|
Zaļā zemē dzīvo zaļi
Dzīvīgi smaragdzaļš tepiķis, kas sašūts ar tumšām vīlēm no neskaitāmiem maziem gabaliņiem. Paretam, kur zaļo pietrūcis, iestarpināts kāds dzeltens, brūns vai pelēks tāda izskatās Īrija no lidojuma. Mūžzaļas ganības nodala nebeidzamas pelēku laukakmeņu sētas vai ērkšķu krūmu dzīvžogi, kas beidzas tikai jautri dzelteni ziedošo irbuleņu krūmu audzēs vai pelēkajās klintīs, vai brūnajos kūdrājos ieplakās.
Pa zaļo paklāju kāda dāsna roka bagātīgi izmētājusi simtiem, nē, pat tūkstošiem balto, pinkaino aitu un visdažādāko nokrāsu visnotaļ iespaidīga auguma gaļas buļļus, govis un teliņus. Jā, varbūt starp tiem bija arī zaļi, bet tos zālē bija grūti pamanīt
Šoziem sniegs turējās tikai kādas trīs četras dienas. Pāris reižu uzsniga un tūliņ arī
nokusa, atceras fermeris Laiems Balterijs, piemetinot, ka īsta sala, paldies Dievam, neesot nekad, toties līstot gan katru otro dienu.
Tik un tā Īrijā dzīvo 3,8 miljoni īru, septiņi miljoni liellopu un pieci miljoni aitu. Gan platības, gan iedzīvotāju skaita ziņā tieši Īrija ir Latvijai vislīdzīgākā zeme. Ak, un ja mēs to pašu varētu teikt par lauksaimniecības attīstību bet tur īri ir desmitkārt pārāki!
Varbūt tas šķiet pārspīlēti? Taisni otrādi, šis salīdzinājums vēl bija par maigu patiesībā Īrijas lauksaimniecības preču eksports pērn pārsniedza četrus miljardus latu, kamēr Latvija eksportējusi tikai par 80 miljoniem latu jeb 50 reižu mazāk
Un kā gan citādi, ja, piemēram, īri izaudzē desmitreiz vairāk liellopu, nekā pašiem vajag (precīzi: 1034 procentus no Īrijā patēriņam nepieciešamā), bet mēs tikai pusi (55 procentus), arī sviestu tur saražo desmitkārt vairāk, nekā paši apēd (942 procentus) utt.
Taču par spīti lieliskajai ražošanai vai, patiesību sakot, tieši pateicoties tai, Īrijas laukos notiek tas pats kas Latvijā, kas citur Eiropā, kas visā pasaulē lauksaimniecībā strādā aizvien mazāk, un sīkās saimniecības izput, bet lielās plešas plašumā. Pēdējos piecos gados vien darbu zaudējuši 13 tūkstoši īru lauksaimnieku, bet pērn un aizpērn likvidētas 3900 saimniecības!
Zemnieks taupa, blēdis laupa
Ir saulaina svētdienas pēcpusdiena, bet zemnieku Ārčeru saimniecībā darbi rit pilnā sparā. Tēvs un dēls, Kamils un Dereks liek kastītēs raibumraibas jautri ziedošas prīmulas podiņos, ko rīt vedīs uz lielveikaliem. Viņu saimniecībai Rašas pilsētas nomalē pieder vesels hektārs siltumnīcu, kur Ārčeri tiek galā ģimenes spēkiem un vēl algojot septiņus strādniekus.
Te, Īrijas austrumos, auglīgākajā novadā Lensterā dārzeņu un kartupeļu lauki stiepjas līdz pašai jūrai. Kāpu nav, tāpēc kartupeļu vagu gali pazūd tikai
liedagā vai, kazi, varbūt pat mirkst jūrā?
Taisnību sakot, kartupeļus, kas Īrijā vienmēr bijusi vistradicionālākā kultūra, mūsu apvidū izspieduši citi, moderni dārzeņi. Piemēram, audzēt puravus 40 60 hektāros pie mums tagad skaitās parasta lieta!
no Kamila balss tomēr noprotams, ka šāda superspecializācija izbrīna arī pašu pieredzējušo fermeri.
Arī viņš savu aramzemi iznomājis kaimiņiem, lai pats attīstītu tikai siltumnīcu saimniecību. Tā dod labu peļņu, lai gan īru zemnieks sodās par pieaugošo dārzeņu importu no Beļģijas, Spānijas un citām siltāka klimata zemēm.
Kādreiz šeit no lauksaimniecības iztika pat tie, kam piederēja tikai akrs (ap 0,4 hektāriem. I. A.) zemes, bet nu tie laiki pagājuši uz neatgriešanos. Es rēķinu, ka mūsu apkaimē kopš 1973. gada, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, vismaz 25 procenti fermeru pametuši lauksaimniecību. Daudzi izputēja astoņdesmitajos gados, nespēdami atdot kredītus ar 20 procentu gada likmi
atceras Kamils, ar atvieglotu nopūtu atzīdams savu piesardzību, iztiekot bez aizņēmumiem.
Cik lieli augļi tad īru zemniekam jāmaksā bankai pašlaik?
Gadā 9,5 procenti. Bet banka par noguldījumu maksā tikai nieka divus procentus. Kā tad, viņiem taču kaut kā jāsavāc tie miljoni, ko palaist vējā Amerikā! sodās Kamils Ārčers. Nudien, viņam laikam taisnība šoziem visu Īriju burtiski satricināja valsts lielākās komercbankas Allied Irish Bank 750 miljonu dolāru zaudējumi, ko izkrāpa blēži Savienotajās Valstīs.
Savu jāvārdu atpakaļ neņem
Maigā pavasara saule silda puķes un dārzeņus Ārčeru siltumnīcās, dzen svaigi zaļas lapiņas zemeņu ceriem uz lauka. Taču Dereks neapjūsmo mūžīgo ziedoni savā stiklotajā ziedu pilī, bet raižpilni saka nemitīgi jādomājot, kā supermārketiem nodrošināt preci nepārtraukti. Tiklīdz vieniem vedamā pietrūks, tirgotāji tūdaļ meklēšot citu piegādātāju.
Varbūt drošāk sadarboties ar citiem audzētājiem?
Kamēr varam iztikt paši, vēl nesteigsimies. Savulaik mēs mēģinājām ar citiem fermeriem kopā nopirkt šādu tādu tehniku, bet izrādījās, ka karstākajos darbos visiem to vajag uzreiz vienā brīdī, tādēļ no kooperēšanās nekas prātīgs nesanāca,
atzīst Kamils Ārčers.
Šķiet, ka šis īru zemnieks augstāk vērtē patstāvību sirmais fermeris pamāj ar roku uz tālumā vīdošu dižkoku skupsnu un teic:
Tur kādreiz bija mūsu muiža. Tūlīt pēc kara to sadalīja 10 20 akru (4 8 hektāri.
I. A.) nogabalos, bet vecajam lordu namam ar kārtīgiem saimniekiem nepaveicās, un tagad tur palikušas tikai drupas.
Pats saimnieks atzīstas politiskajās simpātijās labējai partijai Fianna Fail (tulkojumā: Likteņa kareivji) kādreiz tā bijusi īsta zemnieku aizstāve, bet tagad, pēc Dereka teiktā, to atbalstot vairāk ieraduma pēc.
Vai Ārčeriem kāds labums, ka pašlaik tieši viņējie valda Īrijā ar Fianna Fail ieceltu premjeru Bertiju Āhernu priekšgalā?
Ko nu, politiķiem vairāk rūp pilsētnieku viedoklis tur vairāk vēlētāju balsu,
prāto sirmais saimnieks Kamils.
Starp citu, Ārčeri nesaņem nekādas lauksaimniecības subsīdijas, bet gana labi iztiek ar pašu nopelnīto. Kamils skeptiski teic, ka fermeri gan varot pieteikties uz t. s. investīciju atbalstu, kurā saimniekiem atmaksā 35 procentus no modernizācijā ieguldītajiem līdzekļiem, bet uz to naudu jāgaida rindā trīs gadi, jo gribētāju ir pārāk daudz un visiem nepietiek!
Bet kā viņš balsoja pats 1973. gada referendumā, lemjot par Īrijas dalību Eiropas Savienībā?
Es biju par. Un šodien to nenožēloju, jo, lai arī pašlaik nav tie labākie laiki fermeriem, tomēr kopumā iestāšanās Īrijai deva ļoti daudz. Sabūvēti labi ceļi, attīstījusies rūpniecība un daudz īri, kas kādreiz devās meklēt peļņu pasaulē, tagad atgriežas dzimtenē, uzsver saimnieks Kamils Ārčers.
Tomāti ražo pēc pulksteņa
Savādi smilšu maisu krāvumi kā uz frontes līnijas norobežo Laiema Balterija siltumnīcas, saimniecības ēkas un pagalmu no ārpasaules. No kādiem naidniekiem bīstas saimnieks?
No jūras. Tas notika vienā naktī vētra kopā ar paisumu pārplūdināja siltumnīcas un iznīcināja pusgada darbu. Divos korpusos visi stādiņi bija pagalam, stikli saplēsti, bet vissliktākais manu tomātu pircējs, preces noņēmējs bija piemānīts
Toreiz cietu apmēram 70 tūkstošu eiro zaudējumus (ap 39 tūkstošiem latu.
I. A.), vēl tagad, atceroties baismo pērno rudeni, sirmā zemnieka Laiema Balterija vaigs kļūst drūms.
Taču šodien tepat otrpus ceļam jūra nevainīgā omulībā vārtās dubļainā liedaga jūraszālēs, mierīgajā pusdienas saulē zibinādama sudrabainus, niecīgu vilnīšu trīsinātus sānus. Arī saimnieks jau salabojis sagrauto, aizmēzis drazas, un siltumnīcās mundri augšup slejas 20 tūkstoši tomātu stādiņu. Pirmā raža būs 4. aprīlī. Cikos? Ak, jūs laikam neticat? 7.30 no rīta saderam uz 10 eiro!
-- smejot aicina Laiems un skaidro, ka precizitāti nodrošina viņa četrdesmit gadu dārzeņkopja pieredze. Labi, ka pietika piesardzības līkopus nenoslēgt vēlāk uzzinu, ka viņš, protams, trāpījis laikā
Savulaik Balterijs kā jauns fermeris sācis ar tikai vienu siltumnīcu, līdz šodien viņam ar dēlu ir jau pushektārs stikloto platību. Laiems bažīgi rāda karkasa ierūsējošo tēraudu un teic, ka šovasar piektdaļhektāru nojaukšot, lai vietā uzbūvētu jaunu un mūsdienīgu siltumnīcu. Tas izmaksās 106 tūkstošus latus, bet no tiem 37 tūkstošus apmaksās valsts gluži kā mūsu modernizācijas subsīdijās.
Kā Balterijam izdosies dabūt to pašu valsts naudu, uz ko lāga necer viņa kolēģi konkurenti Ārčeri? Uz šo jautājumu Laiems skaidri neatbild, bet vēlāk atklāj, ka ieņem Īrijas Dārzeņaudzētāju asociācijas priekšsēdētāja augsto amatu. Arodbrāļu vārdā ne reizi vien nākoties strīdēties ar supermārketiem par samaksas nosacījumiem, runāt ar Lauksaimniecības ministriju un neskaitāmām citām iestādēm. Kazi, varbūt sabiedriskajos pūliņos iemantotā autoritāte palīdz
Bet cik savlaicīgi tad Īrijas lielveikali samaksā fermeriem par piegādātajiem lauku labumiem?
Smagi mums iet ar tiem tirgotājiem maksā reizi divos vai dažkārt pat tikai reizi trijos mēnešos! nopūšas vecais Laiems. Un, šķiet, drusku atviegloti uzelpo, kad uzzina, ka Latvijā iet tikpat traki, bet dažreiz blēži pazūd ar zemnieka naudu pavisam.
Mākslīgi elpina, mākslīgi baro
Tomāti, kas pieslēgti pie dzīvības sistēmas, vai tomātu konveijers tā jānosauc šā īru fermera caurcaurēm industriālā lielražošana. Tas nav par skaļu teikts, jo stādi sakņojas mākslīgā substrātā, kura balto polietilēna maisu dēļ siltumnīca atgādina slimnīcas palātu, ūdeni, kurā jau izšķīdināta vajadzīgā minerālmēslu deva, pievada pilienveida laistīšanas, kas iekārta, kas mats matā līdzinās medicīnā lietotajai. Brangākam ražas pieaugumam un tomātu ātrākai nobriešanai laiku pa laikam telpā mākslīgi ievada ogļskābo gāzi nu gluži kā skābekli ar mākslīgās elpināšanas aparātu sirdzējam!
Nē, nekā patērētāja veselībai bīstama manos tomātos nav! mierina šis pushektāra lielsaimnieks, kas gadā spēj izaudzēt veselas 180 tonnas, t. i., pa 10 kilogramiem tomātu no katra stāda! Mierinājumam Linns šķirsta pesticīdu un mēslojuma uzskaites žurnālus un stāsta par neskaitāmajām daždažādu inspektoru pārbaudēm saimniecībā, kā arī drošām analīzēm, kas apliecina izaudzētā nekaitīgumu. Un saimniekam, apstiprinoši zumēdamas, piebalso bites no tomātlakstu biežņā paslēptā stropa sak, ja jau mēs te vēl dzīvas, tad arī jūs pārcietīsiet
Toties mehanizēti ķimizēti racionalizētā ražošana ļauj plašajā saimniecībā iztikt vien ar pieciem algādžiem un gūt labu peļņu, tomātu kilogramu pārdodot vidēji par 56 santīmiem. Patiesībā gan bieži nākoties pārdot lētāk un tādos gadījumos saimnieks peļņu par labu vairs nesauc.
Pavisam rūgtā brīdī atceros, ka par savu zemi te pašā jūrmalā varētu dabūt daudz miljonu eiro
(560 tūkstošus latu)
tā zemnieks. Bet vai tad Linns zina, cik saņems par 4. aprīļa tomātiem? Nezina vis, uzpircējs maksāšot tā brīža tirgus cenu. Taču zemnieks vismaz ir drošs, ka noņēmējs būs to Laiems Balterijs uzsver kā viņu tomātaudzētāju kooperatīva Green Ace jeb Zaļā acs būtiskāko panākumu. Proti, lai gan 10 zemnieki tomātus audzē katrs pavisam savrupi, toties viņi apvienojas pārdodot un tādējādi nodrošina solīdu vairumpircēju vienu lielveikalu tīklu. Netālu kaimiņos citu piecu fermeru kooperatīvs sēj un vāc pastinakus veselos 80 hektāros utt.
Un vēl tikai viena zīmīga detaļa Īrijas Dārzeņaudzētāju asociācijas vadītājs gan kartona kastītes, gan pat tomātu stādus pērk
nevis pašu zemē, bet Lielbritānijā.
Kastītes mūsējiem dārgākas un stādi sliktāki nedaudz negribīgi atzīst prasmīgais aprēķinātājs un zemnieku vadonis Laiems Balterijs.
Ierēdņi nosūtīti uz provinci
Vai, cienīto lasītāj, varat iztēloties ārkārtīgi solīdu, mēreni darbīgu un caurcaurēm inteliģentu, cilvēcisku skudrupūzni? Kā nenogurstošie mazie sanitāri uztur sev vien zināmu kārtību, mežā staipot šurpu turpu skujas un lapas, tā ierēdņi atkarībā no ranga ar raižpilnām, godbijīgām vai pašcieņu izstarojošām sejām tekalē pa garajiem tukšajiem un nevainojami tīrajiem gaiteņiem ar dokumentu mapēm padusē vai apskaidroti lūkojas datora monitorā. Tā izskatās Visīrijas lauksaimniecības skudrupūznī jeb Lauksaimniecības, pārtikas un reģionālās attīstības ministrijas lielākajā ārpusgalvaspilsētas ofisā Portlīšā. Nē, tā nav nekāda reģionālā pārstāvniecība kā, piemēram, mūsu Lauku atbalsta dienesta deviņas vietējās lauksaimniecības pārvaldes, bet gan Īrijas lauksaimniecības vissvarīgāko nozari, liellopu audzēšanu aprūpējoša īpaša iestāde. Jo, lūk, īri savu lauksaimniecības pārvaldi decentralizējuši tiktāl, ka 80 procenti ministrijas ierēdņu strādā tuvā un tālā provincē, bet tikai 20 procenti galvaspilsētā Dublinā (Latvijā attiecīgi apmērām 55:45 procentiem). Tātad liellopu nozari uzrauga 70 kilometrus no galvaspilsētas Portlīšā, bioloģisko lauksaimniecību 120 kilometru attālajā Veksfordā, lauksaimniecības modernizāciju pavisam uz citu pusi pēc 110 kilometriem atrodamajā Kevanā, aitkopību un vēl daudz ko citu nomaļajā rietumu mazpilsētā Kastlbārā, bet hektārsubsīdijas un augsto politiku protams, pašā Dublinā. Varbūt vaicāsiet, kāpēc vajag uzraudzīt lopkopību varbūt pietiek, ja fermeri uzrauga lopus? Nekā nebija bez uzskaitīšanas, pārbaudīšanas un, galvenais, finansiālas stutēšanas būtu pagalam kā nozare, tā, kazi, arī buļļi un gaužām smagi klātos pat pašiem saimniekiem. Ministrijas lopkopības nodaļas vadītāja Braida Kenona, tieši vaicāta, vai īru vēršgaļa bez subsīdijām izturētu konkurenci ar argentīniešu ražoto, atbild skumji pasmaidot un diplomātiski, taču nepārprotami:
Mums sacensties ar Argentīnu vai Jaunzēlandi būtu ļoti sarežģīti. Gandrīz neiespējami. Viņiem tur katrā rančo gana tūkstoš galvas, mums vidēji saimniecībā nesanāks ne simts.
Nāve datorā
Kamēr baismā brīvā konkurence īrus neapdraud, piemēram, liellopu audzētāji paši nopelna 780 miljonus latu, bet subsīdijās klāt saņem vēl 420 miljonus.
Statistiskā vidējā īru fermera Šona OKonnela 29 hektāru saimniecība (mūsu Jānim Bērziņam 23 ha) gadā saņem 3874 latu subsīdijas (mūsu J. B. 357 latus).
Bet, kopš Īrijas lauksaimniecība no Eiropas Savienības gadā saņem 921 miljonu latu, no kuriem atrēķinot pašu īru saimniecības budžetā iemaksāto naudu, tīrā Briseles peļņa sanāk vairāk nekā branga 634 miljoni latu! (Latvijai pašlaik caur SAPARD gadā tiek 14 miljoni.)
Taču pietiks skaitīt naudu svešā kabatā. Gana jau, ka to ārkārtīgi strikti uzrauga paši īri liellopu uzskaites datorsistēma te, Portlīšā, izkopta līdz neticamai pilnībai. Ik gadu zemnieki pa pastu iesūta 400 tūkstošus aizpildītu veidlapu subsīdiju pieteikumiem, ko ierēdņi ievada datortīklā. Beigu beigās par katru Īrijas bulli ar pāris precīziem datorklikšķiem te var uzzināt pilnīgi visu no kādiem radiem cēlies, kur dzimis, kur audzis, kam pārdots, vai slimojis
Un te var pat novērot lopiņa virtuālo nāvi no datortīklā saslēgtajām 43 eksportgaļas kautuvēm (Latvijā nevienai kautuvei nav eksporttiesību un nav arī tamlīdzīgas kompjūtersistēmas) acumirklī Portlīšā nonāk ziņa, ka numurs 63487 441 aizceļojis uz mūžīgajām visleknākajām ganībām.
Neplūst asinis, nesmird mēsli, neskan izmisuma gārdzieni, agonijā neraustās buļļa kājas. Tas viss notiek kaut kur tālu citur. Te vienīgi čaukst dokumenti un klusi sīc datori. Bet var domāt, ka čaukst Briseles banknotes un san nopelnītie eiro.
Ivars Andiņš
|
