|
Nesen Nīderlandē notikusī starptautiskā konference par viduslaiku hronikām liecina, ka tās organizētāja Utrehtas universitāte, kas sešu gadu laikā jau trešo reizi aicināja zinātniekus uz šādu forumu, ir kļuvusi par nozīmīgu viduslaiku rakstīto avotu izpētes centru Eiropas mērogā. Šā raksta autors Utrehtā ir referējis divreiz 2. konferencē par Livonijas 13. gs. hronikām (1999. g.) un šajā gadā ar 14. gs sarakstīto Vartbergas Hermaņa Livonijas
hroniku.
Konferences dalībnieki tika iepazīstināti ar Utrehtas pilsētu un tās ievērojamākajām vietām.
Kā apdzīvota vieta Utrehta radusies rietumģermāņu teritorijā, kur dzīvoja tādas ciltis kā batavi, frīzi, franki u. c. Kad Romas impērijas robežas ziemeļu virzienā aizsniedzās līdz Reinas lejtecei, iekarotāji te cēla savu nocietinājumu (48. g.) ar nosaukumu Ultra Traiectinum jeb Traiectum ad Rhenum (burtiski "pārcelšanās pie Reinas"). Kā liecina dažas 14. gs. hronikas, pēc Romas sabrukuma starp ģermāņiem uz kādu laiku esot iespiedušies slāvi, kuru ciltij viltiem Utrehtas apkārtnē bijusi pils Viltenburga, lai gan arheoloģiskajā materiālā tas nav guvis apstiprinājumu. Pamatiedzīvotāji joprojām bijuši ģermāņi frīzi un franki, kuri Franku karaļvalsts laikā 7. gs. beigās un 8. gss iepazinušies ar kristīgo ticību, ko sludinājuši misionāri no Anglijas.
Par garīgo centru Nīderlandē Utrehta kļuva arī bīskapijas (696. g.), vēlāk ar arhibīskapijas (1559. g.) nodibināšanu. Tika uzcelta Sv. Mārtiņa banīca ar skolu, kuras 1300 gadu jubileju Utrehtā atzīmēja 1996. gadā, kad sanāca 1. starptautiskā konference par viduslaiku hronikām. Utrehtas centrā atrodas 13. gs. celtā Doma katedrāle ar iespaidīgo torni, kas uzbūvēts 14. gs.
Sv. Katrīnas baznīcas konventa telpās 1971. gadā atklāts Katrīnas konventa muzejs, kura uzdevums ir Nīderlandes kristīgās kultūras atspoguļošana 7. 20. gs. (baznīcas trauki, sīkplastikā attēlotie svētie, glezniecības meistari darbi, grāmatas u. c.).
Pašlaik muzeja vairākās telpās līdz š. g. septembra vidum var apskatīt plašu Krievzemes pareizticīgās baznīcas dārgumu izstādi no Maskavas Novodevišjes klostera, kur dzīvoja caru sievas un meitas. Cara ģimeņu locekļi sev līdzi ņēma rotas, ikonas, dārgus traukus un drēbes, kas uzskatāmi izstādītas. Ikonas izstādē izvietotas tā, kā tās tradicionāli izkārtoja pie sienām t. s. ikonostasā, stingri reglamentējot sižetu hierarhiju. Ekspozīcijā izvietotās rotas klātas ar sudrabu, zeltu, pērlēm un dārgakmeņiem. Apmeklētāju plūsmu vērojot, varēja pamanīt skatītāju lielo interesi par rietumniekiem svešo Krievzemes caru kultūru 16. 18. gs.
Tieši Utrehtas pilsētai ir liela nozīme Nīderlandes valstiskuma veidošanās laikā, jo te 1579. gada 23. janvārī noslēgta t. s. Utrehtas ūnija, respektīvi, Nīderlandes ziemeļu provinču (Holandes, Zēlandes, Frīzlandes u. c.) militārpolitiskā savienība cīņai pret Spāniju, kas te gribēja atjaunot savu kundzību. Utrehtas ūnija lika pamatus Savienoto Provinču Republikas jeb Holandes izveidošanai. 16. 17. gs. Holandei bija nozīmīgs arī ekonomiskajā dzīvē, jo strauji attīstījās rūpniecība un tirdzniecība. Te jāatceras tirdznieciskie kontakti ar Baltijas zemēm, piemēram, Nīderlande 16. gs. beigās bija Rīgas galvenais tirdzniecības partneris. Lieli panākumi bija arī zinātnes attīstībā, jo 16. 17. gs. Nīderlandē tika nodibinātas vairākas universitātes, t. sk. Utrehtas universitāte (1636), kas arī pašlaik ir otra lielākā universitāte valstī.
Netālu no Utrehtas mazā pilsētiņā Dornā atrodas pils muzejs, kas atspoguļo Vācijas impērijas 18. 20. gs. karaļu un ķeizaru dzīvi. Īstenībā tā bijusi Vācijas ķeizara (1888 1918) Vilhelma II no nīderlandiešiem atpirktā pils. Tur lauku klusumā sava mūža pēdējos gadu desmitus pavadījis Vilhelms II jau kā eksķeizars. Kad pēc 1918. gada Novembra revolūcijas ķeizars bija spiests no troņa atteikties, patvērumu viņš atrada neitrālajā Nīderlandē, kur toreizējā karaliene bija Vilhelmam II tuva radiniece. Tas saprotams, ja atceramies, ka Vācijas Hoencollernu dinastiju, pie kuras piederēja Vilhelms II, pateicoties savstarpējām laulībāmm ar Nīderlandes Orānijas dinastiju vienoja radniecības saites. Uz Antantes prasībām Vilhelmu II kā vienu no Pirmā pasaules kara izraisītājiem izdot tiesāšanai Nīderlandes valdība nereaģēja.
Der atcerēties, ka ķeizara Vilhelma II darbība Pirmā pasaules karā saistīta arī ar Latvijas teritoriju, ko 1915. 1918. g. daļēji bija okupējis Vācijas karaspēks, kura virspavēlnieks bija ķeizars. Pēc Rīgas ieņemšanas 1917. gada septembrī Vilhelms II ieradās Rīgā, lai personīgi pieņemtu svinīgo parādi. Vēlāk, plānodami Baltijas pievienošanu Vācijai, vācbaltieši 1918. gadā Vilhelmam II piedāvāja Baltijas valstu hercoga kroni. Tālākā vēsturisko notikumu attīstība šiem plāniem pārvilka svītru.
Uz Dornu no Berlīnes un Potsdamas pilīm tika pārvests Vācijas ķeizaru galma inventārs, ko sakrāva 59 dzelzceļa vagonos. Te bija daudzās 19. 20. gs. mēbeles, trauki. gleznas, dārglietas, drēbes, u. c., ko izvietoja eksķeizaram pārbūvētās Dornas pils trijos stāvos. Pēc Vilhelma II nāves pils tika atvērta kā galma dzīvi raksturojošs muzejs, kur pašlaik bez minētā pils inventāra aplūkojamas arī ķeizara personīgās mantas uniformas, apbalvojumi, ieroči, kolekcijas u. c.
Vēl 30. gados Vilhelms II cerēja, ka viņu kā monarhu aicinās atpakaļ, taču pie varas nākušajiem nacionālsociālistiem bija citi plāni. Tāpēc Vilhelms II, kuram Nīderlandes valdība bija noteikusi pārvietošanās ierobežojumus, dzīvoja kā privātpersona, šķirts no lielās politikas. Šajos apstākļos viņš par labāku uzskatīja nodarbošanos ar puķkopību pils plašajā parkā un pievērsās kultūrvēsturiskiem pētījumiem, kurus diletanta līmenī publicēja vairākās grāmatās. Savā 30. gados sastādītajā testamentā Vilhelms izteica vēlmi, lai viņu izvadītu vienkārši, bez militāra goda un karogiem ar kāškrustiem, baidīdamies, ka Hitlers pēc viņa nāves varētu sevi pasludināt par monarha pēcteci. Vilhelms II nomira 1941. gada 4. jūnijā, kad Nīderlande bija vācu fašistu okupācijā, un pēc savas pirmsnāves vēlēšanās viņš apglabāts Dornas pils parkā.
Ēvalds Mugurēvičs, prof. Dr.
habil. hist.
|
