|
2. turpinājums
Atkal sapnis Piraņa
Pēcpusdienas sārtenajos saules staros augstu virs mums paliek gan līčloču ceļa lente, gan varenās kaļķakmens klintis, kas gluži kā balta siena aizsedz apvārsni. Mēs, laižoties aizvien zemāk, tuvojamies Adrijas jūras krastam. Parādās itāliešu stila mājiņas ar maziem piemājas lauciņiem un dārziņiem, kuros aug krūmveidīgi koki gaišvioletiem ziediem, ik pagalmā noteikti arī kāda palma. Tālumā pavīd zilā jūras strēmele un Kopera lielākā Slovēnijas ostas pilsēta. Slovēnijai Adrijas jūras krasts pieder tikai 46 km garumā, un tas, protams, ir blīvi apdzīvots. Šeit valda liegs Vidusjūras klimats janvārī vidēji 4,4 °C, jūlijā 21,5 °C, tāpēc tūristu un pašu slovēņu atpūtnieku te netrūkst. Daudzi no viņiem par ceļamērķi izvēlas seno pilsētiņu Piraņu, kas no neatminamiem laikiem atrodas uz pīķveida akmeņainas pussalas, kura ar slaidu vēzienu iestiepjas Adrijas jūrā. Pussalas tālākais punkts ir arī Slovēnijas tālākais rietumu punkts.
Varu tikai iztēlē iedomāties, kā Piraņā izskatījās, kad te valdīja grieķi, pēcāk romieši, kad šejienes ļaudis bija franku impērijas pakļautībā. Paldies Dievam, tādu ziņkārīgu tūristu kā mēs tobrīd Piraņā nav gandrīz neviena, un mēs varam apjaust, kāds ir šīs pilsētiņas dabiskais dzīves ritms. Dīvaini uzzināt, ka šajā idilliskajā absolūta dabas skaistuma ieskautajā vietā iedzīvotāju paliek aizvien mazāk 1910. gadā Piraņā bija 7491 iedzīvotājs, šodien apmēram 4700.
Kuģa priekšgalam līdzīgā pussala ir tik blīvi apbūvēta, ka pilsētai faktiski nav kur tālāk plesties, darba vietas radīt grūti, tādēļ jaunā paaudze arvien biežāk mācīties un meklēt dzīvesvietu dodas citur. It kā jau uz aci tam pagrūti noticēt, jo pilsētas centrālais Tartīni laukums (tā nodēvēts par godu slavenam vijolniekam, komponistam un mūzikas skolotājam Džuzepem Tartīni, kurš šajā pilsētā dzimis 1692. gadā) pilns melnacainiem un melnmatainiem puišeļiem, kuri bezbēdīgi dragā ar skrituļdēļiem. Arī ielas kafejnīcās ir daudz jaunu ļaužu.
Par to pārliecinājāmies paši ja gribi dzīvot Piraņā, jārēķinās, ka būs jāmīt pilsētā muzejā. Šauršauras ieliņas, kur pretējo pušu nami gluži vai ar deguniem berzējas viens gar otru, nelieli laukumi, kuri kā slepenas kabatas pēkšņi parādās māju labirintos, ģerānijas sīkrūšu lodziņos, itāliski skati ar žūstošu veļu šaurajās ejās starp mājām
Interesanti, kā šajā viduslaiku pasaulē, piemēram, var ievest vai izvest mēbeles no dzīvokļa? Jā, piekrīt mūsu gide Laura, tā tiešām ir problēma
No jebkuras pilsētas vietas labi saskatāma Sv. Georga baznīca, sākta celt 12. gs., bet celtniecība turpinājusies vēl vairākus gadsimtus. Baznīcu no jūras krasta šķir augsts mūris. Laura stāsta, ka ik gadu to par pēdējo tramplīnu uz kādu citu eksistenci izvēlas vairāki pašnāvnieki. Pavirši spriežot, šķiet pilnīgi neizprotami, kā tik pārpasaulīgi skaistā vietā kādu var piemeklēt tādas domas. Var, teic Laura, jo arī te ceļu atradušas narkotikas, kāds iekritis bezdarba akacī, kāds arī šajā ziedošajā pasaulē nav spējis sev atbildēt apliecinoši, ka dzīvot tomēr ir vērts.
Pa akmeņainu ceļu, kura malās sudrabaini pelēki viz olīvkoki, bet sulīgi zaļi lauru koki, dodamies atkal lejup uz Tartīni laukumu. Te vislabāk var iedomāties, ka ziedu laiki Piraņai bijuši, kad tā atradusies zem Venēcijas republikas spārna. Par tā laika garu joprojām liecina t. s. Venēciešu nams vecākā saglabājusies ēka Tartīni laukumā. Ar šo 15. gs. vidū celto namu saistīta kāda leģenda. Kāds bagāts Venēcijas tirgonis, bieži ierodoties Piraņā darījumu braucienos, ieskatījies un iemīlējies vietējā meitenē. Lai apliecinātu savu mīlestību, viņš uzcēlis skaisto namu. Taču pilsētniekiem skaudusi laimīgā pāra saskanīgā dzīve. Vēloties sevi aizsargāt no indīgajām klačām un skaudības, tirgotājs licis uz nama sienas zem lauvas bareljefa itāliski iekalt vārdus "Lassa pur dir" "Lai viņi runā". Vai tas līdzēja Piraņas mīlētājiem, kas to tagad lai zina. Bet šo vārdu dziļākā jēga nav mainījusies arī šodien, jaunajā gadu tūkstotī.
Atvadu skatiens uz baltajām jahtām Piraņas ostā, atkal mazuma sajūta pēc garāmskrejošā ieskata šajā pilsētiņā, kas izskatās kā zīmējums bērnu pasaku grāmatā, un pēc dažiem mirkļiem jau esam Portorožā vērienīgākajā Slovēnijas atpūtas centrā pie Adrijas jūras. Šai pilsētai gan tikai izbraucam cauri gar mašīnas logiem aizzib pieczvaigžņu viesnīcas, kazino, pansijas, savrupnami, āra kafejnīcas, liegā pludmale
Skaisti. Vilinoši. Turi tik maku vaļā. Piraņā man patika labāk. Tur bija jaušams tāds nemanāms šā zemes stūrīša dvēseles pieskāriens.
"Saldā dzīve" tuvplānā
Apmēram 30 kilometrus no Ļubļanas atrodas viena no senākajām Slovēnijas pilsētiņām Škofja Loka. Tajā ir 13 tūkstoši iedzīvotāju, bet 1973. gadā Škofja Loka svinēja savu tūkstošgadi, jo 973. gadā Bavārijas bīskapi te iedibināja vērienīgus īpašumus, kurus pārvaldīja vairāk nekā astoņus gadsimtus. Pilsētiņa augusi un veidojusies divu upju Sora Selščicas un Sora Poljanščicas satecē. Ja to kā dekorācija visriņķī neieskautu dūmakā zūdošu kalnu virsotnes, gandrīz vai varētu justies kā mūsu pašu Cēsīs vai Kuldīgā. No jebkura pilsētiņas skatpunkta redzams pilskalns ar varenu pili, bet augsts tiltiņš pār strauju un, cik var spriest, ļoti tīru upi (pāris sudrabainas zivju muguras ieraudzījām jau pirmajā acu uzmetienā!) savieno vecpilsētu ar rosīgu maģistrāli. Dažas ieliņas Škofja Lokā tik šauras, ka divvirzienu kustība nemaz nav iespējama un pretējos virzienos braucošie pamīšus gaida, līdz ceļš būs brīvs. Ar savu busu gaidām arī mēs, jo mūsu ceļamērķis ir nevis senā bīskapu pilsētiņa, bet neliels ciematiņš Gorenja Vasa vēl desmit minūšu brauciena attālumā, kur savā fermā sierotavā saimnieko
Milans un Žužana Brences. Pie viņiem viesojoties, ceram kaut nedaudz iepazīt to Slovēniju, kas paliek tūrisma ceļvežu un tūristu iemīto taku aizkadrā. Pirmais iespaids par saimniecību trīsstāvu dzīvojamā ēka, plašs šķūnis, kūts, sierotava , kas pavisam nelielā platībā gluži kā pielīmēta stāvai kalna nogāzei: te viss dveš mieru, labklājību un rāmu pārliecību. Saimniece Žužana jauna, pievilcīga, blonda un zilacaina ungāriete (ungāri ir skaitliski lielākā minoritāte gandrīz viens procents no iedzīvotāju kopskaita Slovēnijā) gan iepazīstoties uzreiz brīdina, lai nepārsteidzamies ar secinājumiem, jo viņu ģimenei un uzņēmumam tomēr klājoties labāk nekā slovēņu zemniekiem caurmērā. Visa šābrīža labklājība tapusi ilgā laikā un grūtā darbā. Glīto ģimenes māju, kas izskatās gluži kā no atklātnītes ņemta, Milana vecāki sākuši celt jau pirms 25 gadiem, bet vēl tagad to nevar uzskatīt par pilnībā pabeigtu. Milans un Žužana kopā ir jau piecpadsmit gadus, bet tikai pērnvasar pirmoreiz atļāvušies izrauties no saimniekošanas maratona, lai izbaudītu īstu atvaļinājumu Adrijas jūras krastā.
Žužana studējusi ķīmiju, bet Milans veterināriju, taču abiem augstākā izglītošanās palikusi pusceļā, jo apstākļi piespieda iziet citu, ne mazāk vērtīgu praktiskās saimniekošanas skolu.
Žužana: Šajā Poljanskas Dolinas novadā cilvēki jau paaudžu paaudzēs nodarbojas ar piena lopkopību, arī mana vīra vecāki un vecvecāki. Milans pateica skaidri, ka no tēva sētas prom neies. Bet, lai mēs noturētos virs ūdens, ar gotiņu doto pienu būtu par maz. Tādēļ pirms desmit gadiem nolēmām, ka jāpārkvalificējas, un es devos uz Šveici un Holandi apgūt siera ražošanas zinības.
Visvairāk Slovēnijā sieru izgatavo no kazu un aitu piena, no govs piena tikai uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi ražotāji, viņu vidū arī Brences. Šobrīd šajā saimniecībā no govs un kazas piena top 35 dažādi sieri. Par pieniņu gādā 40 melnraibas frīzietes pašu govju kūtī, bet kazas pienu aptuveni 20 tūkstošus litru gadā Brences pērk no apkārtnes zemniekiem, lielākoties gan vasarā. Mēnesī no 30 tūkstošiem litru piena top aptuveni 2500 kg siera. Žužana teic, ka saimniecība var attīstīties, tikai pateicoties tam, ka savu produkciju viņi paši arī pārdod vairākās tirdzniecības vietās Ļubļanas tirgū, arī privātmājas pirmajā stāvā iekārtots neliels veikaliņš, kurā iepērkas apkārtnes ļaudis. Protams, Gorenja Vasas saimnieki atzīst, ka pareizāk un izdevīgāk būtu preci nodot uzpircējam, bet pašiem nodarboties tikai ar ražošanu, taču tā naudas ceļš izvēršas daudz ilgāks, bet saimniecībā visu laiku jāiegulda tīrs skanošais, nevis solījumi, ka par preci samaksās drīz. Žužana teica, ka vīrs saimniecībā esot ekonomists, bet viņa birokrāte, jo papīru kalni, ko prasa dažādas institūcijas, citādi nebūtu pievārējami. Vēl pirms dažiem gadiem Žužana pati sējusi gan sieru, gan gājusi kūtī pie gotiņām, bet saimniekošanas noteikumi un dažādas pārbaudes, īpaši kopš 2001. gada, kad arī slovēņu zemniekiem jāņem vērā dažādas Eiropas Savienības prasības, kļūst aizvien biežākas un stingrākas, papīru aizvien vairāk. Pārbauda visu ražošanas iekārtas, ūdeni, kādu dod dzert lopiem, ar kādiem tīrīšanas līdzekļiem un kā koptas ražošanas telpas, piena bakterioloģiskās analīzes, ik mēnesi uz laboratoriju jāved visu produkcijas veidu paraugi. Katru mēnesi inspekcija pārbauda, vai kaut kur nav ieviesušies kādi insekti un grauzēji. Protams, arī veterinārā inspekcija. Agrāk, saka Žužana, atbrauca inspektori, paši ņēma produkcijas paraugus un paši arī pārbaudīja, zemniekam par šo procesu nebija jāmaksā. Tagad proves jāņem saimniekam un par visām pārbaudēm arī pašam jāmaksā.
Atklāti sakot, visi šie Eiropas Savienības noteikumi Slovēnijas lauku sētām ir ļoti smagi paceļami. Nu labi, mēs vēl tiekam cauri, jo paši savu preci pārdodam, bet daudzus visas šīs pārbaužu pārbaudes novedīs līdz bankrotam. Ja tev ir nauda, tad izdevīgāk to turēt bankā un dzīvot no procentiem, nevis ieguldīt ražošanā un pēc tam plēsties kā plikam pa nātrēm.
Žužana un Milans ir tai dzīves brīdī, kad jābalsta gan vecāki, gan jāpalīdz bērniem uz sava ceļa nostāties, bet vienlaikus jau jāparūpējas arī par savām vecumdienām. Milana vecāki mīt tepat kaimiņos, nelielā namiņā vēl augstāk kalna nogāzē. Pensijā katrs saņem vidēji 75 latus mēnesī. Slovēnijas dzīves dārdzībai tas ir vairāk nekā pieticīgi, tāpēc Milans un Žužana seniorus atbalsta gan ikdienas tēriņos, gan palīdz uzturēt viņu namu. Par savu nākotni domājot, Bernces uz privātajiem pensiju fondiem nepaļaujas, bet par abiem kopā ik mēnesi nomaksā tikai obligātos apmēram120 latus valsts pensiju fondā.
Žužanai un Milanam ir četri bērni Elizabete, Katarina, Nikolajs un Benjamins. Mūsu ciemu reizē sastapām tikai blondo šķelmi Elizabeti, kura, no skolas pārnākusi, ātri vien posās uz tenisa nodarbībām.
Slovēnijā, kur lielākoties ģimenēs ir tikai 1 2 bērni, gluži tāpat kā pie mums, četru bērnu pulciņš jau tiek uzskatīts par prāvu. Kad prasu, cik lielam vajadzētu būt caurmēra slovēņu ģimenes budžetam teiksim, vecākiem un diviem bērniem , Žužana lēš, ka bez 800 900 latiem mēnesī neiztikt. Brences ģimenē šī latiņa, protams, ir ievērojami augstāka.
Taču Žužana teic, ka tieši šajā Poljanskas Dolinas novadā vai visiem esot tikpat kuplas ģimenes un Brences justos kā baltie zvirbuļi, ja bērnu būtu mazāk.
Vai kāda no atvasēm paliks saimniekot tēva sētā? Ja nu vienīgi kāds no dēliem, bet arī par to nevar būt pilnīgas pārliecības, piesardzīgi spriež Žužana.
Šobrīd Brences jūtas sasnieguši zināmu materiālu stabilitāti, saimnieko uzmanīgi, kredītus neņem, jo tie ir dārgi (jāmaksā vidēji 18% gadā), arī projektus, lai saimniecībai piesaistītu Eiropas Savienības naudu, nekaļ, jo birokrātija, kas jāsastop šajā ceļā, esot gandrīz vai nepārvarama.
Žužana mums ir uzklājusi galdu turpat nelielā veikaliņa telpās. Dzeram pašdarinātu ābolu sulu, garšojam vismaz sešu septiņu veidu sierus visus, cik izlikti vitrīnā. Neesmu tik liela sieru speciāliste, lai visgudri novērtētu to garšu, taču šķīvji, kur var izvēlēties asāku, maigāku, drupanāku, mīkstāku, cietāku sieru, no govs piena, no kazas, no abu šo pienu maisījuma, tukšojas vienā rāvienā. Gardi. Paši Bernces visvairāk sargā tos retos brīžus, kad pēc dienas maratona kādreiz izdodas klusumā un mierā iedzert kādu glāzi vīna, piekožot kādu no saviem sieriem un uzspēlēt kārtis
Pie Debesu, Zemes un Pazemes valdnieka
Mēs atkal braucam gar kristāltīro Soču, kuras ūdens ir tik koši zilzaļš, ka šķiet gandrīz vai nedabisks. Bet viss ir tieši pretēji Sočas ūdeni varot dzert nevārītu, te arī varot noķert vislielāko Eiropas foreli marmorforeli.
Mēs dodamies uz Slovēnijas ziemeļrietumiem Triglava nacionālo parku. Tas nosaukts valsts augstākā kalna Triglava (2864 m) vārdā. Triglavs ir slovēņu svētums un simbols tas attēlots gan valsts karogā, gan daudzos mākslas darbos un uz suvenīriem. Triglavam latviski tulkojot, Trīsgalvim patiešām ir trīs ne pārāk spilgti izteiktas virsotnes. Leģenda vēsta, ka viena no tām valda pār Debesīm, otra pār Zemi, bet trešā pār Pazemi. Katra slovēņa goda lieta esot vismaz reizi savā dzīvē uzkāpt Triglavā. Tomēr nacionālā parka darbinieki teic, ka augstajā kalnā kāpēji sirmo valdnieku jau sāk pārlieku apgrūtināt. Arī globālās klimata izmaiņas ir iespaidojušas milža labsajūtu pēc Otrā pasaules kara līdz šim laikam Triglava ledājs ir sarucis desmitkārt.
Triglava nacionālais parks veido četrus procentus no Slovēnijas teritorijas, tā kopplatība ir 83807 ha. Mums šai dabas brīnumu pasaulei atvēlētas vien dažas stundas un parku redzam tikai nelielā nogrieznī no Trentas, kur atrodas parka tūristu informācijas centrs, līdz Kranjska Gorai, kurai turpat blakus jau ir Austrijas robeža. Bet neapšaubāmi tas ir viens no iespaidīgākajiem ceļa posmiem šajā Jūlija Alpu valstībā. Redakcijas busiņam pa arvien stāvāku kalna nogāzi un zigzagotu ceļu rāpjoties aizvien augstāk līdz pat 1680 m (!) atzīmei, arī adrenalīnsajūtas dabūju kā spēcīgu poti ilgam laikam.
Pirmais priekšlikums te dibināt nacionālo parku bija jau 1908. gadā. Toreiz neizdevās. Bet 1924. gadā nodibināja Alpu dabas aizsardzības parku t. s. Septiņu ezeru ielejā 1600 ha platībā. 1961. gadā parku paplašināja līdz 2000 ha. Bet 1981. gadā pieņemts likums par Triglava nacionālo parku un apstiprināta tā pašreizējā teritorija. Gandrīz 60 procenti no parka teritorijas ir mežs, dažviet tas aug 1800 m augstumā.
Līdz šim parka teritorijā ir atklāti vairāk nekā 5500 savdabīgi dzīvnieki un augi. Te mīt kalnu kazas, lūši, pat lāči. Lēš, ka visā Slovēnijā esot ap 300 lāču. Caurbrauciena dažās stundās, protams, neko jeb gandrīz neko no tā neizdevās redzēt. Nē, ērgli gan redzējām. Un, dodoties skatīties, kā kāda kalnu upīte izgrauzusi dziļu kanjonu klintī, soļi bija jāliek uzmanīgi lai nesamītu baltu platlapainu ziediņu sniega rozi. Šejienes brīnumu Coisa zvaniņu tā arī dabā neieraudzījām, tikai attēlā.
Kopš 1996. gada Triglava parkā ir aizliegtas komerciālās un atļautas tikai sanitārās medības. Pastāvīgi nacionālā parka teritorijā mīt ap diviem tūkstošiem iedzīvotāju, bet gadā to apmeklē vairāk nekā miljons tūristu dabas mātei ir ko turēt. Daudziem slovēņiem Triglava parkā ir vasarnīcas un, kā jau tas mēdz būt, ne viena vien ir celta nelikumīgi vai arī neievērojot īpašās prasības. Slovēņu kultūras kopēji, etnogrāfi, cenšas panākt, lai arī šajos laikos celtās ēkas iekļautos gadsimtiem seno Alpu saimniecību ainavā. Diemžēl arī Triglavā ir saceltas ēkas gan ar skārda, gan citiem moderno klājumu jumtiem, kas, protams, izraisa tradīciju kopēju nepatiku. Šobrīd jaunas ēkas Triglavā vispār nedrīkst būvēt, bet arī tas diemžēl notiek. Lai apmeklētāji stingri ievērotu uzturēšanās noteikumus apmestos tikai atļautās vietās, nepiesārņotu dabu parkā strādā 38 cilvēki. Vairākumam iepazīšanās ar parku sākas Trentas informācijas centrā, kas apmeklētājiem atvērts septīto sezonu. Tobrīd bijām vienīgie, kas klīdām pa nama trīs stāviem. Noskatījāmies krāšņo filmu par Triglava parku, videoinstalāciju par Sočas upi nelielā videozālē vienlaikus astoņos televizoru ekrānos vērojām, kā plūst Sočas ūdeņi. Šī upe ir 126 km gara, sākas kalnos un ietek Adrijas jūrā. Varētu teikt, ka visa Triglava parka teritorija Jūlija Alpi ir kā liela robežšķirtne starp Vidusjūras telpu un kontinentālo Eiropu. Te sastopas dažādi vēji un gaisa strāvas, tāpēc allaž ir bagātīgi nokrišņi, ik gadu ir no 120 līdz 146 lietainām dienām.
Pirmajā ēkas stāvā ir īpašas ekspozīcijas, kas iepazīstina ar nacionālā parka reljefu, ģeogrāfiju, ģeomorfoloģiju un hidroloģiju, kultūras vidi. Īpaši pamācoša ir ekspozīcijas daļa, kuru parka darbinieki dēvē par šoka istabu, kas rāda, kā cilvēks pamanījies piesārņot Triglavu ziedoša kalna nogāze un pēkšņi kaut kādu rūpniecības atkritumu kaudze, nemaz jau nerunājot par skārdenēm, plastmasas pudelēm un citiem civilizācijas pametumiem.
Pēdējā apjomīgās ēkas stāvā zem paša jumta nesen ierīkota vēl kāda ekspozīcijas daļa šurp atvesta un no jauna kopā salikta kāda 14. gs. Alpu aitkopja saimniecība gan dzīvojamās telpas, gan virtuve ar visiem piederumiem aitu un droši vien arī kazu siera gatavošanai.
Mēs dodamies tālāk, uz Kranjska Goru.
Kad esam pievārējuši jau minēto 1680 m augsto nogāzi un pa serpentīnu atkal laižamies lejā, arvien biežāk sastopam gar ceļa malu ejošus mundrus pensijas vecuma ļaudis pa vienam un pulciņos, bet vai katram rokās branga nūja atbalstam. Kas tur ko brīnīties, droši vien nolēmuši uztrausties tur, augšā, līdz pat izčākstējušā sniega līnijai, kur tikko bijām mēs
Bet Kranjska Gora atkal ir civilizācija hoteļi, moteļi, kazino, dažs labs viegli iesilis atpūtnieks, ģimenes ar bērniem ir svētdienas vakars, kad dodamies prom no Slovēnijas. Bet, pirms iebraukt 7 km garajā kalnos iebūvētajā Karavanku tunelī (atkal viena unikāla, klintīs burtiski
izgrauzta būve!), lai nokļūtu Austrijā un tad tālāk uz mājām, Latviju, pavisam mazliet par to,
ko slovēņi ēd.
Kad Slovēnijā satiktajiem ļaudīm vaicāju, ko viņi uzskata par īsti nacionāliem ēdieniem, atbildes nebūt nebija zibenīgas un visbiežāk sarunbiedri secināja, ka slovēņu virtuvē vienmērīgi sajaukušās gan Austrumu, gan Viduseiropas, gan Vidusjūras valstu kulinārijas gaumes. Pāris reižu pusdienojot nelielos restorānos, sapratu, ka, piemēram, ar dārzeņu salātiem te saprot kaut ko pavisam citu nekā Latvijā sagriezti salāti, gurķi, arī tomāti sajaukti ar kaut kādu sēkliņu dīgstiem un konservētām pupiņām. Tas viss aizdarīts ar olīvu eļļu un mums pasvešām garšvielām. Varbūt, ja kopš bērnības tādi salāti būtu ēsti, pat garšotu, bet
šoreiz slovēņu maisījums palika savā vietā un es arī savējā.
Reiz pusdienojām nelielā lauku krodziņā netālu no Lipicas, pie pašas Itālijas robežas. Mūs apkalpoja pats krodziņa saimnieks varena auguma dienvidnieciska izskata vīrs, kura spalvaino krūti rotāja iespaidīga zelta ķēde. Gandrīz kaislīgi kategoriskā tonī viņš mums ieteica nogaršot pastu (makaronus) ar jūras veltēm mīdijām. Vienīgi mūsu šoferītis Dainis noturējās kā klints pret šo reklāmas kampaņu un pasūtīja pārbaudīto Vīnes šniceli. Kad atnesa makaronus ar jūras veltēm, mēs noelsāmies vien uz iespaidīgu izmēru metāla šķīvja makaronu kaudze bija piebārstīta ar mīdijām, bet gliemežvākos
Nē, bija jau garšīgi, tikai gliemežvāki, šķiet, veidoja vismaz vienu trešdaļu vai pat pusi no ēdmaņas
Slovēnijā ir cieņā visdažādākie žāvējumi, žāvētas un pusžāvētas desiņas, salami. Ļoti bieži galdā ceļ skābus sutinātus kāpostus ar desiņām nu gluži kā Vācijā vai pie mums, Latvijā. Tikai slovēņi, kāpostus sutinot, bagātīgi pievieno ķiplokus un laurlapas.
Ļoti populārs saldēdiens esot strukli nevis ceptas, bet eļļā vārītas strūdeles ar dažādu, visbiežāk valriekstu, pildījumu. To ir vismaz 100 veidu. Strukli mīklai nepievieno ūdeni, ja pareizi sapratu, šo ruleti cep no Slovēnijā tik iecienītajiem griķu miltiem.
Tikpat iecienīta ir gibanica kārtaina kūka, kurai katra saimniece ir atradusi labāko recepti, bet starp mīklas kārtām noteikti jābūt biezpienam, magonēm, āboliem, riekstiem, medum. Redzēju šos veidojumus Ļubļanas tirgū tādos kā palielos toveros laikam, kad masa aukstumā sastingusi, to griež gabalos kā torti.
Kaut kas līdzīgs ir potica pīrāgs ar dažādiem, ne tikai saldiem, pildījumiem.
Protams, visai atšķirīga ir Adrijas piekrastes kulinārija te dominē zivis un Vidusjūras saules briedinātie dārzeņi visos veidos un varenos daudzumos. Vēl cita īpatna pasaule esot gardie ēdieni Alpu augstkalnu sētās, piemēram, Pohorjes omlete ar brūklenēm
Es ceru, ka tad, kad man kādreiz dzīvē būs iespēja baudīt Slovēniju nesteidzoties, es nogaršošu arī šo mazliet svešādo, bet vilinošo omleti. Tāpat kā izjutīšu, izgaršošu un izsmaržošu to, kas šoreiz lielākoties ātri aizzibēja gar auto
logu.
Par atbalstu šā materiāla tapšanā pateicos Latvijas vēstniecībai Austrijā un Slovēnijas valdības informācijas departamenta darbiniekiem
|
