|
Domāju, nekļūdīšos, apgalvodams, ka daudziem, sevišķi autobraucējiem, Polijas ziemeļaustrumu pieminēšana uzdzen vieglas trīsas 90. gadu kilometriem garās robežrindas uz Polijas un Lietuvas robežas, rekets un lielceļu laupītāji tik viegli no prāta neiziet... Taču izrādās, ka šī Polijas daļa, īpaši vēl nedaudz augstāk uz ziemeļiem no ceļa, kas ved uz Varšavu, kur ir senās Prūsijas teritorijas, ir poļu, vāciešu un citu Rietumeiropas tūristu iecienīta vieta. Uz turieni brauc baudīt dabu un meklēt šā reģiona daudzpusīgās vēstures liecības. Kā saka tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gids ARTIS ŠVEDREVICS, pamazām uz to pusi iekustas arī Latvijas tūrists. Prūsija bez prūšiem Paši poļi šo valsts daļu sauc par Mazūriju. Tā pa īstam šīs vietas skaistumu var sākt novērtēt, nogriežoties Suvalkos vai Augustovā pa labi uz ziemeļrietumiem un nobraucot dažus desmitus kilometru. Sākumā ceļi nav sevišķi labi, bet pamazām tie kļūst arvien gludāki, jo tuvojas vietas, kuras apmeklē vācu tūristi. Pie Gdaņskas ceļi jau ir gandrīz kā Rietumeiropā! stāsta Artis Švedrevics. Mazūrijai ir sarežģīta un asiņaina vēsture. 14. gadsimtā Polijas karalis Kazimirs Lielais nepakļāvīgo prūšu cilšu teritorijas iemainīja vācu ordenim, pretī dabūjot citas teritorijas. Vācieši ātri vien Marienburgā, tagadējā Malborkā, pamanījās uzcelt milzīgu pili lielāko ordeņa pili pasaulē, kas ir lieliski saglabājusies līdz pat šodienai un ir viens no tūristu iecienītākajiem objektiem, tās attēls redzams arī uz vecām reihsmarkām. 1410. gadā vācu ordeņa un Polijas Lietuvas valsts ķildas par teritorijām beidzās ar vēsturisko Grīnvaldes kauju, pēc kuras seno prūšu teritorijas, kurās nu jau dzīvoja daudz vāciešu, atkaļ nokļuva daļējā Polijas karaļa pakļautībā. 18. gadsimtā pēc Polijas sadalīšanas šīs teritorijas ieguva Prūsija. Pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā likās, ka Vācijai atkal būs no Prūsijas jāšķiras, taču tika sarīkots referendums un iedzīvotāji, kuru lielākā daļa ir vācieši, nobalsoja par palikšanu pie Vācijas. Pēc Otrā pasaules kara, kuru Vācija atkal pamanījās zaudēt, daļa Astrumprūsijas tika atdota PSRS (tagadējais Kaļiņingradas apgabals), bet pārējā daļa Polijai. Vācu tautības iedzīvotāji bez liekām ceremonijām ātri vien tika izsvēpēti no šā reģiona, bet par prūšu asimilēšanu, kā zināms, jau iepriekš bija parūpējušies vācieši. Prūsijā izsenis dzīvoja arī poļu etniskā kopiena mazuri, kuri 19. gadsimtā piedzīvoja īstu nacionālo atmodu, taču viņus vispirms apspieda vācieši, bet pēc Otrā pasaules kara paši poļi. Rezultātā tagad seno prūšu teritoriju apdzīvo gandrīz tikai poļi. Par senprūšu un vāciešu kādreizējo klātbūtni liecina tikai senie pilskalni, gotiskā arhitektūra un sarkano ķieģeļu celtnes, kas sastopamas faktiski katrā palielākā Ziemeļpolijas pilsētā: Olštinā, Elblongā, Gžicko, Ščitno u.c. Vilku midzenī Gatavojot uzbrukumu PSRS, fašistiskās Vācijas līderis Ādolfs Hitlers nolēma robežas tuvumā izveidot komandpunktu, kuru nosauca par Volfsšanci jeb, tulkojumā no vācu valodas, par Vilku midzeni. Izvēle krita uz Austrumprūsijas muižu Gorlitcu (Gierložu), kas atradās astoņus kilometrus no Rastenburgas (Ketržinas) pilsētas, tuvu lielceļiem un dzelzceļam. Celtniecība sākās 1940. gadā astoņu kvadrātkilometru lielā meža nogabalā, kuram no austrumiem piekļāvās ezeri, bet no citām pusēm tas bija nost no lieliem meža masīviem, tādējādi to vieglāk varēja pasargāt no partizāniem un spiegiem. Darbus lielā slepenībā un militāristu uzraudzībā veica vācu strādnieki un tie turpinājās līdz pat 1944. gada rudenim. Oficiāli tika paziņots, ka tiek būvēta ķīmijas ražotne, taču patiesībā tika celti vairāk nekā 80 dažādi militāra rakstura komandpunkta objekti: septiņi īpaši izturīgi dzelzsbetona bunkuri ar līdz pat desmit metrus biezām dubultām sienām un griestiem, kuri bija paredzēti pretinieka uzbrukuma gadījumā, vairāk nekā 40 bunkuri no betona un akmeņiem birojiem, oficieru un palīgpersonāla izmitināšanai. Nacistu līderiem Hitleram, Gēringam, Bormanim bija gan savs bunkurs, gan dzīvojamā māja, uzcēla arī kazino, viesnīcu un citas ikdienišķām vajadzībām piemērotas telpas visas pietiekami labi nocietinātas un nomaskētas ar zāli, košumkrūmiem un kokiem. Protams, celtnes tika labiekārtotas ar kanalizāciju, ūdensvadu, ventilācijas sistēmām, sakari bija nodrošināti ar visu pasauli, ceļi noklāti betona plāksnēm, bruģēti, piedevām visu kompleksu apjoza trīs aizsardzības joslas. Kopumā Vācijai šis projekts izmaksāja aptuveni 36 miljonus reihsmarku. Ādolfs Hitlers Vilku midzenī no 1941. gada 24. jūnija līdz 1944. gada 20. novembrim pavadīja ap 900 dienām (vadoņa mīļākā Eva Brauna Vilku midzenī neesot bijusi ne reizi). Tuvojoties padomju karaspēkam, 1945. gada janvārī Vilku midzeni paši vācieši pamatīgi saspridzināja un apkārtni nomīnēja. 1955. gadā apkārtni daudzmaz sakārtoja un kopš 1959. gada, neskatoties uz to, ka poļu tauta no fašistiem bija ļoti smagi cietusi, Vilku midzeni izveidoja par vienu no populārākajiem Mazūrijas organizētā tūrisma objektiem. Tur var iegādāties Hitlera bunkura modelīšus un apmesties bijušajā SS virsnieku kazarmā, kurā iekārtota viesnīca. Tiesa, lielākā daļa celtņu un bunkuru ir nacistu atstātā saspridzinātā stāvoklī un nav atjaunoti, nemaz nerunājot par to labiekārtošanu. Taču par Vilku midzeni savākta visa iespējamā informācija, kura ir pieejama tūristiem. Ir speciāli izveidotas takas, piemēram, iespējams soli pa solim atkārtot un izzināt grāfa fon Štaufenberga maršrutu tajā tālajā 1944. gada 20. jūlijā, kad šis vācu oficieris devās uz apspriežu bunkuru veikt atentātu pret Hitleru. Šim notikumam par godu bunkura atrašanās vietā ir piemiņas zīme. Ar kuģi... pa sauszemi Kaut ko tādu var redzēt tikai Mazūrijā! Zināms, ka senie argonauti un vikingi savus kuģus dažreiz, vajadzības spiesti, vilkuši pa zemi ar roku spēka palīdzību, taču tas nav bijis sevišķi labs paņēmiens. Ziemeļpolijā ir trīs kanālu sistēmas: Augustovas kanāli, Mazūru ezeru kanāli un Ostrodas Elblongas. Tieši pēdējais ir ļoti interesants ūdens līmeņu starpības pārvarēšanas jomā. Jau 16. gadsimtā, kad pieauga pieprasījums pēc kokmateriāliem, radās ideja savienot ostas pilsētu Gdaņsku (Dancigu) ar upi Drvecu un ezeru virkni. Šajā projektā vislielākās grūtības radīja ūdens līmeņa starpības izlīdzināšana pirms Družņo ezera pie Elblongas pilsētas. 104 metru lielā ūdens līmeņa starpība bija pārāk liela, lai to ar slūžu palīdzību izlīdzinātu 9,6 kilometru garā posmā. Pēc vairāku gadu darba inženieris Stīnke izstrādāja projektu, kuru Prūsijas valdība sākumā nodēvēja par vājprātīgā murgiem, taču inženierim izdevās pārliecināt, ka šāds projekts ir iespējams un var būt pat ekonomiski izdevīgs. Tika izbūvēti vairāki savstarpēji nesaistīti kanāli, ūdens līmeņa starpību starp kuriem pārvarēja pa sauszemi, izmantojot piecas pacelšanas iekārtas. Sauszemes ceļu garumi ir no 350 līdz 550 metriem, ūdens līmeņu atšķirības 13 24,5 metri. Pacelšanas iekārtas iekustina ūdens radītā enerģija, kas roda,s plūstot pa speciālām notekām no augstākās ūdens tilpnes uz zemāko un darbinot ūdensratu, kas ir savienots ar nepārtrauktu trosi, kas, pārvietojoties vienā virzienā veic ceļu uz leju, bet otrā uz augšu. Ūdens transporta līdzekļus paceļ vai nolaiž no vienas ūdens tilpnes otrā speciālos grozos, kuri slīd pa sliedēm. Šī pacelšanas sistēma darbojas kopš 1858. gada. Sākumā to lielākoties izmantoja kokmateriālu un citu preču transportēšanai, bet šodien pa to pārvietojas tūrisma pasažieru kuģi, jahtas un kuteri. Ziemā sistēma nedarbojas, bet no ledus brīvajos mēnešos tā strādā bez jelkāda cita enerģijas avota. Brauciens ar kuģi vienā virzienā (tā ir vai nu pacelšanās, vai nolaišanās) ilgst četras stundas un tas ietver ne tikai braukšanu ar kuģi pa sauszemi, bet arī pa kanāliem un pāri Družno ezeram, kas ir putnu aizsardzības rezervāts. Citi tūrisma objekti Olštinā noteikti jāapmeklē slavenā poļu dabaszinātnieka un sabiedriskā darbinieka Nikolaja Kopernika darba telpas muzejs. Protams, Gdaņska ostas un Hanzas pilsēta, par kuru būtu nepieciešams atsevišķs stāsts. Tās vecpilsēta gan krietni cietusi Otrajā pasaules karā, taču restauratori pacentušies, ka nezinātājam grūti pateikt, kura celtne ir autentiska, kura celta no jauna. Vēstures cienītājiem noteikti būs saistošs izbrauciens no Gdaņskas centra līdz Vesterplates zemesragam tieši šajā vietā ar vācu armijas uzbrukumu poļu garnizonam 1939. gada 1. septembrī sākās Otrais pasaules karš. Artis Drēziņš |