|
Austrieši saka: "Dzīve ir spēle no tās ir jāgūst bauda!" Viņi dusmojas, ja tiek salīdzināti ar vāciešiem, ar kuriem austriešus vieno valoda, saka tūrisma firmas "Impro ceļojumi" gide ANDA VĪKSNA.
Austriešuprāt, vācieši ir alus dzērāju un desiņu rijēju tauta, kura nemāk priecāties par dzīvi. Vīnē, piemēram, ir ļoti izplatītas tā saucamās salonkafejnīcas. Tajās visu dienu var nosēdēt kaut vai pie vienas ūdens glāzes, vienlaikus to prasa smalkais tonis lasot grāmatu vai vismaz avīzi. Uzskata, ka uz salonkafejnīcu neiet ne ēst, ne dzert, bet gan mācīties domāt.
Vīnē ir ļoti smalki konditorejas izstrādājumi. Tur nevar kafejnīcā tā vienkārši paprasīt gaļas salātiņus tur jāēd kūkas un jādzer kafija, kura ir ļoti dažādas. Piemēram, ir tā saucamā Vīnes kafija, kas tiek pasniegta komplektā ar glāzi ūdens. To dara tāpēc, lai varētu labi izgaršot kafijas garšu: iedzer malciņu kafijas, nokož gabaliņu kūkas, bet tad, iekams atkal iedzert kafiju, jāiemalko ūdens, lai nesajuktu garšas.
Mokka melna kafija, Brauner kafija ar pienu, Melange kafija ar saputotu pienu,
Fiaker kafija ar rumu vai brendiju, Einspanner kafija ar putukrējumu atsevišķā glāzē. Tie ir tikai daži kafijas veidi, kas dabūjami Vīne. Jārēķinās, ka kafija nav lēta ap pusotru latu par tasīti. Labs stils skaitās pie kafijas ēst "Demel" kūkas. Tās savulaik bija iecienījusi austriešu ķeizara Franča Jozefa sieva Elizabete, ko tautā dēvēja par Sisī. Viņa visu laiku sekojusi savam augumam, līdz pat mūža galam saglabājot vidukļa apkārtmēru 59 centimetri, iekārtojusi vienu no pirmajām trenažieru zālēm, nodarbojusies ar zirgu izjādēm, bet tajā pašā laikā našķojusies ar kūkām, bet tikai "Demel". Vēl noteikti Vīnē vajadzētu nogaršot "Saher" kūku: tās recepte joprojām ir firmas noslēpums, daudzi to neveiksmīgi mēģinājuši atdarināt. Īsto "Saher" kūku var dabūt tikai iepretim Vīnes operai, kur ir "Saher" restorāns un viesnīca. Kūka ir ļoti salda, brūna, ar kakao, medu un rumu. Viens mazs gabaliņš maksā divus latus. Protams, ir arī lētāki našķi, piemēram, strūdeles, līdzīgas Latvijā sastopamajām kārtainajām ābolmaizītēm.
Vīnē ir arī slavenie "Heuriger" ēstūži, uz kuriem dodas kārtīgi pieēsties un padzerties vīnu. Viduseiropā tieši šobrīd ir vīna laiks, tikko kā novāktas vīnogas. Vīnam ir vairākas stadijas.
Most tikko izspiesta vīnoga sula. Štaubigers vīna stadija, kuru parasti tūristiem nedod, jo nav kārtīgi norūdzis.
Šturme tāds dzeltaini duļķains un ļoti viltīgs šķidrums, mazliet atgādina ierūgušu zaptes ūdeni, it kā grādus nejūt, bet, daudz dzerot, grādiņi sakrājas un nākamajā dienā var sāpēt galva.
Heuriger jaunais šā gada vīns. Tas ir dzēriens, kuru baudot, latviešu tūristam parasti atveras gan maks, gan sirds. 250 gramu kausiņš maksā pusotru latu: pēc pirmā dzēriens liekas diezgan skābs, pretīgs un vēl ar burbuļiem, pēc otrā daudziem jau gribas dziedāt, pēc trešā rodas vēlme visiem izmaksāt... Visiem šiem dzērieniem klāt var dabūt labas desas, cepešus, sautētus kāpostus. Viens no 23 rajoniem Vīnē ir Grincinga, kur šie krodziņi ir visvairāk sastopami. Tur skan īsta krogus mūzika. Populārs stāsts par kādu krogus muzikantu Mozeru, kurš pamatīgi dzēris un kuru sieva nekādi neesot varējusi novaktēt, pat sēdot līdzās. Kā vakaru nospēlē, tā galīgi mīksts. Beidzot sieva sākusi domāt: kāpēc gan viņam tik bieži uz tualeti vajag, ja nemaz netiek dzerts? Izrādās, muzikants sarunājis ar oficiantu, ka tualetē noteiktā vietā ik pa laikam tiek pielieta glāze... Vienā no savām dziesmām Mozers dziedājis, ka savā nākamajā dzīvē gribētu būt vīnoglapas laputs.
Gandrīz visi zinām, kas ir Vīnes šnicele. Vislabāk jau tā, protams, garšo Austrijas galvaspilsētā un vienā vienīgā vietā: "Figlmuler" krodziņā, kas atrodas netālu no Stefana doma mazā šaurā ieliņā. Patiesībā jau tas nav nekas smalks: eļļā vārīta, rīvmaizē apviļāta karbonāde. Iedomājieties sev priekšā lielu šķīvi, kura malām šnicele karājas pāri (maksā deviņus latus)... Uz šķīvja nav ne kartupeļi, ne salāti, tikai milzīgais gaļas gabals un gabaliņš citrona. Klāt pasniedz speciāli marinādē gatavotus aukstus kartupeļu salātus ar sarkaniem sīpoliem.
Kas ir skatījies populāro filmu "Komisārs Reksis", varbūt atceras, kā izmeklētājs Štokingers, pirmoreiz iebraucot Zalcburgā, pēta, ar ko atšķiras īstas Mocarta lodītes no lētajām, tūristiem domātajām. Manuprāt, šīs lodītes nav nekas īpašs marcipāns šokolādē , taču ražotāji ar reklāmas palīdzību ir ļoti sakāpinājuši interesi par šo izstrādājumu.
"Rozenberger" tie ir mūsu "Lido" tipa krodziņi ceļotājiem, kur var salīdzinoši lēti paēst par aptuveni 5 7 latiem (bez gaļas un vīna). Vēl Vīnē ir rajons, ko dēvē par Bermuda trijstūri: ja piektdienas vakarā cilvēks tur nokļūst, tad ir labi, ja pirmdienas rītā viņš atrodas. Dažādi bāri, mūzikas klubi, restorāni. Tiesa, lai tur baudītu, jābūt diezgan biezam naudas makam. Tāpēc paši austrieši bieži dodas priecāties uz Itāliju, zobus labo un liek Slovēnijā, sieru pērk Šveicē.
Vīne ir pilsēta ar lielām un greznām celtnēm, tāpēc latviešu tūrists nereti daudz labāk jūtas citās Austrijas pilsētās, piemēram, Zalcburgā vai Insbrukā. Staigājot pa Vīni, jāsaprot, kā tā ir veidojusies. Daudzus gadsimtus Vīne ir bijusi Austroungārijas impērijas centrs, kas visādi ir spodrināts un speciāli veidots citādāks nekā citas metropoles. Slavena ir Vīnes opera, kas starp citu, ķeizaram Francim Jozefam nemaz nav patikusi, tāpēc viens no arhitektiem aiz pārdzīvojumiem iedzīvojās infarktā, otrs izdarīja pašnāvību. Romiešu stilā celta parlamenta ēka, Rātsnams ar flāmu gotikas elementiem. Bet Vīni izbaudīt var mazajās ieliņās nostāk no centra tur var atrast ne tikai to vien, kas minēts šajā rakstā.
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze" |
