Rumānija Latvijas tūrisma biznesā pēc mūsu valstiskās neatkarības atgūšanas ir bijusi ārpus aprites, labākajā gadījumā kāda tūristu grupa šķērsojusi Rumāniju, dodoties uz Grieķiju. Daļa Latvijas iedzīvotāju Rumānijā kā sociālisma bloka valstī bijuši padomju gados un atgriezušies ne ar tiem sliktākajiem iespaidiem, bet laiks iet, mainās paaudzes, kļuvušas pieejamas citas, attīstītākas Eiropas valstis. Taču, manuprāt, tagad pienācis pēdējais laiks atcerēties ceļu uz Rumāniju un lauzt stereotipus, kas mūsu apziņā iegūluši ar laikrakstu un televīzijas starpniecību. Piemērām, Rumānija ir slikto čigānu valsts; neko, izņemot Karpatu kalnus, tur nav ko redzēt; tur vispār nav ko darīt. Personīgi man šie stereotipi salūza divu dienu laikā, saka tūrisma firmas "Impro ceļojumi" ceļojumu konsultants, viņš arī augstskolas "Turība" ārvalstu tiesību vēstures pasniedzējs un Livonijas militārās vēstures pētošās sabiedriskās organizācijas "Livonieši" priekšsēdētājs
ANDRIS GEIDĀNS.
Firma "Impro ceļojumi" sadarbība ar Rumānijas ziemeļu apgabala Transilvānijas tūrisma firmu " Transsylvania Tours " izveidojusi 1500 km garu maršrutu pa šo novadu.
Tautu mikslis
Novada vēsture bijusi pietiekami sarežģīta. Transilvānija tulkojumā no latīņu valodas nozīmē "viņpus meža". To labi var sajust, braucot no Ungārijas puses: mežu ir tik daudz, ka patiešam liekas, ka dodies uz vietu, kas atrodas tur, aiz tiem lielajiem mežiem. Etniskais vairākums Transilvānijā ir ungāri jeb sēkeļu cilts, kas attīstījusies atsevišķi no citām ungāru ciltīm. 9. gadsimtā sēkeļi ienāca tagadējā Transilvānijas teritorijā, kurā dzīvoja dažādi slāvu, gotu un avāru cilšu pārstāvji. Teritorija atradās daļējā Bizantijas ietekmē, bet tolaik tur nekādas valstiskas struktūras
nebija. Līdz ar sēkeļiem ieradās arī tatāri, kipčaki un citas klejotāju nomadu tautas. Sēkeļi bija ļoti kareivīgi un Ungārijas karaļi centās dot viņiem dažādas privilēģijas, lai noturētu viņus Transilvānijas teritorijā. Sēkeļi bija kā Ungārijas robežsardze pret tatāru iebrukumiem un dzīvoja nošķirtā kopienā no pārējiem ungāriem viņus faktiski neaizsniedza izmaiņas, kas skāra ungāru valodu un kultūru. Ungārijas ungāri uzskata, ka tādējādi sēkeļi daudz labāk spējuši saglabāt tautas nacionālo kolorītu. Vēl 19. gadsimtā sēkeļi izmantoja seno maģāru rūnu rakstību, viņu valodā ir mazāk ģermānismu. Vizuāli sēkeļu kultūras savdabība redzama viņu sētu krāsotajos vārtos šī tradīcija joprojām ir dzīva. Tie ir augsti vārti ar jumtiņu, zem kura ir caurumi baložiem. Vārti ir apgleznoti ar nacionālajiem motīviem, starp kuriem dominē ziedi, putni, zila, zaļa, sarkana un dzeltena krāsa. Jo cilvēks bagātāks, jo viņš būvē lielākus un krāsainākus vārtus.
Viens no būtiskākajiem etniskajiem elementiem Transilvānijas teritorijā ir sakši, kuru ienākšanu šajā teritorijā kopš 12. gadsimta arī visādi veicināja ungāru karaļi. Bija jau notikuši tatāru iebrukumi, no kuriem vajadzēja atkopties. Sakši bija labi meistari, celtnieki un varonīgi karotāji viņus izvietoja uz tā laika Ungārijas ārējās robežas. Līdz mūsdienām saglabājušās nocietinātas sakšu pilis un baznīcas. Sakšiem vienmēr bijusi liela loma Transilvānijas vēsturē. Ir bēdīgs stāts par to, kā Rumānijas komunistiskais diktators Čaušesku neļāva sakšiem izbraukt uz Vācijas Federatīvo Republiku, viņš par katru saksi pieprasīja vairākus desmitus tūkstošu marku, tā kavējot viņu aizbraukšanu. Taču vācieši vienalga daudzus izpirka, jo atšķirībā, piemēram, no Pievolgas vāciešiem, kas lielā mērā bija slāviskojušies, sakši daudz rūpīgāk kopa savas ģermāniskās tradīcijas, kultūru un valodu. Sakši bija arī ļoti labi vīndari daudzas slavenas Rumānijas vīnu šķirnes saistītas tieši ar sakšiem. Viņiem aizbraucot, sociālistiskajā Rumānijā vīnkopība krietni vien panīka. Šobrīd sakšu Transilvānijā nav daudz.
Rumāņi jeb tā saucamie tīrie rumāņi vai valahi Transilvānijā lielākoties dzīvo pašos ziemeļos Maramurešas ielejā. Viņu salīdzinoši nelielais skaits izskaidrojams ar to, ka līdz pirmā pasaules kara beigām Transilvānija bija Ungārijas sastāvdaļa. Tad to atdeva Rumānijai. Otrajā pasaules karā Ungārija kļuva par Vācijas sabiedroto un atguva Transilvāniju, bet pēc kara tā atkal nokļuva rumāņu rokās. Kad iebrauc rumāņu apdzīvotājā Maramurešas ielejā, tad liekas, ka esi nokļuvis 19. gadsimtā. Pilnīgākā etnogrāfija, gluži kā Latvijas Brīvdabas muzejā! Pie mājām, pie kurām izdodama meita, vēl joprojām koku apkar ar dažādiem kastroļiem un kannām un, jo bagātāka līgava un lielāks pūrs, jo krāšņāks koks. Valahi ir ļoti viesmīlīgi un miermīlīgi. Viduslaikos viņus uzskatīja par zemnieku tautu un vārds 'valahs' bija sinonīms vārdiem 'kalps', 'vergs'. Valahi joprojām saglabājuši pieķeršanos zemei un rodas iespaids, ka viņi turpina dzīvot nesteidzīgajā 19. gadsimta ritmā.
Čigāni... Viņus pirmkārt viegli pazīt vizuāli, jo ir tumsnējāki un valkā nacionālos tērpus. Transilvānijas čigāni sevi uzskata par ungāru čigāniem, kas skaitās augstāka kasta par rumāņu čigāniem. Paši dižciltīgākie čigāni nodarbojas ar skārdniecību, mazliet zemākie ar mūziku, bet pašas apakšas ir bez profesijas, klejotāji. Interesanti, ka dižciltīgo ungāru čigānu vīrieša vārdam jābūt 'Gabors". Tā kā parastu čigānu ģimenes ir kuplas, tad parasti pirmais zēns tiek nosaukts par Gaboru, otrais par Gaboru Gaboru, trešais par Gaboru Gaboru Gaboru utt. Savukārt meitām jābūt Emmām... Gaboru dižciltīgo čigānu vīriešu atšķirības zīme ir milzīgas mīksta auduma platmales. Tās ir ļoti dārgas ap 50 latiem un ir tikai divas vietas pasaulē, kur šādas platmales izgatavo Ungārijā un Transilvānijā. Par Emmām runājot, lai man piedod Maskavas forštates čigānu meitenes: kā vīrietis esmu sajūsmā. Iedomājieties ainu. Kāds diezgan paplucis Transilvānijas ciems ar necilām mājelēm, kuru vidū spilgts, izkrāsots liels nams. Pie tā stāv četri apmēram 16 gadus veci Gabori ar ļoti lepnu skatienu, paceltām galvām, tērpti skaistos, tīros, melnos uzvalkos un savā starpā sarunājas. Savukārt otrā ielas pusē tērpta koši sarkanā zīda kleitā pastaigājas skaista jauna meitene Emma . Un šī fascinējošā aina bez jel mazākās lētuma piegaršas! Jā, redzot šādus skatus, tu saproti, kas ir īsti čigāni. Protams, braucot cauri ogļraču pilsētiņām, var redzēt arī prostitūtas, ar kuru eksportu ir slavena Rumānija.
"Komiksi" uz klosteru sienām
Tik daudz pasaules līmeņa kultūras pieminekļu kā Transilvānijā ir reti kur citur pasaulē. Sākot jau ar Maramurešas jeb Koka ielejas koka baznīcām, kuras vēl arvien tiek celtas, neizmantojot nekādus metāla savienojumus.
Rumānijā šobrīd ļoti aktīvi ceļ un būvē dažādus klosterus, baznīcas, vērojama tāda kā reliģiskā atdzimšana. Rumānijā visvairāk ir pareizticīgo, taču Transilvānijā izplatīts arī luterānisms un katolicisms. 16. gadsimta sākumā karaļi pasludināja pilnīgu reliģisko brīvību, līdz ar to Rumānijas teritorijā nekad nav bijuši reliģiski konflikti.
No 16. gadsimta saglabājušies Moldovitas un Voronetas klosteri unikāli mākslas šedevri ar iekštelpu un ārsienu gleznojumiem, kuros attēlotas dažādas reliģiskas un vēsturiskas ainās, piemēram, svētie, Senās Grieķijas gudrie, `pareizticīgajiem tik būtisks notikums kā Konstantinopoles krišana turku rokās utt. Pārsteidzošākais, ka šie gleznojumi nav restaurēti: dienvidu pušu ārsienās, kas vairāk ir pasargātas no vējiem un laika apstākļiem, gleznojumi ir saglabājušies, ziemeļu pusē gandrīz nekas. Klosteri tapuši, pateicoties kņaza Stefana Lielā uzvarām pār turkiem: viņam bija paradums pēc katras uzvaras ar loku izšaut bultu. Kur tā nokrita, tur kā pateicība Dievam bija jāceļ klosteris. Gleznojumiem bija arī praktiska izglītojoša nozīme: pirms kaujām nocietinātajos klosteros pulcējās zemessardze, kas sastāvēja no vienkāršiem cilvēkiem, kuri nemācēja lasīt. Svētos rakstus labākajā gadījumā viņi varēja dzirdēt dievkalpojumu laikā. Klosteros ar mūku palīdzību, kas izskaidroja gleznojumus, ļaudis apguva evaņģēliju tādā kā, tagadēja izpratnē, komiksu veidā.
Šo kultūras pieminekļu nozīmi saprata arī diktators Čaušesku un neuzdrošinājās tos iznīcināt. Viņam gan neesot patikusi ungāru visu laiku mīļākā valdnieka Matjaša Korvina pils Transilvānijas dienvidos, kurai blakus lika uzbūvēt kalnrūpniecības uzņēmumu, tādējādi sabojājot ainavu un cerot, ka ar laiku pils neizturēs zemes vibrāciju. Pils izturēja, bet rūpnīca gan tagad ir bankrotējusi.
Drakulas dzimtenē
Segešvāra ir pilsēta, kas bez lielām izmaiņām saglabājusies no viduslaikiem. Tur senatnes dvesma ir daudz lielākā nekā Vecrīgā vai Tallinas vecpilsētā, ēkas saglabājušās nemainīgas, tādas, kādas bijušas pirms vairākiem simtiem gadu. No iekšpilsētas uz baznīcu ved interesanta segta koka pāreja, kas domāta, lai arī kara laikā bērni varētu droši nokļūt baznīcā un skolā.
Tornī ir 18. gadsimtā uzstādīts pulkstenis, kas ne reizi nav labots un joprojām rāda pareizu laiku. Saglabājies franciskāņu klosteris, no kura mūki savulaik padzīti par alkoholismu, zēni bija drusku par daudz aizrāvušies... Bet Segešvāras slavenākā māja ir tā, kurā dzimis slavenais Vlads Cepešs jeb Drakuls un tur pavadījis savas dzīves pirmos četrus gadus no 1431. līdz 1435. gadam. Tagad tur ir krogs. Mēs zinām rakstnieka Bīma Stokera leģendu par Vladu Drakulu kā par vampīru, bet patiesībā pašiem transilvāniešiem šis mīts nekad nav bijis pazīstams. Šeit runa ir tikai par rakstnieka fantāzijas augli, kas piekabināts konkrētai vēsturiskai personībai. Patiesībā Vlads Drakuls bija firsts, Valahijas kņazs. Drakuls tulkojumā nozīmē pūķa dēls. Vlada tēvs bija Pūķa ordeņa bruņinieks šo ordeni nodibināja Austrijas valdnieks Leopolds cīņai pret turkiem. Drakuls bija pazīstams ar vārdu Cepešs, kas tulkojumā nozīmē uzdūrējs, jo viņa mīļākais soda veids bija cilvēka uzduršana uz mieta. Saglabājusies litogrāfija, kurā redzams, ka Cepešs sēž pie galda un ietur maltīti, bet līdzās ir uz mietiem uzdurti turki. Paši rumāņi savās vēstures grāmatās norāda, ka Drakuls bija izteikti nežēlīgs, bet tajā pašā laikā ārkārtīgi taisnīgs un dāsns. Vampīrs viņš nav bijis nekādā gadījumā. Par viņa valdīšanas laiku Rumānijā saglabājies priekšstats kā par vienu no labākajiem laikiem šajā teritorijā. Strauji krities noziedzības līmenis, jo sodi bijuši ārkārtīgi bargi. Drakuls bija vīrs, kurš divdesmit gadus pasargāja savu valsti un Eiropas rietumus no turkiem, kuri no viņa ļoti baidījās. Drakuls bija drosmīgs un viens no sava laika labākajiem karavadoņiem. Rumāņi joprojām glabā nostāstus par varonīgajām Drakula gaitām. Piemēram, viņš nakts laikā ar pāris tūkstošiem jātnieku iebrucis turku nometnē un izlauzies līdz pašai turku sultāna teltij. Turki noturējušies tikai ar milzīgām pūlēm un sultāns bailēs par savu dzīvību, kopā ar savu karaspēku atkāpies. Reiz turku sultāna sūtnis ieradies pie Drakula. Kā zināms, turkiem galvā vienmēr ir čalmas, kuras nav pierasts noņemt. Drakuls, protams, nav pieņēmis sultāna piedāvājumu un bijis arī sašutis par sūtņa nepieklājību, kas valdnieka priekšā nenoņēmis cepuri. Saprotu, ka čalma tev ir ļoti dārga, teicis Drakuls, tāpēc, lai tu atpakaļceļā to nepazaudētu, mēs tev to kārtīgi piestiprināsim. Un viņš licis turkam čalmu pienaglot pie galvas ar dzelzs naglām un nabagam nav ļāvis nomirt, bet uzsēdinājis uz zirga un aiztriecis pie savējiem. Drakuls krita Bratislavas aizstāvēšanas laikā. Kad viņu nošāva, kareivji viņu nostādīja pie mūra, lai turki domātu, ka viņš aizvien vēl ir dzīvs un turpinātu no viņa baidīties. Tā viņš tur vēl desmit dienas esot nostāvējis...
Savukārt Oredea pārstāv 19. gadsimtu un varbūt nav sevišķi unikāla pilsēta, taču tas ir Rumānijas slavenākais termālo avotu un baseinu kūrorts. Vēl noteikti vērts apmeklēt nelielo apdzīvoto vietu Sopantu, kur ir unikāli kapi ar kokā grieztiem krāsainiem kapu pieminekļiem, uz kuru vienas puses ir mirušā zīmējums ar īsu dzīves aprakstu, bet otrajā pusē tēlains, reizēm pat zobgalīgs vēstījums par miršanas apstākļiem.
Neliec zvaigzni kalna galā!
Brīnumaini skaista ir Karpatu daba ik pa brīdim ceļš iet pāri kalnu pārejām krietni virs 1000 metriem virs jūras līmeņa, daudz kalnu upju, kuras ir pilnas ar forelēm. Tātad iespējama arī aktīva atpūta. Bikaza aizas augstākais punkts ir Altāra kalns, kura galā līdz sociālisma laikam bija uzstādīts krusts. Čaušesku laikā krustu nomainīja ar sarkanu zvaigzni. Tajā dienā, kad visa Rumānija vēroja televīzijas ekrānos, kā nošauj Čaušesku, kāds sēkeļu jauneklis uzlika sev uz muguras krustu un bez jelkādiem drošības līdzekļiem uzrāpās stāvajā smailē un nomainīja atribūtus. Tas bija īsts varoņdarbs, jo kalns ir ļoti stāvs.
Bikaza aizā ir ezers slepkava, kas izveidojies 19. gadsimtā, kalnu nobrukuma rezultātā aizsprostojoties kalnu upītei. Biju iedomājies, ka nosaukumam ir kaut kāds sakars ar cilvēciskām traģēdijām, bet nē tur noslīcis aitu ganāmpulks. Vēl tur ir Sovatas ezers, kuras sāļuma pakāpē ir tāda pati kā Nāves jūrai. Rumānija ir izteikti agrāra valsts, kaut gan, piemēram, Transilvānijā zeme nav sevišķi auglīga. Ģeologi izpētījuši: zem samērā plānās zemes virskārtas slēpjas plaši sāls lauki, ar kuriem visa pasaule varēt iztikt 150 gadus...
Ar Turdas aizu saistās karaļa Lāslo cīņa ar tatāru iebrucējiem. Leģenda vēsta, ka tad, kad Lāslo bēdzis no tatāriem, viņš lūdzis Dievu, lai kalni pašķiras un ļauj viņam izbēgt. Tā arī noticis. Savukārt otra leģenda stāsta par to, kā Lāslo dzinies pakaļ tatāriem un uzvara jau bijusi jau viņa pusē. Tatāri bēgot pārgriezuši naudas maisu, zinot, ka ungāri ir mantkārīgi un apstāsies, lai salasītu naudu. Tad Lāslo vērsies pie Dieva ar lūgumu, lai tas naudu pārvērš par akmeņiem. Dievs tā arī izdarījis un ungāri turpinājuši vajāt tatārus. Interesanti, ka īpatnēji akmentiņi, kas atgādina pārakmeņojušās monētas, patiešām klāj Turdas aizas apakšu.
Tur apstājies laiks
Sadzīves līmenis Transilvānijas pilsētās ir samērā zems, aptuveni tāds kā Pleskavā. Tās ir Čaušesku diktatoriskā režīma sekas. Rumānija nekad nav bijusi ekonomiski augsti attīstīta valsts, lai gan tur ir gan nafta, gan zelts, gan citi derīgie izrakteņi. Laukos nabadzību neredz lauku iedzīvotāji lepni nedzīvo, bet paēduši ir. Gandrīz visi braukā ar zirgu pajūgiem divu dienu laikā saskaitīju 298 pajūgus. Ja ir privātais automobilis, tad parasti tas ir vietējais ražojums "Dacia". Ir ielejas, kuru apdzīvotajās vietās nav elektrības, bet cilvēki ir laimīgi. Tur ir milzīgs miers, neskarta daba, cilvēkus nav sabojājusi civilizācija. Uz Maramurešas ieleju brauc pat amerikāņu tūristi, jo tā esot viena no retajām vietām uz pasaules, kur viņi sajūtot, ka laiks mēdz arī apstāties. Tajā pašā laika nav nekādu problēmu atrast normālu viesnīcu, tā var būt arī ārēji etnogrāfiska celtne, kuras iekšpuse izbūvēta pēc visaugstākajiem Eiropas standartiem.
Čaušesku laikā valsts resursi tika izmantoti nelietderīgi, uzcelts daudz lielu rūpniecības uzņēmumu, kuru reālā rentabilitāte bija zema. Daudzi no šiem uzņēmumiem tagad pārtraukuši eksistēt un cilvēki palikuši bez darba. Sociālisma laikā, forsējot rūpniecības attīstību, Rumānijai bija sakrājies liels ārējais valsts parāds. Čaušesku lika iedzīvotājiem dzīvot taupīgi līdz pat 90. gadu sākumam valstī visi pārtikas produkti bija uz kartītēm. It kā jau Čaušesku nodoms nemaz nebija tik ļauns: viņš mobilizēja valsti uz ekonomisko saistību izpildīšanu, lai pasargātu valstisko neatkarību. Kā zināms, kaut arī Rumānija skaitījās sociālisma valsts, tā bija tāda kā baltā avs sociālistiskajā nometnē un ne vienmēr rēķinājās ar visām komunistiskajām nostādnēm. Rumānijai lielais draugs skaitījās nevis PSRS, bet gan kapitālistu zeme Francija. Aiz matiem tika pievilkts, ka rumāņiem un francūžiem ir vienas etniskās saknes romāņi. Ja paklausās, kā viņiem sociālisma laikā gājis, tad liekas, ka mēs Latvijā esam dzīvojuši gandrīz vai paradīzē, piemēram, ja kādam bija privātais automobilis, ar to drīkstēja braukt tikai vienreiz mēnesī attiecīgā daudzumā arī tika piešķirta degviela.
Tāls ceļš, zemas cenas
Tūristiem Rumānijā kā jebkurā postsociālisma valstī vajadzētu uzmanīties, izvērtējot sadzīves apstākļus un vēlmi iesaistīties nakts dzīvē un izpriecās. Cenas nav augstas. Vislielākie izdevumi saistās ar nokļūšanu līdz Rumānijai ar automobili tie ir 1800 km. Pusdienas Transilvānijas ceļmalas restorānā (trīs ēdieni un vīna glāze) izmaksās līdz diviem latiem. Degviela ir gandrīz divreiz lētāka nekā pie mums, tikai jāuzmanās no šaubīgiem benzīntankiem vislabāk iegriezties ungāru "Magyar Oil". Liela, laba aitāda maksā sešus latus, balti glazēts un apgleznots keramikas trauks, gatavots ar rokām un meistara parakstu divus latus, vīna pudele no 50 santīmiem līdz pusotram latam, maizes klaips septiņpadsmit santīmus, litrs piena piecpadsmit santīmus.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"