|
1. turpinājums
Pazemes noslēpumainajā pasaulē
Visā Slovēnijā ir vairāk
nekā 15 tūkstoši alu, grotu, dabiski radušos iegruvumu, bet vairāk
nekā seši tūkstoši šo dabas veidojumu atrodas Slovēnijas
dienvidrietumos, tā dēvētajā karsta novadā, kur slejas kaļķakmens
klintis, arī pļavās un paugurainēs visur redzams kaļķakmens slānis.
Tā irdenās struktūras dēļ ūdeņi te strādā zilus brīnumus
upes it kā ietek tieši zem klints, ezeri te parādās, te izsīkst, bet
pazemē izveidojušās grandiozas alu sistēmas. To veicinājis savdabīgais
klimats: sastopoties Vidusjūras siltajiem vējiem ar kontinenta aukstajām
gaisa strāvām, veidojas bagātīgi nokrišņi gadā vidēji 1600
litru uz vienu kvadrātmetru. Graužoties cauri kaļķakmens slāņiem, ūdens
miljoniem gadu laikā veidojis baisi pievilcīgo pazemes pasauli.
No visiem dižajiem tūkstošiem apmeklētāji Slovēnijā var apskatīti
"tikai" 110 alas, lielākā un slavenākā no tām, ko droši
var dēvēt par pasaules brīnumu, ir Postojnas ala, pareizāk sakot,
veselu piecu alu sistēma apmēram 20 km kopgarumā, no kuriem 5,2 km ir
pielāgoti tūristu apskatei.
Postojna jama, kā šo pārsteidzošo dabas veidojumu sauc slovēniski,
atrodas pusstundas braucienā no Ļubļanas. Lai nokļūtu pie alas
ieejas, jāizbrauc cauri Postojnas pilsētiņai, un tad jau par alas
tuvumu liecina gan milzīgi auto stāvlaukumi, kur vienlaikus var novietot
trīs tūkstošus braucamo, gan moderna viesnīca, gan 1928. gadā celts vērienīgs
restorāns, kurā vietas pie galdiņiem ir 620 viesiem. Tajā pirms vai pēc
alas apskates mielojušās kronētas personas no visas pasaules ar
Habsburgu ķeizardinastiju sākot un japāņu prinčiem beidzot. Bijušās
Dienvidslāvijas laikā alas vairākkārt apmeklējis maršals Tito, te pretī nezināmajam devies arī Hruščovs un Brežņevs. Valsts vizītes laikā aprīlī unikālo dabas veidojumu aplūkoja arī Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Visvecākais uzraksts alās liecina, ka cilvēks te lodājis jau 1213. gadā, bet kopš kāds Postojnas iedzīvotājs Luka Čečs 1818. gadā nejauši atklāja, ka aiz alas ieejas koridora ir vēl neaptveramas velves un ejas, sākās alu masveida šturmēšana. Lēš, ka kopš tā laika līdz šodienai Postojnu apmeklējuši 28 miljoni cilvēku. Jau 1884. gadā alā ievilka elektrību, 20. gs. sākumā tajā kursēja ar degvielu darbināms vilcieniņš, bet pēc Otrā pasaules kara to elektrificēja. Dodoties ceļā reizi pusstundā, tas alas "vēderā" ik dienas aizved vidēji 6 10 tūkstošus apmeklētāju. Līdz 1991. gadam, kad Slovēnija vēl bija Dienvidslāvijas sastāvdaļa, gadā te ieradās vidēji 900 tūkstoši cilvēku. Pēc neatkarības iegūšanas, iespējams, saistībā arī ar Balkānu krīzi, cipars ir krities līdz 400 tūkstošiem gadā, bet vienalga tas ir gandrīz prātam neaptverams. Apmeklētāju rekords vienā dienā 12 025 cilvēki bijis 1978. gada 7. augustā. Un, ja vēl ņem vērā, ka ieejas biļete pazemes pasaulē maksā sešus latus (bērniem uz pusi lētāka, invalīdiem par brīvu), tad šī Postojna jama arī vārda tiešā nozīmē ir īsta zelta bedre!
Un tā nu mēs, "Lauku Avīzes" braucēji, sēžamies vilcieniņa vaļējā vagonā un kopā ar tikpat ziņkārīgi uztrauktiem vācu pensionāriem un itāliešu skolēniem dodamies alas dziļumā. Pa sliedēm jābrauc vien pāris kilometru, bet īpaši pagriezienos vilciens traucas kā neprātīgs un pazemes pasaule ir tik spokaini skaista, ka ceļš līdz pirmajai pieturai Kalvarija kalnam liekas bīstami nebeidzams. Bīstami tāpēc, ka ik pa brīdim galvu gribas ieraut dziļāk plecos, citādi liekas, ka tā varētu atsisties pret klinti, vilcienam ienirstot kārtējā zemajā tunelī. Protams, tā nenotiek, bet itāliešu puikas un meitenes spiedz kā aizkauti. Nu, tas jau pieder pie lietas. Tāpat kā kāda slapja, auksta pile aiz apkakles. Tā savādi ap dūšu top, iedomājoties, ka šīs nieka pilītes simtiem tūkstošu gadu laikā alās izveidojušas vārdos grūti aprakstāmo stalaktītu un stalagmītu pasauli. Lielākā daļa stalaktītu tie ir veidojumi, kas radušies pie alas griestiem gan esot ne vecāki par 50 tūkstošiem gadu. Bet desmit gados stalaktīts izaug tikai par 0,1 mm! Stalagmīti veidojumi, kas aug no alas pamatnes gan veidojas nedaudz ātrāk, tādēļ arī to formas un apmēri ir vareni kā pati mūžība.
Vilciens apstājas pie Kalvarijas kalna. Tas veidojies, milzīgiem klintsbluķiem nogāžoties no alas griestiem. Alas iekšējais kalns ir 45 metrus augsts. Uz tā virsotni, tāpat uz citām alu zālēm, ved lēzeni celiņi, kuri noklāti ar materiālu, kas neļauj apaviem slīdēt. Pateicoties tam, arī invalīdi ar ratiņiem šeit var pārvietoties bez bažām.
Pie Kalvarijas kalna tūristu "ganāmpulku" gidi aicina sadalīties pēc valodas pazīmes kādā valodā gribi ekskursiju klausīties, pie tādas plāksnītes ar uzrakstu "vācu, "angļu", "itāliešu", "horvātu", "franču" tad arī dodies.
Par sajūtām. Tā kā gan ziemā, gan vasarā alās ir vienāda temperatūra + 8 °C, tad pēc āra siltuma te kļuva mazliet vēsi. Toties gaiss te ir ļoti viegls, tādu kā aromātisku sāļu piesātināts. Alās ir arī dabiski ļoti spēcīga gaisa ventilācija. Ziemā, kad āra gaiss ir aukstāks, daudzviet virs zemes, kur pa dažādām plaisām, spraugām un mazākām ieejām izplūst alas gaiss, veidojas baltu garaiņu mākonīši.
Un tad šķērsojam tiltiņu, kuru Pirmā pasaules kara laikā pāri dziļai alas aizai uzbūvējuši krievu gūstekņi un kas veicinājis jaunu alas rajonu apguvi. Klāt t. s. Spageti zāle, kur visi alas griesti tiešām šķiet it kā nokarināti ar baltiem tieviem makaroniem, tad ejam cauri Baltajai un Sarkanajai zālei. Pēdējā stalaktītu krāsu izveidojis sarkanais karsta māls, kurā ir daudz dzelzs oksīdu un kuru ūdens neatlaidīgi sūcinājis cauri kaļķakmens slāņiem.
Te pēkšņi nodziest gaisma. Pirmajā brīdī valda šausmu pilns klusums, tajā apdullinoši skaļi skan tikai pilošo lāšu plīkšķi, atsitoties pret stalagmītu apaļajām galvām. Pēc mirkļa, protams, atskan itāliešu kolektīvais brēciens. Šķiet, ka velves iebruks. Nākamajā brīdī gaisma iededzas. Izrādās, tā te izrīkojas ar visiem tūristiem, lai viņi kaut uz sekundi atcerētos, cik gaistošs ir civilizācijas spēks un cik sīks ir cilvēks dabas priekšā
Ceļojuma noslēgumā vēl divi brīnumi. Pirmais Postojnas alās atklātais pazemes dzīvnieciņš salamandra jeb t. s. cilvēkzivs tā āda, kā jau tumsā dzīvojot, ir gandrīz bez pigmenta. Salamandra ir pilnīgi akla, elpo ar žaunu palīdzību, dzīvo pat līdz 100 gadiem, vairojas, nēršot ikrus. Lai tūristi redzētu šo aizvēsturisko brīnumu, cilvēkzivis pastāvīgi noķer alu pazemes upēs, pēc laika ķer atkal citas, jo, pastāvīgi uzturoties baseina apgaismojumā, dzīvnieciņu ādas pigments kļūst tumšāks gluži kā cilvēkam sauļojoties.
Otrs, šā ceļojuma pēdējais brīnums tā dēvētā Koncertzāle milzīga pazemes telpa, kur alas velvju augstums ir 40 metru un kur vienlaikus var uzturēties 10 tūkstoši cilvēku. Atbalss te ir ļoti spēcīga un turpinās līdz sešām sekundēm. Koncertzāle patiesi kalpo savam mērķim te notiekot gan koru, gan operas, gan simfoniskās mūzikas koncerti.
Pie alas griestiem ievērojām zaļganas aļģes izrādās, tās aug pastāvīgā mākslīgā apgaismojuma iespaidā. Var jau priecāties par nebeidzamo tūristu plūsmu uz Postojnu, tomēr nepārtrauktais civilizācijas spiediens izraisa alas mikroklimata izmaiņas, pastāvīgais apgaismojums maina alā mītošo dzīvnieciņu dzīves nosacījumus. Mainās arī gaisa relatīvais mitrums, līdz ar to arī mikroflora. Gan ūdeņi, kas plūst alu upēs, gan nokrišņi, kas filtrējas caur kaļķakmeni, diemžēl no ārpasaules nes līdzi arī ražošanas un kanalizācijas radītos piesārņojumus. Šīs nelāgās izmaiņas ar neapbruņotu aci, protams, nevar redzēt, tomēr, kad no pazemes atkal esmu izkļuvusi ārā, saulē un vējā, cauri galvai izšaujas ķecerīga doma kaut cilvēks nekad nebūtu iztraucējis šo pārlaicīgo klusumu! Bet arheologu izrakumi liecina, ka pirmatnējais cilvēks Postojnas alās bijis jau pirms 50 tūkstošiem gadu
Pie Lipicas baltajiem, cēlajiem
Dodamies tālāk karsta laukos Adrijas jūras virzienā un drīz, nogriežoties no ātrgaitas šosejas un braucot pa šaurāku, līkumotu ceļu, nonākam pie Lipicas zirgu fermas, kas dibināta 1580. gadā un ir viena no vecākajām pasaulē. Patiesībā Lipicā 311 hektāros pie pašas Itālijas robežas izveidots vesels atpūtas komplekss ļaužu sirds, acu un miesas priekiem blakus fermai ir smalks hotelis, kazino, golfa laukumi, brīnišķīgs parks utt. Kā saka, turi tik maku vaļā un baudi dzīvi!
Lipicas balto zirgu šķirne ir pasaulslavena, tā garu gadsimtu gaitā izveidota, krustojot vietējos zirdziņus ar dažādām spāņu, itāliešu, čehu, Ziemeļeiropas u. c. zirgu šķirnēm. Selekcijas rezultātā "izkristalizējušās" sešas galvenās lipicāniešu līnijas, bet jebkurš Lipicas baltais krēpainis ir pelnījis katrā ceļvedī lasāmo apzīmējumu: skaists, cēls, uzticīgs.
Lielā aplokā vesels Lipicas ķēvīšu pulks. Daudzas no tām gan nemaz neizskatās baltas, bet dažādu nokrāsu pelēkas. Izrādās, visi lipicānieši piedzimst tumši pelēki, bet balti kļūst tikai 3 5 gadu vecumā. Līdz trīs gadiem ķēvītes arī netiek trenētas, tikai sasniedzot šo vecumu, sākas nodarbības. Lipicas zirdziņi ļoti labi pakļaujas klasiskajai dresūrai, bet, tā kā šai šķirnei nav izteikti garu kāju, tad šos zirgus netrenē lēkšanai pāri barjerām u. tml. Ķēvītēm uzsākot treniņus, ir vienu gadu ilgs pārbaudes laiks, tad tās dala "labajās" un "sliktajās". "Labās" turpina trenēt, viņas kļūst par mātēm nākamajām kumeliņu paaudzēm. "Sliktās" pa plašo Lipicas teritoriju pajūgos ar kučieriem vizina tūristus
Bet jāšanai izmanto tikai ērzeļus.
Lipicā darbojas gan jāšanas skola, gan dresūras skola, kur no 12 gadu vecuma katrs šo mākslu var apgūt gan grupās, gan individuāli. Protams, tas nav lēts prieks. Piemēram, sešas jāšanas stundas sešās dienās pēc individuālas programmas maksā 212 eiro (
.). Lipicā notiek arī zirgu un treneru meistarības paraugdemonstrējumi, bet bērni var doties izjādēs ar mīlīgiem ponijiem.
Gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā skaistie Lipicas zirgi tika evakuēti uz Čehiju un Austriju pie Vīnes. Otrajā pasaules karā prom aizveda 220 zirgus, bet Lipicā atgriezās tikai 11
Taču jau pēc 1948. gada fermā bija 300 zirgu atjaunot skaistuļu skaitu to dzimtenē palīdzēja citas šo zirgu šķirnes fermas citās valstīs. Lēš, ka šobrīd pasaulē ir ap 3000 Lipicas šķirnes zirgu.
Viņi ir tik skaisti, tik balti, viņi uz tevi skatās tik saprotoši un mierīgi. Es pieeju pavisam tuvu kādam Maestozo līnijas tā veidota krustojumos ar čehu zirdziņiem skaistulim. Es mazliet baidos pieskarties viņa siltajam, gludajam purnam. Bet zirdziņš pie tā ir pieradis tūristu glāstus viņš saņem vai ik dienas. Tai pieskāriena brīdī nodomāju tikai neaizmirst to silto, uzticības pilno brīdi, to gudro, rimto, to maestozo acu skatienu
Un vēl visriņķī Lipicai, šķiet, vai līdz pašam apvārsnim plešas nepārskatāmas ozolu birzis. Ozoli veci, bet mūsu acīm tādi pasīki. Stumbri tievi, zari spocīgi izlocīti. Latvietim, kas pieradis pie vareniem dižkokiem lauka vidū tāds skats ir neparasts.
In vino veritas
Izrādās, Slovēnija ar saviem vīniem ir ne mazāk slavena kā Francija, Spānija vai Itālija. Ja kāds no slovēņu zemes dodas prom, neiegādājies nevienu pudeli 'Refoškas' vīnogu šķirnes sarkanvīna, tas, ziniet, ir gandrīz vai nepieklājīgi.
Ik gadu vīna upe Slovēnijā ir apmēram 510 tūkstošus hektolitru plata, tā saplūst no trīs šīs zemes novadiem, kur vīndara arods ir tradicionāls. Adrijas jūras piekrastes maigajos saules staros nogatavojas vīnogu šķirnes, no kurām top sarkanvīni, piemēram, vīnu speciālistiem labi zināmais terans. Bet šis novads ir arī pazīstamu baltvīnu rebulas, pinela un celena dzimtene. Arī vecākā vīnogulāju šķirne, minētā 'Refoška', cēlusies Slovēnijas dienvidrietumos. Te kādā vīndarītavā apskatāma arī lielākā vīna muca šajā valstī tajā var iepildīt veselus 40 tūkstošus litru dievu dzēriena!
Otrs slavens vīndarīšanas apgabals paveras skatienam katram, kurš Slovēnijā ierodas no Austrijas, no otrās lielākās Slovēnijas pilsētas Mariboras (atrodas Slovēnijas ziemeļaustrumos) puses. Slovenske Gorica, kā sauc šo apvidu, lepojas ar dažādiem rislingu līnijas vīniem. Vīna kalnos Dravas upes krastos joprojām augot pat vairāk nekā 400 gadus veci vīnogulāji! Savukārt Gornja Radgonā jau 140 gadus pēc klasiskās šampanieša metodes ražo izcilu vietējo dzirkstošo vīnu Zlata penina.
Trešais slavenais vīndaru novads atrodas pie Savas upes valsts vidienē. Tas ir īpašs ar vieglo, par cvičeku dēvēto sarkanvīnu, te dažā labā vīndarītavā var vērot īstu atrakciju kā vīna pudeles atkorķē pēc huzāru metodes ar zobenu precīzi nošķeļot tās kaklu. Kādam no Savas vīndariem piederot arī lielākā vīnogu spiede Slovēnijā.
Bet mēs pārbaudīt seno atziņu, vai tiešām vīnā ir patiesība, dodamies uz vīnkopju novadu Dobrovo, kas, straujās koši zilās kalnu upes Sočas no pārējās Slovēnijas norobežots, it kā ar slaidu loku ietiecas Itālijā. Lai nokļūtu Dobrovo, jābrauc cauri visjaunākajai Slovēnijas pilsētai Novo Goricai, kas atrodas tieši pie Itālijas robežas. Šī pilsēta radusies, pateicoties demarkācijas līnijai starp Itāliju un Slovēniju, kas noteikta, balstoties uz Parīzes 1947. gada miera līgumu. Pirmās ēkas Novo Goricā sāka būvēt 1949. gadā, tagad te ir vairāk nekā 14 tūkstoši iedzīvotāju. Kopš Novo Goricā darbojas lielākais kazino Slovēnijā "Perla" , šī robežpilsēta, pirmkārt, jau itāliešiem kļuvusi par īstu spēļu Meku.
Uz Dobrovo vīna zemi no Novo Goricas ved tikai viens ceļš un tas pats cauri Itālijai te nestāv robežsargi, neprasa uzrādīt pases, vienkārši parādās uzraksts "Italia", bet ceļam no abām pusēm izaug betona sienas, pa kuru augšmalu novilktas dzeloņdrātis. Arī pats ceļš ir Itālijas teritorija. Bet pēc piecu minūšu brauciena esam atkal Slovēnijā. Līčuloču ripojam augšā lejā apaļīgu formu kalnos, vīnogulāji parādās aizvien vairāk, maigais gaiss, piesātināts ar ziedošu augļu koku un puķu smaržu, arī reibina kā vīns. Ik pēc brīža ceļa malās norādes uz kādu vīna darītavu. Dobrovo apkaimē saimnieko ap 100 vīndaru, bet mēs dodamies uz visvērienīgāko vīnsaimniecību šaipusē tā ir "Movia", kas dibināta 1820. gadā. Tās īpašnieks ir Alešs Kristančičs, vīndaris jau astotajā paaudzē. Pamatus vīna dārziem likusi Movia dzimta, taču pirmajā paaudzē sadzimušas tikai meitas. Kāda no tām apprecējusies ar Kristančiču, un šīs dzimtas pēcnācēji šeit saimnieko vēl šobaltdien. Bet pagalmā pie iespaidīgas villas mūs sagaida Aleša dzīvesbiedre Vesna Kristančiča pats saimnieks esot biznesa darīšanās Ņujorkā. Var noprast, ka dažādu ciemiņu uzņemšana Vesnai ir parasta lieta. Viņa to arī apstiprina, stāstot, ka vīnsaimniecība "Movia" ir iesaistījusies t. s. "sloyly food" jeb lēnās ēšanas apvienībā tā ir pasaulē populāra kustība, kas radusies kā pretmets, sava veida protests vispārējai "makdonaldizācijai", tas nozīmē, ātrai, paviršai, nekvalitatīvai ēšanai. Alešs Kristančičs ir Slovēnijas "sloyly food" apvienības prezidents. Vesna skaidro, ka apzīmējums "lēns" nebūt nenozīmē, ka jāēd lēni, galvenā šīs kustības jēga ir tā, ka cilvēki īpašus, mājās gatavotus ēdienus izgaršo ar baudu, nesteidzoties. Un, protams, klāt piedzerot kādu glāzi izcila vīna. Lai mestos šo baudu pasaulē, ir attīstījies īpašs tūrisma virziens, to, protams, var atļauties tikai bagāti cilvēki. Moviā bieži ierodas bagātu tūristu grupas no Vācijas, Itālijas, Šveices un citām zemēm, lai baudītu slovēņu ēdienus un izcilos Movias vīnus. Vesna stāsta, ka šādās reizēs Moviā galdā ceļ vismaz septiņus dažādus ēdienus, pirmkārt, protams, Slovēnijai raksturīgos gaļas izstrādājumus. Moviā audzē arī cūciņas, tāpēc te var nogaršot slaveno pršut vējā, kas pūš no Alpiem uz Adrijas jūru, žāvētu cūkas stilbu, mājās gatavotas salami desiņas. Piedevās dažādi sagatavoti kāposti, spageti ar dārzeņiem, pildītas pankūkas.
Taču mūs pirms ekskursijas pa Movias vīna pagrabiem Vesna uz mājas lielās saulainās terases cienā ar aromātisku dzirkstošu vīnu. Tāds jauks miers, tīkams līdzsvars un pašpārliecība jaušama ikkatrā šīs simpātiskās sievietes vārdā un kustībā viņa te ir saimniece, tas pamats, uz kura viņa stāv, ir gadu desmitos, pat simtos stiprināts krietna dzimta, krietns darbs, protams, arī turība, kas ļauj dzīvi un līdzcilvēkus tvert laipni un atvērti. Lūk, redziet, 20 metrus aiz tās mājas ir Itālija, rāda Vesna. Kaut kur aiz kalniem un lejām Adrijas jūra.
Kristančiči vīnogulājus audzē 18 hektāros puse zemes platību tepat pie mājām, puse Itālijā, to ģimene mantojusi no paaudzes paaudzē. Zemes apsaimniekošanā tas nekādas grūtības neradot, jo robežas šķērsošana īpašos pārejas punktos esot ļoti vienkārša. Pēc šejienes mērogiem Kristančičiem pieder daudz zemes, jo brīvu platību praktiski nav, nopirkt zemi ir ļoti grūti.
Uz lauka un vīna pagrabos pastāvīgi nodarbināti trīs strādnieki, divi cilvēki palīdz uzņemt tūristus, bet trīs nodarbojas ar Movias vīnu pārdošanu, eksportu u. tml. Movias vīni ceļo uz 16 pasaules valstīm. Tos nevar nopirkt parastos vīna veikalos, Movias dzērienus īpaši piegādā dārgiem un smalkiem restorāniem. Ļubļanā tos var nopirkt tikai vienā vietā Movias vinotēkā.
Vispirms apskatām iespaidīgu vakuumpresi, kas izvelk sulu no vīnogām, tad dodamies uz telpu, kurā atrodas vairākas spožas metāla tvertnes te nogatavinās tā dēvētie svaigie vīni, kuru nobriešanai vajadzīgi vien daži mēneši. Šo vīnu līniju te dēvē Villa Maria par Mariju sauc Aleksa māti. Te dzimst arī dzirkstošie vīni Movia klasic. Telpa ir ļoti gaiša, ar milzīgiem arkveida logiem Alešs ir pārliecināts, ka gan saules, gan mēness gaisma ir ļoti svarīga vīna nobriešanas procesā. Moviā arī stingri seko mēness fāzēm gan vīnogas novācot, gan spiežot sulu.
Vīni, kuriem jānobriest vismaz 2 5 gadus, tā dēvētā Movia līnija, tiek glabāti ozolkoka mucās. Šīs mucas Kristančiči pērk Francijā un Horvātijā, un viena muca izmaksā apmēram 500 eiro (...). Jaunu vīnu ik reizi pilda jaunā mucā, arī tāpēc Movia līnijas dzērieni ir dārgi. Vesna lēš, ka vienam litram šo vīnu vajag apmēram 40 kg ogu, un vidēji tas maksā 20 latu pudelē. Movias vīni guvuši starptautisku atzinību, piemēram,1994. gadā visas pasaules Chardonnay vīnogu šķirnes vīnu konkurencē Kristančiču ražojums ieguva bronzas medaļu.
Un tad Vesna mūs ieved pavisam noslēpumainā vīna pagraba stūrī te glabājas vīni no katra gada ražas, arī jau visai cienījama vecuma, piemēram, no 1942. gada. Vesna pāris reižu esot mēģinājusi notraukt no pudelēm gleznainos zirnekļu tīklus, bet Alešs bijis ļoti neapmierināts, un tā nu pudeles netraucēti turpina pārklāties ar laika putekļiem. Katru gadu šo kolekciju papildina kādas 8 10 pudeles no jaunā pildījuma. Bet gadā Moviā piepilda no 120 līdz 140 tūkstošiem pudeļu.
Nu Vesna arī mūs aicina askētiski vienkāršajā, bet elegantajā viesu zālē degustēt gan sarkanos, gan baltos, bet visus sausos vīnus. Uzkodām dažādi sieri. Tos gan pērkot, jo ar siera ražošanu Moviā nenodarbojas. Žāvētas plūmes. Rieksti. Dažādu veidu žāvēta gaļa, arī nacionālās ēdmaņas pršut šķēlītes. Es neesmu nekāda vīnu speciāliste un negribu par tādu uzdoties, bet ticiet, pat tas, kuram principā ir vienalga, kāds vīns glāzē liets, spētu novērtēt, ka Moviā briedušais ir kaut kas īpašs. Žēl, ka smaržu, aromātu, visu to reibinošo buķeti nevar vārdos aprakstīt. Bet es aizveru acis un atceros.
Nepilnas stundas laikā nogaršojām kādas četras vīnu šķirnes. Interesanti, ka neizdzerto vīnu gan no pudeles, gan glāzēm Vesna salēja lielā baltā krūzē. Bija tā kā neērti jautāt, kur to liek pēc tam.
Un tad nu bija tā, ka nemaz negribējās projām braukt, bet palikt saules pielietajā pagalmā pie koši ziedošās magnolijas. Iespējams, tāpat te jūtas daudzi diplomāti un politiķi, kas Moviā ir bieži viesi. Par to liecina arī fotogrāfijas villas istabās Alešs kopā ar Gerhardu Šrēderu, ar Milanu Kučanu
Kristančiču ģimenē aug divi bērni meitai Elai ir seši gadi, bet dēlam Lanam divarpus. Ļoti ticams, ka viņš būs vīndaris jau devītajā paaudzē.
Turpinājums sekos
|
