Aiz upītes augsti kalni
Aiz upītes plaši lauki ...
(Latviešu tautas dziesma)
Ak, nebūtu taču atšķirības starp pastāvošajām valstīm, ja mēs visi būtu palikuši ceļotāji, klīdēji, meditētāji kā pirmatnē. Bet, lūk, 5000 - 3000 gadi apgrieza visu to otrādi, kad kāda cilts apstājās un sāka aizsargāt «savu» medību lauku. Šodien dēļ tam, lai nopelnītu savā «medību laukā» un lai dabūtu ieskatu citu «medību laukā» ir jāpiestrādā, bet kāpēc, un vai vispār ir vērts?!
Sirojums, gājputnu lidojums, migrācija, odiseja, nomadisms, dēku meklējums, iz sen sen šis aicinājums nācis pie mums no drošsirdīgiem, kuri reiz devās uz teiku, nostāstu, baumu «dzimts vietu», lai atklātu sapņoto taisnības avotu un tai pašā laikā apzinātos, cik salda, zeltā tīta ir sava paša izcelsmes vieta, ko sauc par mājām.
Iz bērnības sastapta tabakas paciņa ar kamieli, palmu un piramīdu dramatiski atšķiras ar vēlāk izbaudītu kāpienu tuksneša virmojošā ainavā. Tad no Heopsa piramīdas saskatīt augstieni, no kurienes 30 km attālumā akmens šķelts tās būvei. Tad gracioza gida (ar ērgļa degunu) pavadībā, kurš trīs valodās izvadā caur ar hieroglifiem gleznotiem labirintiem, kuros gulēja senie faraoni. Tad pajāt ar kamieli kādu kilometru. Tad slāpes dzēst ar augļu sulu un izsalkumu ar sviestainajām, medainajām datelēm neremdēt. Tad dzirdēt pa radio arābu eksotisko zilbju mīlestības «kaucienus» un vakariņas ieturēt ar Nīlas upē zvejotu zivi, ar baltvīnu un laternu stundā uzmest radiem kartiņu uz senpapirusa ieloksnītēm.
Zemes lode, ko saucam par PASAULI (kontrastā pret ŠĪSAULE, kur viss jāpaveic, un AIZSAULE), ceļo ap Sauli, kura ir viena zvaigzne Piena ceļā, kurš attālinās no universa sākšanās punkta. Katrs, mēs paši, kā sēkliņa ar oliņu ar mīlestību savienoti izejam caur ceļojumu, kā bezsvara astronauti mammas ūdens maisiņā, lai vispār tiktu šaisaulē, šeit būtu un sapņotu par tālākiem ceļojumiem, ja runājam par senbaltiešiem, tad mēs «atmigrējām» no tāliem Austrumiem, kad ledāji atkusa šajā telpā, sekojot medību jeb savu aitu ganāmpulkiem. Citas migrācijas mūs «kapsulēja» pie jūras, bet vai jūra neatvēra tālākas ceļošanas iespējas?
Kas ir ceļojums un kāpēc to vispār vajag? Ir lielie ceļojumi un ir mazie ceļojumi. Ir ceļojumi uz āru un tai pašā laikā uz iekšu. No vecāsmātes dzirdētais A.Brigaderes Sprīdītis, kurš aizlido gulbja mugurā uz tāliem brīnumiem, lai tikai izvērtētu, cik mīļas mājas ir. Tā lasītas Džeka Londona dēkas Jukānā un par pērļu meklētājiem Klusajā okeānā. Tad par Ibn Batautu, kas vienpadsmitajā gadu simteni Eiropā atnesa teikas par Sinbadu un džinu pudelē, kas piepilda trīs vēlmes, ja tik viņu izlaiž ārā. Tad par Marko Polo, kurš divpadsmitajā gadu simtenī atgriežoties no piecpadsmit gadu ceļojuma atnesa stāstu par pelnrušķīti, makaronus un zīda kultūru. Tad vikingu sirojumi pa nezināmo pasauli, kuri pierādīja, ka drošsirdis nekur pasaulē nav zudis un var atgriezties un mierīgi nomirt pie sava pavarda, stāstot kara dēkas. Tā Kristofors Kolumbs, kas atgriezās no «rietumindijām» un atveda kartupeļus, tomātus un sapņus par «el dorado», un viegli iegūstamu bagātību.
Ceļošanu mūsdienās visvērtīgāk ir savienot ar izglītības papildināšanu, izbēgšanu no žņaudzošās ikdienas un atpūtu citu apstākļu aizvējā. Salasīties, sasapņoties, saņemties, paceļot un saredzēto salikt kopā ar vēsturiski apgūto, ir sakārtot jēgu kā tādu un paplašināt pasaules saprātu vispār. Tas nenoliedzami ved uz garīgo apzinās apgaismošanu, jo redzot īstenības iespējas, viņas daudzsejainību, variācijas, tikai apstiprina to, ka patiesība arī ir daudzveidīga un ka nav tikai viens šaurs ceļš, kas mums kādreiz draud uz pašu Radītāju. Ir jāatsvabinājas no sava ciemata aizspriedumiem, lai uztvertu, cik plaši veidi vispār ir, lai tiktu labāk galā ar tām pašām pamatvajadzībām, kas nepieciešamas visiem cilvēkiem un iegaumēt to, kā viņi piemērojas un adoptējas pie klimatiskām, etniskām un ģeogrāfiskām realitātēm .
Ceļot ir sagaidīt neparasto. Ceļot ir nomest «zvīņas» no acīm, kas apsūbējušas ar parasto. Ceļošanai nevajadzētu būt saistītai ar lielīšanos - «es tur biju», bet apgaismošanai un konfrontēšanās ar nezināmo, neredzēto, jauno. Tas ir viegls darbs, ceļot, 'atmetot vecas nastas. Tas var būt arī grūts darbs, nesot līdzi visu, ko vajag; tādos apstākļos cilvēks strauji iemācās improvizēt. Un tā bagātinām jau zināmo, pārbaudām ticamo vai atklājam pārsteidzošo un vēl līdz šim neiedomājamo. Bet pāri visam ceļošana ir sajūsma, prieks, svaigums, kur var atrast sev nezināmas kvalitātes jaunos apstākļos un vietās. Un tā dzimstot, dzīvojot, sapņojot, paceļojot, paplašinot, sasniedzot, tas pierāda savu vērtību un attaisno dzīvošanas solījuma piepildīšanos kā tādu.
Ceļojot viss mums kaut kā tiek likts priekšā un plūstošas ainavas iet garām kā viena darbība, ar darbības vārda īpašībām, bet, kad fiksē šos brīnumus, viņi pārvēršas kā liet- un viet- vārdi; Parīze, Meksika, Seviļja, Bombeja, Roma. Toties šie lietvārdi atkal izkūst kā «Laimas» šokolāde un pārvēršas ainavās, radošos lidojumos, atcerēs un atkal iegūst darbības vārda maģiju.
Ir gaužām grūti izlauzties no ikdienas, no pierastā, no parastā, no atbildības, no Es, no šeit, no tagad, un vēlēto vai (ne) saplānoto rītdienu. Tas prasa upurus. Bet, kas ir skaidrs par dzīvi kā tādu, tad tas, ka nav tādu upuru, kas sevi vēlāk neattaisno. Iegūtais daudzkārtīgi vēlāk atdodas, bagātinot mūsu dzīves ar neparedzamiem veidiem. Kad, atgriežoties mājas vietā, mazbērniņi gribēs dzirdēt pasaciņu «kas ir buļļu cīņas», kā īstenībā izskatās piramīdas, inku nami, Indijas degošo ogļu staigātāji un kobru apbūrēji? Tad ar bilžainām atbildēm varēs nākamajā paaudzē iestādīt šo nemiera brīnuma augli, ko sauc par ceļošanu.
Ir lielie ceļojumi un mazie ceļojumi, kaut neviens nav bez savas vērtības. Ir ceļojumi uz «iekšu» un ceļojumi «uz āru». Arī visiem ceļojumiem «uz āru» ir sava iekšēja nozīme. Visvērtīgākie liekas tie, kuri saista viskuplāko čumurojumu no šīm iespējām, un tā, ir jābrauc tālu, jākāpj augstu, jānirst dziļi, jāķer vispār visu. Iesēžas saprātā, ka «tur» skaistums ir savādāks un labākajos brīžos saredzam savas citas nenodzīvotas dzīves un iespējas, ko paralēli mājās un citur varētu dzīvot. Ir tie, kuri ceļošanā meklē apstiprinājumu, un tie, kuri meklē pretpolu pret visu pazīstamo. Tas ir neredzēts, negaršots, nepārdzīvots svaigums, plašums, pārsteigums bez gala, un tas palīdzēs iestādīt jaunu «līmeņrādi» pret līdz šim pierastajām un parastajām parašām. Sastopot citzemju sakārtotību, kur karš, kaimiņi un liktens skāviens bijis maigāks, varam iemācīties tik daudz, kā labāk sakārtot sevi, savas mājas, savu dārzu un savu nāciju. Blakus nāk uz pēdām apgūta laipnība, smalkjūtība pret citiem un pašiem.
Ceļojot ekstraverts var sevi parādīt, intraverts varēs sevī iesūkt 1001 «jaunsulu» ar kuru vēlāk vai uzreiz barot savu iekšējo, radošo procesu. Pie īstas ceļošanas ir apzinīgi jāpiestrādā, jo tā nav tik redzēšana, bet meklēšana un apgūšana. Un ja Dievs ir absolūts, viņš tik reti atklās mums perfekciju, bet pietiekami, lai tai un viņam ticētu.
Labs ceļotājs negaidīs, lai manna iekrīt mutē (Mozus taču ceļoja ar savu cilti 40 gadus līdz atrada apsolīto zemi). Ir iespējams ietekmēt ceļošanā iegūstamās vērtības, izdarot priekšdarbus: vingrot, izrakties caur bibliotēkām, paplašinot valodu prasmes (no iecerētām zemēm), un jābūt pacietīgam, asprātīgam, improvizācijas pilnam saskatīt humoru katros «sūdos». Tie, kuri no tīrām iedomām veido pasaules koncepciju, var vilties, ka pasaule «neklausa» viņu iedomātās mirāžas.
Ir ceļošana no (kautkurienes) un ir ceļošana uz (kautkurieni). Ja dodamies uz noteiktu vietu, lai redzētu noteiktu lietu vai notikumu, tad nedrīkst iedomai aizklāt patiesību (nevarēja saredzēt mežu, jo koks bija priekšā, jeb otrādi). Ir jānostāda sevi uz apgūšanu, kaut ne vienmēr tā ir attīrīta klasiska forma, kādu vēlētos sastapt. Jāatļauj brīnumiem mūsos notikt!
Vienalga, uz kādu arodu esam gravitējuši, vai radošs, abstrakts, tehnisks, vai atkārtojošs un vienmuļš., ikdiena iesēžas mūsos, no kuras var izsisties tikai ar gribasspēku un to kuplinot un attīstot ar lielāku pieredzi un salīdzinājuma iespējām, ko kārtējais un kārtīgs ceļojums spēj atklāt.
Manta mūs piesien pie vietas, ceļojumi mūs atvieglina no šīm pašiemīļotām važām. Uz muguras vai koferī var paņemt tikai nedaudz un pārējā bagātība būs mērāma notikumos, pārdzīvojumos, redzētajā, baudītajā un likteņa secības ārkārtdāvinātā. Iegūtas atmiņas, bagātas, mīļas vai dēkainas ir Jūsu, ar ko barot iekšējo garīgo pasauli vai dalīties ar citiem. Bet iegūtās vērtības - šī grūti izvērtējamā bagātība, būs Jūsu līdz mūža galam un to neviens nekad Jums nevarēs atņemt.
28. novembris, 1996. gads.
Andris Kārkliņš Krāsotāju ielā, Rīga.
ZANADŪ - Seno teiku Austrumu galvaspilsēta