Kinoscenārija kadrējums.
Mazs, gaišmatains puisēns stāv zeltītā liedagā. Viņam pie kājām maigi skalojas zilgani jūras vilnīši. Puisēns, pielicis roku virs acīm, lai sargātos no saulrieta stariem, sapņaini veras tālumā. Viņa vārds varētu būt Dauka.
Mazs, tumšmatains puisēns stāv klinšainā krastmalā. Viņam pie kājām rēc bangojošs okeāns. Puisēns, pielicis roku virs acīm, lai sargātos no saulrieta stariem un vēja brāzmām, sapņaini veras tālumā. Viņa vārds varētu būt Vaško vai, teiksim, Enriko.
Un ir kas kopējs šiem, Eiropas dažādās malās dzīvojošiem, puiškāniem roka virs acīm un alku pilns skatiens pāri ūdens klājienam.
Ceļojumam un kinofilmai ir daudz kopīga. Abējādi tas ir gabaliņš no sapņa, kuram izdevies piepildīties, tas vēlāk epizodiski uzplaiksnī atmiņā, parādīdams tikai tev nozīmīgas vietas, lietas un epizodes. Vieglas nojausmas un biklums pret nezināmo. Smaržu atmiņas. Sirdī slēptais un nekad neatklātais mulsums.
Portugāle noteikti ir viena no romantiskākajām zemēm pasaulē! To saka katrs, kurš vēl tikai sapņo tur nokļūt, to saka katrs (nu, varbūt, gandrīz katrs), kurš tur pabijis. Katrs romantiķis iemīlas Portugālē un top nedaudz grūts ar šo zemi. KĀPĒC? Tā jau ar to mīlestību ir nevar viennozīmīgi un konsekventi pateikt: tāpēc un tāpēc. Varbūt apvāršņa tuvums liek maldīties iedomu miglājā, kas ir aiz tā, ko saredz mūsu acs (ģeogrāfi jau apgalvo, ka tur esot Amerika, bet romantiskie sapņotāji to apšauba). Vienlaicīgs prieks un bailes par nezināmo? Kas būtu, ja es/tu kā albatross varētu savēcināt spārnus un laisties no Roka raga pāri Atlantijas okeāna bangām varbūt, tur lejā ir nogrimusī Atlantīda vai okeāna dibens mirdz un laistās no salaupītā, bet neiegūtā acteku zelta, bet varbūt aiz apvāršņa mīt kāds jūras nezvērs, kas visus bezbailīgos Odisejus ierauj savā milzu rīklē. Nē, labāk palaiskoties saulainā un smilšainā liedagā Nazarē vai kur citur - tādu Portugālē netrūkst.
Bet, varbūt, sāļajam un jodainajam jūras gaisam piemīt ne vien ārstnieciskas īpašības, bet arī fascinējoša spēja likt cilvēkam aizmirst rūpes un raizes un vēlreiz neatkarīgi no vecuma ļauties rozīgajam mīlas sapnim.
Bet, varbūt, tie ir saldā portvīna smarža, kas no Porto laižas pār visu zemi un cilvēkiem, padarīdami kādreiz kareivīgo un lepno luzitāņu cilti par tik laipnu un viesmīlīgu tautu, kurai mūsdienu vārdu devusi senā zvejnieku un vīndaru pilsēta.
Reiz kāds līdzbraucējs, kurš divdesmit gadus bija mācījies portugāļu valodu un divdesmit gadus bija sapņojis reiz nokļūt Portugālē, teica: cilvēki te ir mīlīgāki, maigāki, apaļīgāki nekā Ibērijas radinieki spāņi, valoda ir dziedošāka, čaukstošāka, čukstošāka. Es gribētu nomirt te! Un ne velti gan Vāclavs Havels, gan Andris Kārkliņš sapņo par šīs zemes skaistuma un dvēseliskuma mieru.
Ir jau, protams, arī Portugālē vēsturiskas un pat ļoti vēsturiskas vietas un lietas Batalja, Tomāra, Sintra, Koimbra, Obiduša, Evora un svētā Fatima bet pat romantiskā (sauktā par Portugāles Romeo un Džuljetu) karaļpāra Pedro I un Ineses del Kastro mūža atdusas sarkofāga marmora klasisko pareizību izjauc maiga bezspēkā noslīgusī sievietes roka, kura tiecas pret vīra pīšļiem. Nu, vai tad nav bezgala romantiski? Var jau būt, ka velk uz sentimentu, bet, nojaušot Eiropas nomales nelielās cilts lepnumu (tikai iekšējo) par tās varonību un varenību, rodas apbrīns par viņu šodienas mieru, godprātību un laipnību.
Pat lielā un varenā Lisabona, kuru apmeklē miljoni tūristu no visas pasaules, nav tik smaga un nogurdinoša kā kāda cita Eiropas metropole. Pastaigājiet pa to (un pilnīgi droši) vakara un nakts stundās, uzsmaidiet jaukajām meitenēm un zēniem un laipni pasveiciniet cēlās kundzes un kungus, iedzeriet kādu mēriņu ielas krodziņā un, ja jums ļauj maciņš, noteikti aizstaigājiet uz Lišboa (Lisabonas) ostmalas krodziņu rajonu, lai kopā ar Remarka varoņu gariem iedzertu kādu kalvadosu un paklausītos neaizmirstamo, sirdi plosošo fado dziedātāju priekšnesumu. Šis Lišboa nakts burvīgums būs viens no jūsu neaizmirstamākajiem kadriem šajā kinofilmā.
Un tikai viens padoms nedariet to bez IMPRO.
PRO!
Igors Ziemelis