdabīgu riteņbraucēju Meku un kurā lielā mērā kļūst skaidrs, kurš ir galvenais favorīts. Patiesību sakot, vislielākā nozīme jau nav augstumam, bet gan stāvuma procentam. Var būt divus kilometrus augsts, bet lēzens un relatīvi viegli pieveicams kalns, bet tikpat labi vairākas reizes zemāks, bet ar stāvuma procentu virs 10. Tas nozīmē, ka parastam velotūristam, kas sev līdzi ved bagāžu, jau vieglāk iet kājām. Uz ceļiem, kas ved kalnup, ik pa laikam ir norādes, cik tālu vēl ir līdz virsotnei un kāds kāpums gaidāms nākamajā kilometrā. Nekur citur tāda informācija un cieņa pret riteņbraucēju un velotūristu nav redzēta. Jāņem vērā, ka ik pēc simts metriem virs jūras līmeņa paliek aukstāks aptuveni par vienu grādu, tāpēc dažkārt vairākas reizes dienā ir jāpārģērbjas. Skābekļa badu vismaz Pirenejos vesels cilvēks neizjūt, pat 2400 metru augstumā Andorā jutāmies normāli. Kaut gan braukt ar velosipēdu, sevišķi pret kalnu, pats par sevi ir smags fizisks darbs. Piemēram, kādu 30 kilometru garu posmu pret kalnu, lai arī kā mēs gribējām, ātrāk par piecām stundām pieveikt nespējām. Kalnu ceļi parasti ir samērā šauri, pa tiem brauc arī pietiekami daudz automobiļu, taču kungs un karalis (atšķirībā no Latvijas) uz brauktuves ir velosipēdists, kuram vienmēr ir priekšroka, kuru visi ciena un sveicina. Vietumis brauktuve no vienas vietas nokrāsota ar "Tour de France" veltītiem uzrakstiem: uzmundrinājumi dažādiem sportistiem un komandām, pamatā, protams, franču valodā un franču adresēti.
Lielākoties pa kalniem ar velosipēdiem braukā vietējie (lielākajiem Eiropas ceļotājiem vāciešiem šim nolūkam jau ir Alpi), turklāt arī pensionāri, kas tādējādi uztur savu fizisko formu. Sevišķi daudz to ir sestdienās un svētdienās. Tie, kuri negrib vai vairs nevar pabraukt kalnup, uzbrauc virsotnē ar autobusiem un dodas lejup ar velosipēdiem.
Ļaudis kalnos ir ļoti atsaucīgi, jo tūristi ir viņu bizness. Saprasties var bez problēmām, pat izmantojot tikai zīmju valodu. Mēs runājām tikai angliski, spāņi saprata tikai spāniski, franči franciski. Krogā, piemēram, ēdienu var gluži labi pasūtīt, rādot tikai ar pirkstu uz vēlamo ēdmaņu... Kad kolēģa ritenim pārlūza asīte, atradām meistaru, kurš, iekams ķerties pie darba, vispirms palepojās ar fotogrāfiju, kurā bija redzams kopā ar šobrīd planētas labāko riteņbraucēju amerikāni Lensu Ārmstrongu. Velosipēdus bijām atveduši sev līdzi no mājām par tiem avio čārterreisā nebija jāmaksā. Pirenejos tādus braucamos, kādus var iegādāties Latvijā lielākoties Āzijā izgatavotus gan nemanījām, tāpēc jābūt gataviem, ka vajadzīgās rezerves daļas tur var arī neatrast. Arī mūsu gadījumā spāņu mehāniķis nevis nomainīja asīti, bet sakombinēja tādu kā pagaidu variantu. Tas nozīmē, ka dodoties uz Pirenejiem ar saviem velosipēdiem, tie rūpīgi jāpārbauda jau pirms došanās ceļa un jāapgādājas ar potenciāli lūstošākajām detaļām. Mums kalnos plīsa arī riepas, kuras acīmredzot nebija labākās kvalitātes. Nekas traks neatgadījās, jo likstas nenotika bīstamās vietās, bet nav grūti iedomāties, kas var atgadīties, krītot kādā ātrā nobraucienā.
Domāju, ja ne nākamgad, tad vēl pēc gada "Impro ceļojumi" piedāvās braucienu uz Pirenejiem, tiesa, ar autobusu. Brauciens ar velosipēdu, manuprāt, ir vairāk individuāla padarīšana. Jo ceļotājiem jābūt daudzmaz vienādā fiziskā formā, psiholoģiski saderīgiem, ar vienādu skatu uz dzīvi un līdzīgi tehniski ekipētiem.
Artis Drēziņš
Foto no Viļņa Klinoviča arhīva
Fotoparaksti
1. Vilnis Klinovičs (pa labi) un Jānis Romanovskis pēc kārtējās kalnu pārejas pievarēšanas. Šī vasara Pirenejos tāpat kā visā Rietumeiropā bija ļoti lietaina. Kalnos lijis gandrīz katru dienu un bieži nācies mainīt drēbēs. Kādu nakti ceļotāji pamodušies, jo jutuši, ka kopā ar telti sākuši peldēt...
2. Klints siena Ordesas nacionālajā parkā.
3. Gavarnī cirkā.
4. Tuisena maziņa spāņu pilsētiņa, kurā laiks, šķiet, apstājies vismaz pirms gadiem simts.
Dati
Pireneji ir kroku-cilu kalni Eiropas dienvidrietumos: Spānijā, Francijā un Andorā.
Garums: 450 km.
Platums: 20 110 km.
Augstākā virsotnē: Aneto smaile (3404 m).
Kalnu pārejas: 1500 2500 m.
Lielu daļu kalnus līdz 2100 m augstumam klāj meži: ozoli, kastaņas, kļavas, skābarži, priedes, egles, virs 2100 m krūmāji un pļavas.