|
Īrija nāk man pretī smaidot, pūšot dūdas, nevaldāmi jautri dejojot, ar armijas parādes rotu, ar baltiem jēriem, ar viskiju, ar baisiem seno ķeltu mošķiem, ar sirmiem pankiem uz niķelētiem, grabošiem motocikliem. Tas nav laimīgs sapnis, tas ir kas vairāk Svētā Patrika dienas spožā parāde Dublinā. Kaut kas pa vidu starp mūsu Dziesmu svētku gājienu, Jāņu līksmošanu un veco 1. maija demonstrāciju ar pazīstamāko kompāniju kolonām, uz mašīnām sabūvētām krāšņām nejēdzībām, bet bez kapitālisma pirmrindnieku portretiem, bez solījumiem pabeigt visas valsts datorizāciju četros gados, kā arī beidzot panākt un apdzīt Ziemeļkoreju. Oficiāluma niecīgā pieskaņa jūtama vienīgi tik, cik vajag lai dzirkstošo meldiju, asprātīgi saposto ķēmu un vispārējo gaviļu sajūsmināto tūkstošgalvaino skatītāju pūli atturētu no pilnīgas sajukšanas, atvainojiet, sajaukšanās ar svētku gājienu. Policistu simti salātzaļajās vestēs ielas malās noteikti neiejauktos, jo atsūtīti tikai dekorācijai kārtībsargus šodien bučo pat gājiena vampīri, apskauj valšķīgas princeses, viņiem draudzīgi sit uz pleca baismīgi pūķi.
Es zināju, ka Džonatans Svifts, Oskars Vailds, Bernards Šovs, Džeims Džoiss, Semjuels Bekets U 2 un bezgaldaudzi citi dižgari, ko uzskata par angļiem, patiesībā bija, ir un būs īri. Vai tāda Anglija maz bijusi, vai tādi angļu maz pastāvējuši? Bet es nezināju, ka šodien tāpat kā ik gadu 17. martā visi krietnie pasaules ļaudis kļūst par īriem. Vismaz tā šķiet Svētā Patrika dienas parādē, kur lepni par savu īriskumu, ar Īrijas un savas mītneszemes karogiem, īru biedrību, asociāciju un mūzikas grupu smagiem zīda vimpeļiem soļo simtiem Amerikas, Lielbritānijas, Austrālijas, pat Latīņamerikas, Āfrikas un Okeānijas salu īri, dažs gauži melnīgsnējs, vēl cits iedzeltens. Šodien īriskumu apliecina nevis ādas krāsa vai pase, bet smaids un mirdzums acīs. Jo Patrika diena ir pasaulē lielākās emigrantu tautas mājupatgriešanās un vienotības svētki. Savienotajās Valstīs vien viņu ir 40 miljoni, tātad 10 reižu vairāk nekā Īrijā.
Kas viņus tā trieca pa pasauli?
Vācieties uz elli vai
Konehtu!
Līdz pat miglā slēptajam apvārsnim un mākoņos tītajām klinšu virsotnēm visapkārt plešas nebeidzams virsājs, kurā satupuši pelēki milzu akmeņi, un, mundri čalodama, cauri steidzas Strauja upīte. Nekur neredz ne dvēseles, vienīgi baltā kaija skumji riņķo tukši bezkrāsainajās Konehtas debesīs. Tikai apsūnojis vientuļš sirma granīta krusts klusā ceļmalā liecina kādreiz te garām plūduši ļaužu tūkstoši, kam pēdējos spēkus devusi cerība aizbēgt no nāves. Nespēka pieveiktie šeit izmisumā miruši simtiem. Toreiz, baismīgajos 1845. 1848. kartupeļu neražas gados badā nomira miljons īru, bet vēl tikpat tomēr sasniedza ostas šeit, zemes rietumos, no kurienes novārgušiem emigrantiem pārpildīti kuģi devās uz Ameriku.
Cilvēku ciešanas nevar izmērīt skaitļos, taču tie satriec bada un izceļošanas dēļ Īrija simts gados zaudēja vairāk nekā pusi iedzīvotāju un vēl tagad ir vienīgā valsts Eiropā, kurā dzīvo mazāk cilvēku nekā 19. gadsimta sākumā, t. i., tikai 3,8 miljoni kādreizējo 7 miljonu vietā!
Vācieties uz elli vai Konehtu! tā vēl 1649. gadā nokliedzies slavenais angļu karavadonis Olivers Kromvels, izdzenot īrus no auglīgajiem zemes ziemeļiem un austrumiem uz nabadzīgo, klinšaino un purvaino rietumu piekrasti pēc tam, kad bija apspiedis pēdējo lielo pret iebrucējiem vērsto dumpi. Tā beidzās kādreiz vareno ķeltu, t. i., seno īru valsts vēsture.
Jau Ēģipties piramīdu laikā vēl 2500 gadu pirms mūsu ēras Īrijā valdīja neparasti attīstīta kultūra aplūkojot toreiz uzceltās milzīgās Ņūgreindžas un Noutas svētnīcas brauc tūristi no visas pasaules. Vēlāk salas četrā ķeltu valstis Olstera, Lenstera, Manstera un Konehta kļuva tik spēcīgas, ka šurp no romiešu pakļautās Britānijas neuzdrīkstējās iebrukt pat citkārt neuzvaramie leģioni. Apbrīnojamā kārtā tieši tas mūsdienu cilvēcei saglabāja izcili nozīmīgus romiešu literatūras darbus kamēr citviet Eiropā barbari Romas impērijas atliekas, atriebjoties par ilgo apspiestību, ar skubu pārvērta drupās, sadedzinādami tūkstošiem vērtīgu literāru un zinātnisku rokrakstu, izglītoti ķelti neizgāza naidu pret Vergīlija dzeju un Tacita vēstures apcerējumiem, bet pārrakstīja tos un rūpīgi saglabāja savās bibliotēkās. Starp citu, Īrija tolaik bija vienīgā zeme uz ziemeļiem no Romas, kurai bija rakstība savā valodā agamiskajā rakstā.
Arī kristietība Īriju iekaroja neparasti miermīlīgi, par ko laikam jāpateicas svētā Patrika apskaužamajām brīnumdara un propagandista dotībām. Šis pāvesta sūtnis tūlīt pēc iekarošanas 432. gadā rūpēs par īru labklājību mudīgi patriecis jūrā visas čūskas un citus rāpuļus, kā arī pārliecinoši izskaidrojis kristīgās baznīcas lielāko noslēpumu svēto Trīsvienību. To Patriks salīdzinājis ar pļavā noplūktu āboliņa lapiņu, kuras trīs it kā atsevišķās daļas Dievs Dēls, Dievs Tēvs un Dievs Svētais gars tomēr kopā ir viens vesels.
Čūsku Īrijā joprojām nav, bet āboliņa un katoļu papilnam. Skumjas liktens ironijas dēļ tumšo viduslaiku Eiropas visgaišāko stūrīti pat pareizā ticība neglāba no nelūgtiem atbrīvotājiem Romas pāvests 1172. gadā svētīja Anglijas karali Henriju otro jau sen kristīgās Īrijas iekarošanai. Tomēr pēdējais Olsteras īru valdnieks Hjū O'Nīls padevās angļiem tikai 1609. gadā. Tāpēc tieši šo visnepakļāvīgāko un visbagātāko Īrijas ziemeļu novadu iekarotāji izpostīja visbargāk, nogalēto, patriekto vai aizbēgušo olsteriešu zemi izdalot no Skotijas un Anglijas ievestajiem kolonistiem. Nu gluži kā ordeņa bruņinieki vai padomieši mūsu Zemgalē.
Kopš tiem laikiem tieši rietumu Konehta ir visstiprākā īriskuma glabātāja. Jau senas ķeltu leģendas vēstīja par okeāna tālēs pazudušo noslēpumaino Fondas salu valstību, kur sudraba ābelēs ienākas zelta āboli, bet putnu dziesmas izdziedina bezcerīgi slimos. Tāpēc smagi ievainotos, nedziedināmos kareivjus senie ķelti guldījuši laivās, ko iestūmuši okeānā saulrieta pusē.
Arī jaunlaikos tie, kuri Īrijas vietā izvēlējās dzīvību, devās vēl tālāk uz vakariem, uz Jauno Pasauli.
Ivars Andiņš |
