Eiropas zaļais dārgums — Slovēnija

Slovēnija skaitļos un faktos

Platība: 20 273 m2
Iedzīvotāji: vairāk nekā 2 miljoni
Iedzīvotāju blīvums: 97,8 uz 1 km2
Valsts pārvaldes forma: parlamentāri demokrātiska republika
Nacionālais sastāvs: slovēņi (87,8%), ungāri (0,43%), itālieši (0,16%), citi (11, 6%)
Valsts valoda: slovēņu, minoritāšu intensīvāk apdzīvotos apgabalos arī ungāru un itāļu 
Naudas vienības: slovēņu tolārs (SIT), 1 lats ~ 400 SIT
Vidējais dzīves ilgums: vīriešiem 71,01 gadi, sievietēm 78,62 gadi
Bruto iekšzemes kopprodukts (2000. g.): 18 miljardi USD
Bruto iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju: 9105 USD
Svarīgākās rūpniecības nozares (procentos ražošanas kopapjomā): pārtikas rūpniecība — 12,2%, tekstils — 11,8%, metālpārstrāde — 10,9%, elektrotehniskā un optikas industrija — 8,9%, koka un mēbeļu industrija — 8,9%, ķīmiskā rūpniecība — 10,1%, mašīnbūve — 10,9%, papīra un poligrāfiskā industrija — 7,3%, gumijas izstrādājumi un mākslīgās izejvielas — 5,4%.
Klimats: Alpu, kontinentāls un Vidusjūras.
Gada vidējā temperatūra: kalnos — zem 0 °C, zemes vidienē — no 0 līdz + 2 °C, Adrijas jūras piekrastē — + 2 — + 4 °C
Vidējā temperatūra jūlijā: zemes vidienē + 20 — + 22 °C, piekrastē — + 22 — + 24 °C.

Eiropas zaļais dārgums — Slovēnija

Kas notiek tad, ja Radītājam, pasaules zemēm un tautām brīnumus un dabas jaukumus dalot, kāja aizķeras aiz kāda kukuržņa? Tad krietna riekšava labumu izbirst un rodas tāda gandrīz neiespējami skaista zeme kā Slovēnija. Kamēr Radītājs tiek līdz Latvijai atlikusi Gūtmaņala, Gaiziņš… Nu labi, ir jau mūsu zemītei arī savs skarbs un neatkārtojams skaistums, tikai tas atklājas mīlošām acīm un īpaši uzskaņotām sirdīm. Bet Slovēnijā daba bliež pa visiem taviem jutekļiem ar barokālu atvēzienu — Jūlija Alpu sniegotās virsotnes, Adrijas jūras piekrastes laiskais skaistums, kaļķakmens klintis un baltiem akmens puniem nosēti karsta lauki, pazemes alu svešādā, bet vilinošā pasaule, ar vīnogulājiem apstādīti kalni un lejas, olīvu un lauru koki, kas izplata skurbinošu mūžības dvesmu, koši zilas, mūsu, ziemeļnieku, acij gandrīz nedabiskas krāsas, kalnu upes. Un tas viss valstī, kura teritorijas ziņā ir trīsreiz mazāka par Latviju. Un šie dabas jaukumi "komplektā" ar augsti attīstītu ekonomiku un kultūru — Slovēnija neapšaubāmi ir līdere Eiropas Savienības kandidātvalstu pulkā. Ja, šobrīd niansēs neiedziļinoties, pieņemam, ka Eiropas Savienība tomēr vairāk ir iespējams labums nekā sliktums, tad par Slovēniju, kaut arī tikai nepilnu piecu dienu braucienā šo valsti iepazīstot, gribējās secināt: Eiropas Savienību tā jau sen ir pelnījusi. Bet mēs jau sen esam pelnījuši Slovēniju — šo zemi, ko tūrisma ceļvežos dēvē par Eiropas zaļo dārgumu. Kad esi te bijis, īpaši kā mēs — “Lauku Avīzes” komanda: šoferis Dainis Pūga, fotogrāfs Aldis Jermaks, žurnālisti Raivis Būris un Dace Terzena — ātri caurskrienot, noteikti gribas atgriezties vēl. Un baudīt nesteidzoties.

Vai tūrisma Meka?

Tā gandrīz jāsliecas domāt pēc sarunas ar Slovēnijas tūrisma organizācijas ģenerāldirektoru Bojanu Medenu. Protams, var jau teikt, ka pati dabas māte slovēņiem piegādā tūristus, bet bez mērķtiecīgas šīs tautsaimniecības jomas attīstības diez vai to raksturojošie skaitļi būtu tik iespaidīgi. Un, proti: ienākumi no tūrisma šobrīd veido deviņus procentus no Slovēnijas iekšējā kopprodukta, bet 2001. gadā Slovēnijas jaukumus baudīja vairāk nekā 2 miljoni 80 tūkstoši visdažādāko pasaules valstu tūristu, protams, visvairāk no kaimiņvalstīm — Austrijas (174 350), Itālijas (269 057), Horvātijas (95 421), arī Vācijas (234 157). Īpaši pēdējos desmit neatkarības gados tūrisms Slovēnijā uzņem apgriezienus, bet pēdējos piecos sešos gados slovēņi tūristam var piedāvāt, kā šolaik saka, daudz jaunu produktu — jāteic gan, ne uzkrītoši lētāk kā dārgajās kaimiņzemēs Itālijā un Austrijā, toties, lepni teic Bojans Medens, cilvēks jūtas patīkami pārsteigts, cik daudz un ko viņam piedāvā par šo cenu. — Mēs nemaz negribam būt lēti, — Medena kungs liek punktu uz i.
Kas tad pēdējos gados visstraujāk attīstījies? Vislielākie ieguldījumi bijuši dažādos ūdenskūrortos jeb termās, kur prasmīgi izmanto dabisko minerālūdeņu bagātību. Tūrisma organizētāji atzīst, ka neticami veiksmīgs izvērties spēļu namu un kazino bizness. Šobrīd naudas rats griežas 12 dažādos iestādījumos Slovēnijā, divi vislielākie kazino atrodas pie Slovēnijas – Itālijas robežas, pārējie ir mazāki. Taču tie visi ierīkoti vairāk pēc Amerikas, nevis Eiropas spēļu namu parauga. Eiropas smalkākajās spēļu ellēs tiek ielaista izmeklēta publika un spēles notiek par lielām summām. Slovēnijas kazino ir demokrātiski, te spēlē uz relatīvi mazām summām, bet obligāts nosacījums, lai kazino būtu laba atpūtas programma un iespēja gardi paēst. Visi kazino esot akciju sabiedrības un to darbību ļoti stingri kontrolējot valsts. 1993. gadā Novo Goricā, kas atrodas tieši pie Itālijas robežas, atklātais spēļu un atpūtas centrs "Perla" tobrīd bija pat lielākais šāda veida iestādījums Eiropā. 
Lai Slovēnijas jaukumiem piesaistītu gados jaunus tūristus, īpašu vērību velta tā dēvētajiem adrenalīna sporta veidiem — raftingam (traukšanās pa kalnu upēm ar kanoe laiviņām), montainbaikiem (braukšana pa kalnu ceļiem ar īpaši pielāgotiem riteņiem) u. tml.
Paši slovēņi tūrisma sakarā runā par balto, zilo un zaļo sportu. Baltais — viss, kas saistās ar slēpošanas un citu ziemas sporta veidu kūrortiem Alpos, zilais — laivošana, kā arī makšķerēšana. Šos priekus baudīt uz Slovēniju dodas makšķernieki vai no visas Eiropas un pat tālākām vietām. Šīs valsts upēs zivju ka biezs un kalnu upē Sočā veiksminiekiem lomā gadoties arī brīnumainā marmorforele.
Taču slovēņi nemaz nevēlas, lai tūristi kā negausīgi siseņu bari sirotu pa viņu zaļo sakopto zemi, tādēļ tūrismu orientē uz individuālo un ģimeņu atpūtu. To patiesībā nosaka ļoti stingrā un striktā dabas aizsardzības likumdošana, kas, kā atzīst tūrisma organizatori, reizēm šo biznesu pat pārlieku ierobežo.
Citvalstu tūrists Slovēnijā uzturas vidēji 3 — 4 dienas, tāpēc viņam jāpiedāvā pēc iespējas dažādākas laika pavadīšanas iespējas — lai aizbrauc līdz Adrijas jūras krastam, izbauda alu noslēpumaino atmosfēru un noteikti nogaršo arī slovēņu virtuves gardumus. Tieši šī iespēja ir svarīga lauku tūrisma sastāvdaļa, jo puse no 400 zemnieku sētām, kuras iesaistījušās Slovēnijas lauku tūrisma apvienībā, nodarbojas tieši ar šo gastronomisko tūrismu. Otras divsimt lauku sētas tūristiem piedāvā arī naktsmājas — kopskaitā vismaz 4000 ceļotāju vienlaikus var baudīt slovēņu zemnieku sētas jaukumus, tā sakot, pilnā pansijā. Slovēnijā lauku tūrisms attīstījies jau kopš astoņdesmito gadu sākuma, bet par to nav jābrīnās, jo te allaž kā jau visā bijušajā Dienvidslāvijā atkāpes no klasiskā sociālisma pieļāva spēcīgas privātā sektora pozīcijas.
Mazliet pārsteidzoši bija tas, ka Slovēnijā pavadītajās dienās ne reizi nekur, arī tūristu iecienītās vietās, nedzirdējām krievu valodu. Jāatzīst, ka arī tūristiem sagatavotā informācija lielākoties bija tikai angļu, vācu un itāliešu valodā. Vai tiešām krievu tūristi Slovēniju nebūtu pamanījuši? Viņi taču tagad ir visur. Tāpat kā japāņi. Bojans Medens vieš skaidrību: pirms finansu krīzes Krievijā Slovēniju gadā apmeklējuši aptuveni 30 tūkstoši krievu tūristu, pēc tam šis skaitlis krietni sarucis, taču pēdējos gados cipars atkal kāpj, un 2001. gadā te bijuši 15 511 ceļotāji no Krievijas — par veseliem 28 procentiem vairāk nekā 2000. gadā. Medena kungs nemaz neslēpj, ka krievu tūristi viņiem ir ļoti izdevīgi, jo vidēji uzturas ilgāku laiku nekā tūristi no citām Austrumeiropas valstīm. Izskaidrojums vienkāršs — poļi, čehi, ungāri u. c. te ierodas ar mašīnām, bet krievi lielākoties ar lidmašīnu kādā no ikdienas reisiem Ļubļana – Maskava — Ļubļana. Un pārsvarā apmetas kādā no pēdējos gados atjaunotajiem Adrijas jūras piekrastes hoteļiem, pie reizes izmantojot iespēju bez vīzas apskatīt tikai mazliet vairāk nekā pusotru simtu kilometru attālo Venēciju. Slovēņi cer, ka ik gadu krievu tūristu skaits pieaugs vismaz par 20 procentiem. Viņi gan atzīst, ka tādas valstis kā Ukraina (2001. g. — 3755 tūristi) un Baltkrievija (913) zemā dzīves līmeņa dēļ šejieniešus vēl maz interesējot. 
Bet mēs, baltieši? No Lietuvas, Igaunijas un Latvijas vidēji gadā te iebrauc vien pieci tūkstoši ceļotāju. Pērn esam bijuši tikai 3550. Iemesli? Lieli attālumi, nav tiešas gaisa satiksmes. Starp citu, pērn pēc 11. septembra notikumiem Ņujorkā it kā loģiskais tūrisma kritums Slovēnijā tomēr nesekoja, jo šeit vairākums tūristu ierodas ar personīgajām automašīnām. Arī avioreisi nekļuva dramatiski tukši, jo Slovēnijai tomēr ir ļoti drošas un civilizētas zemes slava.

Vai Ļubļana ir Slovēnija?

Šo jautājumu varētu uzdot tāpat kā — vai Rīga ir Latvija? Uz pēdējo mēs visbiežāk atbildām — nē. Par Ļubļanu? Katrā ziņā šīs pilsētas mērogi, koptēls un gars nav krasā pretrunā ar to, ko redzējām citviet Slovēnijā. Pirmkārt, mērogi. Slovēnija ir trīskārt mazāka par Latviju, bet Ļubļanā ir apmēram trīsreiz mazāk iedzīvotāju nekā Rīgā, pēc pēdējiem datiem, ap 280 tūkstoši. Braucot pa ideāli gludajiem ceļiem, kas it kā nemanot ved tevi no kalniem ielejās un atkal augšā, vai pa lieliski uzbūvētajiem autobāņiem — atkarībā no kuras debesu puses tuvojamies Ļubļanai, nemaz nejūti, ka esi jau galvaspilsētā: vispirms glītas privātmājiņas ar sarkanu dakstiņu jumtiem, mazdārziņi un zaļās zonas pie privātīpašumiem, kuros uzkrītoši daudz dažādu dekoratīvu skujeņu. Tad jaunie rajoni, kas tāpat kā pie mums celti pagājušā gadsimta 60., 70. un 80. gados, tomēr neatstāj tik bezcerīgi nomācošu iespaidu kā Rīgas priekšpilsētās vai arī Polijas vidienes pilsētās. Paldies Dievam, arī Ļubļanas centrā ir pavisam nedaudz septiņdesmito gadu kastīšarhitektūras paraugu. Bet vecajā Ļubļanā viss ir rokas stiepiena attālumā. Rīgā pēc Ļubļanas patiesi ir lielpilsētas sajūta. Taču, ja cilvēks saņemas un uztraušas kalnā līdz Ļubļanas iespaidīgajai pilij (sākta celt 9. gs., šodienas izskatā — kopš 16. gs.), kas redzama no katras pilsētas vietas, īpaši vakarā, kad līdz pat tuvākajiem kalniem pilsēta mirdz ugunīs, jā, tad gan uzmācas šaubas, vai Rīga ir trīsreiz lielāka… Un patiesībā no šā skatpunkta ir gandrīz iespējams iedomāties, ka tur, lejā, gulošās pilsētas sākumi ir meklējami vairāk nekā pirms trim tūkstošiem gadu. Kāda leģenda vēsta, ka, pilsētas pamatus likuši senie argonauti, kuri ar zelta aunādu atceļā no Melnās jūras pa Ļubļanicas upi devušies tālāk uz Adrijas jūru. Droši gan zināms, ka, romiešu celta, te plauka pilsēta Emona, līdz to sagrāva huņņi. Sestajā gadsimtā bija klāt slāvi un ierīkoja nocietinātu apmetni, bet pirmoreiz rakstu avotos ar Luviganas vārdu pilsēta minēta 1144. gadā. Bet kopš 1335. gada te valda Habsburgu dinastija un Ļubļana kļūst par Laibahu. Kopš 1991. gada 25. jūnijā pasludinātās Slovēnijas neatkarības Ļubļana beidzot ir tā, kam pēc tiesas un taisnības jābūt, — slovēņu galvaspilsēta. Tāda ieturēta. Bez lielummānijas. 
Kāds ir rīts šajā pilsētā Viduseiropas krustcelēs? Aiz loga noklakst zirga pakavu raksts — tur divos staltos melņos aizjāj policisti. Ir septiņi, un visas centrālās ielas mirdz tīri nolaistītas. Kāpēc Rīgā tā nevarētu būt? Agrāk taču ielas laistīja, tagad mūsu pilsēta un gājēji smok putekļu mākoņos. 
Jāpiebilst, ka it visur Ļubļanā uz gājējiem paredzētajiem trotuāriem iezīmēta arī tumšsarkana josla riteņbraucējiem. 
Valdzinoši vērot, kā mostas Ļubļanas tirgus. Jāteic gan, ne apjoma, ne raibuma un dažādības ziņā tas ar Rīgas tirgu nav salīdzināms, bet tāpat interesanti pētīt, ko te katrs piedāvā. Ļubļanā esam agrā pavasarī, nedēļu pirms Lieldienām, un daudzas melnīgsnējas sievas spīvi brūnām acīm, šķiet, tiešā ceļā no kalniem nākušas, piedāvā pirkt dažnedažādus tikko dīgušus zaļumus. Diemžēl vairākums no tiem, izņemot šādus, tādus un vēl citādus salātus, man ir sveši un slovēniskie nosaukumi neko daudz neizsaka. Daži koši zaļie dzinumi izskatās pēc maigām, tikko no zemes izlīdušām pieneņu lapiņām, bet vai tā ir? Visgarām letēm ejot, mani pavada aicinoši "dobre dan"— "labdien" un "prosim" — "lūdzu". Vispār slovēņu valoda ir skanīga un ausij tīkama un, ja cilvēks zina krievu valodu, tad daudz ko var saprast vai nojaust. Vairākums slovēņu gan runā arī kādā svešvalodā, un jums nebūs nekādu grūtību saprasties angliski, vāciski vai itāliski, ja pats šo valodu protat.
Bet vēl par tirgu. Tas gandrīz nemanāmi ierakstās pavisam nelielā platībā no Ļubļanicas upes līdz vecpilsētas ieliņām, kuras drīz vien atduras pret vareno pilskalnu. Gar Ļubļanicas upi stiepjas gara arkveidīgu nelielu paviljonu virkne, bet t. s. lielais piena un gaļas paviljons, kas mūsu acīm gan šķiet pavisam necils, izvietots atsevišķā ēkā. Tirgus celtnes pieminu tāpēc, ka tās 20. gs. 30. gados projektējis un cēlis viens no izcilākajiem slovēņu arhitektiem Jože Plečniks. Daudzi objekti un ēkas, kas šodien veido neatkārtojamo Ļubļanas tēlu, ir Plečnika iecerētas un īstenotas — piemēram, Tromostovjes tilts pār Ļubļanicu — tie tiešām ir trīs it kā ciešā mezglā sasieti tilti, pa vienu brauc transports, pa diviem iet gājēji, kas mūsdienīgo pilsētas daļu savieno ar seno, un uz tā gluži kā pie mums Rīgā stāv sieviņas un tirgojas ar pašu lasītu ziedu un zāļu pušķiem. Pirmslieldienu laikā te par latu varēja nopirkt olīvkoku un lauru koku zarus, savdabīgus izkrāsotus veidojumus no salmiem un labības vārpām un vienkāršus aizkustinošus sniegpulkstenīšu pušķus. 
Vēl jāpiemin Plečnika projektētā Ļubļanas universitātes un Nacionālās bibliotēkas ēka un Žales — Ļubļanas centrālo kapu — arhitektoniskais veidojums.
Ļubļanas tirgū, ja nepieminu slovēņu virtuves īpašos ēdienus, tādu sevišķu pārsteigumu bija maz. Ja nu vienīgi īsta rupjmaize, kuru ieraudzīju kādā tirgotavā. Jo Slovēnijā maiznīcu plauktos ir tikai visdažādākā baltmaize un šejienes specialitāte — griķu maize — pelēcīgi kraukšķīgi kukulīši ar raupji irdenu "miesu". Garšīgi. Visas pārtikas preces ir vidēji pat trešdaļu dārgākas nekā Latvijā. Tas pats sakāms par rūpniecības precēm, kuru piedāvājums Ļubļanas tirgū arī bija visai pieticīgs un tradicionāls — stendi ar apģērbiem, kuri izskatījās tieši kā no Polijas nākuši un kādus kārtu kārtām var redzēt tepat Rīgas Centrāltirgū, tikai lētāk. Somas, siksnas, ādas maki un citi nieki. Interesantāks ir amatnieku piedāvājums, kuri savu preci izlikuši atvērtā nojumē pirms tirgus paviljoniem. Dažādas zāļu tējas, vienkrāsas keramikas trauki, bet dažādos, latvietim neierasti spilgtos — violetā, dzeltenā, jūras zaļā u. c. — toņos, ar rokām veidotas dažādu krāsu salikumu un formu sveces. Dārgas. Pati mazākā, ko nopirku no kādas jaukas meitenes, maksāja piecus latus. Tumšacainā slovēniete priecīga — šī esot viņas pirmā tirgus diena, draugi mākslinieki uzticējuši pārdot pašdarinātās sveces, bet es esot viņas pirmā pircēja. Nu ko, pārfrāzējot zināmo teicienu — sākums labs, viss labs.
Ļubļanas centrs, šķiet, būtu uz plaukstas paņemams, bet apbrīnas vērts, cik dažādu arhitektūras stilu ēkas sadzīvo līdzās tik mazā teritorijā — pirmkārt, jau krāšņs baroks un tikpat krāšņs jūgendstils! Bet, šķiet, ka pilsētas dzīves epicentrs ir pavisam nelielais Frances Prešerena laukums, kurā sākas (vai beidzas) vairākas vecpilsētas ielas. France Prešerens ir ievērojamākais slovēņu 19. gs. dzejnieks, kura dzejolis "Zdravjlica" nu dziedams kā Slovēnijas valsts himna. Šo faktu uzzinot, atkal bija jādomā, kāds ir skaitliski mazu tautu dižgaru liktenis un atpazīstamība pasaulē. Droši vien slovēņi ir pārliecināti — kurš gan nezina, kas ir viņu Prešerens? Tāpat kā mums šķiet savādi, ja kādam īpaši jāskaidro, kas ir Rainis. Diemžēl tās lielā mērā ir ilūzijas, un lielākoties mums pašsaprotamais tāds nav jau pie Lietuvas — Polijas, bieži jau piecus metrus aiz Latvijas robežas. 
Bet varā kaltais Prešerens ar vara mūzu pie sāniem no saviem pieminekļa augstumiem rāmi noraugās uz allaž ļaužu pilno laukumu pakājē. Cik nācās iet garām, uz pieminekļa kāpnēm allaž gluži kā zvirbuļi bija satupuši jauni ļaudis, pie Prešerena nākot fotografēties arī skolēni un studenti izlaiduma dienā. Laukumā pulcējas gan dīki mēļotāji āra kafejnīcās, gan rokeri melnās ādas jakās ar neganti blarkšķošiem močiem, gan tādi garāmskrejoši vērotāji kā mēs. Kāda no intervijām mums bija sarunāta itin smalkā Ļubļanas centra kafejnīcā vienpadsmitos no rīta. Mēs te bijām gandrīz vienīgie darbaļaudis. Pārējie vai, pareizāk sakot, pārējās — labi koptas, glīti ģērbtas mundras pensionāres sīksprogotiem matiņiem pie kafijas un kūkām… Skats, kādu es tik ļoti vēlētos redzēt arī Rīgā.
Ļubļana no patērētāja skata: slovēņu galvaspilsētu laikam gan tāpat kā jebkuru Eiropas lielpilsētu aizvien ciešākā lokā slēdz lielveikali — ir tādi, kas celti pilnīgi no jauna, citi atrodas pielāgotās izbijušu noliktavu vai rūpnīcu telpās. Mēs bijām lielveikalā kā mūsu "Spicē" vai "Molā", kur pārdod visu iespējamo, tikai šis iepirkšanās "akacis" bija trīsreiz lielāks par pieminētajiem centriem Rīgā. Nu ko lai saka, viss apmēram tas pats, tikai krietni dārgāks… Neapturamā un neatturamā globalizācija, kuras straumē visi ķepurojamies, protams, ir daudz sarežģītāks jēdziens un process, bet tieši caur to lielveikala vitrīnu vairāk nekā divtūkstoš kilometrus no mājām saproti, ka pasaule tik tiešām kļūst aizvien vienādāka, standartizētāka. Ka patiesā vērtība ir tā, ar ko atšķiramies, nevis tā, kas mums ir tāpat kā kaimiņam…
Ceļveži min faktu, ka, pateicoties bagātīgajai un daudzveidīgajai kultūras dzīvei, rūpīgi koptajam vēstures mantojumam, 1997. gada maijā Ļubļana tika celta Eiropas kultūras galvaspilsētas godā. Es varu tam tikai noticēt un priecāties par šo faktu, jo trīs četrās dienās gadu tūkstošiem senas pilsētas dvēseli tāpat neatklāt. Vienu gan i ar acīm var redzēt, i ar sirdi sajust — šai pilsētai un tās ļaudīm piemīt mierīga pašcieņa, te neviens tev liekuļotā sirsnībā ap kaklu nemetīsies, bet laipnība būs neuzmācīga un neapgrūtinoša. Saki vēl, ka klimats neietekmē ļaužu temperamentu: ziemā te vidējā temperatūra reti kad ir zemāka par – 2 °C, bet vasarā nav aplam karsts — tā, ap + 20 °C. Mēreni un patīkami.
Bet Ļubļana ir arī kā atspēriena punkts, lai iepazītu Slovēniju. Un vai nav brīnumaini, ka, izbraucot no galvaspilsētas, pēc stundas jau esi Alpu kalnos, pēc divām galvu reibina Adrijas piekrastes liegais vējš, bet jau pēc pusstundas esi pazemes noslēpumainajā pasaulē.