Stradiņu slimnīcas asinsvadu ķirurgs DAINIS KRIEVIŅŠ nesen atgriezās no Sentlūsijas, kas ir civilizācijas viena no vismazāk skartajām Karību jūras baseina valstīm. 1499. gadā šo salu atklāja portugāļu ceļotājs Kolumbs, bet latviešu ārsts tur atpūtās. Sentlūsija bijusi gan Francijas, gan Anglijas kolonija, kopš 1979. gada neatkarīga valsts.
Biļete Rīga Sentlūsija un atpakaļ maksāja 550 ASV dolārus ("British Airways" debesmannas akcija).
Numuriņš, kurā mirst ķirzakas
Viesnīcu Sentlūsijas senākajā pilsētā Safriērā ar internetu izvēlējos jau Rīgā. Un kārtējo reizi pārliecinājos, ka internetā var būt arī maldīga informācija, stāsta Dainis Krieviņš. Lieliski noformēta interneta lappuse, fotoattēlā redzams luksusa numuriņš ar burvīgu skatu uz jūru. Uz lidostu pretim atbrauca taksometrs, kura šoferis arī izrādījās šīs viesnīcas... īpašnieks. Viesnīcā bija kādi septiņi numuriņi. Iegāju vienā no tiem un viss kļuva skaidrs. Vienā stūrī ar celofānu nodalīta duša, otrā pods. Siltais ūdens tik, cik pa dienu saulē sasilst. Un par to visu bija jāmaksā simts dolāri diennaktī! Brokastis bija unikāli mikroskopiskas: puse no vārītas vistas olas, mazs sviesta gabaliņš uz diviem cilvēkiem, nedaudz sulas un kafija. Pie kafijas varēja dabūt vai nu cukuru, vai pienu. To mums nezin kāpēc jautāja katrs ģimenes loceklis pēc kārtas: kad viens bija atnācis un to pajautājis, nāca otrs un jautāja to pašu... No vienas puses jau varētu dusmoties, bet, no otras puses, tas bija tik naivi pieklājīgi, ka bija tāds kā smieklīgs izmisums. Labi, ka tur varējām uzkavēties tikai pāris dienu ātri vien atradām citu, glaunāku viesnīcu Mago Estate par 140 dolāriem. Tur jau bija daudz pieklājīgāk: indiešu kokgriezumi, persiešu tepiķi un baseins, bet arī šajā viesnīcā netrūka eksotikas. Numuriņa vienas sienas vietā restes, caur kuriem ik pa laikam ienāk kāds dzīvnieciņš, piemēram, pie manis bija ieradusies nomirt ķirzaka, kuru pēc pusstundas apēda lielas skudras. Brokastu laikā katram tika iedota ūdenspistole, ar kurām atšaudīties no astoņiem viesnīcas pusmežonīgiem kaķiem, kuri, kā ierauga ēdienu, tā uzreiz tam metas virsū. Bija arī 15 centimetrus gari sienāži, kas, dvešot šausmīgas skaņas, ik pa brīdim grasās tev kaut ko nočiept no šķīvja! Tāda kā viesnīca dabā bez televizora, avīzēm un, saprotams, interneta pieslēguma, ko tikai ar lielām pūlēm varēju sameklēt pilsētā. Gaisma ausa sešos no rīta, tūlīt sāka dziedāt gaiļi, pēc divpadsmit stundām jau bija tumšs un tad uz salas un pilsētā vairs nav ko darīt, jo apgaismojuma nav. Naktsdzīves mūsu izpratnē pilsētā arī nav (varbūt vienīgā izprieca varētu būt pastaiga ar kabatas lukturīšiem), bet saviesīgās dzīvēs centrālais notikums, kā varējām spriest pēc pasākuma atraktivitātes, acīmredzot ir bēres vietējā kapsētā.
Pitonu kalnu narkotikas
Uz diviem stāviem kalniem, kas atrodas netālu no Safriēras un kurus dēvē par Pitonu kalniem, var doties ekskursijā: jo tuvāk kalnam, jo lētāk var sarunāt gidu, tāpēc maksa var svārstīties no pieciem līdz pat simts dolāriem. Cenas šajā valstī nav mazas, bet vienmēr var tirgoties un summu samazināt vairākas reizes. Ja kaut kas uz šīs salas lēts, tad tās ir narkotikas. Parasti uz mazajiem kuģīšiem, ar kuriem vietējie pārvadā tūristus, vispirms tev jautā par ceļa mērķi, bet pēc tam vai jūs negribat kaut ko uzpīpēt? Šo piedāvājumu neizmantoju, taču zinu, ka viena kārtīga deva maksā desmit dolārus un tas ir viens no saliņas slēptajiem biznesiem. Kad es redzu, cik labi paēduši izskatās un cik resnām zelta ķēdēm šajā nemaz tika ekonomiski augsti attīstītajā valstī staigā policisti, kuriem pret narkotiku tirgotājiem būtu jācīnās, tad nav jābrīnās, ka grūti pieejamajos Pitonu kalnos audzē marihuānu.
Safriēra ir neliela Līgatnes tipa pilsētiņa bez jebkādas rūpniecības, ar savu skolu, tūrisma informācijas centru, baznīcu, lielākais universālveikals atgādina padomju laika lielu veikalu. Iedzīvotāju lielākā daļa ir diezgan nabadzīgi: visvairāk viņi ir nodarbināti tūrisma biznesā un banānu plantācijās. Vēl sala ir kā benzīntanks garāmbraucošajiem kuģiem, kas tur papildina savus krājumus. Protams, ir arī narkotiku bizness: uz salas ir jahtu piestātnē, kur muita īsti nestrādā... Restorānu Rietumu pasaules izpratnē nav, ir vietējo diezgan kolorīti ēdieni, diemžēl to kvalitāte stipri atpaliek no cenām, vienīgi uz ielas no koloniālā laika drēbēs tērptas melnādainas vecas sievietes par pārdesmit santīmiem var nopirkt garšīgas baltmaizes bulciņas tās nu gan franči vietējiem ir iemācījuši izcept. Brauciens uz Sentlūsiju ir izdevīgs tiem, kuri, izmantojot tropisko augļu diētu, vēlas notievēt. Klimats ir karsts, tāpēc, piemēram, gaļas ēdieni ir gatavoti gandrīz tikai no sasaldētiem produktiem. Svaigu gaļu pāris reižu redzējām tikai tirdziņā, kur kādu vietēju aitu (iepriekš nokautu) turpat uz asfalta sacirta un pārdeva.
Kad tiesības var nopirkt
Pa salu droši var pārvietoties tikai ar maziem džipiem, kuriem visi riteņi ir velkošie, jo ar citiem braucamrīkiem to darīt ir bīstami un grūti. Esmu braucis pa dažādiem ceļiem, bet kaut ko tādu piedzīvoju pirmoreiz: teju ik pēc 50 100 metriem ir pagrieziens pa 180 grādiem. Pēc šādi veiktiem desmit kilometriem biju spiests konstatēt, ka man ir palicis slikti ar veselību. Vēl jāņem vērā, ka Sentlūsijā kā bijušajā angļu kolonijā daudz kas ir anglisks, piemēram, stūre ir automobiļa labajā pusē. Mēs visi esam pieraduši, ka autovadītāju tiesības var saņemt par kaut kādu ceļu satiksmes noteikumu zināšanu līmeni, bet Sentlūsijā tiesības var vienkārši nopirkt par 30 dolāriem. Un trīs minūšu laikā tiesības ir rokā! Un nevienu neinteresē, vai es vispār protu stūrēt! Lai iebrauktu, piemēram, Jūrmalā, ir jāmaksā viens lats, bet tur otrādi jāmaksā, lai izbrauktu no rezervāta. Un, ja gadījumā naudiņa nav paķērusies līdzi, tevi var arestēt un norīkot spaidu darbos.
Kur plunčājusies Žozefīne
Uz salas ir vulkāns, kurš darbojas. Visai miermīlīgs. Tajā var iebraukt iekšā ar mašīnu un pāriet pāri. Tas izskatās vairāk kā geizers, bet pietiekami bīstams. Kādreiz pa to varēja arī pavisam brīvi pastaigāties, bet, kopš kāds vācietis tur izvārījās, bīstamākās vietas ir norobežotas. Par simbolisku samaksu var dabūt valsts norīkotu gidu.
Sala ir slavena ar saviem ūdenskritumiem un baseiniem, kuri skaitās ļoti veselīgi pie tiem savā laikā jau Francijas karalis savai armijai izveidoja sanatorijas, tur savu bērnību pavadīja arī Napoleona sirdsdraudzene Žozefīne. Salā, protams, ir daudz rezervātu un botānisku dārzu, no kuriem ievērojamākais ir Mamiku dārzs, kurā atrodami visi augi, kas vien ir atrodami Karību salās. Pirms ieiešanas parkā apmeklētājs saņem grāmatu, kurā katrs augs ir atzīmēts un aprakstīts. Par 45 dolāriem (no katra) var nopirkt trīs stundu braucienu jūrā, lai palūkotos uz vaļiem un delfīniem. Vedēji gan neuzkrītoši piebilst: nav garantijas, ka šos jūras iemītniekus tiešām izdosies ieraudzīt. Kā vēlāk noskaidrojām, parasti jau arī neizdodas... Mūsu tūristu grupai gan palaimējās: tālumā redzējām palecamies divus delfīnus, bet tas bija tik tālu un pēkšņi, ka neizdevās nofotografēt. Stulbie tūristi, vai ne? Esmu diezgan rūdīts ceļotājs un uzskatu, ka mani nav viegli piemuļķot, bet šis bija tieši tāds gadījums. Pludmales gan ir burvīgas: tīras smiltis un visas iespējamās ūdens izpriecas.
Katru piektdienu uz salas ir jūrnieku svētki. Apdzīvotajās vietās zvejnieki liek galdā saķertos lomus, uz vietas tie tiek arī sagatavoti, un vietējie iedzīvotāji un tūristi var ķerties pie maltītes par samaksu, protams. Zivju ēdieniem klāt prasās piedzert alu. Vietējais alus tur skaitās nekas cits kā slavenais "Heineken", ko tur arī ražo.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Pie kartes
Sentlūsija.
Viena no Karību jūras baseina Mazo Antiļu vulkāniskas izcelsmes salām.
Platība: 616 km2.
Iedzīvotāji: 156 000 (90 % āfrikāņu, 6% mulatu, 4% eiropiešu un indiāņu).
Valoda: oficiālā valoda angļu, sarunvaloda franču valodas vietējais dialekts patois.
Reliģija: 90% katoļu, 7% protestantu, 3% anglikāņu.
Galvaspilsēta: Kastri.
Klimats: tropisks (mēnešu vid. t 18 29 C).