Tūrisma firma "Impro ceļojumi" jau vairākus gadus piedāvā īpašu maršrutu: tā saucamo vīna tūri uz Ungāriju. Tas nav tūrisma brauciens alkoholiķiem vai labdarības akcija bezpajumtniekiem, jau sarunas sākumā uzsver ceļojumu konsultants ANDRIS GEIDĀNS.
Brauciens parasti tiek organizēts septembra sākumā, kad visā Ungārijā sākas vīnogu novākšanas laiks. Maršruts iet cauri valsts ziemeļu un centrālajiem rajoniem: Tokajai, Egerai, Budafokai, Barečai, Šamloi un citiem. Tā ir iespēja izbaudīt Ungārijas specifiku un kultūru, kurā vīns ieņem nozīmīgu vietu. Jau iepriekš jāņem vērā: vīns ungāriem nenozīmē dzeršanu un apreibināšanos. Lai saprastu, kas šis dzēriens vispār ir, tūristi tiek aicināti piedalīties ražošanas procesā, sākot jau ar vīnogu novākšanu, turklāt tā nav nekāda rotaļa vai tūrisma atrakcija. Tūristam iedod lielu, uz muguras liekamu grozu un speciālas knaibles, un uz priekšu vīnogu laukā! Grozi izskatās tādi paši, kā seno grieķu zīmējumos uz amforām jeb krūkām. Vīnogas jāgriež ļoti rūpīgi: vietā, kur ķekars turas pie zara. Knaibles vienā rokā, bet ar otru ķekaru pār plecu ieliek grozā uz muguras. Un tā kādas pāris stundas. Jāstrādā kārtīgi, bet nekāds vergu darbs jau tas nav. Par darbu nemaksā, gluži pretēji jāmaksā par iespēju strādāt. Pēc tam seko vakariņas un folkloras programma vīna darītavā, tikko savākto vīnogu sulas spiešana un dzeršana, arī vīna iebaudīšana no iepriekšējo gadu ražām. Mazajās vīnogu darītavās vīnogu sulu izspiež ar mehāniskām spiedēm, ja paveicas, var arī iekāpt spiedē un vīnogas pabradāt ar kājām, kā to darīja Čelentāno populārajā itāliešu komēdijā "Spītnieces savaldīšana".
Septembra sākums ir arī laiks, kad līdztekus intensīvai strādāšanai Ungārijā tiek svinēti vīna svētki. Notiek pasākums pēc pasākuma, vīnu dala pa brīvu, sevišķi ir ko turēt, ja gadās nokļūt Egeras ielejā. Jā, šis tūrisma brauciens ir tāds viegli ēterisks, jo notiek viesošanās vienā vīna darītavā pēc otras, bet... vīna svētkiem nav nekāda sakara ar alkoholismu, pārdzeršanos un tā izraisītām psihozēm, domstarpībām un rēķinu kārtošanu. Ungāri vispār pēc savas būtības ir ļoti viesmīlīga tauta, jo tūrisms valstī ir tradicionāla joma ar senām ieražām un svešinieki netiek uztverti kā draudi vietējai nacionālajai identitātei. Tāpat kā vīnu ungāri neuztver kā alkoholu. Esmu novērojis, ka Ungārijā vīns uz cilvēku atstāj pavisam citu iespaidu nekā Latvijā. Manuprāt, vainojams ir klimats. Ir taču zināms: jo tālāk uz ziemeļiem, jo cilvēks ir uzņēmīgāks pret alkoholu. Ungāri dzer lēni, maz un ar baudu. Bieži redzama aina, ka krodziņos ungāri stundām var sēdēt pie vienas mazas vīna glāzes. Viņi māk dzert. Alkohola aizdzertas sejas Ungārijā redzamas daudz mazāk nekā Latvijā, nav šīs alkohola radītās agresīvās vides, ko mēs varam sajust, piemēram, Vecrīgā. Vasarā ungāri vīnu bieži šķaida ar ūdeni iznāk patīkams, slāpes dzesējošs padzēriens.
Pilnīgi skaidrs, ka vīns ungāriem ir baudas nevis apreibināšanās dzēriens, bet Latvijā, nu, mēs paši labi zinām... Liela daļa Latvijas ļaužu vīnus iedala divās daļās: skābuļos un saldajos. Bet vīni ir tik dažādi! To vislabāk var aptvert, tieši apceļojot zemes, kurās ir gadsimtiem senas vīna tradīcijas, tostarp, protams, arī Ungāriju. Ungārijā mēs varam baudīt gan tādas klasiskas sarkanvīna šķirnes kā Cabarnet Sauvignon, Merlot, Pinot Noir, baltvīnus Sauvignon Blanc, Chardoney, Rizling, Muskat, gan arī tikai Ungārijai vien raksturīgus, lieliskus vīnus, no kuriem kā pazīstamākie ir baltvīni Szurkebarat, Egri Leanyka, un sarkanvīni Szekszardi Kekfrankos, Egri Bikaver, protams, īpaši būtu izceļami Tokajas vīni, kuri ieņem īpašu, nemainīgi izcilu vietu pasaules vīnu klāstā.
Klasiskos Eiropas vīnus mēs varam salīdzināt, nobaudot tos dažādās valstīs, dažādās vīna darītavās, un arī šajā sakarā vēlētos apgalvot, ka Ungārijā ražotie klasiskie vīni ne vien neatpaliek, bet dažbrīd pat pārspēj citviet ražotos. Manā atmiņā ir palikušas kādas vakariņas Romā, marķīza Firodželli pilī, kur mūs ar savu klātbūtni pagodināja pats Romas pilsētas mērs. Tur bija iespēja nobaudīt lielisku itāliešu ražojuma Chardoney vīnu. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es tik tiešām varēju atzīt: šis tik tiešām ir labāks par Budafokas Licas pagrabā baudīto 1999. gada Chardoney. Klasisko sarkanvīnu ražošanā Ungārijas vīndari iet līdzi laikam un pārņem arvien jaunākas un mūsdienīgākas vīna ražošanas tehnoloģijas, kā rezultātā Ungārijā ražotie dedzinātās ozolkoka mucās noturētie Cabarnet Sauvignon vīni ir guvuši plašu atzinību visā Eiropā.
Bet, lai pa īstam izjustu ungāru vīnu valdzinājumu, vasarā jāaizbrauc uz Tokaju, Badačoņi vai Egeru, jāapsēžas nelielas vīna darītavas dārzā un rietošās saules gaismā jābauda
Tokaj Szamarodni, Tokaj Harslevelu dzintara krāsas mirdzums un medus saldeni rūgtais aromāts,
Badačoņi Szurkebarat garšas buķete, Egri Bikaver rubīnsarkanās nokrāsas un ne ar ko mūžā nesajaucamā pēcgarša.
Nostaļģiskākam brīdim lieliski piedienēs Egri Leanyka maigā garša, mūžam dzīvais piemineklis Egēras vīndara skaistajai meitai.
Ungārijā top skaidrs, kā vīnu ražo, kādi tie ir un kā tie jādzer. Latvijā ar ungāru vīniem ir švaki: veikalos esmu redzējis tikai lētākos Kunšegi reģiona dzērienus, kas pašā Ungārijā kotējās viszemāk un arī mums liek vilties. Varbūt klibo ungāru vīnu reklāma, ungāri ir arī par lepnu, lai uzbāztos ar saviem vīniem, kaut arī pēc kvalitātes tie neatpaliek no franču un itāliešu labākajiem paraugiem. Ungārijas vīnus eksportē uz visām Eiropas valstīm, Franciju ieskaitot, bet "Tokaji Aszu" jau 16. gadsimtā kļuva par Francijas galma vienu no iemīļotākajiem dzērieniem.
Katram slavenam ungāru vīnam ir sava leģenda. Kad 1553. gadā turki aplenca un mēģināja ieņemt Egeras pilsētu, ungāru vadonis Ištvāns lika pasniegt saviem karavīriem sarkanvīnu, lai tie veldzētos un mazinātu nogurumu. Karavīri dzēra no lieliem ādas maisiem, vīns plūda gar bārdām un bruņām, tos krāsojot sārtus. Islamticīgie turki, to redzot, nodomāja, ka pagāni ungāri dzer buļļu asinis, lai kļūtu stiprāki. Redzētais mazināja turku, kuri bija lielā pārspēkā, uzņēmību, un Egera tā arī netika ieņemta, bet vīnu vēlāk nosauca par Egri Bikaver, kas tulkojumā nozīmē "buļļu asinis". Vēl ir stāsts par kādu Egeras vīndari, kuram bija ļoti skaista meita. Daudzi gājuši pēc vīna pie šā vīndara tieši skaistules dēļ. Diemžēl meitene saslimusi un nomirusi. Tad visa apkaime sanākusi sērot, bet meitenes tēvs nolēmis iemūžināt meitas piemiņu, radot sevišķi maigu, dzidru un skaistu vīnu Egri Leanyka.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"