Āfrikas ziemeļvalsts Maroka Latvijas tūristiem ir pazīstama, tiesa, tas attiecas gandrīz tikai uz šīs valsts eiropeiskajām pilsētām pie Vidusjūras un Atlantijas okeāna: Tetuānu, Tanžeru, Rabātu, Kasablanku. Bet kas ir tālāk? To novembrī devās izlūkot biznesa konsultācijas firmas "Laika stars" direktors VADIMS JEROŠENKO.
Zīmēt smiltīs
Pa vidu Marokai ir Atlasa kalni. Aiz tiem Sahāras tuksnesis. Neesmu dzirdējis, ka kāds no Latvijas būtu pa to klejojis, tāpēc Sahāra mani ļoti ieinteresēja. Tuksnesis vispār ir stihija tāpat kā jūra, kalni, mežs. Uz turieni devos vienatnē, turklāt nevis kā tūrists, bet kā ceļotājs: mugursoma plecos, nezināmais priekšā un katra diena kā viens liels piedzīvojums.
Mans maršruts veda no Kasablankas uz dienvidiem gar Alžīrijas robežu Mauritānijas virzienā un tad atpakaļ uz seno berberu galvaspilsētu Marrākešu. Marokā pirms Atlasa kalniem galvenokārt dzīvo arābi, kalnos berberi, tuksnesī tuaregi un amādi. Principā var apgalvot, ka Maroka ir droša valsts, vienīgi tuvojoties Alžīrijai, vietējie iedzīvotāji mani brīdināja no alžīriešu bandām, kas mēdzot šad tad tur pasirot. Pārvietošanās līdzekļus īrēju: sākumā vieglo automašīnu, tad džipu un visbeidzot kamazu... Jā, jūs nepārklausījāties, jo kamazs berberu valodā nozīmē kamieli! Pirms kalniem ļaudis runā franču, spāņu, arābu valodās, tālāk arābu un vietējo cilšu valodās. Angļu valodu neviens tikpat kā nezina, varbūt tikai kādus pārdesmit vārdus. Kad mēģināju runāt angliski, uzreiz visiem biju anglis. Var izlīdzēties ar pasaules valodu žestiem. Vajag pacensties izjust valsti, kurā esi ieradies, un tās cilvēku dzīves ritmu, tad ar berberu vari sarunāties kaut vai latviski, un, ziniet, sapratīsieties! Ja nu tomēr nepieciešams izskaidrot kaut ko sarežģītu, var ar pirkstu zīmēt smiltīs. Protams, ir derīgi iemācīties vismaz dažus vārdus vietējā valodā. Es, piemēram, joprojām atceros, ka berberu valodā "jā" ir "vaha", "nē" "ļaļā", "runāt" "guļiguļi".
Ceļvežos raksta, ka Āfrikas valstīs nedrīkst pirkt pārtiku tirgū un uz ielas, dzert ūdeni sabiedriskās vietās, bet kā tad, to visu ievērojot, tuksnesī vari izdzīvot? Man nācās visu darīt pilnīgi pretēji.
Ceļi tuksnesī mēdz būt dažādi. Sākumā braucu pat pa ļoti labas kvalitātes asfalta šoseju, kas bija maksas pakalpojums: par uzbraukšanu uz šā ceļa bija jāšķiras no viena ASV dolāra, bet nobraukšana maksāja jau piecus. Jāuzmanās ar zīmēm: pirmkārt, jau zem tām bieži ir kaut kas rakstīts arābu valodā, bet viena zīme ir ļoti līdzīga Eiropā zināmajai "STOP", bet patiesībā ir "Dodiet ceļu".
Šaipus Atlasa kalniem vēl ir diezgan zaļš un mežains, šur tur paslēpusies pa lepnai villai, kas pieder bagātiem frančiem. Kāda koka zaros ieraudzīju mērkaķi. Apstājos, lai to nofotografētu, bet viņš nolēca lejā un iekoda kājā. Laikam aiz bailēm, domādams, ka grasos kaut ko ļaunu izdarīt viņa mazulim, kas arī turpat bija. Pēc brīža, laikam vainīgs juzdamies, kamēr es dezinficēju brūci, mērkaķis atveda man parādīt savu bērniņu.
Nauda tuksnesī nestrādā!
Kazbahs ir pilsēta vai ciemats, kas vairākos līmeņos izkārtots apkārt kalnam vai tuksneša nogāzei. Ielas tur ir kā tuneļi ar griestiem un ambrazūrām gar malām, lai vieglāk būtu izsargāties no iebrucējiem. Rietumu izskata cilvēks tur uzreiz nokļūst uzmanības centrā, jo laikam nemaz nav tik bieži viesis. Saskrēja bērni un kā Ziemassvētku mantiņas sakārās ap manu auto un mani pašu, tā ka ne nokratīt. Tādos brīžos vienīgā iespēja ir izvilkt fotoaparātu ticība viņiem neļauj fotografēties, pat mērkaķi tur par to kož kājās! Marokas tradicionālajos tūrisma maršrutos Rietumu cilvēku netrūkst, ko nevar teikt par kalniem un tuksnesi. Jutu, ka uz mani skatās ar vāji slēptu neizpratni ko es tur vispār meklēju? Ļaudis tur dzīvo savu, mūsu izpratnē, diezgan nabadzīgu tuksneša dzīvi kāds elektrības ģenerators vai vairākus desmitus gadu vecs automobilis tur ir retajam. Transporta līdzeklis tur ir kamielis vai paša kājas. Nodarbojas viņi tur ar lopkopību, apkalpo garāmejošās karavānas un veic izrakumus, arī individuālus aiziet vīrieša cilvēks uz kādu nedēļu kalnos, rok alu un krāmē zemes bagātību maisos, turpat arī dzīvo. Marokā ir lielas svina, cinka, mangāna, vara un dzelzs rūdu atradnes, minerāli. Atlasa kalnos uzgāju veselu raktuvju pilsētu, ko savulaik bija uzbūvējuši franči un pēc tam pametuši, laikam rūdas beidzās. Tagad tur klīst tikai suņi, vietējie tur nedzīvo viņi tomēr pieraduši pie savas vides.
Berberu, tuaregu un amādu tradicionālais ēdiens ir pašcepti plāceņi ar sīpoliem, bieza zupa no dārzeņiem, bet gaļu viņi atļaujas reti tā vairāk domāta tirdzniecībai. Naktsmājas var dabūt viegli to īpašnieki gan liek manīt, ka par šo pakalpojumu kaut ko vēlas, un nekautrējoties norāda, piemēram, uz jaku vai apaviem, kā tas man gadījās. Es tad liku manīt: nu, paklau, kā tad es tuksnesī bass un puspliks staigāšu!? Atpirkos ar sausiņiem, kā arī ar T kreklu, kas starp citu, pie viņiem ir lielā cieņā, tā ka visiem, kuri dodas tuksnesī, iesaku to paņemt līdzi vairumā krekli neaizņem daudz vietas un ir viegli. Kā samaksa par palīdzību noder arī šokolāde un medikamenti. Tuksnesis diktē praktisku dzīves stilu, tāpēc neceriet, ka kāds priecāsies par Latvijas skatu kartiņām, dzintara rotām, tāpat Latvijas balzama pudeli labāk necilāt. Arī ar naudu jābūt ļoti uzmanīgiem, jo tuksneša ļaudis jau nav Vidusjūras arābi. Nav jau tā, ka viņiem nav kur likt naudu, taču to dodot, cilvēkus var apvainot.
Vīrietim tuksnesī ir viena vai ja viņš ir spējīgs uzturēt divas sievas, kuras ir mājsaimnieces rūpējas par pavardu, vāc bērnus un tamborē. Starp ģimenēm darbojas barterattiecības produktu un preču apmaiņā. Kad kādas nogurdinošas dienas novakarē taujāju pēc veldzējoša vīna malka, uz mani paskatījās tā, kā, piemēram, Rīgā uz cilvēku, kurš uz ielas taujātu: sakiet, kur te var dabūt mazliet heroīna? Uz manu pustukšo pudeli viskija, ar ko es tīrīju mērkaķa kodumu, viņi skatījās kā uz indi tu to dzer un vēl izdzīvo?! Tāpēc tuksnesī alkoholu labāk nedzert un tabaku, ko viņi arī uzskata par indīgu, nesmēķēt, jo tevi var nesaprast. Paši gan viņi mēdz kaut kādu zālīti uzsmēķēt.
Jābūt uzmanīgiem attiecībās ar sievietēm, jo īpaši, ja tās ir melnā tērpā, kas nozīmē, ka viņas ir precētas. Tām pat ceļu labāk neprasīt, jo var iedzīvoties lielās problēmās.
Ar kamieli ir ērtāk nekā ar zirgu
Katru dienu cēlos puspiecos no rīta līdz ar musulmaņu skaļajām lūgšanām ilgāk vispār nebija iespējams pagulēt, līdz ar to diena bija gara un ļoti daudz varēja paspēt. Braucot ar automobili, galvenā uzmanība bija jāpievērš degvielas bākai, jo realitātē nav kā reklāmās un filmās tuksnešos spožu benzīntanku nav. Neiesaku braukt naktīs, jo ir ļoti slikta redzamība smilšainie ceļi neizdalās uz pārējo smilšu fonā, pusmetru pa kreisi vai pa labi, un būsi smiltīs līdz ausīm, arī akmeņus grūti pamanīt. Ejot kājām, ik pēc puskilometra apstājos un uzmanīgi piefiksēju apkārtnes pazīmes lai nepazaudētu atpakaļceļu, bet naktīs orientējos pēc zvaigznēm. Sākumā domāju, ka būs problēmas ar kamieli, kas par tādu pavēlnieku kā mani izskatījās ļoti izbrīnīts. Vēlāk izrādījās, ka ar to jāt ir ērtāk nekā ar zirgu galvenais pēc iespējas ērtāk iekārtoties starp kamieļa kupri un pakaļpusi. Iesāku jāt vēl naktī, mirdzot miljoniem zvaigžņu, sagaidīju, kā, saulei lecot, ceļas vējš un gluži kā nomazgā tuksnesi, pēc kā iestājas miers. Dienā gaisa temperatūra bija ap plus 30, naktī tā noslīdēja līdz plus sešiem, mazliet nosalu siltas drēbes arī Sahāras tuksnesī nenāk par skādi.
Lasīju, ka tuksnesī mīt mazi un brūni skorpioni, kalnos lieli un melni. Kalnos vienu melno netīšām nospiedu ar savu mugursomu, bet brūnos neredzēju. Tie visi ir indīgi, tāpat kā čūskas no dažu kodiena cilvēks nomirstot pārdesmit minūtēs. Čūskas nemanīju tikai to atstātās pēdas smiltīs. Un labi, ka tā: nekādu pretinžu seruma man nebija pa rokai. Militāristu kontrolpunktam gan uzduros. Marokānis ar mani runāja franču valodā, ko nemāku. Nopratu tikai, ka viņš vēlas zināt, kas es esmu un ko šeit daru. Sniedzu savu pasi un autovadītāja apliecību, bet šis rāda, ka šie papīri viņu neinteresē (laikam tos var saviltot, kādus vien grib). Saku, ka esmu no Latvijas. Šis krata galvu un liek saprast, ka meloju. Rīga, Baltija, Baltijas jūra... Nē, neesot tādu vietu! Mani izglāba Eiropas karti, kur norādīju uz Latviju. Marokānis turpat līdzās ieraudzīja Krieviju: ā, tu taču esi no Krievijas! Un pēkšņi kļuva ļoti draudzīgs, jo, kā vēlāk noskaidroju, Marokai ir ļoti labas diplomātiskās un cita veida attiecības ar Krieviju. Marokānis gan nesaprata, ko es tuksnesī un kalnos gribu redzēt, bet ja reiz gribi tad brauc vien!
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"