Rīdzinieks ANDREJS OZOLIŅŠ bija viens no tiem sešiem cilvēkiem, kas piedalījās "Impro ceļojumu" organizētajā braucienā uz Šrilanku.
Budas zobs
Par to, ka Šrilanka ir valsts ar ļoti bagātu un senu vēsturi, mēs pārliecinājāmies jau pirmajā dienā, kad mūs aizveda uz Sigīrijas kalnu salas vidienē, kur ir 5. gadsimtā celtas pils paliekas. Starp citu, tur joprojām lieliski saglābājušies fresku puskailu sieviešu gleznojumi, stāsta
Andrejs Ozoliņš. Ļaudis uz salas dzīvojuši jau piecus gadsimtus pirms mūsu ēras, bet īsi pirms Kristus dzimšanas no Indijas salā ieceļoja singali un tamili, izveidojot Singalu valsti. Līdz mūsu dienām saglabājusies šīs valsts galvaspilsētas Polunnaruvas drupas, vairāki tempļi un daudzas Budas statujas. Noteikti vērts apmeklēt pēdējā Singalu karaļa rezidenci Kandi, kas atrodas kalnu ielejā un skaitās valsts kultūras centrs un svētā pilsēta, jo vienā no tempļiem tiek rūpīgi glabāts zobs, kas piederējis pašam Budam. Tempļi, klosteri, Budas statujas un senu pilsētu drupas sastopamas arī citur uz salas. Ilgus gadus daudzas šīs senās kultūras liecības bija pārņēmuši džungļi, no kuriem pamazām tās tiek atbrīvotas. Vēl līdz pat 16. gadsimtam uz salas pastāvēja vairākas singalu un tamilu valstis. 1517. gadā Šrilankā ieradās pirmie portugāļu kolonizatori, kurus vēlāk izspieda holandieši, bet 18. gadsimtā uz salas nostiprinājās briti, izveidojot tur koloniju un nosaucot to par Ceilonu. 1948. gadā briti bija spiesti Ceilonai iedot daļēju neatkarību, bet 1972. gadā pilnīgu. Jauno valsti nosauca par Šrilanku.
Latvijā un arī visā pasaulē Šrilanku pazīst kā vietu, kur audzē Ceilonas tēju. Interesanti, ka tējas audzēšanai uz salas nav pārāk sena vēsture. Vispirms, konstatējot, ka uz salas ir maigs klimats, lielie kafijas dzērāji holandieši gribēja tur ieaudzēt kafijas pupiņas, bet tās nu nekādi neesot padevušās. Tad kādam gandrīz nejauši prātā ienākusi ideja par tēju... Šrilankieši uzskata, ka īstu tēju var izaudzēt tikai plantācijās, kuras ir ne zemāk par 500 metriem virs jūras līmeņa. Pašā Šrilankā labu tēju gandrīz nav iespējams nopirkt, tikai kaut kādus atlikumus, jo visu kvalitatīvo tēju eksportē.
Lūdz, un tev tiks dots!
Piecu cilvēku šrilankiešu ģimene varot iztikt ar 10X10 metru lielu rīsu lauku (gadā ir divas ražas, bet ne jau rīsus vien viņi ēd). Rīsus sasmalcina miltos uz gludas akmens plāksnes ar akmens rullīti. Naturālā saimniecība ir acīm redzama. Ļaudis ir ļoti slaidi, lielākoties veģetārieši. Tūrisma ceļvežos raksta, ka šrilankieši daudz smaida, bet man liekas, ka vēl vairāk viņi prasa naudu: bērni uz ielas, cilvēki, kurus tu gribi nofotografēt, vispār gandrīz visi, ar kuriem iznāk kaut kādas darīšanas. Mūsu gids, kurš, starp citu, bija mūks, mācījies Maskavā un lieliski pārvaldīja krievu valodu, teica, ka lūgšana ir visu reliģiju, arī budisma pamatā: lūdz un tev tiks dots; un, ja tev lūdz dod. Parasti pietiek ar desmit rūpijām, kas mūsu naudā ir kāds nieka pussantīms. Arī bērni lūdz naudu tāpat viņi ir priecīgi par konfektēm, kā arī par parastajiem zīmuļiem. Tas ir diezgan dīvaini, jo valsts nodrošina bērnus ar skolas grāmatām un rakstāmajiem, ēdienu un divām skolas formām gadā. Runā, ka zīmuļus bērni vācot saviem vecākiem grafīta serdeņi labi noderot narkotiku ražošanas procesā kā filtri...
Neskatoties uz visnotaļ pret tūristiem labvēlīgo attieksmi, Rietumu cilvēkam jābūt gatavam uz vairākiem ierobežojumiem. Kājās nedrīkst vilkt neko atsedzošāku kā šortus līdz ceļgaļiem (arī pludmalēs un tas attiecas arī uz vīriešiem). Nakts dzīves nav kā tādas: kā iestājas tumsa, tā vietējie izklīst pa savām mājām, visas sabiedriskās iestādes tiek aizslēgtas, ieskaitot restorānus un kafejnīcas. Labākajā gadījumā tūrists var pasēdēt savas viesnīcas restorānā. Uz ielas tumsā tūristiem iet neiesaka. Viss kas varot gadīties. Arī tāpēc, ka kopš 1983. gada ar mainīgu intensitāti notiek pilsoņu karš, kuru pret singaliem ar ideju par savas valsts izveidi uzsāka mazākumtautība tamili. Kopš tā laika kaujās un terora aktos bojā gājuši vairāk nekā 64 000 cilvēku. Džungļos uzturas partizāni, bet daudzi šos nemierīgos laikos izmanto vienkārši laupīšanos nolūkos. Ne velti uz visiem lielākajiem ceļu krustojumiem un pilsētās ik pēc diviem kvartāliem bija redzamas militāras patruļas.
Ziloņu un necivilizēto patversme
Tempļi, senās pilsētas, Budas statujas, tēja nav vienīgais, ar ko lepojas šrilankieši. Viņiem esot arī pasaulē vienīgā ziloņu patversme, kas tiek laipni izrādīta arī tūristiem. Tur nokļūst slimie, ievainotie ziloņi, kā arī viņu mazuļi, kas iekrituši pamesto dārgakmeņu raktuvju bedrēs. Ziloņi tiek kopti un pēc kāda laika palaisti atpakaļ brīvā dabā, vai, ja zilonis pārāk pieradināts, to aizmaina uz kādu ārzemju zooloģisko dārzu.
Kalnos mīt vedahi (tulkojumā necivilizētie), kurus paši šrilankieši uzskata par saviem aborigēniem un par tiem uzņēmušies valstisku aprūpi, piemēram, piegādā pārtiku, dažādas pirmās nepieciešamības lietas. Vedahi lielākoties nodarbojas ar izgriezumiem un figūru darināšanu no kauliem.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
Pie kartes
Šrilanka: republika Dienvidāzijā, sala Indijas okeānā.
Platība: 66 000 km2.
Iedzīvotāji: 19 000 000 (74% singali, 18% tamili, 7% mauri.
Valodas: singalu, tamilu, angļu.
Reliģija: 69% budisti, 15% hindi, pa 8% muslumaņi un kristieši.
Galvaspilsēta: Kolombo (2 000 000 iedzīvotāju).