No Latvijas raugoties, Spānija šķiet kā tāla un eksotiska Eiropas dienvidrietumu pamale, kas līdz šim skatīta vien sapņu acīm, lasot Migela de Servantesa romānu "Dons Kihots" vai operas teātrī jūsmojot par Žorža Bizē "Karmenu". Nu beidzot tā ir īstenība es dodos iepazīt Spāniju. Pa sauszemi lētākais ceļš ir cauri Polijai, Vācijai, Šveicei un Francijai. Grūti pierast, ka nav vairs nekādu nopietnu robežšķēršļu, tikai viselementārākās formalitātes, tas ir, ja neesi pasācis ko sliktu vai neatļautu jaunā laika realitāte, par ko pirms gadiem desmit pat neiedrošinājos ne sapņot. Šajā ziņā priecīgi apzināties, ka atrodos krietni labākā situācijā nekā Baltkrievijas diktators Lukašenko, kam vīzu lieguma dēļ Eiropas Savienību neredzēt kā savas ausis.
Ramblas avēnijas mīmi
Katalonija ir pirmais Spānijas apgabals, ko nākas šķērsot gar Vidusjūras piekrasti, lai nokļūtu Pablo Pikaso (1881 1973) pilsētā Barselonā. Ne tikai Pikaso, Barselona par savējiem sauc arī kataloņu modernisma izcilāko pārstāvi arhitektu Antonio Gaudi (1852 1926), Jaunās pasaules atklājēju Kristoforu Kolumbu (1451 1506), cilvēces slavenāko sirreālistu Salvadoru Dalī (1904 1989). Arī senie romieši Iberijas pussalu apguvuši, sākot ar Kataloniju un virzoties tālāk uz dienvidiem gar mežonīgo jūras krastu Kostabravu.
Barselona aiz Madrides ir otrā lielākā pilsēta Spānijā ar diviem miljoniem iedzīvotāju, ar savu šai pilsētai vien piemītošu raksturu un neatkārtojamu lielpilsētas seju. Platānu zaļumā slīgstošā slavenā Ramblas avēnija, kas sākas no izteiksmīgā Kolumba monumenta jūras krastā, ir pilsētnieku un tās ciemiņu iemīļota pastaigas vieta. Un kas būtu Rambla bez saviem mīmiem un karnevāla gājieniem? Parasta garlaicīga vieta, spējīga vien uzvēdīt ātri gaistošu piemiņu ceļotāju dvēselē. Bet te mīmi, dažādu personāžu mākslinieciskie atveidotāji! Viņi ik pa gabaliņam nostājušies uz podestiem avēnijas galvenā celiņa abās pusēs un pulcē ap sevi ziņkārīgu ļaužu barus. Devīgākie met zemē noliktajā ziedojumu traukā monētas un priecājas, ka nekustīgā skulptūra negaidīti atdzīvojas un goddevīgi paklanās savas būtības labvēlim. Pēc tam atkal sastindzis miers, gluži kā Rīgas Barklaja de Tolli apstrīdētajā tēlā. Bet pietiek kādam noliekties pār naudas trauku, kad neiztrūkstoši seko pateicības žests. Var apbrīnot dzīvā pieminekļa vanagaci, ka no sava postamenta augstumiem viņš vai viņa nekļūdīgi saskata ziedotāja devīgumu un, ja iemetiens ir bijis skopu centu vērts, seko labi trenēts izsmējības žests.
Aizvien uzmācīgāka kļūst bungu rīboņa. Tuvojas neliels karnevāla gājiens. Maskas, koši tērpi, uz pagarinātām kājām soļojoši āksti. Gluži vai kā mūsmāju pikets, tikai ar talantīgu māksliniecisku ietērpu. Lai dzīvo spāņi! malā stāvot, sajūsmā gribas saukt šiem burvīgiem ļaudīm. Bet viņi jau nesaprot latviski tāpat kā es spāniski, te uzturēdamies pirmo dienu mūžā. Vietējo uzrunāts, varu vien izmocīt:
No hablo epaňol. (Nerunāju spāniski.)
Saules dāsnums vilināt vilina meklēt jūras zilgmi. Līdz tai nav nekāds garais ceļš. Pilsētas maigi smilšainā pludmale ir klāt jau pēc pārdesmit minūšu nesteidzīga gājuma. Un te nu nāk mūszemes puritānismā audzinātājam ziemeļniekam negaidīts un, neslēpšu, patīkams pārsteigums visas pludmales siņjoras un sinjoritas ir pazaudējušas savu peldkostīmu augšdaļas un ļauj vaļu saules skavām, neņemot nemaz galvā, ka turpat grozās ne mazums seksīgu senjoru. Taču senjori pat šādā vidē nezaudē labi audzināta un kulturāla cilvēka stāju, jo pie tādas sistēmas sen jau pieraduši. Tikai manī pirmajās desmit minūtēs kaut kas tā mazliet kņudī, ka uz ātrāko jāmetas smaragdzaļajos viļņos.
Pikaso un Gaudi
Citu dienu Barselonā kavējos zem mākslas zīmes. Pirmais ceļš ved uz Pikaso muzeju. Ir ļaudis, kam Pikaso darbi neizraisa pozitīvas emocijas, bet man patīk. Patīk viņa ģeniālā prasme samežģīt visvienkāršākās lietas pretrunīgos salikumos. Barselonas muzejā ir arī Pikaso agrīnie darbi. Tie ir tik gleznieciski pareizi, ka jūtos vīlies, nesaskatot tajos ne zīmes no vēlāk spilgtā Pikaso, kurš ar saviem darbiem krasi mainīja planētas iedzīvotāju priekšstatus par īstu mākslu.
Uzturoties Barselonā, smaga kļūda būtu neapskatīt joprojām nepabeigto Gaudi šedevru
Temple Sagrada Familia (Svētās ģimenes katedrāle). Daudzkrāsainas keramikas mozaīkas un dabā noskatīti tēlniecības veidojumi ir raksturīgi vienīgi šai 1882. gadā sāktai un joprojām līdz galam nepabeigtai baznīcai. Celtnei vēl nav galvenā torņa. To ieskaus četri evaņģelistiem veltīti torņi. Uzcelti jau ir Ciešanu un Kristus dzimšanas torņi un to fasādes, kas bagātīgi rotātas ar skulpturāliem tēliem. Pie baznīcas ievērojamākajām vietām pieder arī Kripta, kur Gaudi apbedīts. Naktī visa šī avangardiskā celtne ir pasakaini izgaismota. Gaudi ir uzcēlis Barselonā arī slaveno
Casa Mila "La Padrera". Tas ir bagātnieku dzīvojamais nams ar savdabīgi viļņotu fasādi un skursteņiem, kas pēc izskata līdzinās abstraktām skulptūrām.
Vandāļu zemē
Seko garāks pārbrauciens pa Spānijas ārēm līdz pasaules vērotāju apjūsmotajai Alhambrai Andalūzijā, bijušajā Vandāļu zemē. Mūsu ēras astotajā gadsimtā Ibērijas pussalu iekaroja arābu ciltis no Ziemeļāfrikas. Musulmaņu kolonisti, saukti par mauriem, Andalūzijā izveidota varenu valsti, kur attīstījās zinātne, arhitektūra un rotājumu māksla. Alhambras nocietinātā pils ir ievērojamākais arhitektūras piemineklis, ko mauri atstājuši Andalūzijā, kad 1492. gadā Spānijas valsts pamatlicēji Aragonas karaļa Ferdinanda II (1479 1516) un viņa sievas, Kastīlijas karalienes Izabellas I (1474 1504) apvienotais karaspēks ieņēma Granādu. Alhambra, tas ir mēģinājums ar cilvēku rokām radīt paradīzi zemes virsū dažiem izredzētajiem. Noslēpumainas telpas, gaismas, ūdens un rotājumu kopspēle, smaržīgu ziedu dārzi un krāšņi skati no pils augstumiem uz tāli apbur ikvienu, kurš nokļuvis Alhambras pasaku valstībā. Pils ir pieredzējusi postītājus un izlaupītājus. Napoleona karotāji mēģinājuši pat pili uzspridzināt, tomēr tagad Alhambra ir rūpīgi atjaunota un sakopta.
Alhesirasa, Gibraltārs un Tarifa pie 36. paralēles tie ir Ibērijas pussalas un vienlaikus arī Eiropas kontinenta paši dienvidi. Mazu kumosu no melnā kontinenta tā ziemeļos savam labumam ir nokodusi Spānija, uzceļot tur Seutas pilsētu, kas izslavēta ar iespēju lēti kaut ko nopirkt. Lai nokļūtu Seutā, jāšķērso Gibraltāra jūras šaurums ar prāmi, kas atiet no Alhesirasas. Seutā es tiku pie antilopes ādas praķīša, kas tagad noder lietū un rudens dienu drēgnumā, jo lieliski aiztur paša siltumu un nelaiž cauri slapjumu. Pie reizes kopš tās dienas varu lepoties, ka esmu bijis Āfrikā, lai gan, godīgi sakot, no tās neko prātīgu neredzēju, jo visu laiku aumaļām lija. Gluži neticami, ka tā var būt Sahāras tuksneša tuvumā.
Kopš neatminamiem laikiem Gvadalkiviras krastos ii pastāvējusi Karmenas pilsēta Sevilja. Ja ticēt Žorža Bizē (1838 1875) operas libretam, Karmena Seviljā strādājusi tabakas fabrikā un Seviljā iededzies viņas mīlas romāns ar donu Hozē. Mūsdienu Seviljā gan nekas vairs neliecina par abu mīlētāju dēkām, toties katrs ziņkārīgais var apbrīnot katoļu katedrāli, kas savos labākajos laikos bijusi muhamedāņu mošeja. Tai tuvojoties, jau pa gabalu labi pamanāms jaunāko laiku varmācīgais uzslāņojums, kas par katru cenu cenšas nomākt mošejas arhitektūrai raksturīgās apaļīgās formas.
Sevilja ir viena no galvenajām Spānijas vēršu cīņu (toreo) vietām. Tur koridas norisinājušās pirms vairāk nekā divsimt gadiem celtā krāšņā
Plaza de Toros de la Maestranza, kas pieder pie vecākajām vēršu cīņu arēnām Spānijā.
Gvadalkiviras vidustecē atrodas cita slavena Andalūzijas senpilsēta Kordova. Tagad tā vairāk līdzinās mazpilsētai, bet savos ziedu laikos, 12. gadsimtā, kad Kordova bija Spānijas mauru galvaspilsēta, tajā mitis ap miljons iedzīvotāju. Interesanti, ka vēl tajos dziļajos viduslaikos viņi visi esot bijuši lasīt un rakstīt pratēji, jo pilsētā darbojušās simtiem skolas, cieņā bijusi zinātne. Ceļš Kordovā ieved pāri upei pa unikālu sešpadsmit arku akmens tiltu, ko būvējuši romieši mūsu ēras sākumā. Aiz tilta sākas vecpilsēta. Tās pirmais ievērojamais apskates objekts ir Lielā mošeja
Mezquita jeb Tūkstoš stabu templis, kas mauru laikos lika ikvienam just islama ticības varenību Ibērijas pussalā. Mošejas būve sākta 785. gadā un gadsimtu plūdumā tā aizvien pletusies plašumā, līdz aizņēmusi veselu kvartālu. 16. gadsimtā mošeja daļēji sapostīta, tās vidū iebāžot katoļu katedrāli. Mošejas kvartālu no divām pusēm aplenc senais ebreju kvartāls. Tas maz mainījies kopš laikiem, kad Kordova piederēja pie Rietumeiropas varenākajām pilsētām.
Spāniju var uzskatīt par īstu tūrisma iespaidu dārgumu krātuvi. Minētais bija tikai niecīgs ieskats tajās vērtībās, ko ceļotājam spēj piedāvāt Ibērijas pussala ar savu gadu tūkstošus ilgo civilizācijas vēsturi un pagājības ļaužu veikumiem.
Viljars Tooms
"Lauku Avīze"