Pašā Āzijas tālākajā nomalē, Klusā okeāna krastā atrodas kāds Paradīzes salu arhipelāgs, ko sauc par Filipīnām. Kaut kur dzirdēts nosaukums, bet, kas aiz tā slēpjas, droši vien tikai retais nojauš. Šis arhipelāgs, ko mēdz dēvēt par Paradīzes salām un Vulkānu zemi, ietver 7107 salas. Lai gan ģeogrāfiski tas pieder Dienvidaustrumāzijas reģionam, Filipīnām maz kas kopīgs ar saviem kaimiņiem, un tās gēni ir radnieciskāki ar vulkāniskajām Okeānijas salām.
Jau kopš skolas laikiem Filipīnu skaistums un burvība saistījusi manu uzmanību, bet pastiprināta interese man parādījās pēdējā laikā. Ne jau tikai tādēļ, ka tā bija pēdējā Dienvidaustrumāzijas valsts, kurā vēl nebiju atstājis savus pēdu nospiedumus krāšņajās pludmalēs, bet arī tādēļ, ka, apceļojot visdažādākās planētas vietas, man nepieciešams redzēt ko interesantu un aizraujošu, un Filipīnas ir tieši tāda zeme, kurā pat visprasīgāko ceļotāju alkas piedzīvot ko nebijušu tiek realizētas. Salu arhipelāgā atrodas daudz noslēpumainas un interesantas vietas, bet četras no tām bija kā magnēti, kas mani aizvilināja uz šo pasaules malu - Ifugao galvaskausu mednieku cilts veidotais 8. Pasaules brīnums Kordiljeru kalnos, Mošķi, kas mitinās Šokolādes kalnos, Paradīzes sala Palawan un šokējošais Krusta festivāls.
Elle Paradīzē
Sapņu ceļojuma sākums bija biedējošs, ne tāds, kādu parasti iztēlojas cilvēki, nokļūstot tropisko salu arhipelāgā. Dramatiski, necilvēcīgi un šokējoši skati pavērās San Pedro Kutud ciematiņā netālu no galvaspilsētas Manilas, Luzonas salā. Visur asinis, sāpes, ciešanas, ģībstoši cilvēki... Izklausās, ka Paradīzes vietā biju nokļuvis ellē, bet tāda ir ikdiena Filipīnās, ja nokļūsti tur Lielajā Piektdienā jeb dienā, kad, saskaņā ar Bībeli, krustā sita Jēzu Kristu no Nācaretes. Filipīnas ir tipiska katoļu zeme, - vienīgā Āzijā, kur lielākā daļa iedzīvotāju pārstāv katoļticību. Katoļu tradīcijas šeit ir ļoti stipras, patiesībā pat daļai sabiedrības tās pārsniedz veselā saprāta robežu, cilvēkiem savā ticībā kļūstot fanātiskiem. Lielajā Piektdienā visā valstī tiek svinēts Svētā Krusta festivāls, kad pilsētu un ciematu ielās noris procesijas, atainojot Jēzus Kristus dzīves pēdējo dienu ainas, kas daudzās vietās noslēdzās ar cilvēku krustā piesišanu. Noteikti šo varētu klasificēt kā vienu no nehumānākajiem festivāliem, bet tajā brīdī es gribēju piedzīvot ko šokējošu un pārsteidzošu, kas ilgi paliktu atmiņā. Izvēlējos San Pedro Kutud ciematiņu, kura nosaukums izskanējis tālu ārpus valsts robežām. Iemesls šī
necilā un laika aizmirstā ciema popularitātei ir 50 gadus vecais vīrs vārdā Rubens Enage, kurš šogad ļāva sevi piesist krustā jau 25. reizi! Katru gadu 25 gadu garumā šis vīrs kļūst par festivāla zvaigzni, tēlojot Jēzus Kristus lomu šajā asiņainajā un dramatisma pilnajā izrādē, kurā procesijas kulminācija - krustā sišana - notiek ar īstām naglām. Viņš gan nebija vienīgais moceklis, un grēku izpircēju šeit netrūka. Pa galveno ieliņu kursēja mocekļu bari, kuri savas kailās un asiņainās muguras dauzīja ar rīkstēm, dodoties līdz pakalnam, kura galā pacēlās trīs krusti, simbolizējot Golgātas kalnu. Asinis šķīda uz visām pusēm, un, pielienot pārāk tuvu mocekļiem, varēja mierīgi dabūt suvenīru no šī festivāla uz sava apģērba gabala. Karstuma, zaudēto asiņu un nespēka dēļ, nesot smagos krustus uz simbolisko Golgātas kalnu, daži no mocekļiem nokrita bezsamaņā un tika aizgādāti prom uz nestuvēm mediķu pavadībā. Tajā mirklī gribot negribot rodas jautājums: Kāpēc?" Īpaši jau tādēļ, ka pat Vatikāns šo sevis mocīšanu un krustā sišanu ir nosodījis, uzskatot šādus pasākumus par Jēzus Kristus zaimošanu.
Rubensa uznāciens jeb Kristus ciešanu izrāde (Passion Play) bija kulminācija festivāla nobeigumā. Romiešu karavīru uzraudzībā un Jaunavas Marijas un Magdalēnas pavadībā, nesot smago krustu uz muguras, Golgātas kalnā ieradās Filipīniešu Jēzus. Pēc tam, kad par romiešiem pārģērbušies filipīnieši bija izņirgājušies par Rubensu, tie guldīja viņu uz krusta, plaukstās un kājās iedzenot naglas. Katru naglas sitienu pavadīja Rubensa kliedziens. Krusts tika pacelts. Pēc kāda laika Rubensa galva nokārās, Jaunava Marija sāka raudāt un lūgties, izstiepjot rokas debesu virzienā...Jēzus bija miris, bet man, viegli šokētam, pienācis laiks doties tālāk. Grūti vārdos formulēt tā brīža sajūtas, kad redzēti tik biedējoši skati. Tas bija emociju mikslis, bet jāatzīst, ka Krusta festivāls ir viens no šokējošākajām skatiem, ko nācies dzīvē vērot. Ko tādu grūti aizmirst, un noteikti nenožēloju, ka to apmeklēju. Kā nekā- dzīvojam taču tikai vienreiz.
Austrumu Parīzes spožums un posts
Pienāca laiks iepazīties arī ar pašu galvaspilsētu, kurai biju paskrējis garām, steidzoties vērot krustā sišanu tās apkārtnē. Manilai ir bagāta un trauksmaina vēsture. To 16.gs. dibinājis spāņu konkistadors Legazpi, kurš kolonizēja visu arhipelāgu, pasludinot Filipīnas pa spāņu troņa īpašumu. Pateicoties izdevīgajam novietojumam starp Ķīnu un spāņu pārvaldīto Latīņameriku, Manila kļuva par bagātu Āzijas tirdzniecības, zinātnes un kultūras centru, iegūstot titulētas iesaukas kā Āzijas Parīze un Austrumu Pērle. Spāņu dubloni un Ming dinastijas vāzes bija galvenā valūta tās ziedu laikos. Runā, ka tā bijusi skaistākā eiropiešu arhitektūras pilsēta ārpus Eiropas un viselegantākā Āzijā. Biezi un augsti mūri sargāja Manilas dārgumus - krāšņos dievnamus, bruģēto ieliņu labirintus, elegantos laukumus, greznās pilis un tirgotāju namus. Tomēr pienāca 1945. gads un Austrumu Parīzes tumšā lapaspuse. Viena no 2. Pasaules kara lielākajām kaujām, kurā japāņi plēsās ar amerikāņiem, norisinājās pie Manilas mūriem. Tās iznākums bija graujošs - elegantā pilsēta bija drupās, un vairāk kā 150 000 Manilas mierīgo iedzīvotāju tika aizsūtīti viņsaulē, neskaitot karavīru upurus. Pat Hirosimas atombumba nesa mazāku postījumu. Pasaule bija zaudējusi vienu no cilvēka radītajām skaistākajām pērlēm. Un, lai gan dažas ēkas pārdzīvoja karu un citas tika atjaunotas, Austrumu Parīze vairs nav tāda, kāda tā bija agrāk.
Tomēr pilsētā joprojām var pavadīt pietiekami aizraujošu dienu, vērojot seno spāņu mantojumu, kas pārdzīvojis karu. Manilas vecpilsētā Intramuros (no spāņu valodas - iekšpus mūriem), ko joprojām ieskauj varenie spāņu mūri, brīnumainā kārtā karu pārdzīvoja pilsētas vērtīgākais dārgums - Sv. Augustīna baznīca. Šis 16.gs. celtais dievnams ir vecākā baznīca Filipīnās un krāšņš Eiropas koloniālās arhitektūras paraugs. Baznīcu par savu atdusas vietu radusi Filipīnu vēstures elite ar pašu Legazpi priekšgalā, kura mirstīgās atliekas guldītās greznā sarkofāgā. Staigājot pa Intramuros, radās spēcīgas asociācijas ar Havannu un Kubu. Karietes, parki, palmu promenāde, spāņu tirgotāju nami, forti un nocietinājumi, baznīcas un katedrāles un pat rums te bija, turklāt pārsteidzoši labs. Vienīgais, kas acīs dūrās un atšķīrās, bija ķīniešu kapsēta - piemineklis ķīniešu komūnai Manilā, kas pastāvējusi Filipīnās jau piecus gadsimtus. Ķīniešu apbedījumi ir īpaši grezni, iekārtoti kā mazi templīši, atspoguļojot, cik turīga sabiedrības daļa tur atdusas.
Astotais pasaule brīnums
Tālāk mans ceļš veda uz Luzonas salas augstākajiem kalniem Kordiljeriem, Filipīnu nostūri, kuru spāņi ilgi nespēja pakļaut, pateicoties grūti pieejamajam, reljefainajam apvidum un kareivīgajām galvaskausu mednieku ciltīm, kas apdzīvoja šo reģionu. Šejienes ciltis galvu cirpšanu vairāk praktizēja aizsardzības motīvu vadītas, nevis sadistisku hobiju vai gastronomisku izvirtību dzītas, kā tas bijis citviet Dienvidaustrumāzijā, kur zupiņa vai sautējums, pagatavots no ienaidnieka miesas, bija lielā cieņā. Luzonas salas ziemeļu ciltis dzīvoja pēc principa, ka labāk ienaidnieka galva izskatās viņu būdā, nekā sava galva naidnieka mājā. Grūti tam nepiekrist. Šo netradicionālo pašsaglabāšanās veidu Filipīnu kalnu ciltis pārtrauca tikai pirms pusgadsimta; tāpēc joprojām nomaļākās vietās var satikt senus vīrus, kas pastāstīs par mežonīgajiem laikiem un saviem jaunības varoņdarbiem, pļaujot ienaidnieku galvas. Labi, ka tas viss ir pagātnē, un šis hobijs nu jau atdusas vēsturē zem putekļu kārtas. Par pierādījumu tam kalpo mana galva, kas joprojām ir savā vietā, arī pēc cilšu apmeklējuma, - tā man vēl noderēs.
Taču ne jau ciltis bija galvenais manas ierašanās mērķis Kordiljeru kalnos. Šīs vietas magnēts bija cits - Banaue rīsu terases, kas tiek uzskatītas par skaistākajām un iespaidīgākajām pasaulē, ko tagad varu apstiprināt arī es. Apbrīnojami, ka primitīvā un kolorītā Ifugao cilts vairāk kā pirms 2000 gadiem radīja lauku inženierijas brīnumu, gūstot uzvaru pār Dabu, pārveidojot kalnus un radot fantastiskākās lauksaimniecības ainavas uz planētas. Nepārsteidz, ka Banaue mūsdienās ir ieguvusi 8. Pasaules brīnuma titulu. Rīsu terases ir neierasti stāvas. Daži kalni no apakšas līdz pašai augšai ir klāti ar terasēm, kur vietām vēl paveras ūdens, bet citur jau laužas ārā spilgti zaļie rīsu stiebriņi. Banaue terasēs rīsu laiks vēl bija savā agrīnajā stadijā. Sabildējis terases no dažādiem skatu punktiem, sēdos
Jeepney transporta līdzeklī, lai dotos uz blakusesošajām un daudz klusākajām Batad rīsu terasēm. Jāpiezīmē, ka
Jeepney ir unikāls Filipīnu sabiedriskā transporta līdzeklis un simbols. Amerikāņu armijai, pametot savas bāzes Filipīnās, vajadzēja nogrūst kādam vecos armijas džipus. Tos ar prieku par kapeikām pārpirka vietējie, kas pagarināja šasiju, ielika vecus lietotos japāņu motorus, garus krēslus aizmugures nodalījumā un nokrāsoja pēc savas gaumes košās krāsās. Tā nu radās Jeepney, ar kuriem nav jābaidās braukt pa ļoti sliktas kvalitātes ceļiem, arī izdangāto ceļu, kas ved uz Batad rīsu terašu taku. Pateicoties savai nepieejamībai, Batad terases redz tikai retais. Tūristi parasti aprobežojoties tikai ar Banaue, un jāsaka, ka tie ceļotāji daudz zaudē. Patiesībā Batad, kas iekļaujas Banaue rīsu terašu grupā, ir tieši tās, kas nodrošina šīs vietas slavu un pārspēj pat terases apkārt Banaue pilsētiņai.
Kādu brīdi kratoties jeepney pa Āzijas drausmīgajiem ceļiem, nonācu pie takas, kas veda līdz Batad skatu punktam. Īss pārgājiens, un nokļuvu Filipīnu pasakā. Skatu punktā aizrāvās elpa...woooowwwww...ak, mans Dievs, kas par skatu!... Neaizmirstams. Biju to iepriekš pāris bildēs redzējis, bet, nokļūstot uz vietas, ko tādu es negaidīju. Uz visām debess pusēm pavērās pasakaina un apbrīnas cienīga ainava. Spilgti zaļojošas rīsu terases, izvietojušās amfiteātra formas kalnā, savukārt lejā atrodas mazs ciematiņš ar dažām senajām Ifugao cilts salmu būdiņām, bet pretī amfiteātrim paceļas Kordiljeru kalni. Kā šie primitīvie iedzīvotāji tādus kalnus spēja pārveidot? Apbrīnojami, ko tik cilvēks var izdarīt, ja vien grib.
Dodoties lejā no skatu punkta dziļāk Batad amfiteātrī, man no apkārt esošā skaistuma aizrāvās elpa arvien vairāk -
visur, kur vien vērsu savu skatienu, - priekšā zaļojošas terases, absolūts miers, senas Ifugao būdiņas, kuras vairs nekur citur nav saglabājušās un izteikta pasaules malas atmosfēra. Īsta miera oāze, kurā ar katru pavadīto mirkli gribējās palikt arvien ilgāk. Iesaucos savam vietējam pavadonim, ka šī ir vieta, kurā rodas vēlēšanās palikt uz nedēļu, vieta, kurā iespējams aizmirst Rietumu pasaules stresu un ikdienas dzīvi, uz ko gids man atbildēja, ka mēs rietumnieki esam ļoti prognozējami, jo visi dziedam vienu un to pašu dziesmu". Ja Banaue rīsi vēl bija savā agrīnajā stadijā, tad Batad es nonācu pašā piemērotākajā laikā aprīļa beigās un maija sākumā, kad visas terases zaļo koši zaļā krāsā,
kontrastējot ar daudz tumšākajiem toņiem Kordiljeru kalnos, kuri kā siena paceļas pretī amfiteātrim.
Karstajā dienā vajadzēja atvēsināt emocijas un sakarsušo galvu, tāpēc nolēmu pagarināt pārgājienu līdz Tapijas ūdenskritumam. Taka uz ūdenskritumu veda gar skaistām, zaļojošām ielejām, līdz beidzot ieraudzīju ūdenskritumu visā savā majestātiskumā. Jauks, bet es vairāk laizījos par baseiniņu zem krituma, kurā pēc minūtes jau biju iekšā un atvēsinājos. Tieši tas, kas bija vajadzīgs! Pasakaina sajūta un tikpat fantastisks slinkums pēc tam doties atpakaļ visu to ceļu.
Atceļā no ūdenskrituma uz brīdi ieskrēju mazajā Batad ciematiņā terašu amfiteātra vidū. Te joprojām var redzēt uz pāļiem celtās tradicionālās Ifugao cilts koka būdiņas ar salmu jumtiem. Zem jumta atrodas viena istaba, kur dzīvo visa ģimene, bet zem tās, starp pāļiem vietējie tur vistas un lopus. Tiesa, vietām senajām būdiņām blakus atrodas nu jau arī daudz mūsdienīgākas celtnes. Globalizācija ir nežēlīga pret seno un autentisko, un šķiet, ka tas ir tikai laika jautājums, kad tradicionālās mājas, līdzīgi kā tas ir Banaue, izzudīs un būs vienīgi apskatāmas muzejos.
Dāmu paradīze jeb puspliko dibenu skrējiens
Atgriezies Banaue, secinu, ka man nudien veicas, jo tieši šajā laikā notiek Banaue festivāls - Ifugao cilts galvenie svētki. Ifugao ir viena no Kordiljeru kalnu krāšņākajām un kareivīgākajām galvas kausu mednieku ciltīm. To tautas tērps ir sarkanā krāsā ar neparastajiem vīriešu stringiem kājās un krāšņajām putnu knābju un dzīvnieku galvaskausu rotātajām galvassegām galvā. Mūsdienās gan sadzīvē reti var redzēt to krāšņos tērpus, - tikai attālākos nostūros, tūristu pasākumos vai svētkos, tāpēc liels prieks par festivālu, kas deva iespēju šos tērpus vērot visā savā krāšņumā. Kungi, saģērbušies tradicionālajos stringos, kā arī spalvām un knābjiem izdekorējuši galvas, sacenšas kā tādi gaiļi dāmu priekšā. Katrs izvilcis ārā savu arsenālu, lai padižotos. Man, savukārt, tas dot iespēju tos iemūžināt fotoaparātā, turklāt bez maksas, jo šie nav vīriņi, kas speciāli uzvilkuši senās drānas, lai pagorītos par dažiem peso tūristu priekšā. Daži izrādās īsti modeļi un nekautrējas pozēt visos profilos, citus atkal nejauši jāpieķer ar kameras objektīvu, jo mazliet sakautrējušies. Un, kā tad lai nebūtu? Kurš vīrietis gan justos komfortabli kameras priekšā ar stringu biksītēm kājās.
Arī festivāla visas izdarības sagādā interesantus brīžus. Protams, ir parādes, dejas un kultūras pasākumi, bet tai pašā laikā ir daudzi netradicionāli notikumi. Maratons laikam neskaitītos nekas īpašs, bet vīru skrējiens tradicionālajos Āzijas stringos gan izraisa ažiotāžu, īpaši domāju, ka daiļā dzimuma pārstāvēm kas tāds patiktu. Uz starta līnijas rīta agrumā pulcējas paprāvs bariņš tikpat kā kailu vīriešu jeb Boratu, un pēc šāviena dibenu skrējiens var sākties. Dāmas, šo lasot, noteikti jau bariem skrien un pērk aviobiļetes uz šo Klusā okeāna arhipelāgu.
Starp interesantākajām festivāla aktivitātēm man likās dzīvnieku upurēšana pēc seniem rituāliem, gaiļu cīņas, kur tēviņiem pie kājām piestiprina asmeņus un tie dodas kaujā līdz uzvarai vai nāvei. Nežēlīgi, bet tādas nu ir vietējās tradīcijas, - vieniem korida, citiem gaiļu cīņas. Taču festivālā bija arī stipri amizantākas un nevardarbīgākas atrakcijas, piemēram, rāpšanās augšā par ieeļļotu bambusa stabu vai arī cūkas skrējiens, - savvaļas cūka tiek ieziesta ar eļļu un to palaiž pilsētiņas ielās. Vietējiem ir uzdevums to noķert, ko mežonīgā rakstura un glumīgās ādas dēļ, protams, nav viegli izdarīt. Žēl, ka mums svētkos nav izdomāts kas tik interesants un smieklīgs.
Bēres vietējo oligarhu stilā
Turpinot iepazīties ar Luzonas salas Koriljeru kalnu reģionu, gleznaini ceļi mani aizveda līdz miestiņam vārdā Sagada, kas izslavēts ar saviem netradicionālajiem kalnu cilšu apbedījumiem. Seni koka zārki te manāmi alās, klinšu nišās un piekārti pie klintīm. Tieši tā saucamie iekārtie zārki, kuri vērojami Ekho ielejā, arī izraisa vislielāko interesi. Neparasts skats paveras slavenajā ielejā ar antīkiem koka zārkiem, piekārtiem augstu pie klintīm, un no kuriem vietām izlien ārā pat kāds galvaskauss. Tā kā vietējiem ir tradīcija nelaiķi vienu dienu pirms guldīšanas zārkā apsēdināt krēslā, lai visi var apskatīt un atvadīties, tad pie iekārtajiem zārkiem vietām ir piestiprināti arī šie krēsli. Neparasta apbedījumu tradīcija, tāpēc lūdzu vietējam gidam mani apgaismot. Izrādās, senāk cilvēki domāja, ka mironis pēc laika atdzīvojas un sāk dzīvot nākošo dzīvi, bet guldot zemē, nelaiķim atdzīvojoties, nabadziņš taču var nosmakt. Tāpat viņam grūti būtu izkāpt ārā, tāpēc zārkus piekāra klintīs, lai nelaiķis var elpot un viegli izrāpties ārā, kad atdzīvojas. Man gan liekas, ka viņi par daudz šausmu filmas bija saskatījušies. Interesanti, ka daudzi zārki bija ļoti maziņi, nodomāju, ka tur bērni guldīti, bet atkal nepareizi. Izrādās, zārkā nelaiķus guldīja sarāvušos kūlenī, embrija pozā, gluži kā mātes vēderā, lai tie jaunajā dzīvē piedzimtu tādā pašā stāvoklī kā iepriekšējā. Interesanti, ka arī mūsdienās šīs tradīcijas turpinās, tiesa tikai turīgie var atļauties būt šādi apbedīti elitārajā Ekho ielejā, jo par šo pagodinājumu dieviem ir jāupurē 21 cūka un 28 vistas. Dīvaini ļautiņi, turklāt pat mūsdienās vietējie vēl tic vampīrveidīgam briesmonim, kas dzīvo dziļi mežā un ēd cilvēkus, tāpēc mežā neiet pat pieaugušie, pilnīgi nopietni.
Apskatot vienu no apbedījumu alām, skepses pavadīts, devos uz nākošo, ko sauca par Lielo alu. Jau gribēju gidam teikt, vai tad ar vienu caurumu sienā nepietiks, tās jau redzētas visādās pasaules malās. Taču dažreiz ir labi paklusēt, un šis bija viens no tiem gadījumiem, kas kļuva par lielo dienas notikumu. Izrādījās Sumaging cave ir tā saucamā piedzīvojumu ala jeb kā angļu mēlē to dēvē Adventure Caving, viena no manām iecienītākajām ceļojumu aktivitātēm. Tās ir aizraujošas, tādas kā mazas ekspedīcijas pazemes valstībā. Bruņojušies ar petrolejas lampām, kopā ar gidu devāmies mežonīgajās alas pazemes valstībā. Te vajadzēja brist pa pazemes upi, kur ūdens vietām bija līdz nabai, laisties lejā no klintīm ar virvēm, līst cauri šaurām pasāžām un rāpties pa klinšu sienām. Ārprāts, kā man tas viss patika! Nenormāli. Tās visas izpulētās un pārāk sakoptās stalaktītu alas, kur sanitārā inspekcija ar Domestos visu apstrādājusi, jau brīžiem izraisa žāvas, bet šī bija kaut kas atmiņā paliekošs. Saules gaismu es ieraudzīju, izmircis un mazliet nošmulēts, bet ar tādu enerģijas lādiņu pārņemts, ka pietika pāris dienām līdz nākošajam lielajam notikumam.
Ēdenes dārzs vulkāna krāterī
Filipīnas ir ne tikai salu, bet arī vulkānu zeme. Vulkānu šajā Klusā okeānā arhipelāgā ir vairāk kā vajag, un regulāri tie atgādina par sevi un sagādā galvassāpes vietējiem. Uzskaitīts, ka Filipīnu arhipelāgā atrodas 50 uguns kalnu, un 25 no tiem ir trokšņaino jeb aktīvo vulkānu sarakstā. Ja neredzētu vienu no tiem, tad Latvijā varēju nerādīties. Kas tad tas būtu par Filipīnu apmeklējumu? Mans skatiens tika vērsts Taal vulkāna virzienā, kas atrodas Luzonas salas DR daļā. Tas atzīmējies pasaules kartē un ir ērti apmeklējams, tāpēc likās gana labs kandidāts. Interesanti, ka Taal vulkāns ir viens no mazākajiem pasaulē, bet tai pat laikā viens no nāvējošākajiem, kurš pat iekļauts 10 bīstamāko planētas vulkānu sarakstā. Turklāt Taal vulkāns noteikti ir arī viens no savdabīgākajiem, jo tas ir vienīgais vulkāns uz planētas, kur milzīgā, apdzisuša uguns kalna krāterī atrodas ezers, ezerā atrodas mazāks vulkāns salas formā, kurā, savukārt, atrodas vēl viens krātera
ezers, bet tajā vēl viena sala. Atgādina tādu kā vulkānu, krātera ezeru un salu veidotu krievu matrošku. Lai gan viens no planētas bīstamākajiem vulkāniem normālu ceļotāju ausīs izklausītos kā ļauns murgs, bet pašnāvniekiem kā sapnis, tā gluži nav. Izvirdumi nenotiek nemaz tik bieži, un tā kā uguns kalns tiek regulāri pētīts, potenciālo briesmu gadījumos vulkānu sala, uz kuras atrodas neskaitāmi mazāki krāteri, tiek slēgta. Par lielu nožēlu tā arī sanāca manā gadījumā, jo, pateicoties notikumiem Japānā, seismologi prognozēja vulkāna aktivitāti, kas gan izrādījās viltus trauksme. Sapratu vienu, ka ar seismologiem ir tāpat kā ar sinoptiķiem, viņiem nevar ticēt, par ko arī liecināja vietējo iedzīvotāju aktivitātes vulkāna tuvumā. Tie uzšķaudīja brīdinājumiem, dodoties zvejā un ikdienas ritmā. Es jau biju gatavs sekot vietējo piemēram, bet nē, izrādās ārzemniekiem jāklausa vulkānu speciālistiem.
Kāju tomēr nesanāca spert uz vulkānu salas, bet skaistus skatus no gigantiskā, antīkā vulkāna kraujas ar salu un konusveidīgajām virsotnēm fonā tomēr guvu,
turklāt, paralēli vēl izdabājot arī vēderam, nogaršojot Filipīnu nacionālo saldējumu Yam. Pateicoties indīgi violetai krāsai, sākumā likās, ka tas gatavots no baciļu slepkavas Domestos, tomēr izrādījās, ka neesmu tik liela skabarga pakaļā, lai gids vēlētos no manis atbrīvoties. To taisa no saldā kartupeļa, un parasti tiek pasniegts kokosriekstā ar augļiem. Izklausās kas reti dīvains, bet garša bija tikpat dīvaini patīkama, ka atkārtoju šo pasākumu vēl vairākas reizes.
Visbeidzot, Luzonas salas apmeklējumu noslēdzu uz īpašas nots ar fantastisku prāta un ķermeņa relaksāciju Hidden Valley karstajos avotos. Lai tos atrastu, bija gan jāpieliek pūles, jo slavenā ceļotāju Bībele- Lonely Planet klusē kā ūdeni mutē paņēmusi, pilnībā attaisnojot vietas nosaukumu Apslēptā ieleja. Tas gan nostrādāja man par labu, jo karstajos avotos tūristu bija maz, ļaujot sajust vietas burvību, kas domāju ātri izgaistu, ja būtu jācīnās ar dibeniem par mazu pleķīti avotu siltajos ūdeņos. Aina, kas pavērās manā priekšā, bija kas mazliet sirreāls, kaut kas no
manām asociācijām par Ēdenes dārzu. Sena, apdzisuša vulkāna krāteri klāj tropisks lietusmežs, kur tek strautiņi un karstie avoti, krīt neskaitāmi mazi ūdenskritumi...tie visi plūst uz cilvēka un dabas veidotiem klinšu baseiniem....apkārt paceļas milzīgi džungļu koki, palmas, papardes, augļu koki,
liānas un tropiski ziedi...un šo maģisko ainavu pavada putnu simfonijas, kas nāk no džungļu puses. Kaut kas tik skaists un romantisks, ka grūti aptvert, kāpēc avotos negrūstās tūristu masas. Nepārsteidz, ka vietējie šim Ēdenes dārzam iedevuši iesauku Tropiskā lietusmeža paradīze, un tā nudien tāda arī ir...
Jānis Kreicbergs