|
Zaļa zāle, zila politika, zelta nauda
Zaļi dzelteni zila izkrāsojusies, pa automašīnas logu redzama Īrijas ceļmala pavasarī. Visapkārt mundri zaļas ganības, pie šosejas krāšņās milzu svītrās ziedošas košas dzeltenas narcises. Turpretī zila tur ir ne tikai debesu un jūras, bet arī, ja tā ļauts teikt, politiskā krāsa ik pa brīdim garām aiztraucas iespaidīgs tumšzils plakāts ar neiztrūkstošu 15 zelta zvaigznīšu apli un paskaidrojums: šis ceļš ticis vai tiek, vai tiks atjaunots ar Eiropas Savienības finansējuma līdzdalību.
Vēl astoņdesmitajos gados mūsu ceļi bija, atklāti sakot, ļoti sliktā stāvoklī. Jūs jau redzējāt, cik laukos tie šauri, un ja vēl bedraini un izdrupuši
teic Pašvaldību un vides aizsardzības ministrijas vadošais ierēdnis Kevins Kallens Un arī šodien lauku ceļi nav necik paplētušies vienkārši nav kur, jo gandrīz visur abās puses stiepjas nebeidzami no akmeņiem krauti ganību žogi vai simtgadīgi, ērkšķaini un gleznaini dzīvžogi. Starp citu, dzīvžogus īri pasludinājuši par nacionālo vērtību, tāpēc par to uzturēšanu priekšzīmīgā kārtībā saimniekiem pat maksā nelielas subsīdijas.
Bet, lai gan žogu dēļ daudzviet šaurībā pat diviem vieglajiem auto grūti samainīties, asfalta klājums jāatzīst par gana labu. Nav taču nekāda joka lieta nacionālajā Īrijas ceļu programmā piecos gados (no 1994. līdz 1999.) atjaunošanā un pārbūvē ieguldīti 1,2 miljardi mārciņu Īrijas un Eiropas Savienības naudas jeb 852 miljoni latu! (Latvijā līdzvērtīgus līdzekļus ceļu uzlabošanā iegulda 25 gados.)
Ieskriešanās 15 gadu garumā
Vai jums, cienīto lasītāj, nereibst galva no iespaidīgiem skaitļiem kā daždien no varena augstuma? Ja tomēr baidāties, tad nelasiet nākamo rindkopu.
No 1993. gada, kad Īrija iestājās Eiropas Savienībā, līdz 1997. gadam šī valsts no Briseles saņēmusi 156 miljardus latu. Varbūt tikpat tika visiem jaunpienācējiem? Nekā nebija. Laika posmā no 1989. līdz 1993. gadam ik gadu saņemto palīdzību pārrēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, Īrijai tikuši 160 latu, kamēr otrai veiksmīgākajai naudas apguvējai Portugālei deviņdesmitajos gados tikai 105 lati, bet, piemēram, Grieķijai 103 lati.
Cik tiks Latvijai? Tā kā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados katrreiz savienībai pievienojās tikai pa 2 4 jaunajām dalībvalstīm, bet aiznākamgad to būs, visticamākais, uzreiz 10, mūsu lietpratēji aprēķinājuši Latvija pati maksās Briselei 50 60 miljonus latu, bet pretī saņems ap 200 miljoniem. Tātad tīro ieguvumu varam paredzēt ap 140 miljoniem latu jeb 60 latiem uz iedzīvotāju.
Kāpēc gan tieši Īrijai izdevās saņemt no Eiropas Savienības kopīgās kases vairāk nekā citiem? Augstais klerks K. Kallens panākumu iemeslus grupē šādi:
Pirmkārt, mums bija tradicionāli visai spēcīgs valsts pārvaldes aparāts, t. i., galvenokārt ministrijas. Otrkārt, Īrijā pašvaldību vara, salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības zemēm allaž bijusi mazāka, ar stipri ierobežotām funkcijām. Tagad valdība un parlaments secinājuši, ka pašvaldību pilnvaras jāpalielina, taču savulaik ļoti liela centralizācija mums, manuprāt, krietni palīdzēja ātrāk izstrādāt un īstenot lielus ieguldījumu projektus.
Treškārt, atgādināšu jums to, ko tagad daudzi aizmirst: līdz Īrijas krasa uzplaukuma sākumam kopš iestāšanās pagāja gandrīz piecpadsmit gadi
Tauta vēlē, valdība valda
Nudien, pirmajā pievienošanās desmitgadē Īrijā bezdarbnieku īpatsvars pieauga no 7,5 līdz pat 18 procentiem, lai gan arī caurmērā Eiropas Savienībā tas šajā pašā laikā kāpa no 3,7 līdz 10,6 procentiem. Pašlaik gan tas nokritis līdz nieka 3,8 procentiem (Latvijā oficiāli 8,4 procenti; tāpēc jau mūsējie tūkstošiem vien brauc uz Īriju!).
Strauja attīstība sākās jau tūlīt pēc iestāšanās, pateicoties Īrijas valdības drosmīgam lēmumam ārzemju uzņēmējiem līdz 1981. gadam vispār atcelt peļņas nodokli, bet no 1981. līdz 2000. gadam to noteikt ļoti mazu tikai 10 procentus.
Te mums amerikāņi uzcēla "Coca-cola" rūpnīcu, blakus pilsētiņā "Johnson" farmaceitisko rūpnīcu, vēl nākamajā montē kompjūterus
tā, braucot cauri kādreiz visatpalikušākajam novadam, Konahtai zemes rietumos, stāsta Ivars Zauers, aušanas fabrikas menedžeris un kādreizējais līdzīpašnieks. Bet "bijušais" tāpēc, ka uz savas ādas izjutis globalizācijas ēnas puses krasi pieaugušā lētākā Āzijas audumu importa dēļ īri zaudējuši vienu pircēju pēc otra, līdz Ivars nolēmis savas akcijas pārdot, kamēr vēl nav par vēlu. Un vienlaikus priecājas, ka toties vecākais dēls Andris atradis ļoti labu darbu jaunā amerikāņu rūpnīcā tepat, Meijo grāfistes Ballinā pilsētā.
Tikmēr valdības ierēdnis K. Kallens vēlreiz uzsver, ka Īrija attīstījusies, pateicoties galvenokārt centrālo iestāžu pūlēm, lielos infrastruktūras attīstības projektos:
Noteiktu jomu attīstīšanai valsts izveidojusi speciālas aģentūras, kas sagatavo projektus, lai saņemtu Briseles naudu. Piemēram, veiksmīgi strādā Rietumu reģiona attīstības aģentūra, kas cenšas radīt labvēlīgus apstākļus uzņēmēju piesaistīšanai valsts depresīvākajā reģionā, kā arī Informācijas tehnoloģiju aģentūra, kas rūpējas tieši par datorbiznesa atbalstu. (Latgales, Zemgales u. c. novadu attīstības aģentūras izveidotas arī Latvijā, taču tās ar visai pieticīgiem līdzekļiem uztur nevis valsts, bet pašvaldības, tāpēc mūsu aģentūrām parasti trūkst naudas un darbinieku vērienīgiem patstāvīgiem darbiem.)
Bet vispārliecinošāk Īrijas milzīgo centralizāciju, manuprāt, raksturo fakts, ka reālā izpildvara provincē pieder valdības ieceltajiem grāfistu menedžeriem! Kā viņi satiek ar ievēlētajiem tautas priekšstāvjiem? Protams, ka strīdas!
Īrijas pašvaldībām latviešu deputātus!
Reizi piecos gados (Latvijā: reizi četros gados) īri 177 vēlēšanu apgabalos (Latvijā to ir desmitkārt vairāk) ievēlē 883 tautas priekšstāvjus 34 pašvaldību padomēm, kas, pēc Kevina Kallena teiktā, pulcējas vismaz vienreiz mēnesī, lai lemtu par nozīmīgākajiem darbiem un dotu padomus jau pieminētajam valdības ieceltajam menedžerim jeb izpilddirektoram. (Latvijā izpilddirektorus ieceļ pati vietējā padome.) Starp citu, īri tautas kalpa lomu diezin cik labprāt neuztic sievietēm, starp katras vietējās padomes 20 52 deputātiem to ir tikai 14 procenti (Latvijā 22 procenti).
Par budžetu, par atkritumu savākšanu
Taču mūsu pašvaldībām nav vienādas teikšanas par izglītības, sabiedrisko pakalpojumu, piemēram, sabiedriskā transporta, jautājumiem kā arī par kārtības sargāšanu un veselības aizsardzību. Pašvaldības uztur vietējos ceļus, taču naudu tam dod centrālā valdība. (Latvijā pašvaldībām darba vairāk. Piemēram, tās koordinē maršrutu autobusu satiksmi utt.)
Vietējai varai mūsu valstī nav lielu pilnvaru, jo tās rīcībā nav ievērojamu līdzekļu. Vēsturiski iegājies, ka Īrijā laukos nav nekustamā īpašuma nodokļa par zemi un mājām, lai gan par tā ieviešanu notiek lielas diskusijas
(Latvijā laukos pašlaik šis nodoklis jāmaksā par zemi, bet no 2004. gada arī par ēkām.)
Tāpēc pašvaldībām jāiztiek tikai no transportlīdzekļu nodokļa un no nekustamā īpašuma nodokļa par ražošanas u. c. komercijas ēkām, kā arī iekasētās maksas par dažādiem pakalpojumiem. Tā kā ar to nepietiek, vēl 41 procentu visu pašvaldību budžeta naudas dod valsts, skaidro K. Kallens.
Tātad Īrijā pašvaldības ir krietni lielākas, bet to pilnvaras jūtami mazākas nekā Latvijā. Tomēr izrādās, ka īri savu vietējo varu īpaši nostiprinājuši labākai Eiropas Savienības palīdzības izmantošanai. Pēc K. Kallena teiktā, tieši šim nolūkam veikta reforma un visas pašvaldības apvienotas astoņos reģionos. (Tie platības un iedzīvotāju skaita ziņā ir ļoti līdzīgi Latvijā iecerētajiem pieciem novadiem. Tikai mums ir nevis reformas, bet runas.) Reģionu pārvaldes vienīgais uzdevums ir vērienīgu attīstības projektu saskaņošana starp grāfistēm un Briseli ar šiem darbiem tiek galā tikai trīs ierēdņi un katra reģiona jaunās pārvaldes uzturēšanai valsts gadā tērē no 70 līdz 140 tūkstošiem latu (neliela Latvijas pagasta gada budžetu).
Un vēl pašvaldības Īrijā vēlē arī nepilsoņi un pat personas ar pagaidu uzturēšanās atļaujām. Vai tiešām arī latviešu viesstrādnieki drīkst balsot par sev tīkamiem priekšstāvjiem vietējā pārvaldē? Jā, mūsu likumi to atļauj, apgalvo pašvaldību lietpratējs K. Kallens un piebilst vēl ko gandrīz neticamu:
Turklāt svešzemnieki arī var tikt ievēlēti vietējās padomēs. Jā, es zinu, ka, piemēram, Rašas pilsētas apkaimē strādā ļoti daudz latviešu lūdzu, vēliet un balotējieties, liekas, latviešu kandidātam tur būtu izredzes
Tad tik uz priekšu, mīļās Latvijas sīkpartijas, tēvzemē neatzītajiem politpraviešiem paveras žilbinošas karjeras iespējas otrā Eiropas malā!
Tauta meklē savu valodu
Ticiet vai neticiet, cienīto lasītāj, bet tā bija. 2002. gada 18. martā ap pusdesmitiem no rīta klusā Īrijas miestiņā Ņūgreindžā pa ielu lēnā garā slāja divi latvieši un sarunājās savā starpā latviski. Pie viņiem pienāca īrs, sasveicinājās un godbijīgi teica:
Ak, es dzirdu, ka jūs tik tekoši runājat īriski
Un neviens no trijotnes nebija nedz piedzēries, nedz traks un pat nedzina velnu!
Tikai divmetrīgā džinsotā un ādjakotā bārdaiņa Džerija Sallivena atvainošanās un paskaidrojumi, kā arī ģeogrāfiska un vēsturiska izziņa spēj izskaidrot šo apbrīnojamo pārpratumu.
Es esmu īrs no Montanas, saka Džerijs un tas dažam labam kopainu varētu saputrot vēl vairāk, jo Īrijas kartē Montanu, protams, meklēt velti. Šis štats atrodas tāltālu Amerikas ziemeļrietumos, bet kokgāzējs ne nu gluži amerikāņu Koknesis, bet licencēts mežstrādnieks gan Džerijs turpina saukt savi par īru, lai gan no Īrijas uz Jauno Pasauli sensenās dienās emigrējis viņa vecaistēvs.
Montanas īrs Džerijs īriski neprot ne vārda, bet sirsnīgi apgalvo, ka alkst iemācīties tēvtēvu valodu. Taču pašlaik, kamēr Džerijs atbrauc uz senču zemi pasērt tikai reizi pāris gados īru tautas svētkos Svētā Patrika dienā, viņam latviešu valodas skaņas šķiet gauži īriskas
Turklāt daudz netrūkst, lai līdzīga kļūme piemeklētu arī, pasargi Dievs, pat Īrijas īru. Jo Īrijā vairs nerunā īriski! Tauta pazaudējusi savu valodu.
No 3,8 miljoniem mūsu valsts iedzīvotāju uz jautājumu "vai jūs protat īru valodu?" piekrītoši atbild tikai 1,4 miljoni īru. Bet ļoti daudzi no viņiem īriski prot pateikt tikai pāris teikumu! uzsver viens no Īrijas institūta vadītājiem Īmons O'Harigens. Viņa iestādes mērķis ir aizvest tautu pie dzimtās valodas kā Mozus aizveda ebrejus uz Apsolīto zemi. Šajā ceļā nav naidīga tuksneša, taču ir ilgi atsvešināšanās gadi, kas pārvarami tikai ar milzu pūlēm.
Mīlam, bet nemācīsimies!
Kā īri aizmirsa savu valodu? Viņiem to izdarīt ļoti, ļoti palīdzēja lielie kaimiņi angļi. "Pirmā kolonija" tā briti iedēvēja Īriju, un šo apzīmējumu īri vēlas aizmirst tikpat kvēli kā savulaik iznīcināja angļu pieminekļus. Piemēram, novāca karalienes Viktorijas statuju un karaļa Viljama Trešā piemineki pašā Dublinas centrā, bet slavenā admirāļa Nelsona kolonnu vienkārši uzspridzināja, tāpat kā marmora obelisku liktenīgās Boinas kaujas vietā, kur 1609. gadā angļi izšķirošajā kaujā salauza īru pretošanos, pilnīgi pakļaujot Zaļo salu.
Sadedziniet visu anglisko, izņemot Anglijas ogles! patriotiski aicināja pretoties dižais Gulivera radītājs Džonatans Svifts, kurš, protams, bija īrs, nevis anglis. Jo vēl 1541. gadā, kad Īrijas parlamentam nācās apstiprināt līgumu par pievienošanos Anglijai, to vajadzēja tulkot īriski, lai parlamentārieši saprastu, par ko balso. Taču tad vara nonāca iesūtīto angļu ierēdņu rokās, kas "Pirmajā kolonijā" mazpamazām ieviesa savu valodu. Līdz Īrija izcīnīja neatkarību 1919. gadā, bet 1937. gadā konstitūcija pasludināja īru valodu par pirmo, bet angļu valodu tikai par otro valsts valodu.
Kā tad veicas ar valodas atgriešanos savā zemē?
Īmons O'Harigens atbild: Attieksmi pret īru valodu mūsu valstī var salīdzināt ar attieksmi pret imigrantiem. Vārdos visi ir par un apgalvo, ka viņiem tie pat patīk. Bet, kad imigrants sāk dzīvot blakus, viņi kliedz Dieva dēļ, tikai šeit!
Šajā brīdī blakus sēdošā Ārlietu ministrijas ierēdne Monsela Smita nosarkst līdz ausu galiņiem un, kaut mulsi smaida, nepārprotami gribētu zem konferenču zāles galda iespert brīvdomātājam O'Harigenam, kurš neliekas zinis par dāmas satraukumu un, pārliecinoši žestikulēdams, pabeidz:
Tāpat ir ar īru valodu. Visi saka mums tā patīk! Un visi piebilst: bet mēs tajā nerunāsim.
Tālie tuvie kaimiņi
Baile atha Cliath vai, cienīto lasītāj, nojaušat, ka tā raksta Īrijas galvaspilsētas Dublinas vārdu īriski? Tas tulkojumā nozīmē: pilsēta pie grūti pārejamās upes. Nudien, īru un angļu valodām nav nekā līdzīga, tās uzskatāmas par izcelsmes un uzbūves ziņā tikpat svešām kā latviešu un igauņu mēles. Arī paši īri jeb senajā nosaukumā ķelti nesanāk kaimiņiem angļiem nekādi radinieki vismaz vēl attālāki nekā, teiksim latvieši krieviem vai vāciešiem. Tāpēc aizmirsto tēvtēvu valodu diendienā angliski runājošajam īram iemācīties gandrīz tikpat grūti kā latviešu vai japāņu runu. Tomēr šo ērkšķaino atgriešanās ceļu Īrijas valdība visādi veicina arī piešķirot Īrijas institūtam ik gadu 75 procentus no 10,7 miljoniem latu (Māras Zālītes vadītā komisija latviešu valodas atbalstam aicina gadā piešķirt 1 miljonu latu). Atlikušos 25 procentus dod Lielbritānijas valdība, lai demonstrētu tiekšanos pēc izlīguma abām kaimiņvalstīm tik sāpīgajā Ziemeļīrijas jautājumā.
Gan starpvalstu, gan pašas Īrijas politiski kutelīgo problēmu dēļ Īrijas institūts pakļauts sešām dažādām ministrijām. Tas ir galīgi traki!
nerimstas O'Harigena nemiera gars.
Kam tad tērē to naudu vai apmaksā īru valodas kursus? Nē, par tiem jāmaksā katram pašam. Mēs atbalstām vārdnīcu izdošanu, atsevišķas avīzes vai to pielikumus īriski, palīdzam īru radiostacijām
Mūsu daudzos darbus visvairāk koordinē Kultūras ministrija, bet ko tur varam sagaidīt, ja pats mūsu ministrs nerunā īriski!
patriotiskais ierēdnis šķiet izmisis ne pa jokam.
Tas, ko mēs negribam
Vai Īrijas parlamentā runā īriski?
Ī. O'Harigens: Ļoti reti. Likums tur prasa obligāta sinhrono tulkojumu īru valodā, bet tās austiņas gandrīz neviens neliek un viss notiek angliski.
Kam vispār obligāti jāzina īru valoda?
Jauniešiem, kas stājas Īrijas augstskolās. Skolotājiem. Tā jāprot arī policistiem, taču šai profesijai nav oficiāla valodas prasmes standarta, bet to pēc saviem ieskatiem nosaka priekšniecība. Tāpat notiek arī nacionālajā televīzijā un citos valsts masu medijos.
Vai ārstiem jāzina īru valoda?
Likums to neprasa, bet lielākā daļa ārstu īriski runājošos rietumu reģionos valodu prot, jo nevēlas zaudēt pacientus.
Cik avīžu iznāk īriski?
Trīs. To kopējā tirāža svārstās ap 20 tūkstošiem eksemplāru. (Kā trijiem Latvijas rajonu laikrakstiem.) Vēl lielākā Īrijas avīze "The Irish Times" trešdienās no savām, šķiet, 80 lappusēm vienu iespiež īriski. Līdzīgi rīkojas arī citas avīzes.
Īriski raida vismaz viens televīzijas kanāls un vairākas radiostacijas.
Vai ir skolas, kurās bērni mācās tikai īriski?
Jā, to skaits tuvojas simtam. Taču tie ir tikai seši procenti no visām Īrijas skolām. Pārējās īru valoda ir viens no obligātajiem priekšmetiem.
Kā atšķiras dažādu politisko partiju nostāja pret īru valodu?
Krasu atšķirību nav. Vismaz vārdos visi ir par īru valodas lomas pakāpenisku palielināšanu. Vienīgi mūsu nacionālie radikāļi "Sinn Fein" grib, lai viss notiek īriski. Bet viņus pārstāv tikai viens pats deputāts augšpalātā
Kādu jūs paredzat īru valodas nākotni, teiksim, pēc desmit gadiem un kādu jūs pats to gribētu sagaidīt?
Es gribu, lai mēs atgūtu zaudēto. Taču Īrijā arī pēc 100 gadiem visi nerunās tikai īriski. Tomēr mūsu mērķis ir izveidot vismaz bilingvālu jeb divvalodīgu sabiedrību gan Īrijā, gan Ziemeļīrijā.
Es ceru, ka pēc 10 gadiem veikalā pārdevēja mani sapratīs un varēs atbildēt arī īriski.
Tā saka apņēmīgais Eammon O hArgein, uz kura vizītkartes viss, ieskaitot vārdu un uzvārdu, rakstīts tikai īriski. Kāda visam šim stāstam morāle? Dievs, stāvi klāt, lai mēs, latvieši, nekad nenonāktu tik tālu! Bet Dievs, kā labi zināms, palīdz tiem, kas palīdz sev paši.
Ivars Andiņš |
