|
Vaļņu ieskautas viduslaiku pilsētiņas un XV gadsimta pilis, senas baznīcas un Džotto šedevri, trifeles, olīveļļa un vīns
Tā ir Umbrija reģions pašā Itālijas vidū.
Protams trifeles
Umbrija ir skarbāka un mežonīgāka par savu slaveno kaimiņieni Toskānu, bet ar tikpat gleznainiem pakalniem, papelēm upju krastos un cipresēm ceļu malās. Nokalnes klāj sudrabzaļi olīvkoki, bet augstāk ozolu birzis. Tajās speciāli apmācīti suņi vai pat cūkas (tām esot vissmalkākā oža) meklē saviem saimniekim trifeles mazas, pūpēžiem līdzīgas sēnes ar specifisku, smalku aromātu. Trifeles mēdz saukt arī par pērlēm gan to ieapaļās formas dēļ, gan cenas ziņā: tās maksā pat 900 1000 eiro kilogramā! Šīs sēnes pievieno mērcēm, gaļas izstrādājumiem vai pierīvē makaroniem. 80% no Itālijas trifeļu produkcijas nāk no šā reģiona. Arī visādi citādi Umbrija jāizgaršo: tur ir vienkārši, dabiski, garšām un aromātiem bagāti ēdieni.
Ideālā pilsēta Todi
Umbrijas fani stāsta, ka amerikāņu sociologi, meklējot ideālu pilsētu, ievadījuši datorā ziņas par visām pasaules pilsētām. Rezultātā Umbrijas pilsēta Todi bijusi viena no uzvarētājām.
Cita leģenda vēsta, ka ērglis parādīja kalna virsotni, uz kuras tad arī tika uzcelta šī pilsēta. Lai piekļūtu pie pilsētas šedevra Tautas laukuma (piazza del Popolo), kas iemieso Umbrijas viduslaicīgo garu, jākāpj pa ļoti stāvu un šauru ieliņu, laiku pa laikam piespiežoties pie māju sienām, lai palaistu garām kādu automašīnu.
Umbrijas gaisā virmo garīgums. Tas strāvo no senajām baznīcām, no slaveno itāļu mākslinieku freskām, no harmonijas dabā. No Umbrijas nākuši daudzi svētie. Stāvot pie Asīzes mūriem un vērojot dabu tās pakājē, ir vieglāk saprast svēto Francisku, kurš vienojās ar debesīm, cildināja māsu Sauli un brāli Mēnesi. Un vai var iedomāties Džotto (1266 - 1337) bez svētā Franciska vai svētās Klāras ? 1997. gada zemestrīcē cietusī baznīca un Džotto freskas tiek pamazām restaurētas un daudzajiem tūristiem ir iespēja tās apskatīt. Katrā Umbrijas pilsētā ir baznīca, iela, restorāns vai viesnīca, kas nosaukta svētā Franciska vārdā. Arī benediktīniešu ordeņa dibinātājs svētais Benedikts ir Umbrijas dēls.
Viduslaiku Bevaņja
Ceļojot pa Umbriju un meklējot naktsmājas, Flaminiusa ceļš, kuru 220. g. pirms Jēzus Kristus uzbūvēja Kajus Flaminiuss, mani aizveda uz Bevaņju. Tās pamatus likuši senie romieši, bet līdz mūsu dienām ir saglabājies šīs mazpilsētas (ap 7000 iedzīvotāju) viduslaiku izskats. Tās gars izpaužas šaurajās ieliņās, arhitektūrā, nelielajās bodītēs. Amatnieku darbnīcās līdz vēlai nakts stundai var vērot, kā kādreiz tika pīti grozi, apstrādāta dzelzs vai āda vai iesietas grāmatas. Kā senāk, kad nebija elektrības, vakaros ieeju darbnīcā apgaismo uguns lāpas. Bevaņjā, kura kādreiz bija slavena ar kaņepju apstrādāšanu, vēl tagad ir divi amatnieki, kuri uztur un izmanto tradicionālās virvju ražošanas metodes. Pirms Jaunā gada Bevaņjā tiek rīkotas dzīres. Savukārt vasarā jūnijā notiek Kvartālu gadatirgus (Mercato delle Gaite). Arī šo svētku pirmsākumi sniedzas viduslaikos, kad pilsēta bija sadalīta četros kvartālos (gaite). Katram kvartālam bija savs svētais patrons un sava baznīca. Reizi gadā kvartālu amatnieki sacentās savā starpā profesiju izveicībā un mākā. Tagad šīs tradīcijas tiek atdzīvinātas.
Arī šeit jūtama svētā Franciska klātbūtne. Visaugstākajā pilsētas punktā atrodas XIII gs. celtā svētā Franciska baznīca. Kapelas sienā ir iemūrēts akmens, uz kura svētais esot stāvējis, sakot sprediķi putniem. Turpat blakus atradās dominikāņu klosteris. Klostera slēgtā pagalma sienas kādreiz attēloja svētā Franciska dzīvi. Diemžēl šodien no šīm XVII gs. freskām ir saglabājušies tikai daži nenozīmīgi fragmenti. Arī pats klosteris vairs nepastāv. Sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka tas pārveidots par viesnīcu, kuru pilsēta par saviem līdzekļiem nupat kā restaurēja.
Mainās laiki, mainās vērtības
Viesnīcu apsaimnieko Stefānija un Fabio. Agrāk Fabio strādāja par mehāniķi vietējā fabrikā. Kad pēc viesnīcas restaurācijas tika nodibināts kooperatīvs un Fabio piedāvāja uzņemties vadītāja pienākumus, viņš nolēma pamēģināt. Tik krasa nozaru maiņa nesaistoties tikai ar finansiālu labumu Fabio to skaidro drīzāk kā pakāpenisku vērtību maiņu, kā vispārēju tendenci, kas īpaši jūtama tradicionālajos agrārajos reģionos, kāda ir arī Umbrija, kur cilvēki arvien vairāk pievēršas bioloģiski tīrai lauksaimniecībai vai tūrisma jomai. Arī viņa dzīvesbiedre tagad strādā viesnīcā. Viņi savu izvēli nenožēlo, jo darbs ir radošs un interesants : pašiem jādomā gan par reklāmu klientu piesaistei, gan jārisina dažādas saimnieciskas problēmas. Pamazām rodas arī pastāvīgie klienti. Fabio un Stefānija pazīst apkārtni un tās iedzīvotājus, tāpēc viņu padoms vai ieteikums tūristam, kur garšīgāk un lētāk var paēst vai ko ir vērts apskatīt vai nopirkt, ir nenovērtējams. Un tas nav iekļauts viesnīcas cenā!
Olīvu smalkumi
Viesnīca ir centusies saglabāt klostera stilu vienkāršs iekārtojums un mēbeles, balti nobalsinātas sienas un griesti, Itālijai raksturīgs grīdas segums māla flīzes. Brokastīs var nogaršot Stefānijas ceptos gardumus. Redzot pārdošanā olīveļļu, painteresējos, kas to izgatavojis. Izrādījās, ka olīveļļa ir Stefānijas un Fabio ražojums. Tāpat kā daudzi itālieši, arī Fabio un Stefānija apsaimnieko dažus hektārus olīvkoku un vīnogulāju.
2001. gads nebija veiksmīgs, labprāt stāsta Fabio. Vispirms mūs pārsteidza pavasara salnas, tad sausa vasara. Mūsu reģionā olīveļļas produkcijas apjoms krities par 30 40 %, toties kvalitāte ir izcila. Īpaši jau Umbrijas reģiona un kaimiņu toskāniešu eļļa.
Pēc tādas reklāmas nopērku īstu, svaigi spiestu olīveļļu. Fabio mums paskaidro, ka olīvu novākšana un eļļas spiešana sākas novembrī un turpinās līdz Ziemassvētkiem vai pat ilgāk. Vislabāk olīvas ir novākt ar rokām. Bet par kvalitāti jāmaksā. It kā taisnojoties Stefānija skaidro, ka cenas salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir cēlušās par 5 10 %.
Laba Umbrijā ražota olīveļļa nemaksās mazāk par 11 12 eiro litrā. Esot arī tādi gardēži un olīveļļas kulta piekopēji, kuri mēro simtiem kilometru, lai nopirktu kādu viņiem vien zināmu ar īpašām garšas īpašībām apveltītu olīveļļu.
Bet olīveļļa taču ir plašā izvēlē jebkurā lielveikalā par 3 eiro litrā! esmu neizpratnē.
Sevi cienošai olīveļļai lielveikalu plauktos jāmaksā ne mazāk par 5 eiro. Pārējo var neņemt vērā, Fabio ir kategorisks.
Uzmanīgi jāizlasa arī etiķete. Uz tās noteikti jābūt norādītam, kur olīvas augušas, kur tās spiestas, kāda bijusi spiešanas metode. Diemžēl ir negodīgi ražotāji, kuri ieved lētāku olīveļļu no Tunisijas vai kādas citas Vidusjūras zemes, sapilda pudelēs un uzlīmē etiķeti « Made in Italy » ! Tāpēc no 2001. gada 1. novembra ir stājušās spēkā jaunas etiķešu normas, kuras dod lielākas garantijas: tikai no Itālijā audzētām olīvām Itālijā izspiesta olīveļļa varēs lepoties ar zīmi, kas apliecina tās izcelsmi. Neuztraucieties, ja, degustējot olīveļļu, jūtat, ka tā kaklā kož. Tā ir tikai labas olīveļļas pazīme. To izraisa polifenoli dabīgie antioksidanti. Tāpēc jau Vidusjūras zemēs, kur olīveļļa tiek plaši lietota pārtikā, arī cilvēki dzīvo ilgāk un saglabā jaunību!
Olīveļļas tāpat kā vīna degustācija ir māksla. Varbūt arī tāpēc kopš senatnes vīnogulāji un olīvkoki ir Umbrijas lauksaimniecības un ainavas raksturīgākie elementi. Viens no populārākajiem Itālijas vīniem ir
Sangrantino. Bevaņjas, kā arī tuvumā esošo pilsētu Foliņjo un Montefalko apkārtnē atrodas slavenākās šā vīna ražotnes. Pateicoties draudzībai ar Stefāniju un Fabio, mums ir iespēja pagaršot
Sangrantino.
Kad ir laba olīveļļa un labs vīns, tad ir arī laba oma. Nu ko vairāk vēl
vajag? smejas Fabio.
Katrs Itālijas reģions uzskata sevi par vienreizēju un ar visbagātākajām tradīcijām. Umbrijas reģionā vēsturiskais un mākslinieciskais mantojums ir nedalāmi saistīts ar nepiesārņotas dabas skaistumu, ainavas savdabību, ar amatnieciskām un gastronomiskām tradīcijām. Uz jautājumu:
Kas tad īpašs ir tajā Umbrijā ? umbriešu atbilde ir vienkārša:
Umbrija!
Vita Kudiņa
|
