Turcija ir noslēpumu pilna, tādēļ ieklausos, ko jau iepriekš atklājis Jēzus mācekļa piedzīvotais: Noslēpums par septiņām zvaigznēm, ko tu redzēji manā labajā rokā, un par septiņiem zelta lukturiem: septiņas zvaigznes ir septiņu draudžu eņģeļi, un septiņi lukturi ir septiņas draudzes. Vēlāk gan man liekas, ka zelta lukturi šodienas Turcijā daudzajās zelta fabrikās tiek pārkalti par ķēdītēm, bet eņģeļi kā klejojošas zvaigznes meklē savas draudzes plašajā pasaulē.
Lūgšanas mošejās un Tarkana aita
Skaņas ir visraksturīgākā garšviela, kas virmo siltajā gaisā starp violetu kalnaini un sāļu jūras miglu, pat virs lētajiem pazīstamu firmu parfīmu viltojumiem un garšaugu aromātiem. Vairākkārt nožēlojam videokameras vai diktofona trūkumu, sākot ar brīdi, kad mošejās sāk skanēt lūgšanu dziedājumi, kas sajaucas ar atšķirīgā kvalitātē no ielu kafejnīcām plūstošu skaļu, austrumniecisku estrādes mūziku un dažādās valodās izsauktiem aicinājumiem pievērsties ēšanai. Lai laistu balsi pilsētas burzmā, minaretu šaurajos, akas grodus atgādinošajos kātos, vajadzētu būt trepēm, pa kurām var nokļūt uz pārskatāma balkoniņa, tomēr redzami ir vienīgi uz visām debesspusēm vērsti skaļruņi, kuri sacenšas gan ar atšķirīgu tehnisko kvalitāti, gan mošejā paslēpto dziedātāju mistisko spēju iespraukties kaimiņu mošejas mākslinieka ilgajā pauzē.
Estrādes mūziku monopolizējis arī mums pazīstamais puisis Tarkans. Viņa kompaktdiski nomācošā vairākumā balo stendos un kalpo par mūsdienu turciskās identitātes brendu. Tarkana bieži dziedātais kuzu kuzu sāk mani vajāt, un es ievēroju padomju režīmam raksturīgus transparentus ar kuzu pie jaunbūvēm, restorāniem, vai ceļmalu reklāmstendos. Spriežot pēc atšķirīgajām pielietojuma vietām, šā vārda nozīmes atšifrēšana kļūst par grūtu loģikas mīklu. Nospriežu, ka tas varētu būt kaut kas vispārīgs, kā, piemēram, labs, un vaicājam zinātājiem, bet mūsu loģika nav adaptēta vietējiem apstākļiem, jo "kuzu" nozīmē... "aita".
Stambulas tirgus valstībā no veciem koka ratiņiem dzīvā tirdzniecības ielā, nopērku mūzikas kaseti. Mani aizkustina himniska smeldze un divi vienkārši ģērbti turki, kas klausās mūziku, pacēluši acis uz debesīm. Mājās klausoties, tai izrādās ļoti slikta kvalitāte, bet Stambulas trokšņainajā tirgū tieši kā vajag. Meklējot internetā dziedoņa vārdu, atklājas, ka tas ir kurdu brīvības cīnītājs Hemē Hacī, un saprotams kļūst abu pārdevēju sirsnīgais izbrīns par manu izvēli.
Kas Turcijā saka "la-la-la"?
Zemei tuvākos slāņos skan dzīvās, ar tehniku nesakropļotās balsis. Ir viesnīcas, kas pieradušas strādāt ar skandināviem, citas specializējas uz vācu, citas uz krievu publiku. Atkarībā no ģeogrāfiskās vietas, respektīvi, pilsētai kopumā raksturīgās tūristu mītnes zemju valodas kļuvušas arī par turku biznesa, tātad arī dzīves sastāvdaļu. No sākuma esam pat drusku apvainojušies, kad vairākos kvartālos mūs konsekventi uzrunā somiski un sazvērnieciski rāda alkoholu. Dažādās valodās izkliegtas pieklājības frāzes, šļupstoša angļu valoda, bavāriešu vācu valodas nianses un pareiza krievu valoda, ko sagadīšanās dēļ sastapām ļoti reti, beidzas līdz ar tirdzniecības kvartālu un sākas turciski audioefekti. Neredzējām nevienu no spalgi griezīgo balsu īpašniecēm, kas savas problēmas rečetēja pie atvērtiem dzīvokļu logiem. Ātri skrienoši bērnu bariņi, mūs sastopot laikam atcerējās vecāku mācīto un pieminēja maņi, maņi, tad, samulsuši no savas uzdrošināšanās, smaidīdami un skolas formas tērpus kārtodami, pagaisa skatienam. Vienpatnes kazas un aitu kolektīvi uzvedās diezgan klusi, ja vien nebija brikšņos.
Zemei vēl tuvākā slānī rosījās vistas. Piemājas dārziņos tās kladzinādamas plēsās par visu, kas neizskatījās pēc apnikušajiem augļiem. Tās lēca pāri, krītot sasprāgušiem granātāboliem un hurmu kaudzēm, lai tiktu pie kārota putuplasta gabala. Piepūtušās un ķērkdamas perētājas vadāja savus daudzos cāļus pa ielas braucamo daļu un arī gaiļi bija aktīvi saklausāmi.
Kā muzikāla skaņu mīkla jāpiemin kāda primitīva, mehāniskas izcelsmes melodija, kas katru vakaru skandināja savu lall-lallā tumšajās ielās, un paspēja uzkrist uz nerviem, līdz tās izsekošana beidzās ar panākumiem un neredzamais skaņu avots izrādījās atkritumu savācējmašīna. Tagad, gaidot Brīvības ielā miskastes mašīnu, kas nesaka neko un kavējas, atceros aicinošo la-la-lā.
Tā audioefekti saplūda ar videoefektiem un skaņa vairs nebija autonomi neatkarīga. Tā izcēla un papildināja redzamo, bet redzamais ir daudzslāņaina Turcijas kolorītu veidojoša sastāvdaļa.
Papildu atrakcijas mums sagādāja priekšvēlēšanu laiks, muzikālo fonu izdaiļoja ielās braucošas vēlēšanu aģitācijas mašīnas. Plakātiem aplīmētas, partiju karogiem plīvojot un skaļruņos raidot uztraucošas runas vai dziesmas, tās lēni pārvietojas satiksmes joslās. Partiju ir nezināms daudzums, un, dienām ejot, mēs tās sākām grupēt astronomiskajās, kuru simbolika sastāv no dažāda skaita mēnestiņu un zvaigznīšu salikumiem, un dzīvnieku partijās, kā bites, delfīniņi, zirdziņi, tauriņi...
Atšķirīga izskatās spuldzītes partija (tā arī uzvarēja) un pa retam kāda nenosakāma reģionāla vienība kā Latgales gaisma. Cita veida aģitācija atrodama nosacīti reti, līderu portretu un karodziņu virtenes dažos kokos un uz nekvalitatīva papīra drukāti plakātu stendi, vēl ievērojam, ka brīvākās vietās vīriņi būvē tribīnes. Jāpiebilst, ka ne no minaretu skaļruņiem nākošie lūgšanu dziedājumi, ne politiskās ārijas nepiesaista vietējo uzmanību.
Kaktusi pie miskastēm
Dabā redzamais kopumā izskatās ļoti gleznieciski. Dažādās klimata joslas, izkārtojušās kalnainajā reljefā, katra ar savu augu valsti bagātīgi atklājas ceļotājam. Lai gan meži saglabājušies tikai 7% no valsts teritorijas, to klātbūtne kalnu rajonos ir jūtama, un nav iemesla apšaubīt gida teikto par lāču un mežacūku klātbūtni. Apmēram 1000 metru augstumā virs jūras līmeņa atrodas Latvijas klimata ekvivalents Turcijas izpratnē. Ābeļu un bumbieru dārzi, ķirši, kas te izaugot lielāki nekā ziemeļu dārzos, un visapkārt kalni, nu gandrīz, bet ne kā Latvijā.
Dienvidu piejūras teritorija ir pat ļoti nelatviska. Augi, kas nīkulīgi veģetē mūsu puķupodos, izrādās vareni, tie zied ar entuziasmu un augļojas vairākkārt, jo gadalaiku grafiks šeit maigi demokrātisks. Viss zied, strelīcijas aug dobēs, kaktusi pie miskatēm, mežvīteņi ar milzīgām ziedu taurēm apskauj mūrus. Šaurā piekrastes joslā 120 kilometru garumā aug īpaša mazo banāniņu šķirne, kas kaut kādā ziņā atgādina ar miziņu apvilktas, sulīgas konfektes. Resnu gumijkoku alejas raisa domas, kā šāds koks degtu krāsnī, varbūt to varētu dedzināt Jāņu ugunskuros gumijas riepu vietā. Apelsīniem jau nez kurā raža, bet tie, kas patlaban kokos, būs gatavi ap janvāri. Vīģēm augļus neredz un mēs jau atceramies Jēzus vārdus par to, kam gan vajadzīgi augļus nenesoši vīģes koki, bet tad redzam, ka augļi tikko aizmetušies. Ilgi spļaudos pēc kārotās olīves pagaršošanas, lai gan sulīga un gatava, tā ir rūgti sīva un bez sālīšanas grūti nojaust tās delikateses garšu. Pirmo reizi redzu, kādos kokos aug avokado, bet nejauši rokās paberzēta dille izrādās anīss. Un kurš gan atceras, ka Turcija ir tulpju dzimtene!
Piparu pākšu uzbērumi
Ainavu veido tīrumi, kas neregulāri apauguši ar olīvkokiem, zemnieki tos saudzē, līdzīgi kā pie mums atsevišķi augošos ozolus. Ar lapu formu un nokrāsu atgādinot vītolus, olīves piešķir nokalnēm sudrabainu mirdzumu. Kokvilnas laukos rosās it kā viduslaiku gleznās redzētos, bagātīgi drapētos audumos tērptas austrumu zemnieces. Starp baltajiem kokvilnas pušķiem un zaļiem, briestošiem pumpuriem skaisti rozā kokvilnas ziedi vēl turpina plaukt. Lasot milzīgos maisos vates pogaļas, sieviete dienā vidēji spēj nopelnīt septiņus eiro. Pie Denizli pilsētas aug visaugstvērtīgākā kokvilna, tā pat pa gabalu izskatās dižena, tāpēc dažādas džinsu kompānijas šeit iekārtojušas savas filiāles. Sezama laukos tiek sieti kūlīši dažādās zaļdzelteni brūnās nokrāsās, bet tie, kas pavisam sabrūnējuši, nezin kāpēc tiek dedzināti lielās kaudzēs. Dūmu strēmeles stiepjas pāri kartupeļu un pupiņu stādījumiem, kā arī daudziem sarkaniem traktoriem, kas aktīvi braukā gan pa šosejām, gan laukiem. Daži no tiem piekrauti ar dārzeņiem, daži ar laukstrādniekiem, manuprāt, darba drošību ignorējošā veidā. Kalnu plakanumos kā dzeltens bruģis saulē pārgatavojas melones. To lapas tāpat kā arbūziem ir nokaltušas. Ieraugot vīnogu lauku, saprotu, kas visā šajā dienvidu ainavā liekas neparasts. Vīnogas izskatās pazemīgi nepamanāmas. Tās nav kā Itālijas vai Francijas mega laukos, atbalstītas ar karkasu režģiem, taisnās rindās veidojot vīnogām pieklājīga resnuma stumbrus. Turcijas saulē izceļas tikai ogu ķekari. Stumbrs nebalstīts ložņā pieplacis zemei, pazemīgi un nedižodamies veic savu misiju, bet ogas izskatās patiešām fantastiskā daudzumā un, kā vēlāk pārliecinājāmies, arī izcili garšīgas.
Esam pateicīgi Dievam, kurš mūs atvedis uz Turciju rudenī, kad augļu un krāsu daudzveidība ziemeļniekam ir šokējoši neaptverama. Ko gan citu lai domā, braucot satiksmes autobusā pa ceļu, kam abās pusēs lauki noklāti ar plastikāta vai auduma paklājiem, uz kuriem žāvējas tumšās un gaišās rozīnes, dzeltenas kukurūzas vālītes un sarkanu piparu pākšu uzbērumi. Nezinu, kas konkrēti par augiem bija salikti brūni zaļganu toņu joslās. Tie tika vētīti ar lāpstām un sietiem, un domāju, ka viena to daļa bija paredzēta paklāju dziju dabiskai krāsošanai, cita tējām un vēl cita piederēja garšvielu saimei. Braucot naktī, var tikai nojaust apkārtesošos mežonīgos kalnus, bet, tuvojoties ciemam, ceļmalās, lampiņu virtenēm izgaismoti, parādās dārzeņu krāvumi. Ķirbju kaudzes un augļu kastes ar sezamu pārsegtās nojumēs gaida pircējus. Šie ceļmalu veidojumi vietām ir iespaidīgi un atgādina kuģus.
Tā esmu nonākusi līdz receptes gastronomiskajai sastāvdaļai, kuru lietojot iekšķīgi, varam iegūt informāciju par Turciju un tās krāsu garšas īpašībām.
Noslēpumainais airans
Dzēriens, kas mums pat saistās ar Turciju, proti, kafija, šeit atrodoties, pārvērtās par nesasniedzamu ilgu objektu. Kafija ir viens no retajiem augiem, kas tiek importēts. Stambulā meklējam vietu, kur varētu izdzert mūsu izpratnē normālu kafijas krūzi, bet tās nav šejienes iedzīvotāja problēmas un mums nākas izdarīt parasto turku izvēli starp šķīstošo kafiju, ko viņi sauc par neskafi, un turku mokku, kas ir uz oglēm lēni vārīta tumīga dzira mazās krūzītēs, ar vai bez cukura un daudzuma ziņā to var pielīdzināt diviem kumosiem, no kuriem otrais jau jākāš caur zobiem, ja negribas ēst biezumus. Vēlāk jau mācējām atrast tūristiem domātas vietas, kur bija neadekvāti dārga filtrkafija vāja, toties uzlabota ar šķīstošo pulverīti.
Ja kafijas nav līdzi termosā, šeit labāk dzert airanu. Iepazīstamies ar to nakts pieturā, kur ejam ēst uz marmora autoostu, un starp daudzajiem jau redzētajiem ēdieniem ievērojam stikla vitrīnu, aiz kuras mutuļo putukrējumam līdzīgas putas. Palūdzam kausiņu dzēriena, ko sauc airans, strīdoties vai tas varētu būt salds vai skābs, un tikko ceptu pankūkas četrstūri ar zaļumiem. Dzēriens stikla alus kausā ar salmiņu mazliet garšo pēc saputota siera un ir ļoti sātīgs. Vēlāk uzzinām, ka tas ir kādreizējā nacionālā dzēriena kumisa atdarinājums, ķēvju piena vietā lietojot sālītu jogurtu. Veikalos airans ir jogurta trauciņos, bez putām vienkāršs, bet pieprasīts.
Brokastis un pusdienas ceļojot izvēlējamies pēc piecu eiro principa: autobuss piestāj nomaļā ceļmalas restorānā ar jau saklātiem galdiem, un katrs pats pēc savas saprašanas pieloka sev vienu šķīvi ar uzkodu sautējumiem, tad otru ar gaļu vai zivis saturošiem ēdieniem un trešo ar augļu un pudiņu nogriežņiem. Viss, kas ir dzerams, jāpasūta par papildu samaksu. Pateicoties šai sistēmai un bagātīgajai ēdienu izvēlei, mēs ne tikai labi paēdām, bet arī nogaršojām pieklājīgu daudzumu turku ēdienu.
Daudzreiz gaļas ēdieni bija gatavoti bez sāls, bet ar daudz garšvielām. Skaidrības labad, sakot "gaļa" jāsaprot "vista", bet "zivis" "forele". Retāk ir liellopu un aitas maltītes, dīvainas zupas, bet cūkgaļas trūkums ieviesa zināmu vienveidību gan veikalu plauktos, gan restorānu piedāvājumā. Divu veidu desas, kur viena ir pelēki balta no tītara, otra tumši sarkana un mazos līkumiņos sagriezusies no liellopa, bija parastais veikalu klāsts.
Jā, ēteriskā Turcijas sastāvdaļa brīvi plīvo pāri materiālajai videi, saplūstot ar skaņām gaisā. Tirgus ir kā spēcīgu aromātu kopmītne, kas, savākušies vienkopus no daudzām vietām, veido Turcijas kopsmaržu. Ādas izstrādājumu kvartālu vai maiznīcu var mēģināt atrast ar deguna palīdzību, man liekas, ka īpatnēji smaržo pat krāsainie vilnas paklāju kalni un jēli bālganās zelta vitrīnas.
Ina Stūre
"Lauku Avīze"