Sudetu kalni augstumā nevar sacensties ar Alpiem, Kaukāzu un pat ne ar Tatriem, taču to salīdzinošais tuvums Latvijai liek domāt, ka tos arvien vairāk iecienīs arī mūsu valsts tūristi un ceļotāji, vēl jo vairāk tāpēc, ka piedāvāto iespēju un servisa ziņā tie diez ko neatpaliek. Sudetu kalniem ir arī viena priekšrocība: no pakalpojumu cenu viedokļa tie ir lētāki par saviem augstākajiem brāļiem.
Tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gids ARTIS ŠVEDREVICS stāsta, ka Latvijas tūristam šobrīd vispievilcīgākais šķiet Sudetu Krkonošes kalnu grēda, kas ir 40 kilometrus gara un kurai gandrīz pa vidu iet Čehijas ziemeļu un Polijas dienvidrietumu robeža. Uz robežas atrodas arī Čehijas augstākais kalns Sņežka (1603 m), kuru vācieši dēvē arī par Šnēkopi, poļi par Sņiezku. Čehijas pusē iecienītākās tūristu apmešanās vietas ir mazpilsētas Špindlerova Mlina un Pecpodsņežka, kurās rodams sākums vairākām kalnu takām. Kalnus draudzīgi kopā apsaimnieko gan čehi, gan poļi takas bieži ievijas te vienā, te otrā valsts teritorijā, retumis var redzēt arī robežsargus, tāpēc ieteicams kabatā turēt pases. Kalnu takas nav sevišķi grūtas, tāpēc piemērotas arī tūristiem, kuri nav īpaši trenēti vai ir ar pietiekami lielu gadu nastu. Tiesa, kalnu relatīvais zemums vietējiem tūrisma biznesa pārstāvjiem liek pastiprināti domāt par cilvēku pievilināšanu. Šplindlerovā Mlinā izveidota pusotru kilometru gara vasaras bobsleja trase, netālu no tās neliels safari un zooloģiskais dārzs, kurā ganās pat žirafes un degunradži. Par 30 latiem var sasaitē kopā ar instruktoru palidot ar paraplānu, par 4 7 latiem izīrējams velosipēds, par 3 latiem var vienai no gravām pārlidot pāri līdzīgi kā pie Sventes dzirnavām slīdot pa trosi, par 10 latiem nobraukt laivā pa kalnu upi, par latu gida pavadībā apmeklēt Adržpahas smilšakmens klinšu rezervātu. Viena no kalnu takām beidzas, kā pašiem čehiem patīk teikt, pie Hamburgas ostas sākuma: Elbas jeb Labas upes (kā to sauc Čehijas teritorijā) izteces. Līdzās pansijām un viesnīcām ir telšu vietas. Iepirkšanās faniem jārēķinās ar to, ka čehu mazpilsētās nav lielu veikalu tikai nelieli pārtikas un suvenīru veikaliņi un, protams, restorāni. Pārtikas preču cenas apmēram mūsu līmenī, alus, tajā skaitā, vietējais Krkonošes, pat lētāks. Ziemā gan cenas, sevišķi pansiju un viesnīcu, nedaudz pieaug. Ir pietiekami labas kalnu slēpošanas trases un arī distanču slēpošanai domātās, kas Centrāleiropā kļūst arvien populārākas.
Visu cieņu vēsturiskām vietām un lielpilsētām, taču, kā saka Artis Švedrevics, pēdējā laikā Eiropā arvien iecienītāki kļūst ekoloģiskie maršruti. Ļaudis vairs tik daudz nealkst pēc skaitļiem, faktiem, pilīm, pieminekļiem un debesskrāpjiem. Dodiet mums dabu un lieciet mums mieru viņi sauc...
Sudeti gan ir gadījums, kad, uz turieni dodoties, par tās vēsturi būtu nedaudz jāzina. Vēl ne tik senā pagātnē tas bija galvenokārt vāciešu apdzīvots reģions, ko kā vienu no trumpjiem savos pasaules iekarošanas plānos nekautrējās izspēlēt Hitlers. Pēc Pirmā pasaules kara, izjūkot Austroungārijas impērijai, Sudeti kopā ar visiem tur dzīvojošajiem vāciešiem tika iedalīta jaunajai valstij Čehoslovākijai. Saprotams, ka vācieši nebija apmierināti ar jauno stāvokli, sāli viņu brūcēs iebēra arī paši čehi, nelaizdami vāciešus pie varas un ierēdņu amatiem, pēc būtības neļaujot būt saimniekiem savā vēsturiskajā zemē. Nav brīnums, ka Sudetu vācieši ar lielu interesi sekoja līdzi tam, kā Vācijā Hitlera vadībā nostiprinās nacionālsociālisms, un arvien skaļāk pieprasīja Sudetu pievienošanu Vācijai. Hitleram to tikai vajadzēja: 1938. gadā viņš uzstāja, lai Čehoslovākija Sudetus atdod. Čehi, negūstot aizstāvjus no citām pasaules lielvarām, bija spiesti piekāpties. Vēlāk Hitlers Sudetus izmantoja par atbalsta punktu tālākai Čehoslovakijas iekarošanai un karagājienam uz Austrumiem. Liela daļa Sudetu vāciešu kļuva par paklausīgiem Hitlera režīma kalpiem, bet čehi, slovāki un citas valstī dzīvojošās tautas nokļuva okupācijas valgos. Pēc Otrā pasaules kara uzvarētājvalstis nolēma, ka Sudeti ir no vāciešiem iztīrāmi un nosūtāmi uz Vāciju. Čehi vāciešus no Sudetiem sāka padzīt jau 1945. gada vasarā, negaidot nekādus oficiālus rīkojumus. Vēlāk jau tas notika organizēti: katrs vācietis līdzi drīkstēja ņemt tikai 30 kilogramus personisko mantu. Kopumā no Sudetiem padzina trīs miljonus vāciešu. Kaut arī šie notikumi nav salīdzināmi ar staļiniskajām represijām PSRS teritorijā, nekāda mierīgā pārbraukšana jau nebija: pēc vāciešu datiem, šajā etniskajā tīrīšanā gājuši bojā 250 000 viņu tautiešu, pēc čehu ziņām 40 000. Šobrīd daudzi Sudetu vācieši un viņu mantinieki vēlētos saņemt atpakaļ savus īpašumus, taču absolūti lielākā čehu iedzīvotāju daļa un varas pārstāvji jutīgo Sudetu vāciešu jautājumu ignorē, bet nervozākie no tiem nekautrējas joprojām viņus dēvēt par nacistiem. Bet lai arī kā tas būtu uz Sudetiem visi, ieskaitot vāciešus, jau brauc atpūsties, nevis kārtot vecas attiecības un īpašumu jautājumus. Jo Sudeti ir laba atpūtas iespējas par saprātīgu cenu.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"