Vasaras nogalē kupla Latvijas pastnieku saime 64 pārstāvji devās tālā ceļā uz Šveici. Brauciena mērķis bija tuvāk iepazīt šīs zemes pasta darbu, vienlaikus apskatot arī Šveices ievērojamākās un skaistākās vietas. Septiņās dienās tūrisma aģentūras Fenikss mārketinga direktores Tatjanas Rakovskas un gida Vitauta Brūveļa vadībā šķērsota gandrīz vai visa Eiropa, pabūts Berlīnē un iepazīti teju vai visi Šveices interesantākie reģioni. Berne, Ženēva, Lucerna, Cīrihe, Lauterbrunnena un Interlakena pasaulē pazīstamas pilsētas un kūrorti. Skatīti divi ūdenskritumi Reinas un Trimmelbahas, kāpts Alpu kalnos un izbaudīta vieglu vilnīšu šūpošanās, vizinoties ar kuģīti pa Cīrihes ezeru. Četras ar Šveici bagātīgi piepildītas dienas! Jāuzsver pastnieku acīgums lai kur braucām vai gājām, bez uzmanības nepalika dzeltenās Šveices pasta mašīnas, pastnieku mopēdi uz trim riteņiem, kas aprīkoti ar īpašu kasti korespondencei, tāpat glītās pasta kastītes pie mājām gan Šveicē, gan Vācijā.
Zinoša un zinātkāra
Kas bija šie veiksminieki, kuri kravāja ceļasomas braucienam uz Šveici? Kā skaidroja "Latvijas pasta" ģenerāldirektors Aivars Droiskis, tie ir cilvēki, kuri pašaizliedzīgi strādā, gādājot ne tikai par savu tiešo uzdevumu teicamu izpildi, bet arī veidojot katrs ar savu labo darbu artavu "Latvijas pasta" tēlu. Tas, ko dara pastnieks, nav jāskaidro viņš, iegriežoties gandrīz vai katrā mājā, abonentiem piegādā laikrakstus un žurnālus, vēstules un citus sūtījumus. Pastnieka somā atradīsies arī pastmarkas, aploksnes un kāda apsveikuma atklātne, ko nosūtīt jubilāram. Daudzi pasta darbinieki, dodoties pie saviem klientiem, līdzi nes arī tā saucamās komercpreces, sākot no ziepēm un beidzot ar puķu un dārzeņu sēklām. Ar pastnieka starpniecību no centriem attālāk dzīvojošie samaksā elektrības, gāzes un citus rēķinus. Bet viens no visatbildīgākajiem uzdevumiem noteikti ir pensiju piegāde pensionāriem, kas bija būtisks rādītājs, izvēloties Šveices ceļojuma dalībniekus.
Pēc divstāvu autobusā pavadītās pirmās ceļojuma nakts, šķērsojot Poliju, iepazīstamies cits ar citu tuvāk. Īsa statistika. Braucienā piedalījās 64 pasta darbinieki, tajā skaitā tikai trīs stiprā dzimuma pārstāvji. Kā redzat, nospiedošais vairākums sievietes. Gandrīz visas lauku pastnieces, trīs no viņām pasta nodaļu vadītājas Īslīcē, Mērsragā un Ērgļos. Apmēram desmit pārstāvēja Latvijas pasta un tā filiāļu administrāciju, kā arī Rīgas pilsētas pasta nodaļas. Grupu vadīja "Latvijas pasta" iekšējā audita (revīzijas) daļas vadītāja Zinaīda Miglāne.
Ceļotāju vecuma diapazons ļoti plašs no 25 līdz 64 gadiem. Braucienu visi izturēja godam. Kādi vaļasprieki saista pastnieces brīvajā laikā? Izrādās, gandrīz visām patīk audzēt puķes, darboties piemājas dārziņā, sēņot, ogot, marinēt gurķus, makšķerēt, adīt, strādāt citus rokdarbus, minēt krustvārdu mīklas. Dignājietes Gaida Ermansone un Līga Muša nopietni aizraujas ar floristiku, Lindai Sirmajai no Jaungulbenes patīk cept tortes, džūksteniecei Dzidrai Ikotei šūt un dziedāt, bet Strēlnieku pasta nodaļas pastniecei Marinai Misļjukovai skaldīt malku! Vēl pie hobijiem tika minēta automašīnas vadīšana, braukšana ar mopēdu un velosipēdu, grāmatu un žurnālu lasīšana, bērnu un mazbērnu audzināšana un ceļošana. Lūk, cik interesantas ir mūsu pastnieces!
Ceļotāju darba stāžs "Latvijas pastā" no diviem līdz 38 gadiem. Var sacīt, ka trešdaļa sieviešu pasta darbinieces amatu izvēlējusies apzināti, sekojot ģimenes tradīcijām vai apgūstot šo profesiju mācību iestādē. Taču pārējās veiksmi mēģinājušas rast citā profesijā, bet tad, laimīgas nejaušības vadītas, nokļuvušas "Latvijas pastā" sākumā aizvietojušas saslimušos vai atvaļinājumā esošos kolēģus, un pēc tam projām vairs nav laistas. Tādēļ pastnieku aprindās ir tik raibs profesiju klāsts tie itin bieži ir kādreizējie zootehniķi, lopkopji, agroķīmiķi, grāmatvedes, pārdevējas, mašīnrakstītājas, lietvedes utt. Bet to, ka ceļojuma dalībnieces ir gan zinošas, gan zinātkāras, nojautīsiet, izlasot turpmāko. Stāstījums par Šveici un šveiciešiem galvenokārt balstīts uz "Latvijas pasta" darbinieku šā brauciena dalībnieču jautājumiem mūsu Šveices gidei Guntai, kas šeit mājo vienpadsmito gadu un, var teikt, ir iepazinusi šīs valsts dzīvi un šveiciešus.
Paverot Šveices priekškaru
Šveice ir viena no bagātākajām pasaules valstīm, lai gan teritorijas ziņā (41,29 tūkstoši kvadrātkilometru) tā ir pat mazāka par Latviju. Tā ir neitrāla valsts kopš 1815. gada, un neitralitātes statusa trīs principi ir nepiedalīties karos, neslēgt militārus līgumus ar ārvalstīm, nepaplašināt savas valsts teritoriju. savos pirmsākumos izbaudījusi dažādu karapūļu iebrukumus, bet apmēram pēdējos 200 gadus šajā zemē karadarbība nav notikusi. Šveices vārds noteikti saistāms ar gleznainajiem Alpu kalniem, ezeriem, govju zvaniem, jaukiem alpu ciematiņiem un ēdelveisiem, kas mūsu brauciena brīdī bija jau noziedējuši. Šis ziediņš greznoja daudzus suvenīrus un skatu kartes. Šveice dabas resursu ziņā nevarot īpaši lepoties, nepieciešamās izejvielas galvenokārt tiek ievestas no citām valstīm. Toties šveicieši lepojas ar saviem profesionālajiem sasniegumiem tajās nozarēs, kur nepieciešama gudra galva un augsts darba tikums. Godprātība, augsta pienākuma apziņa cilvēkos izkopta gadsimtu garumā un tiek ieaudzināta kopš bērna kājas. Arī mūsu gide apliecināja šveicieši ir ļoti disciplinēti un apzinīgi ļaudis.
1291. gadu uzskata par Šveices pirmsākumiem. Tad Centrālajā Šveicē apvienojās pirmie trīs kantoni jeb rajoni, lai kopīgi aizsargātos pret ārējo ienaidnieku. Vienu no kantoniem sauca Swiss, no šejienes arī cēlies Šveices nosaukums. Šiem trim vēlāk pievienojās arvien jauni un jauni kantoni. Vieni no pēdējiem 19. gs. pirmajā pusē to izdarīja Ženēvas un itāliešu kantoni. Kopš tā laika oficiāli pastāv Šveices valsts. Bet 1991. gadā tā svinīgi atzīmēja savas izveidošanās sākuma 700. gadadienu.
Apmēram piekto daļu no valsts ienākumiem nodrošina bankas, apdrošināšanas sabiedrības un biržas. Šveice ir ceturtais lielākais finansu centrs pasaulē aiz Ņujorkas, Londonas un Tokijas. Tā ir viena no līderēm privāto banku skaita ziņā, turklāt, kā smej paši šveicieši, vairumā kantonu banku noteikti ir vairāk nekā zobārstu. Pateicoties valsts stabilajai politiskajai un monetārajai sistēmai, bankas gluži kā magnēts pievelk ieguldītājus no visas pasaules.
Ar lauksaimniecību, pēc pērnā gada datiem spriežot, nodarbojas tikai 4,5% iedzīvotāju, turklāt zemnieki atkarībā no zemes platības un auglības saņem ievērojamas subsīdijas. Jo augstāk kalnos, jo lielāks ir valsts finansiālais atbalsts. Gandrīz 70% strādā apkalpojošajā sfērā, kurai pieder arī bankas, biržas, apdrošināšanas sabiedrības.
Šveices bagātību vairo ne tikai daudzās bankas un apdrošināšanas firmas. Ne mazāki nopelni šajā ziņā ir rūpniecībai, pirmām kārtām mašīnbūvei, kas Šveicē ir ļoti augsti attīstīta, ķīmiskajai rūpniecībai, īpaši farmakoloģijai. Šveices veselības aprūpe ir viena no labākajām pasaulē un arī visdārgākā. Šveicē ražo teju vai labākās zāles pasaulē. Arī Latvijā nopērkami slaveno firmu "Roshe" un Novartis ražotie medikamenti. Pasaules slavenākie modes nami strādā ar audumiem, kas ražoti Šveicē, tie parasti ir mazās partijās un ļoti kvalitatīvi. Šo izstrādājumu ražošanai nav nepieciešami milzīgi kombināti un rūpnīcas. Tas ir šveiciešu talants atrast nozares, kur, nebūvējot lielus kompleksus, neaizņemot milzīgas zemes platības, izvēlēto nodarbi attīstīt līdz filigrānai pilnībai. Kā viņi saka "kleine, aber feine" mazu, bet labu. Tās ir nozares, kuru ražojumi ir pieprasīti pasaulē un par kuriem maksā bargu naudu.
Šveices simbols, protams, ir pulksteņi. Līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumam valsts bija lielākais pulksteņu ražotājs pasaulē. Tad to izkonkurēja Dienvidaustrumāzija ar lielos daudzumos štancētajiem plastmasas laikrāžiem. Tomēr šveicieši saglabājuši līderpozīcijas dārgo pulksteņu ražošanā. Dārgākie pulksteņi esot Mercedes cenā un tie ir augstas klases meistaru roku darbs. Neviens īsti nevar pateikt, cik lielāku un mazāku pulksteņdarbnīcu darbojas, bet to tiešām ir daudz. Šīs nozares pirmsākumi meklējami pirms vairāk nekā 200 gadiem vispirms zemnieku mājās, kur ļaudis brīvajos ziemas vakaros piepelnījās, izgatavojot ļoti smalkas, precīzas pulksteņu detaļas franču pulksteņražotājiem. Vēlāk izveidojās darbnīciņas, kas pilnveidojās, līdz pārtapa par pasaulslaveniem uzņēmumiem.
Šveice ir otrs lielākais cementa ražotājs pasaulē tūlīt aiz Francijas. Arī Šveices bagātākais cilvēks pārstāv nevis banku sistēmu, kā varētu domāt, bet tieši cementa ražošanu. Tas ir ģimenes uzņēmuma "Holcing" īpašnieks, kuram pieder daudzi uzņēmumi un, protams, arī sava banka.
Kādā valodā runā šveicieši
Šveices teritorija ir gandrīz tikpat liela kā Latvija, taču iedzīvotāju skaita ziņā šīs valstis nav salīdzināmas, Alpu valstī dzīvo trīskārt vairāk iedzīvotāju 7,3 miljoni. Šveicē pastāv unikāla situācija: četras valodas vācu, franču, itāliešu un retoromāņu pasludinātas par oficiālām valsts valodām. Latvijā atmodas laikā strīdos par valsts valodu bieži kā arguments tika pieminēts "Šveices piemērs". Tagad uzzinājām, ka katra no šīm tautām dzīvo savā vēsturiskajā teritorijā, neizvirzot pretenzijas pārējiem kantoniem. Šveices centrālajā vēsturiski lielākajā daļā mājo vācvalodīgie šveicieši, un viņu dzimtā ir Šveices vācu valoda. 19. gadsimta pirmajā pusē šveiciešiem brīvprātīgi pievienojās franču Ženēvas un itāliešu kantoni. Šajos apgabalos vietējie iedzīvotāji runā savās dzimtajās franču un itāliešu valodās.
Frančvalodīgos šveiciešus gan mazāk interesējot, kas notiek Šveicē, viņus vairāk saistot Francijas notikumi, īpaši kultūras jomā. Franču kantons no citiem Šveices kantoniem parasti atšķiroties arī ar referendumu rezultātiem. Šīs tautas pārstāvji uz dzīvi raugās globālāk, tāpēc uzskata, ka Šveicei jāiekļaujas gan Eiropas kopīgajā tirgū, gan Eiropas Savienībā.
Itāliešu kantons ir bijusī Itālijas sastāvdaļa, to no Šveices šķir augstie Alpu kalni. Arī šodien itālieši savā vēsturiskajā teritorijā dzīvo it kā savrup, kaut gan, kopš izbūvēts Gotharda tunelis garākais tunelis Eiropā saikne ar Šveices centrālo daļu kļuvusi ciešāka.
Retoromāņu valodā runā ļoti sena un skaitliski neliela Šveices tautiņa, kas mīt galvenokārt kalnos un dzīvo, ievērojot senču tikumus. Tā joprojām nav pametusi kalnus, jo valsts īpaši rūpējusies par dažādām kompensācijām un piemaksām, lai viņi tāpat kā pārējie iedzīvotāji baudītu samērā augstu dzīves līmeni.
Runājot par Šveices vācu valodu, jāpaskaidro, ka tā nebūt nav tā vācu valoda, kādā runā Vācijas vācieši un kuru esam mācījušies skolā vācu valodas stundās. Šveiciešu vāciskā runa būtiski atšķiras no literārās vācu valodas, to šveicieši dēvē par "hochdeutsche" augstā vācu valoda. Apmēram 30% vārdu ir pilnīgi atšķirīgi, piemēram, vācu valodā pirmdiena ir "montag", bet šveicieši saka "lundi". Ja vaicāsiet, kāpēc tā, atbilde būs tas ir izņēmums! Tādu izņēmumu ir ārkārtīgi daudz. Tikai sākoties skolas gaitām, šveiciešu bērni sāk apgūt "hochdeutsche". Arī grāmatas galvenokārt tiek izdotas literārajā vācu valodā. Daži vietējie rakstnieki savus darbus gan rada šveiciešu vācu valodā, tāpat sava dzimtā reģiona dialektā. Tādu dialektu Šveicē ir vairāki. Avīzes, televīzija un radio savus lasītājus un klausītājus parasti uzrunā literārajā vācu valodā. Taču, ja televīzijā paredzēta diskusija vai "apaļais galds", katrs dalībnieks runā sava reģiona dialektā un cits citu lieliski saprot!
Šveices jaunā paaudze ļoti cītīgi mācās valodas, vairums zina vismaz trīs vācu, franču, itāliešu. Arvien populārāka kļūst angļu valoda. Darba piedāvājumos pat medicīnas māsām tiek prasītas franču un arī itāliešu valodas zināšanas.
Likuma kalps
Uzreiz jāteic, ka šveicieša dzīves kārtību lielā mērā nosaka dažādi ierobežojumi un likumi. Visas dzīves jomas tiek reglamentētas, un valsts noteiktā kārtība ir jāievēro. Iebraucēji, uzzinot par vienu otru prasību, pasmejas, taču, varbūt pateicoties šiem noteikumiem, Šveicē patiešām valda kārtība visās lietās. Aizliegts trokšņot nakts stundās, nedrīkst iet dušā vai vannā laist ūdeni, šļakstīties, tāpat lietot veļasmašīnas un citas elektriskās ierīces. Guļamistabas vēdināšana atļauta noteiktās stundās, pie ārdurvīm nedrīkst novietot apavus. Svētdienās šveicieši nestrādā tas attiecas ne tikai uz tiešo darba vietu, bet arī uz jebkuru citu darbošanos. Nav ieteicams šajā dienā apkopt dārziņu, mazgāt mašīnu utt.
Vairākās pilsētās pie namu durvīm uz ielas bija izlikti makulatūras sainīši. Šveicē katrs iedzīvotājs ir informēts, kurās dienās kādus sadzīves atkritumus attiecīgie dienesti savāks. Iedzīvotāji tos izliek uz ielas pie savu namu durvīm, bieži vien pat iepriekšējās dienas vakarā. Par to pārliecinājāmies, pastaigājoties pa Bernes galveno ielu, kur gandrīz pie katras ēkas greznojās kāda avīžu vai žurnālu kaudzīte. Avīzes nedrīkst jaukt kopā ar kartonu vai grāmatām. Ja noteikumus neievēro, jāmaksā soda nauda. Vainīgo atšifrē pēc adreses. Metāla savākšana notiek divreiz mēnesī. Tā tiek nodrošināta kārtība un tīrība gan mājās, gan uz ielas pilsētā un laukos.
Cilvēki, kas dzīvo dažādos Šveices kantonos, nedaudz atšķiras pēc mentalitātes. Bernieši ir konservatīvi, prātīgi un izpildīgi ļaudis, viņus uzskata par labākajiem ierēdņiem valstī. Berni Šveices galvaspilsētu sauc par "balto apkaklīšu" pilsētu. Te atrodas valsts parlaments un valdība. Pasaulei atvērtāki ļaudis mīt Cīrihē, bet labākie karavīri izaugot Lozannā.
Šveicieši nav lielīgi, drīzāk noslēgti un atturīgi ļaudis. Te nav pieņemts skaļi izrādīties un lielīties ar naudas saturu makā. Tieši otrādi, viņi darīs visu, lai neizceltos apkārtējā sabiedrībā. Nesen kāds vietējais laikraksts stāstījis par vīru, kurš iegādājies dārgu, skaistu automašīnu. Arī sieva vēlējusies kaut ko līdzīgu. Viņa nopirkusi tieši tādu pašu braucamo, lai apkārtējie domātu, ka abi izmanto vienu un to pašu automašīnu.
Arī papētot seno dievnamu interjerus, gleznas, nevar nepamanīt, ka šveicieši vienmēr cieņā turējuši korektumu, atturību, ne pompozu krāšņumu, bet pat vienkāršu pelēcību.
Šveicieši lepojas, ka nav pakļāvušies pasaulē valdošajām centralizācijas un apvienošanās tendencēm. Šajā valstī katrs kantons ir patstāvīga administratīva vienība un jebkuru jautājumu iedzīvotāji izlemj, sarīkojot savu referendumu. Piemēram, tādā veidā kantons nosaka, vai skolās būs piecu vai sešu mācību dienu nedēļa, cik garas būs skolēnu brīvdienas un tamlīdzīgi. Katrā kantonā ir sava pašvaldība, sava nodokļu sistēma, bet policijai zināmas atšķirības formas tērpos.
Šveicietim raksturīgs apdomīgums un piesardzība, viņš noteikti apdrošināsies pats, apdrošinās savu ģimeni, īpašumu un uzņēmējdarbību. Turklāt apdrošinājies vēl pārapdrošināsies. Arī valsts politika virzīta tā, lai ikviens iedzīvotājs domātu par savu nākotni un nodrošinātos pret dažādiem negadījumiem. Lai gan šajā valstī pāris gadsimtus nav bijis kara, milzīgās noliktavās joprojām tiek glabāti pārtikas krājumi vismaz sešiem mēnešiem. Civilās aizsardzības noteikumi paredz, ka šādi pārtikas uzkrājumi divām, trim nedēļām katram jāveido arī savās mājās. Kārtīgs šveicietis šo nosacījumu droši vien arī ievēro. Un tas nemaz nav slikti nodrošināties ne jau kara, bet dabas stihijas negadījumam.
Cik liels izēdājs ir šveicietis
Brokastīs šveicieši un franči iztiek ar nelielu maizīti, ievārījumu, siera gabaliņu un tasi kafijas. Pulksten deviņos daudzās darba vietās ietur otrās brokastis. Taču precīzi pulksten 12 visa valsts pusdieno. Pedantiskie šveicieši šo kārtību nemaina pat atvaļinājuma un brīvdienu laikā.
Šveicē neredzējām iereibušus cilvēkus. Par piedzeršanos vispār neesot runas. Tāda izlaidība te netiek pieļauta. Šveicieši iemalko vīnu piektdienu vakaros un sestdienās, toties svētdienu pēcpusdienās restorāni ir tukši ļaudis skaņojas jaunajai darba nedēļai.
Šveicieši nesvin skaļas dzimšanas un vārda dienas, mājas dzīve un ģimeniskā labsajūta viņiem ir pirmajā vietā. Šveicietes ir labas saimnieces, īpaši vecākās paaudzes sievietes. Sagaidot vīru no darba, skaisti servētajā galdā tiek likts garšīgs ēdiens. Cilvēks ēd arī ar acīm tā saka šveicieši.
Iecienīti ir piena produkti, īpaši dažādie Šveices sieri. Tos izmanto arī silto ēdienu pagatavošanā. Viens no vienkāršākajiem, kur jābūt siera platei ar vismaz 5 7 šķirņu sieriem, ir šāds. Novāra kartupeļus "mundierī", nomizo, ēd karstu kartupeli kopā siera gabaliņiem. Ēdiens ir sātīgs, kalorijām bagāts. Tumšo ziemas vakaru īsināšanai noder siera fondī. Speciālu māla trauku izsmērē ar ķiploku, ievieto siera masu, ko nopērk veikalā, un karsē, maisot astotnieka veidā, līdz masa uzmet vieglu burbuli. Pievieno garšvielas. Podu liek uz galda, uz nelielas plītiņas, lai siera masa neatdzistu. Uz garām, speciāli šim ēdienam domātām dakšiņām uzdur baltmaizes gabaliņus, mērcē siera masā un ēd. Šo ēdienu parasti ēd ģimenes vai draugu lokā. Šveiciešiem ir pat teiciens fondī ēd nevis ar dakšiņām, bet ar draugiem. Tā kā siers ir pasmags ēdiens, gremošanas veicināšanai piedzer ķiršu šņabi vai baltvīnu, noder arī tēja ar apelsīnu sulu.
Zupas šveiciešu virtuvē neiekļaujas, tās tikpat kā negatavo. Toties obligāti tiek pieprasīts deserts saldais ēdiens. Visvienkāršāk pagatavojami un samērā iecienīti ir augļu salāti (gabaliņos sagriezti banāni, kivi, apelsīni u. c.) ar putukrējumu. Labas saimnieces mājās cep torti, ar kuru visa ģimene pusdienu laikā mielojas vismaz divas trīs dienas. Desertā var pasniegt arī siera plati un kafiju.
Vērojot skaistos kalnu mežus, spriedām, ka Šveicē, kur šovasar lija, noteikti bijis labs sēņu gads. Izrādās, šeit tikpat kā neaizraujas ar sēņošanu, jo populārākās sēnes ir šampinjoni, ko pērk veikalos. Taču katrā pašvaldībā sēņu laikā darbojas tā saucamā sēņu komisija, kur var noskaidrot, vai salasītās sēnes ir ēdamas vai nav. Šis sabiedriskais amats saucas sēņu kontrolieris.
Berne parlamenta un lācīšu pilsēta
Bernes simbols ir lācis. Pilsētas nosaukums radies no vācu vārda "der Bar" un nostāsts vēsta: kamēr dzīvi lāči, tikmēr arī Bernes pilsēta augs un attīstīsies. Šveices parlamenta deputāti darbojas sesijās trīs nedēļas katrā gadalaikā. Pārējā laikā strādā komisijas, kas sagatavo likumprojektus. Šveicē deputāts par parlamentā pavadītajām dienām saņem simbolisku atalgojumu, iztiku sev un ģimenei viņš pelna, strādājot savā tiešajā profesijā. Deputātus ievēl kantoni. Cilvēki, kas nonāk parlamentā, saglabā ļoti ciešas saites ar sava kantona iedzīvotājiem un ir atbildīgi savu vēlētāju priekšā. Parasti par deputātiem kļūst juristi, nekādā gadījumā ne aktieri un citu mākslu pārstāvji. Deputāti nebauda nekādas privilēģijas un neizmanto situāciju savā labā. Parlamentārietis neriskē "sašmucēties", jo augstāk viņš vērtē savu profesionālo karjeru. Kurš gan uzticēsies juristam, kas pastrādājis kādu nesmukumu? Šveicieši apgalvo, ka viņu deputāti tiešām kalpo tautai.
Parlaments sastāv no divām kamerām kantonu jeb kantonēlā un tautas. Kantonu kamerā katra rajons ievēl pa diviem deputātiem, kopā 52 cilvēkus. Uz tautas kameru deleģē vēl pa diviem cilvēkiem. Rajoniem ar lielāku iedzīvotāju skaitu ir tiesības parlamentam izvirzīt vēl dažus deputātus. Abās kamerās kopā darbojas 252 parlamentārieši. Šveices valdībā ir septiņi ministri finansu, tieslietu, transporta un enerģētikas, tautsaimniecības (tur arī lauksaimniecība), ārlietu, iekšējo lietu (izglītība, kultūra, arī sociālā nodrošināšana un veselības aprūpe), aizsardzības ( arī civilā aizsardzība un sports). Taču pamatā visa dzīve noris kantonu līmenī, tādēļ ministriem Šveicē nav tik būtiska nozīme kā Latvijā. Valdības sastāvs var gadiem ilgi nemainīties. Nav piedzīvots, ka kāds nogrēkotos un tiktu atbrīvots. Vieni un tie paši cilvēki ministrijas vada pat 20 gadus no vietas. Pērn viens no ministriem brīvprātīgi atkāpās. Viņš, cienījama vecuma vīrs, šo pienākumu bija pildījis 16 gadus.
Arī valdībā strikti ievēro valsts valodu situāciju. Vācvalodīgā Šveice teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā ir vislielākā, tāpēc četri ministri pārstāv vācu, divi franču, bet viens itāliski runājošos šveiciešus.
Rita Ruska