Vīnes rīti, Romas rīti

Negaidīts uzaicinājums

… Pagājušā gada decembrī redakcijas pastā pēkšņi ir kāda vēstule no Vīnes. “Droši vien atkal kādi naudas prasījumi,” teic redakcijas darbinieks, kurš man nodod dienas pastu. Skatos – vēstule ar spiestu zieģeli no Vīnes universitātes, parakstījis Vīnes universitātes rektors prof. Dr. Georgs Vinklers, un tur: “Man ir tas prieks un gods paziņot, ka Alfreda Topfera fonds pēc Hamburgas kuratorijas lēmuma Jums par Jūsu izcilo darbību… utt. ir piešķīris Herdera balvu.” Tālāk seko teksts, ka balvu piešķir “par kultūras attiecību kopšanu un attīstīšanu starp Austrumeiropas un Dienvideiropas tautām“, kas rāda “piemēru Eiropas kultūras mantojuma saglabāšanā un vairošanā tautu miermīlīgas sadzīvošanas labā”.
Nedēļu vēlāk atnāk vēstule no Alfreda Topfera fonda, to parakstījusi fonda priekšēdētāja Alfreda Topfera vedekla Birte Topfere. Vēstule vēsta man kuratorijas sastāvu – 10 profesori no Diseldorfas, Lincas, Minhenes, Hamburgas, Greifsvaldes, Minsteres Vācijā, no Zalcburgas un Vīnes Austrijā. Personiski no augstās rātes nepazīstu nevienu.
Vēstījumā minēti arī agrāko gadu laureāti – to vidū ir Andžejs Vajda un Kšištofs Pendereckis, Nikita Stenesku un Marins Soresku, Jāns Kross un Arvo Pērts, no latviešiem – Māra Zālīte un Pēteris Vasks.
Atliek vien minēt, ko es varētu būt sastrādājis šai virzienā? Pirmais – prātā nāk izcilā 20. gadsimta vācu dzejnieka Rainera Marijas Rilkes “Lirika”, kuru 2000. gadā latviešu un vācu valodā paralēltekstos izdeva apgāds “Draugi”. Iespējams, arī Hansa Magnusa Encensbergera divvalodu izdevums “Vilinājuma dziesma” (tāpat 2000. gads) apgādā “Nordik”, divas manas grāmatas – “Blūzs alejas galā” (latviešu un vācu valodā, apgāds “Nordik”) un “Desmit mīlas dziesmas Rīgai” (latviešu, vācu, krievu, angļu valodā apgādā “Pētergailis”).
Savulaik esmu atdzejojis Gēti, Brehtu, Paulu Celānu, Johannesu Bobrovski un citus vācu dzejniekus. Iespējams, arī tas gadu gaitā varētu būt kondensējies par šo atzinību.
Herders? Skvērā pie Doma baznīcas rimtā noteiktībā mums visiem pāri sev zināmā tālumā noskatās kāds vīrs.

Saules meita lielījās
Jūru mest kalniņā.
Zīda cimdus apmaukusi,
Zelta dakšas rociņā.

Tā šis 1744. gadā Kēnigsbergā – Karalaučos dzimušais vācu rakstnieks, izstudējis teoloģiju, sešdesmito gadu otrajā pusē fiksē latviešu tautasdziesmas tekstu skaidrā latviešu valodā skaistā kaligrāfiskā gotu rakstībā. Johans Gotfrīds fon Herders 1764. gadā ir skolotājs Rīgas Doma skolā, 1767. gadā – adjutants Jēzus un Ģertrūdes baznīcās.
Rīgas posmā Herders pievērsies tautas dzejai. Tieši latviešu sakarībā Herders runā par seno dziesmu un seno deju nesamaitātību jaunlaiku kultūrā. Latviešu dejas viņam atgādināja franču menuetu.
1770. gadā Herders jau ir ceļojumu pavadonis Holšteinas un Eutīnas princim. Jau Karalaučos Ruso un Kanta ideju ietekmē nonākušais vācu apgaismotājs Herders top Gētes draugs. Vēlāk Gēte Herderam izgādā superintendanta vietu Veimārā. 
Vācijā Herders izdod divus dažādu tautasdziesmu krājumus. Otrajā grāmatā ievietotas arī 11 latviešu tautasdziesmas. 

Kas ir Alfreds Topfers

Jā, kas tad ir Alfreds Topfers, Topfera fonda radītājs, naudas devējs, fonda turētājs, naudas novēlētājs un tā tālāk?
Hamburgas tirgotājs un lauksaimnieks Alfreds Topfers dzimis 1894. gada 13. jūlijā, miris 99 gadu vecumā 1993. gada 8. oktobrī. Topfera fonds dibināts 1931. gadā un atjaunots sešdesmitajos.
Īpaši nopelni Alfredam Topferam ir dabas aizsardzībā. Vairākus gadu desmitus viņš veltījis dabas aizsardzības organizēšanai Vācijā, bet 1973. gadā Topfers dibinājis Eiropas dabas un nacionālo parku federāciju.
Alfreda Topfera balva un medaļa domāta “Eiropas kultūras telpas saglabāšanai un paplašināšanai starp Austrumeiropas, Vidus un Dienvideiropas tautām”.
Lūk, kā kuratorija deklarē ziedotāja senatora Alfreda Topfera nolūku un mērķus, kuriem kuratorijas uzdevums ir sekot:
“pirmkārt – lai tiktu dots ieguldījums garīgo, kultūras un mākslas zinātņu nozarēs, lai visiem tiktu dota zīme, ka mūsu kopīgā vīzija par Eiropu nav nekas nereāls, bet nākotnes nepieciešamība un īstenība;
otrkārt – lai pašlaik – vairāk kā 10 gadus pēc pavērsiena – pozitīvā provokācija kļūst aktuālāka kā jebkad. Īpaši nozīmīgi ir godināt tos kultūras sasniegumus, kas ir veicinājuši mūsu tā saukto Austrumeiropas valstu devumu kopīgās Eiropas kultūrai kā paliekošam bagātību krājumam, kas reizēm Rietumeiropā netiek pietiekami novērtēts. Tas ir izaicinājums Eiropas garīgai paplašināšanai”.
Kā teicis Vīnes universitātes profesors Horsts Hazelšteiners: “Šī vīzija nav nereāla utopija, un tas pastiprina Herdera balvas nozīmi pagātnē, tagadnē un nākotnē.”
Kāpēc tieši Vīne izvēlēta par Hamburgas kuratorijas izlemtās balvas pasniegšanas vietu? Izrādās, iemesls ir visai vienkāršs. 1963. gadā, kad Herdera balva tiek atjaunota, nav ne mazākās pārliecības (drīzāk gan otrādi), ka padomju Damokla zobens pār prēmijas saņēmēju bulgāru, ungāru, poļu, čehu, slovāku galvām izlaidīs šo valstu intelektuāļus uz prēmijas saņemšanu Vācijas Federatīvajā Republikā. Cita lieta - Vīne, neitrālā Austrija, no kurienes tikko kā brīvprātīgi (ak!) aizvācies padomju karaspēks, un turp ir daudz reālāk nokļūt tā sauktā sociālistiskā lēģera (tomēr vēl, ne “brālīgo republiku”) intelektuāļierm. Par to Vācijas Federatīvās Republikas vēstniecības pieņemšanā pavēstīja Topfera dēls, kurš arī darbojas tēva fondā. 

Mantijās un caunu cepurēm galvā

Vīnes universitāte mūs sagaida ar plakātiem “Universitāte ir mirusi” un streikotāju dienaskārtību sarakstiem: streikotāju brokastis – tikos un tikos… Streikotāju nodarbības – attiecīgi tālāk… Streikotāju pusdienas – utt.
Izrādās, Austrijas valdība paceļ studentu mācību maksu. Protams, tā nav drastiski augsta, vismaz ne tik augsta kā mūsu studentiem. Toties salīdzinot ar Vāciju, kur mācību maksas vispār nav, tas jau ir nozīmīgi; un kas Austrijas studentiem ir vienkāršāks kā salīdzināt sevi ar Vācijas studentiem? Turklāt studentus vairs neapmierina profesoru ievēlēšana līdz mūža beigām, kad pasniegšanas līmenis nemitīgi pazeminās, līdz ar to studentiem mazinās iespēja konkurēt darba tirgū.
… Herdera balvas saņēmēji ir septiņi – grieķu valodnieks Georgs Demetrius Babiniotis, ungāru rakstnieks Pēters Esterhāzi, horvātu rakstnieks Nedjeljko Fabrio, bulgāru etnoloģe Radosta Todorova Ivanova, rumāņu komponists Aurels Stroje, poļu vēsturnieks Lehs Čecjakovskis un šo rindu autors.
Svinīgai mūzikai skanot, mūs ieved universitātes svētku aulā, kur pulcējusies lūgta publika, ieskaitot Grieķijas, Ungārijas, Horvātijas, Bulgārijas, Rumānijas, Polijas, Latvijas vēstniekus. 
Katram balvas saņēmējam ir tiesības savā zemē izvēlēties kādu stipendiātu, kuram rasta iespēja vienu gadu mācīties kādā no Vīnes augstskolām. Galvenās prasības ir – protams, lai tas būtu profesionāli kādā no kultūras apguves sfērām ievirzīts cilvēks, līdz 30 gadu vecumam ar labām vācu valodas zināšanām, lai spētu mācību programmā iekļauties tūlīt bez kādiem papildkursiem.
Latvijā atrast tādu cilvēku bija reizē viegli un grūti. Par laimi visai drīz manā redzeslokā parādījās Latvijas Universitātes folkloristikas nozares doktorante Jolanta Upeniece, Janīnas Kursītes audzēkne. Uz to vedināja Jolantas referāti un publikācijas “Putni latviešu folklorā”, “Putnu kāzu mīts latviešu tautasdziesmās”, “Maskošanās un iespējamie totēmiskie relikti”, arī tas, ko Jolanta paveikusi Stokholmas universitātes projektā par nacionālo identitāti un Eiropas literatūru.
Viduseiropas pieredze, internacionāli bagātināta, šajā virzienā var lieti noderēt. Un tas jau bija jaušams pēc nepilnās nedēļas, ko kopā ar Jolantu pavadījām Vīnē: viņa šajās jau visādi piepildītajās dienās bija paguvusi iepazīties ar universitātes iespējamībām, pabūt universitātes bibliotēkā, sapazīties ar kādiem no iespējamajiem studijbiedriem utt. Aizkraukles meitenei ir tvēriens, viņa Vīnē nepazudīs.
… Senāta un apbalvoto ienākšana ir atsevišķa. Tad runā rektors. Viņš, protams, gribot negribot spiests ko teikt arī par universitātes studentu streika izraisīto situāciju – “tā ir mūsu visu problēma, kas jāatrisina, un tā tiks atrisināta”.
Nesteidzīgā akadēmiskā referātā katram apbalvotajam pa 7 minūtēm kuratorijas vārdā velta Getingenas universitātes profesors Reinhards Lauers.
Ko Lauers adresē man (lai nebūtu neērti – autentisks citāts)?
“Dzejnieks, pateicoties fantāzijas bagātajai un asociatīvajai jaunradei dzimtajā valodā, īpašā sev raksturīgā veidā attīstot senās literatūras tradīcijas, jau pirms politiskā pavērsiena pievienojies mūsdienu Eiropas un Amerikas literātu saimei.
Viņš pieder pie tiem dzejniekiem, kas nozīmīgi ietekmējuši un veidojuši savas dzimtenes apziņu un garīgo seju, Latvijas dzeju atkal vēršot pasaulnozīmīgu.”

Vēstniecība Vīnē – Latvijas vēstniecība sešām valstīm

Latvijas vēstniecība Vīnē un Latvijas Republikas vārdā darbojas Ungārijā, Šveicē, Slovākijā, Slovēnijā un Lihtenšteinā. 
Latvijas vēstniecība Vīnē ir kā tāds īpašs Latvijas Mežaparka nams ar ļoti noslogotiem cilvēkiem, kas tāpēc nebūt nav pārmocījušies. Vēstniece Elita Kuzma mūs uzņem gaiši, ar dinamisku sirsnību, un es atceros viņas kādā intervijā par Slovākiju un Ungāriju teikto:
“Es atpazīstu tur kaut ko līdzīgu kā Latvijā – dinamiku, enerģijas lādiņu. To jūt cilvēku ārējā veidolā – perspektīvas un mērķa apziņa. Dzīves dinamika liek mobilizēties.”
Runājamies ar Latvijas vēstniecības Vīnē pirmo sekretāri Lilitu Azarjanu. Viņa mācījusies orientālistiku Erevānas universitātē. Armēnijā nodzīvojusi 25 gadus, bijusi Ārlietu ministrijas Centrāleiropas daļas vadītāja. Tādi cilvēki kā viņa par Latviju un Latvijas problēmām zina stāstīt ne no grāmatu gudrībām – iz savas pieredzes, iz ciestā un pārciestā.
Protams, ka vēstniecības darbiniekiem nākas visai daudz skaidrot lietas apstākļus krievu un citu diaspornieku jautājumos. Bet stāstīt pozitīvā stāstāmā ir daudz – Latvijā ir gan ukraiņu, gan poļu skolas, gan ebreju skolas, top armēņu dievnams utt.
Pēc lepnās “Eiropas” viesnīcas atstāšanas nakšņojām laipni atvēlētajā Latvijas vēstniecībā.
Rīta agrumā lielās istabas parkets čīkst… Kas tie par soļiem? Ir svētdienas rīts un saimniece ar vīru dzīvo lejasstāvā. Nē, spoku te neesot, tā mums teikts jau vakarvakarā. Bet aura te ir – neapšaubāmi. Kas tas ir – aura? Kaut kas nenosakāms, bet reāli eksistējošs. Latvijas vēstniecībai Vīnē ir gaiša aura.

Pastaiga pa Pirmo rajonu 

Visi viesnīcas numura logi iziet uz gājēju ielu, Kertnera ielu, kas mūs savieno ar Vīnes operu un Svētā Stefana katedrāli.
Operai laika nepietiek daudzo pieņemšanu un pusdienu dēļ, bet Svētā Stefana katedrāle ir mūsu rīta un vakara elpas un atelpas vieta.
Katedrāle celta 12. gadsimtā, tātad vēl pirms Rīgas dibināšanas, un savu romāņu stila pirmsākumus saglabājusi detaļās, kaut pati celtne ir brīnumains gotikas darinājums.
— Akmens mežģīnes! – jāiesaucas —, Svēto Stefanu naktsgaismā ieraugot.
Būvēta un pārbūvēta, katedrāle tomēr savu gotisko suverenitāti ir saglabājusi.
Pāris vārdu par altārgleznojumu. Pavisam atšķirīga jau Tobiasa Poka gleznas tēma – svētā Stefana linčošana, nomētāšana ar akmeņiem.
Šajā baznīcā mākslinieks Antons Pilgrams ērģeļu portāla apakšdaļā parakstījies un savu figūru kalis akmenī. Šis pašportrets ir viens no pirmajiem viduslaiku mākslā, kas atteicies no anonimitātes.
Katedrāle arī dienasvidū ir ļaužu pilna, bet tā ir tik ietilpīga, ka daudzie tūristi pat ar visiem saviem runātīgajiem pavadoņiem diez ko traucēt nespēj.
Tā vien liekas, kāds palīdz tev sakārtot domas šai dzīves īsbrīdī šai katedrālē.
… Un tad ir atkal pieņemšana Rātsnamā pie Vīnes birģermeistara – sociāldemokrāta. Mēs tikko nākam no Ķeizara kapenēm, tāpēc proletāriskā mēra runa liekas itin žirgta. Pēc mēra domām, Eiropas ideja ir plašāka un nozīmīgāka par Eiropas Savienību. Man jau neliekas īsti vietā tāds pretnostats, bet tā ir mēra runā, un mēs to visi noklausāmies ar pietāti, kā viesiem pieklājas. 
Runas, paldies Dievam, nav garas un mums rodas iespēja sapazīties savā starpā un arī ar kuratoriem. Īpaši ilgi mani iztaujā galvenais referents Getingenas profesors Reinhards Lauers. Un es jūtu, cik nopietni ir bijuši kuratorijas centieni no visiem iespējamiem avotiem iegūt informāciju par Baltijas tautu literatūru un cik tomēr nepietiekama vācu valodā vēl joprojām ir informācija par latviešu literātiem, arī viņu darbu tulkojumiem. Nupat sācis iznākt latviešu literatūras žurnāls angļu valodā un tas, neskatoties uz grūtībām un, kā signalizē lasītāji, – arī uz neprecizitātēm, ir labi, bet… Neaizmirsīsim, Eiropā iedzīvotāju skaita ziņā lielākā valsts ir Vācija ar 81 miljonu iedzīvotāju, vācu valodā runā 8 miljoni Austrijā, arī Šveicē tā ir viena no valsts valodām.
Kaut ir mums tādi veiksmīgi tulkotāji kā Margita Gūtmane, Matiass Knolls, Astrīde Ivaska, katram no viņiem ir sava amplitūda un sava varēšana. Joprojām trūkst tulkotāju, atdzejotāju uz vācu valodu.
… Austrijas vairāk nekā tūkstoš gadu vēsture par sevi atgādina ik tornī, ik parkā, bet man jau nav jākļūst par vēstures suvenīru krājēju. Lai dzīvo savu dzīvi šie eņģeļi uz sarkofāgiem, lai rāmi rimti savos plauktos neapbedīti, tomēr zem zemes atdusas nesen mirušo ķeizaru pēcteču pīšļi – augšup ved ceļš turp, kur verd un virpuļo dzīve. Tur palestīnieši taisa savas akcijas, tur poliči sargā ebreju kultūras centru, tur pārdod staigājošas marionetes vai stiklam piesviežamus ķēmiņus, kuri klupdami krizdami dodas pa logiem lejup. 
Tur sudraba meitene – sudraba tērps, sudraba cepure, sudraba seja… Skulptūra atdzīvojas, kad tu iemet monētu viņas kastītē. Ja izrādi interesi nofotografēties, to labprāt arī dara. Izrādu. Bet vai visu dienu tā var nostāvēt?
Un tad turpat desmit metrus tālāk – tikšanās ar kolēģi.

Vīnes lapiņu dzejnieks

Brīvība,
kuru viņi dod mums,
viņiem ir patīkama.
Tā, kuru mēs
ņemam paši,
neērta viņiem –

raksta dzejnieks Helmuts Zētālers un līmē savus dzejoļus uz nožogojuma, kas ietver kādu pašā Vīnes centrā atjaunojamu arhitektūras šedevru. 
Cilvēki, staigādami pa gājēju ielu no Vīnes operas uz Svētā Stefana katedrāli turpu un atpakaļ, lasa:

Jo ilgāk mēs skrienam līdzi, 
jo grūtāk ir
līdzskriešanu reiz beigt.
Jo ilgāk mēs skrienam līdzi,
jo grūtāk ir
līdzskriešanu
vispār neiesākt.

Man veicas. Burtodams raibu raibos datortekstus uz izteikti paviršām strēmelītēm, tikpat pavirši dēļiem pielīmētas, es pamanu kādu steidzīgu vīru zīmītes papildinām. Jā, tas ir pats Helmuts Zētālers.
Līdzās grāmatām, publikācijām literārā presē, līdzās dzejas vakariem, lasījumiem radio, dzejas izmantojumiem dziesmās un rokoperās, līdzās apsveikumu rīmēm uz gadsimtu robežas dzeja ir ieguvusi vēl kādu izpausmes formu. 
Izrādās, dzejnieks nu jau 20 gadus karina savas dzejas lapiņas uz auklām, kas nostieptas starp laternu stabiem, starp kokiem. Nē, viņš nelīmē savas poētiskās zīmītes uz kokiem, šajā ziņā viņš ir konsekvents zaļais. 
Kādas tad ir Helmuta Zētālera tēmas? Īsā kopsavilkumā varētu teikt: patērētājsabiedrības paradoksi, dīvainības, pat trumi.
Garāmgājēji, apguvuši Zētālera tāfeli, saprot, ka šīs zīmītes, kurām pievienota arī autora adrese un telefons, var paņemt līdzi. Un tas arī tiek darīts.
Daļu savas poētiskās produkcijas Helmuts Zētālers piegādā iespējamiem viņa dzejas pircējiem vēstuļu veidā, bet daļa top nosūtīta dažādām firmām pa faksu.
Interesanti ir tas, ka viena daļa firmu īpašnieku sūdzas, bet otra daļa ir iepriecinātas un Zētāleru labprāt atbalsta arī finansiāli.
Par saviem tekstiem Zētālers teic: “Mākslai ir jāiet sabiedrībā. Pieredze rāda, ka ar lapiņām, ar faksiem tiek sasniegti vēl neapgūti sabiedrības slāņi. Kurš gan cits rūpēsies par 90 procentiem nelasošo?”
Kā jau demokrātiskā, arī Austrijas sabiedrībā tomēr ir dažādi viedokļi par lapiņu dzejas izplatīšanu. Daļai policijas ierēdniecības liekas, ka šī cedelīšu dzeja tāpat kā savlaik grafitti piesārņo pilsētu.
Par it kā musinošo lapiņu dzejniekam ir sastādīti 1450 ziņojumi. 1442 apelācijas Helmuts Zētālers ir uzvarējis (zaudējis tātad 8 procesus), tāpēc viņš saka man:
“Tagad, kad policija manas lapiņas plēš nost, es drīkstu saukt policiju.”
Kad dzejnieka lieta nonākusi līdz augstākajai tiesai, tā novērtējusi viņa poētiskās lapiņas par “atzīto mākslu, kas ir jāaizsargā”.
Par saviem ienākumiem Helmuts ir norūpēts, bet nesūdzas. Bez šiem 1450 ziņojumiem dzejnieks ir saņēmis 23 000 draudu un fanu vēstules. Austrijas sabiedrība nebūt nav tik rāma un rimta, kā varētu likties.
“Vislabākie vergi”, teic Helmuts Zētālers, ir tie, kuri paši sevi par tādiem tur.”

Uz Mūžīgo pilsētu

Cauri Vīnes mežiem, Vīnes mežu stāstiem, garām brīnumainajam Bādenes sēra vannu kūrortam, garām… Nē, nē, vajadzēja taču apstāties – te Vīnes mežu vidū uzrakstīta Mocarta “Burvju flauta”, te Bēthovena “Devītā simfonija”!
Aiz muguras jau otra Austrijas lielākā pilsēta Grāca – pati dienvidnieciskākā, pati austrumnieciskākā, pati romāniskākā.
Ceļš ved cauri Štīrijai, tad nu esam Karintijā, Austrijas pašā dienvidu ezeru un mežu provincē. Austrijas Alpi.
… Un tad ir jau Itālija. Mūsu esībā tā ienāk ar refrižeratoru plūsmu. Viens pēc otra, desmiti, simti. Tā kā būtu jāapdzen, jo smagais bifelis tomēr ir smagais bifelis. Tomēr apdzīšana ir problēma. Šoferi – pilnīgi iespējams, savā starpā pat pazīstami –sacenšas gauži riskantā varēšanā. Un, kad vairāku simtu kilometru garumā mēs esam apdzinuši simtus refrižeratoru, benzīntankā, malkojot tasi itāliešu kafijas, mums garām brāžas tie paši simti, kurus tikām apdzinuši. Un tā – uz naža asmens, nervu spriedzē – līdz pašai Romai.
Udīne – Mestra – Paduja – Boloņa – Florence – Orvetto – Roma. Līkumu līkumiem brīnumainais Itālijas ceļš ved uz Mūžīgo pilsētu.
Es turklāt vēl atceros kādu citu Romu – tai tālajā, smagmes un cerību pilnajā 1968. gadā.

Dzīvība nezin, ko iesākt ar nāvi

Ir 1968. gads. Rietumeiropas studentu nemieru un Austrumeiropas sociālistisko ilūziju brukšanas laiks. Laiks, kas iezīmējas ar Austrumeiropas intelektuāļu nepārprotamu sasliešanos “demokrātiska sociālisma”, “sociālisma ar cilvēcisku seju” virzienā. Tā ir esošās sistēmas reformu vēlme, bet Čehoslovākijā, Polijā un Ungārijā arī prasīšana – pie tam Čehoslovākijā gauži nopietna. Čehi saprot savas avangarda situācijas nozīmību un ļoti daudzi “Prāgas pavasara” laikā Rīgā saņem elektrizētus čehu preses izdevumus, arī daiļliteratūru, kas turpina pienākt pat tad, kad Prāgas pavasaris jau pārtapis Prāgas rudenī.
1968. gada 21. augusta naktī padomju karaspēks okupē Čehoslovākiju. Bet ar to nekas nav beidzies. Gluži otrādi – Prāgas revolūcija turpinās un ar Jana Pallaha sadedzināšanos Prāgas centrā tā aiziet citās zemdegās. Pārējā pasaule, īpaši Eiropa, murd smagā neapmierinātībā – ar protesta akcijām, plakātiem, uzrakstiem uz tiltiem, vārtiem, pilsētu sienām.
1968. gada oktobrī, lielas padomju tūristu grupas sastāvā nokļuvis Romā, es paslepus mēģinu dažus uzrakstus fiksēt (piemēram, KPSS = SS un tamlīdzīgi), topu Latvijas tūristu grupas vadītāja pamanīts un klusā nostūrī aprāts.
No manas puses tas tiešām nav visai prātīgs solis, jo mums ar Drāmas teātra aktrisi Ausmu Ziemeli, kura tanī pašā tūristu grupā, ir kāds Rīgas uzdevums, kurš totālas izsekošanas gadījumā var tikt izjaukts.
Proti, mums piepildāms franču literatūras tulkotājas lēģernieces un disidentes Maijas Silmales lūgums nodot Stāmerienas pils baronesei Volfai, slavenā itāliešu rakstnieka Džuzepes Tomazi di Lampedūzas atraitnei, Lampedūzas romāna “Gepards” latviešu tulkojumu un Stāmerienas pils slīdītes, kuras padomju pastā bija iestrēgušas uz mūžīgiem laikiem.
Šādā emocionālā uzlādētībā 1968. gada novembra sākumā mēs nokļūstam Vatikānā un visupirms jau Svētā Pētera katedrālē.
Katedrāle ir tik plaša, ka liekas, tā arī katru cilvēku plašāku vērš. Nezinu, kāpēc bet skatiens uzreiz ceļo uz tās skulptūras pusi, kur Kristus uz mātes Marijas rokām – Mikelandželo “Pieta”. Jā, cik Kristus ir miris, cik Marija dzīva!

Vatikāns šodien

Nu Mikelandželo “Pieta” zem bieza ložu necaurlaidīga stikla kupola – kopš vandālis 1972. gadā to apskādējis. Un vienalga – arī jaunajā situācijā skulptūra uzrunā katru pa jaunam. Arī mani. Mikelandželo šā darba radīšanas laikā ir 24 gadus jauns, un tas ir totālas intuīcijas darbs, tradicionālas tēmas cilvēciskojums vispārākā pakāpē.
Kas ir “tas”, ar ko Svētā Pētera katedrāle uzrunā? Varbūt tas jau pašā laukuma izkārtojumā ielikts – katedrālei ir īpaša vilkme, kas ņem pie rokas un vada. Pat drošības pasākumi, kas cilvēku plūsmu pārbauda (un pamatīgi pārbauda) nebūt netraucē. 
Otra sajūta – varbūt to sniedz katedrāles kupola vērienīgums (Mikelandželo projekts, Džakomo dela Portas realizēts)? varbūt tā ir kapelu neuzbāzīgā dažādība?
Lūk, apustuļa Pētera bronzas statuja, kuras kāju pirkstgalus dievlūdzēji, kā teic gidi, noskūpstījuši līdz spožumam. Mēs gan redzējām ikvienu iz cilvēku plūsmas Pētera pirkstiem pieskaramies tikai ar roku. Citi laiki, cita higiēna.
Lūk, svētā Veronika, kura ar savu lakatu slauka Kristus sviedrus viņa Golgātas ceļā, lūk, apustuļa Pētera brālis svētais Andrejs, “greizā krustā” sists. Tie ir monumentāli cilvēka ģēnija veikumi, pie kuru tapšanas, tā vien liekas, stāvējis kaut kas vairāk par iedvesmu klāt.
Interesanti, pat pārsteidzoši uzzināt, ka Vatikāns veidojies laukā, kur imperatoru Kaligulas, Klaudija un Nērona laikā atradies milzīgs cirks. Lauka malā glabāti kristieši, to vidū arī 64. gadā krustā sistais apustulis Pēteris. Šajā vietā 324. gadā sākta būvēt grandioza baznīca, kuras celtniecībā izmantoti cirka akmeņi.
64. gads! Bet tikko kā bijām stāvējuši uz tilta, kas arī būvēts 64. gadā, tikai… pirms Kristus dzimšanas. Jā, pie tādas senatnes Romā ir jāpierod, bet pierast nav iespējams…
Vatikāna muzeji – Etrusku muzejs, Rafaela zāles, Pija un kristietības muzejs, Pija un Klementa muzejs, Bordžu apartamenti, Ēģiptiešu muzejs, Pinakotēka … Ir izskaitļots, ka, katram darbam vien aci uzmetot, muzejos būtu jāpavada vairāk kā pusgads. Nemēģinot aptvert neaptveramo, muzeja gidi piedāvā vairākas programmas no pusotras līdz piecām stundām. 
Siksta kapelu alkst redzēt katrs Vatikāna apmeklētājs. Līdz tai ir jāiet ilgi un, tuvojoties kapelai, cilvēku plūsma top pavisam blīva.
Siksta kapelas sienas ar Mozus un Kristus dzīves ainām apgleznojuši vairāki gleznotāji, to vidū arī Pjero Perudžīno un Sandro Botičelli, bet pabeidzis Mikelandželo ar milzīgu fresku “Pastarā tiesa”. Man “Pastaro tiesu”, tāpat arī slavenos Sikstas kapelas griestus izdevās redzēt vēl 1968. gadā, vien gauži tumšākus.
Izrādās, ka pēc ilgām izpētēm pagājušā gadsimta sešdesmitajos septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, deviņdesmito gadu sākumā restauratori attīrījuši freskas ne tikai no Mikelandželo skolnieku un pēcteču labojumiem, bet arī no miljonu sveču kvēpiem.
Kad atklājās, ka freskas ir ļoti spilgtās un dzīvās krāsās, nācies daudz ko mainīt arī mākslas vēsturē, kurā Mikelandželo (vismaz Siksta kapelas sakarībā) līdz tam allaž uzsvērts kā zīmējuma, nevis krāsas meistars.
1994. gadā, atklājot Siksta kapelu pēc restaurācijas, pāvests Jānis Pāvils II teic: “Siksta kapela – tā ir cilvēka ķermeņa dievzinātne (teoloģija)” un “Siksta kapela ir Dieva radītā cilvēka skaistuma liecība vīrieša un sievietes veidolā… Neredzamā atveides noslēpums.”

Viens ar mūžību. Zvaigznes krīt… Čivita

Ar Gunaru Birkertu esam tikušies gan Rīgā, gan Detroitā un viņa mājās Blūmfīldhilsā. Ir divas tēmas, kuras nav izpalikušas nevienā no tikšanās reizēm, tās ir – Gunara māte Mērija Saule-Sleine un tā ir – Itālija.
Kāpēc Itālija? Mans skaidrojums ir šāds. Gunars pirmoreiz nokļūst Itālijā 1961. gadā.
Bet Itālija jau krietni agrāk ir ienākusi Gunara Birkerta liktenī. Viņš ir 1956. gada Itālijas pilsētā Kantū izsludinātā mēbeļu dizaina konkursa uzvarētājs. Kantū ir mēbeļu Meka un konkurss ir nopietni vērtējams.
Romā jau tobrīd dzīvo Gunara kolēģe Astra Zariņa, ar kuru kopā starptautiskajā konkursā, Beļģu Kongo kultūras centra projektu veidojot, 1956. gadā Gunars saņem trešo godalgu.
Gunars Astru pazīst kopš Eslingenas laika, kad kopā iesvētījušies.
“Otrreiz mēs tikāmies Amerikā, strādājot pie Minoru Jamasaki. Jamasaki bija pilnīgi samīlējies viņā… Astra Zariņa bija pirmā sieviete, kas dabūja Romas prēmiju arhitektūrā. Tad viņa pārcēlās uz Itāliju.”
Astra Zariņa piedalījusies Birkertu Itālijas mājas meklēšanas un pirkšanas procesā un piecus gadus Čivitā vadījusi mājas labiekārtošanu. Čivitas mājas atjaunošana sākas 1976. gadā.
Jā, liktenim tā labpatīkas, ka Gunars top aicināts par rezidējošo Amerikas arhitektu Romā. Amerikāņiem Romā ir pa rezidējošam tēlniekam, mūziķim, arī arhitektam. Arhitektam top ierādīts dzīvoklis un studija, viņam ir studenti, ar kuriem strādāt.
Katram rezidentam jālasa pamatīga akadēmiskā lekcija. Uz Gunara lekciju ierodas arī slavenais itāliešu kritiķis, arhitektūras žurnāla izdevējs Bruno Dzēvī, kas no Birkerta cienītāja kļūst par viņa atbalstītāju un draugu. Bruno Dzēvī vēlāk izdod grāmatu par Birkertu.
Gunars piedalās komandā, kurai uzticēts veidot plānu Florences centra atjaunošanai. FIAT firma gatavojas aizvākties no centra, lai pilsētas tekstūru aizpildītu ar kaut ko pilsētai nozīmīgu.
Tad FIAT projekts tiek pārtraukts. Birkertu aicina Turīna. Turīnā līdzīgā situācijā atrodas gāzes kompānija, kura vācas ārā no Turīnas centra. Un atkal darbs apstājas. Pilsēta ir izdomājusi atkal ko citu. Atkal pie Birkerta nāk pārstāvji: “Mums vajag universitāti.”
“Ja universitāti, tad universitāti,” tā Birkerts. Gaidāmi lieli darbi daudzos miljonos dolāru. 
Municipalitāte arī universitātes celtniecību atceļ: “Tas, ko es tagad desmit minūtēs stāstu, man aizņēma turpat desmit gadu.”
Daudzas Birkerta iestrādes ar viņa biroja palīdzību ir tuvu gatavības stadijai. Nodomi brūk, solījumi gaist. Viens pēc otra uzsprāgst kārtējie korupcijas skandāli.
Birkerts nesūdzas – Itālijas periods viņam ir gaišs, cerīgs, kaut gan daudzas ieceres palikušas projektos. Bet projekts reizēm var būt vēl nozīmīgāks nekā tā realizācija. Ideju svaiguma, spraunuma un sprieguma ziņā tas it bieži spēj virzīt arhitektūras domu ietekmīgi tālāk.
Vēl vairāk – Birkerts saka: “Es tur ārkārtīgi daudz ieguvu. Lielā mērā Itālija mani sagatavoja arī Latvijas bibliotēkai.”
Birkerts sevi sauc par “rūdītu zaudētāju”. Šis cilvēks – un zaudētājs? O, nē – es teiktu gluži amerikāniski.
Un tomēr – kas Birkertu saista Itālijā bez tā, ka šajā zemē ir plašāka elpa, cilvēki atvērti un aizrautīgi, saule, saule un sirds savā dobumā sit pilnvērtīgāk?
Gunars Birkerts ir Itālijas gandarīts.
Vēl jo vairāk – tieši Čivita, tieši šis viņa Itālijas īpašums ir tas, kas viņu saista pie šīs saules, plašumu un ūdeņu zemes.
Čivita – Civita di Bagnoregio, uz etrusku vīna pagrabiem pirms 2300 gadiem uzceltā itāliešu pilsētiņa, atrodas divu stundu braucienā uz ziemeļiem no Romas. Tā celta uz akmens un celta no akmens. No rozā tufa. Cik man šis akmens pazīstams – visa Erevāna vienā tufā tērpta!
Pilsētiņa kalna galā palikusi, zemestrīces nobrukumam attālinot tās pārējo daļu aizas otrajā malā. Lejā, nogāzē – kastaņu meži. Tostarp pa kādai pļavai, kur ganās lopi.
Čivitā ar auto iebraukt nevar. Pāri aizai, kas radusies vulkāna darbības rezultātā, ved garš gājēju tilts. Pametuši auto stāvvietā pie otra krasta kafejnīcas, kāpjam lejup, tad augšup, un paveras fantastisks skats. Čivita visā šajā atvērtajā plašumā ir kā dižens pirksts, uz kura, viena pie otras saspiedušās, uz visām četrām debesu pusēm skatās viduslaiku divstāvu, trīsstāvu celtnes. Siena pie sienas – kur te sākums, kur gals? Bet varbūt nami tā saspiedušies, lai nenogāztos bezdibenī? No tālienes logi izskatās kā čurkstu lizdas.
Izgājuši caur Čivitas vārtu aili, nokļūstam nelielā laukumiņā, kur, paldies Dievam, strādā kafejnīca. Manai meitai Elīnai itāliešu valoda nesagādā grūtības, tāpēc tūlīt arī uzzinām, kurš nams tad ir sinjora Birkerta īpašums.
Turpat jau trīsstāvu namiņš ir. Atjaunošana (kā Gunars saka, būtībā uzbūvēšana no jauna) ilgusi piecus gadus. “Tā nav nekāda villa, bet kārtīga kalnu māja,” tā Gunars.
Mājas atjaunotāji amatnieki bijuši tā trenēti, ka zinājuši no galvas, kur kurais akmens liekams.
Trīsstāvu nama iekšiene spartiski atturīga – Gunara sievas Silvijas tēva un abu meitas Andras Silvijas foto, gleznas. Kaut kāda vārdos neizsakāma enerģijas uzlādētība ir šajās akmeņu sienās.
Čivitā mīt arī arhitekte Astra Zariņa. Aizņemta būdama (viņa joprojām strādā ar studentiem, kuri pie Astras brauc no Romas), viņa tomēr rod iespēju tikties ar mums.
Sarunas ieilgst, jaušot mūsu interesi par unikālo namu, kas arī celts uz pagrabu pamatiem, par dižu 16. gadsimta viesistabu, kas reizē ir arī darbistaba: “Sauciet to par renesanses kabinetu.” Joprojām darbojas kamīns ar logu – tādu gan nebiju redzējis. “Tie cilvēki, kas te pirms manis dzīvoja, pusdienoja kamīna iekšienē,” tā Astra. Dārzā ar brīnumainu sarkanu rozi un citronkoku ar citroniem, pavisam nepazīstamu eksotisku zilu krūmu ganās trīs bruņurupuči un septiņi kaķi.
Un tas viss Čivitas otra krasta krantī, pašā, pašā kraujas malā. Jautāta, vai nav bailes, ka krants varētu nogāzties, Astra atbild: “Nē, nē. Nu vismaz šonedēļ tas nenotiks.
Aizdedzinām sveces. “Cik tad cilvēku Čivitā mīt?” “Vasaru jau vairāk, tūristi lai. Ziemā kādi astoņi būsim.”
“Mana Itālijas sāga ir pilnīga iemīlēšanās Itālijā,” tā teic Gunars.
Dienas – āram un ezeram, mājas darbiem, bet vakaros…
Gunars: “Tu esi viens ar mūžību, un zvaigznes krīt. Zvaigznes krīt, un pa vidu – vientuļa lidmašīna, turpat vai ar roku aizsniedzama, lido garām.”
Kontaktējies ar Visumu, Gunars dodas tālāk. Romas lidostā viņam atstāts čemodāns. Lidošanai uz Rīgu.

Labdien, Allegria!

Jāņa Rozes apgāds izdod interesantu mazgrāmatiņu sēriju, kas visai atraktīvā, reizēm arī ironiskā veidā iepazīstina ar Eiropas tautām – “Kas ir vācieši”, “Kas ir angļi”, “Kas ir francūži”, “Kas ir vācieši”. Šajā pašā sērijā izdota arī grāmata “Kas ir itālieši”.
Grāmatiņas autors Martins Solijs ir dzimis un audzis Anglijā, pirmoreiz ieradies Itālijā studenta gados, strādājis tur dažādus darbus, apprecējis itālieti un tagad dzīvo Turīnā. Turīnas universitātes profesors Solijs sarakstījis duci grāmatu par angļu valodu un literatūru. Bet lūk, ko viņš teic par itāliešiem:
“Allegria burtiskā tulkojumā nozīmē jautrība. Ārzemniekam ne vienmēr lemts uzreiz izprast šo kolektīvās mentalitātes iezīmi. To varētu aprakstīt kā uz āru paustu kūsājošu dzīvesprieku, ko rada saule, vasara, draugu sabiedrība; ne velti itāliešus var bieži vērot barā smaidām un smejamies.” 
Romas rīts… Cik Vīnē tas ir inteliģents, rāmi rimts, pat elēģisks, tik Itālijā tas trokšņains un dinamisks.
Lūk, ielas braucamajā daļā apstājušās divas dūšīgas romietes, skaļām balsīm un tikpat atbilstoši neapvaldītiem žestiem. Auto taurē no abām pusēm – nebrauksi taču virsū cilvēkam. Abas dāmas, tā vien šķiet, autiņus nav pamanījušas. Bet, kad pamana, abas sāk kliegt uz šoferiem. Ko viņas tur tik svarīgu runā? – jautāju meitai. “Nu tāpat, savas ikdienišķās lietas. Bet šoferiem kliedz apmēram tā – mēs tik reti tiekamies, nu ir tā reize, un jūs pat negribat ļaut mums parunāties!”
Romas iela – tas ir īpašs žanrs. Nebeidzama autostraume, kurai pa vidu lavierē ļaudis. Gājējs tomēr tiek respektēts, pietiek vien pakustināt delnu vai pat plecu, dodot atskārsmi, ka gribi tikt pāri ielai, un – auto ar tik labām bremzēm, ka to spēj, apstājas kā zemē iemiets. Tas tāpēc, ka tas jau tā vairākās paaudzēs un arī bremzes labas. Galvenais – itāliešu reakcija. Tā viņiem ir.
Ļaužu straumē izdalās nopietni vīri labi šūtos uzvalkos ar lieliskām kaklasaitēm – acīmredzot biznesa karūsas. Bet tāda paša paskata taču ir portjē mūsu namā, kurā esam apmetušies! 
Pret fotografēšanos neviens neko neiebilst, tomēr tuvplāni reizēm var izsaukt problēmas. Nu, pa gajējielas vidu nāk pretī ražena sieva ar milzu puķugrozu virs galvas. Grozs dižens, puķes krāšņas, nesēja tāpat. — Kā tu to neiemūžināsi! – mani rausta grēcīga doma. Es tikai vēl tveru savu aparātu, lai uz pavisam citu pusi uzstādītu attālumu, kā… pretimnācēja nosviež grozu pie zemes un sāk uz mani kliegt, iesaistot kliegšanā garāmgājējus. Kā lai viņai ko paskaidroju? Kādā valodā? Vācu? Angļu? Krievu? Latviešu? Itālijā valodas zināšanu apguvē lielā mērā valda tāda pati savas valodas zināšanu pašpietiekamība kā Francijā.
Bet pa vidu auto un cilvēku plūsmām kā krāsaini tauriņi lidinās motorolleri. Re, divas mūķenes asā virāžā laiž pār sarkano gaismu. Un pēcpusdienas dāma atkailinātā vakartērpā, ar vienu roku stūri vadot, ar otru pietur savu plandījienu.
Jau pieminētais Martins Solijs stāsta, ka viņu, angli, jaunekļa dzīve Itālijā pārliecinājusi, ka “vienīgi Itālijā iespējams pilnīgi nodoties visām miesas baudām uz gadsimtiem vecas kultūras fona”.
Varu par to liecināt. Ja man, kategoriskam picu un makaronu ignorētājam (lai neteiktu vairāk) pēc pamēģināšanas zuda antipātijas pret augšminētajiem izstrādājumiem, tad acīmredzot taisnība vien būs tiem, kas teic, ka abus šos brīnumus vajag vien prast sagatavot.
Sēžam Merkanti tavernā – tādā kā milzīgā zemnieku virtuvē, kur turpat blakus kamīnkrāsnī top cepts un šmorēts. Savu ēdienkarti, kura drīzāk atgādina krāsainu grafiku, nevis ēdienkarti, un kura domāta līdziņemšanai (nav nemaz jāzog) un tur – Fiorentina alla brate, Abbacchio scottadito, Prosciutto stagionato, Polenta con spuntature o salsicce… Skan kā reminiscences no Raiņa “Dagdas skiču burtnīcām”.
Krāsns mute elš, ēdamais top, publika rodas, un es skatos uz saviem Romas latviešiem – viņi tak diez ko neatšķiras no savas šībrīža mītnes zemes ļaudīm! Tādi paši saules sabrūnināti, dzirkstoši, atraktīvi – te tev nu bija lēnīgie latvji!
Lūk, spridzīgā, asprātībām sprēgājošā vēstniecības padomniece Ludmila Buligina, re, tikko kā Latvijas vēstniecībā gredzenus mijušie, savstarpēji sakļāvušies, bet visiem atvērtie katoļu jaunieši, Vatikāna radio darbinieki Marians Pitkevičs un Agnese Nilendere, ārēji rimtais, bet enerģiskais epikūriskais priesteris Juris Jalinskis, mana meita Elīna, Latvijas vēstniecības trešā sekretāre, viņas vīrs Ritvars – gan jau viņi Itāliju iekšēji ņēmuši, pieņēmuši, saglabājuši un saglabās kaut ko no itāliskā.

Cēzara magones, Kolizeja blūzs

Joprojām mujamies pa Romas seno centru – pa Kapitolija kalnu, ap Romas forumu, Trajāna forumu un tirgu, Augusta forumu, Cēzara forumu… Mikelandželo – šajā pilsētā mēs neizbēgam no viņa nekur – Piazza del Campidoglio – laukums, kur ģeometrisko izveidi ir projektējis Mikelandželo. Bet ne tikai laukuma bruģējumu, arī apkārtējo namu fasādes.

Es meklēju novecējuma zīmes,
panīkuma un pagājības pazīmes.
To nav.
Iespējams, ka ir mests kāds solis
pretim pārlaicīgumam arhitektūrā.

Tas ir Gunars Birkerts

Bet ejam tālāk.
Tā ir tik zināma situācija un ko tad tu citu Romā tiki gaidījis kā vien to, ka pagātne ir te, tepat zem tavām kājām un lai tavs četru metru kultūrslānis nav par iemeslu tavai trešā gadu tūkstoša dīglīša plātībai. Paskaties, kas un kā te ir ticis būvēts! Vēro, kāda atvēziena projekti tie ir bijuši! Kāds inženierapjēgas lidojums! Mūsu ēras 107. gada Trajāna tirgus – tas bez visām elektrībām un saldētājiem – vai tas nav viens lielveikals ar tirdzniecību no Indijas garšvielām un Persijas zīdiem līdz svaigām zivīm, ziediem, augļiem?
Un – manām tuvredzīgajām acīm skatoties – kaut kādas sārtas liesmiņas tur taču pland no foruma šurp. No Romas foruma, no divtūkstošgadu tāluma! Vai jūs zināt, kā sauktos mūsu jūlija mēnesis, nebūtu bijis Jūlija Cēzara? Mēs teiktu – šodien ir tāds un tāds kvintils, nevis jūlijs. Tā, lūk, kvintila bērni.
Kāpjam lejā, Romas forumā. Lūk, Kūrija – Senās Romas tagad restaurētais senāta nams. Nams, kurā 44. gada 5. martā sazvērnieki uzbrūk Cēzaram. Leģenda (bet varbūt patiesība?) vēsta to, ka Cēzars prasmīgi aizstāvējies, bet, kad ieraudzījis savu draugu Brutu, padevies, iesaukdamies: ”Arī tu, Brut!”. 23 dunči pabeidz to, ko iesāk drauga nodevība.
Jā, tieši senāta priekšā uz akmeņiem zied vesels lērums, vesela straume magoņu, trauslu, meitenīgu, plīvojošu, mirstīgu.
Ir tādi brīži, kas notiek ar tevi – vai tu to gribi vai negribi. Atliek vien šiem brīžiem ļauties.
… Un tad ir Kolizejs, trīsdesmit trīs gadus manis neredzētais. Atceros, toreiz tūristu grupā nokļuvis tur, es sapratu –atradīšu vienalga kādu brīdi, bet te atnākšu viens. Es gribēju būt vientulībā ar šo Romas lielāko amfiteātri. Es jau tobrīd zināju, ka imperators Vespasiāns, gribēdams tikt vaļā no Nērona slavas, bija pavēlējis viņa pils vietā uzcelt Kolizeju.
Toreiz iekļūšana Kolizejā bija vienkārša. Rīta agrumā netālu uz kuģa “Lietuva” mītošais tūrists Māris viens steidzās uz Kolizeju un viņam likās, ka viņš ir nokļuvis kaut kādā milzu kultūras iestādījumā.
Tikai gadus pēcāk, iedziļinoties Kolizeja vēsturē, šim sešdesmito gadu tūristam atausa apjēga par tiem zvērīgajiem notikumiem, par tām visu un visus apņemošajām kaislībām, kas te bija risinājušās.
80. gadā Kolizeja atklāšanas spēlēs tika nogalināti gandrīz 10 tūkstoši dzīvnieku. Cik tika nogalināts gladiatoru – karavīru, gladiatoru – vergu, gladiatoru – karagūstekņu, par to vēsture klusē.
Kolizeja travertīns vēlāk izmantots renesanses arhitektu jaunbūvēs, jā, kaut kādā mērā arī Svētā Pētera katedrāles celtnē.
… Kolizejs ir pilns ar cilvēkiem, visvairāk japāņiem. Vispār Roma ir pilna ar japāņiem. Kad modes ielā, kur Armani, Versače un citi toņa devēji izstāda savus ekskluzīvos modeļus, parādās jauna modeļu kolekcija, to tūlīt izpērk japāņi…
Augstāk kāpjot, japāņu top mazāk. Un tad notiek kaut kas pavisam savāds, skaists, nozīmīgs. Jau lejā dzirdams stalažu meistarotāju troksnis. Skan āmuri, stieņu sastabulēšanās, švirkst metināmie aparāti – vienā Kolizeja galā top estrāde. Kolizejā, kur vairāk nekā pussimttūkstoš vietas, tādām estrādēm pietiek vietas.
Un pēkšņi ietrinkšķas vientuļa, spēcīgā pastiprinājumā ģitāra, tai piebalso klavieres un skan maigs sievietes alts, tāds kā vēstījums, kā lūgšana, kā blūzs. Te, 1990 gadu vecajā Kolizejā – blūzs?
Bet blūzs taču nekad nesūdzas, blūzs dvēseli izdzied. Pa stīdziņai stīdzina. Un vairāk kā bijušo, kā esošo, varbūt vēl vairāk nākamo – rītdienas dvēseli – stīdzina Romā, Vīnē, Rīgā, nezkur citur pasaulē…

Māris Čaklais