Vēl iepriekšējā dienā izjutusi Latvijas oktobra beigu klimatu gaisa temperatūra ap nulli, mitrums un pelēcība , nonācu Šveicē, Lugāno, kur pagājušā gadsimta pirmajā pusē dzīvoja Rainis un Aspazija. Dabas skaistums, gaisa temperatūra ap plus 20 grādiem, spožā saule radīja neaizmirstamus iespaidus, kaut Lugāno pavadīju tikai dažas stundas. Tā ir vieta, kurā jāatgriežas.
31. oktobrī vietā, ko Rainis dēvēja par savu otro dzimteni, viesojās Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Kopā ar viņu brauca arī žurnālisti.
Ieradāmies Lugāno no Bernes ar lidmašīnu. Jau ceļā varēja vērot lielisko, kalnaino Šveices dabu. Zem mūsu gaisa kuģa bija augsti kalni ar sniegu virsotnēs, kuri dažbrīd paslēpās mākoņos, nelieli kalnu ezeriņi, bet citviet mazi, kārtīgi lauciņi kā krāsaini ielāpi.
Vilinošais skaistums
Savukārt Rainis Lugāno pirmo reizi bija ieradies naktī, spīdējis mēness. "Mēs redzējām tikai zem kājām uguņus pilsētā un pretī sevim tumšas, augstas, biedinošas sienas Kaprina kalnus. Bija iespaids gluži savāds; noslēpumains, tumšs skaistums, kas likās mūs it kā ievīlis, kur mūs turēs kā cietumā," rakstīja Rainis grāmatā "Kastaņola", kuras apakšvirsraksts ir "Pa atmiņu pēdām otrā dzimtenē".
Protams, Rainis Lugāno ieradās ar pavisam citādām izjūtām nekā es. Nesen viņš bija bēdzis no Latvijas, kur pēc 1905. gada notikumiem viņam draudēja Krievijas impērijas režīma represijas. Skaistā, kalnainā vieta, kurā es apbrīnoju kalnu ieskauto pilsētu un Lugāno ezeru, idillisko ezermalu ar rāmiem gulbjiem un dīvainām pīlēm, greznās pagājušā gadsimta celtnes, Rainim bija tikai alternatīva cietumam, izsūtījumam vai pat vēl bargākam sodam.
Tomēr arī viņš prata novērtēt apkārtējās dabas skaistumu, ko ieraugot viens no maniem kolēģiem žurnālistiem iesaucās:
Jā, arī es šādā vietā varētu sarakstīt "Jāzepu un viņa brāļus"!
Lugāno ir fantastiska augu valsts daudzveidība: blakus biezām eglēm aug palmas, banānkoki, savvaļas citroni, kaut kas līdzīgs hurmai, un
Rainis, atceroties pirmo rītu Lugāno, rakstīja: "Viss mums likās brīnišķīgs. No mūsu loga atvērās brīnišķīgs skats uz Monte San Salvatore kalnu, lejā mirdzēja brīnišķīgs zaļš ūdens ezerā, gaiss bija tik maigs un piemīlīgs, krūtīm tik viegli elpot, ka brīnišķīga sajūta pārņēma mūs, vecos trimdiniekus, kuri ne sapnī nebija sapņojuši, kas dzīve un pasaule spēj dot arī ko daiļu un mīļu neprasot, izšķēržot, izbārstot pilnību."
Vārda meistara pieminētais San Salvatores kalns ir viens no jaukākajiem Lugāno ainavas veidotājiem. Rainim ļoti patika pa to kāpelēt, kaut arī gan toreiz, gan šodien tajā slinkākie var uzbraukt ar pacēlāju. Rainis rakstīja, ka, braucot ar "virvju funikolari", nevar gūt ne simtās daļas baudas. Pašā kalna galā ir maza baznīciņa, kuru mums, steidzīgajiem ceļotājiem, gan neizdevās apskatīt.
Ap pilsētu ir arī citi kalni, kuri, pēc Raiņa domām, sargājuši šo dārgumu Lugāno.
Muzejs svešumā
Kādu laiku Rainis un Aspazija Lugāno dzīvoja namā, kurā savulaik bija mitis itāliešu brīvības cīnītājs un filozofs Karlo Kataneo, arī trimdinieks. Tagad šajā namā iekārtots muzejs šim vīram, bet augšstāvā divas istabas atvēlētas Raiņa un Aspazijas piemiņai. Tā durvis rotā uzraksts latīņu valodā, kas būtu tulkojams šādi: "Mans nams ir miera un īstās brīvības nams." Nams atrodas Lugāno ezera tuvumā, iespiedies starp šaurām, itāliskām ieliņām. Ir savādi šeit, tik tālu no Latvijas, redzēt skapi, pilnu ar Raiņa un Aspazijas grāmatām. Te aplūkojami arī Raiņa manuskripti, dzejnieku simtgadēs izdotas jubilejas pastkartes un atklātnes. Vēl ekspozīcijā izvietotas abu rakstnieku fotogrāfijas dažādos dzīves posmos, izvietotas arī namu fotogrāfijas, kuros Rainis un Aspazija dzīvojuši, būdami Latvijā. Muzejā redzamas arī pastkartes, ko Aspazija sūtījusi uz Latviju, viņas plecu lakats un arī kokle kā latvietības simbols.
Muzejā saglabāti arī dažādi dokumenti, kas apliecina abu spalvas meistaru uzturēšanos šeit: izraksti no Lugāno iestāžu personu reģistriem, bankas dokumentu kopijas, pat pusdienu rēķini.
Viens no centrālajiem eksponātiem ir Raiņa un Aspazijas dubultportrets, ko gleznojis Rūdolfs Kronbergs.
Raiņa un Aspazijas piemiņas istabas iekārtotas pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar trimdas latviešu atbalstu, kuri sagādāja arī ekspozīcijas materiālus. Tagad par istabām rūpējas arī Lugāno pilsētas vēstures muzejs.
Dārgi, bet itāliski
Tikko ieradušies Lugāno, Rainis un Aspazija katru dienu devušies garās pastaigās. Ne tikai tāpēc, ka te bija daudz skaista ko redzēt, bet arī tāpēc, lai ietaupītu uz pusdienām. Viesnīcā abi rakstnieki ēduši tikai brokastis un vakariņas. Ēst arī pusdienas to plānais trimdinieku maks nespējis atļauties.
Pirmajos gados abiem rakstniekiem neklājās viegli, jo latviešu grāmatas kādu laiku pēc 1905. gada revolūcijas nemaz neizdeva. Rainis rakstīja "korespondences" ārzemju avīzēm, bet tās maz publicēja. Vēlāk Rīgas teātri sāka uzvest Raiņa un Aspazijas lugas, tika izdotas viņu grāmatas. Dzīve materiāli kļuva vieglāka. Tad arī viņi pārcēlās no mazās istabiņas Kataneo mājā uz pansiju "Stella d' Oro", kura atradās Kastaņolā, augstāk kalnos. Šī ēka līdz mūsdienām gan nav saglabājusies. Tajā vietā ir ceļš, bet tā malā Raiņa un Aspazijas piemineklis, kura otrā pusē latviešu un itāliešu valodā rakstīts, ka tas veltīts "Zelta zirga" autoram.
Rainis atzina, ka visas dzīves materiālās grūtības uzņēmusies risināt Aspazija. Viņa pat šuva abiem drēbes, kaut nekad agrāk nebija to darījusi.
Arī tagad vairākumam latviešu Lugāno cenas šķitīs pārlieku dārgas, jo te ir Šveice, kur neviens ēdiens restorānā nemaksā lētāk par septiņiem latiem. Greznākajā Lugāno viesnīcā "Villa Castagnola", kur pusdienoja arī Latvijas delegācija, vienvietīgs numurs vienai naktij maksā ap 150 latiem. Netālā Itālija, kura ir samērā lēta Eiropas valsts, droši vien būtu daudz izdevīgāka atpūtas vieta, taču Lugāno piemīt kaut kas tāds, kas vieglprātīgākam cilvēkam liek domāt: "Vai nav vienalga, ka tas dārgi maksās, es tik un tā te atgriezīšos, lai kāptu kalnos!"
Tomēr Itālijas tuvums Lugāno pilsētu un visu Tičīni kantonu, kurā tas atrodas, ir iespaidojis. Galvenā sarunu valoda te ir itāliešu, ielu nosaukumus raksta itāliski un kā pirmo ēdienu restorānos Latvijā ierastās zupas vietā pasniedz rissoto (rīsi ar piedevām) un antipastu (makaroni ar piedevām). Jāpiebilst, ka, ja pasniegts rīsu ēdiens, to acīmredzot pieklājas ēst tikai ar dakšiņu. Kad pusdienojot nazi jau bijām izmantojuši rīsu uzstumšanai uz dakšiņas, no oficianta dīvainajiem skatieniem sapratām, ka šis nazis bija domāts tikai otrā ēdiena ēšanai.
"Visas bēdas še top rāmākas; sašķeltais, lauzītais, izmocītais gars jūt savādas, nekad nejustas sāpes, kas viņam liekas kā veldzes," arī tā par Lugāno rakstīja Rainis. Varbūt arī mūsdienu stresa pārņemtajiem cilvēkiem jāpamēģina savas raizes kliedēt skaistajā Šveices stūrītī?
Ilze Kuzmina
Fotoparaksti:
1. Greznākā Lugāno viesnīca "Villa Kastagnola", kurā pusdienoja Latvijas delegācija. Itāliskā izskata policisti gādāja par Valsts prezidentes drošību.
2. No visām pusēm Lugāno aptver kalni, kuros Rainim patika kāpt un sauļoties.
3. Piemineklis abiem vārda meistariem, kuri Lugāno pavadīja 14 gadus.