Pasaku zemē, kur mošķīši bolās garšīgajos Šokolādes kalnos
Ceļojums pa Paradīzes salām turpinājās ar Boholas un Panglao salām, kuru pludmales rotājas uz daudzām pastkartēm. Tās nu atbilst visiem Bounty pludmales kritērijiem...baltas, smalkas smiltis, vietām mazi gliemežvāki, palmas, bezgala kristāldzidrs ūdens un krāšņa zemūdens pasaule...mmmm, dievīgas! Tiesa, Boholā ir daudz vairāk, ko darīt, nekā tikai nodoties laiskai nekā nedarīšanai.
Boholā norisinājās mans pirmais randiņš ar vienu no neparastākajiem planētas iemītniekiem, un tas nav ne Kadafi, ne Čaks Noriss, un arī Borats ne. Boholas salas simbols un slavenākais iedzīvotājs tarsīrs ir mazākais planētas primāts. Tik mazs, ka ietilpst pieauguša cilvēka plaukstā. Šis endēmiskais dzīvnieciņš, kurš sastopams tikai
uz Boholas un trim blakus esošajām salām, ir tik neparasts, ka izskatās it kā Dievs būtu mazliet pasmējies par šo nabadziņu, un kā pēdējo izveidojis no tā, kas palika pāri. Milzīgās, izlobītās acis nākušas no ūpja, ausis no sikspārņa, rumpis no pērtiķa, plaukstas no cilvēka un aste no žurkas. Šis ļoti piemīlīgais dīvainītis šķiet nokritis no kādas planētas vai kļuvis par neveiksmīgu zinātnieku eksperimentu. Novēroju, ka tūristi paliek par maziem bērniem mazo primātu priekšā, laikam jau ar savām milzu acīm, tie viņus nohipnotizē. Tarsīra acis nevar nepamanīt, jo tās 150 reizes pārsniedz cilvēka acis salīdzinājumā ar to proporciju pret ķermeni. Šis padumjā izskata dzīvnieciņš pārsteidz ar saviem trikiem, piemēram, apgriežot galvu otrādi, gandrīz 360 grādu leņķī.
Ja pieņemam, ka mēs esam cēlušies no primātiem, tad jāsecina, ka šis dabas brīnums ir mūsu senču sencis, jo tie mūsu planētu
par savām mājām sauc nu jau 45 miljonus gadus. Savvaļā tarsīru redzēt ir ļoti grūti, es pat teiktu neiespējami, jo tas ir nakts dzīvnieks un izteikti kautrīgs. Tāpēc vietējie tūrisma darboņi ir pacentušies un ir izveidojuši tā saucamos Tarsīru dārzus, kur mazie briesmonīši adaptējušies pa dienu negulēt un pieraduši pie cilvēku mīlestības apliecinājumiem. Neskatoties uz to, ka dienas vidū viņiem ir darbalaiks, puse krāca diendusu uz nebēdu, vēl daļa bija pusiemiguši, bet daži arī godam izrādīja savas pārsteiguma pilnās acis, boloties par to, kas tad nu šodien ieradies pie viņiem ciemos.
Pamuļķīgo tarsīru mājas gan nav cilvēku radīti dārzi, bet gan Dabas radītais brīnums un viena no redzamākajām Filipīnu pastkartēm, - slavenie Šokolādes kalni. Visām, no šokolādes atkarīgajām daiļā dzimuma pārstāvēm, man gan ir sliktas ziņas, jo Šokolādes
kalniem saistība ar kakao ir tikpat liela kā svarcelšanai ar baletu. Tiesa, pielietojot mazliet fantāzijas, mistiskie kalni atgādināja gigantisku trifeļu konfekšu lauku vai Gulivera šokolādes kārbu. Ainava nudien sirreāla. Gida paskaidrojumi, ka neparastie Šokolādes kalni ir paliekas no zemūdens koraļļu rifa, īpaši gan neievieš skaidrību par to, kā 40-120 metru augstie trifeļu pauguri, kuri kopskaitā pārsniedz tūkstoti, varēja izveidoties. Konfekšu formas paugurus visapkārt ieskauj palmu birzis un lietusmeži, bet paši kalni paceļas kaili, bez neviena koka vai palmas, tikai zāles apauguši. Lietus sezonas laikā tie ir zaļi, bet sausajā sezonā zāle nokalst un iegūst brūnganu nokrāsu, no kuras nāk arī asociācijas ar milzu šokolādes trifelēm, kas kontrastē uz zaļās veģetācijas fona. Ja paveicas ar laika apstākļiem, tad saulrieta laikā šī vieta izskatās īpaši skaista. Brūnā nokrāsa vēl vairāk pastiprinās, un tad nu tiešām zaļa lietusmeža apvidū izlien milžu šokolādes trifeles.
Īsa pamācība, kā politiķiem kļūt stāvus bagātiem
Vēl viens no Boholas obligātajiem pasākumiem ir izbrauciens ar kuģīti pa Lobokas upi. Par tā popularitāti liecināja arī lielais tūristu skaits, kas dodas baudīt īso kruīzu pa zaļo kalnu un nebeidzamo palmu ieskauto upi uz borta, baudot tradicionālās filipīniešu pusdienas, mūziku un dejas. Izbraucienā gan bija jaušama izteikta konveijera sajūta, kur tūristi iet un nāk viens pēc otra, bet pati zaļganās nokrāsas upe bija tiešām simpātiska.
Te nu gribēju pieskarties Filipīnu galvenajai problēmai, jo pie skaistās upītes var vērot uzskatāmu pieminekli korupcijai. Ja mums liekas, ka Latvijā korupcija ir augstā līmenī, tad salīdzinājumā ar ilgstošā krīzē ieslīgušajām Filipīnām, mūsējie politiķi ir svēti jēriņi. Korumpētas valdības pie varas Filipīnās atradušās kopš 1975. gada, kad varu sagrāba Markos un viņa sieva Imalda, kas ierakstīta pat Ginesa rekordu grāmatā, pateicoties savai bezgalīgajai kurpju kolekcijai, kuru skaits pārsniedza 2000 pārus. Korumpētās un nemākulīgās valdības noveda pie tā, ka jau dažas dekādes filipīniešu gaišākie prāti no valsts aizplūst Amerikas un Eiropas kontinentu virzienos. Tāpēc nepārsteidz fakts, ka viena no Āzijas turīgākajām valstīm ir novesta līdz vienas no nabadzīgākajām līmenim. Visi kaimiņi jau aizsteigušies priekšā, kamēr Filipīnu ekonomika ir iesprūdusi kaut kur 80-to gadu attīstības līmenī.
Korupcija, protams, nebija tikai pašā galvaspilsētā Manilā un elitē, tā valda visur, arī reģionos. Vietējā Boholas valdība nolēma pāri Lobokas upei celt jaunu, mūsdienīgu tiltu blakus šaurajam un nedrošajam, vecajam tiltam. Dārgais tilts, kurš līdzīgi kā mūsu izslavētais Dienvidu tilts izmaksāja aizdomīgi daudz, tā arī palika nepabeigts. Tā būvniecība apstājās otrajā krastā, kad tiltam vajadzēja būvēt nobeigumu un nobrauktuvi, jo izrādījās, ka tieši priekšā tiltam ir ļoti sena un nozīmīga baznīca. Tur nu jābūt pilnīgi aklam vai nelietīgi korumpētam, jo pat zīdainis nedotu zaļo gaismu tādam projektam, kas burtiski iet virsū nozīmīgam kultūrvēsturiskajam mantojumam. Turklāt, tilta būvniecību jau sen varēja pārtraukt, ja nu tiešām radās kāda bērnišķīga kļūda plānošanā, bet nē, izlietojot nodokļu maksātāju līdzekļus, tas tika turpināts un aprāvās tikai tad, kad maksimāli tuvu bija sasniedzis baznīcu. Baznīcu, protams, neviens neļāva jaukt nost, lai dotu ceļu butaforiskam tiltam. Vajadzēja tiltu nojaukt, bet ah tu neraža, - tas izmaksātu daudz dārgāk, un naudas tam, protams, nav. Tad nu vietējā valdība izdomāja tiltu iekonservēt, atstājot neglīto konstrukciju nepabeigtu un bojājot visu skatu ar upi un seno baznīcu. Filipīniešiem tagad, katru dienu ejot garām tiltam, ir jānoraugās, kāda patvaļa un izlaupīšana notiek viņu valstī, bet ceļotāju acīs tas paliks kā pasaules piemineklis korupcijai.
Slīkstošā sala un delfīnu medības
Lai gan Boholas pludmales liek acīm iemirdzēties no žilbinošā ūdens un baltajām smiltīm, tomēr interesantāk likās doties iepazīties ar apkārtējām saliņām, kuru tarsīra dzimtenes apkārtnē netūkst. Bildēs tika noskatīta Puntod sala, kas likās gana neparasta un atgādināja kādu no Maldivu salām. Neapdzīvotajai, Robinsona Krūzo tipa saliņai bija neparasta smilšu pludmale, kas metot pamatīgu loku, iestiepjas okeānā mēness formā. Tikai smiltis, okeāns un pašā pludmales strēles galā paceļas maza palmu un koku birzs. Tāda vismaz sala izskatās brīdī, kad izkāpu tās krastā. Tuvojoties paisumam, man gan nācās salu pamest, jo lēnām smilšu strēle sāka pazust zem okeāna ūdeņiem, atstājot vien zaļganas nokrāsas lagūnu tumši zilajos okeāna ūdeņos un palmu birzīti uz salas pamatdaļas. Paisuma laikā sala tik pat kā noslīkst, paraujot visu zem ūdens un atstājot vienīgi palmu birzi, kas sirreāli izlien no okeāna. Atlantīda.
Ar mazo, tradicionālo filipīniešu laiviņu, koka katamarāna jahtas veidolā vēlāk devos uz seno vaļu un delfīnu mednieku centru, simpātisko Pamilakanas salu. Mūsdienās valdība gan aizliegusi jūras dzīvniekus medīt, bet vietējie atraduši risinājumu, pārkvalificējoties un pievēršoties tūrismam. Senās medību laivas tagad izmanto daudz humānākiem mērķiem - tūristu vizināšanai jūrā, lai ar acīm varētu baudīt delfīnu rotaļas, un, ja ļoti paveicas, pat vaļu šļakatas. Vaļus gan nesanāca redzēt, bet delfīnu barus no trim dažādām sugām gan un daudz.
Noenkurojos arī pašā Pamilikanas salā, lai paēstu pusdienas, pabaudīto balto smilšu pludmali un apskatītu mednieku trofejas no senajiem laikiem - haizivju žokļus un vaļu kaulus. Šai saliņai piemita tāda kā pasaules malas gaisotne...visi tik mierīgi, nekur neviens nesteidzās...necilajā baznīciņā norisinājās sirsnīgs svētdienas dievkalpojums, kur vietējie bija sanākuši ar ģimenēm, spēlēja mūziku un dziedāja... aizmirsts nostūris, bet kā lielpilsētas iedzīvotājam tieši tas uz brīdi man bija vajadzīgs.
Āzijas Vatikānā
Pēc dabas un pludmalēm ceļojuma turpinājumā vajadzēja saņemt arī savu daļu vēstures un reliģijas devas, un to vislabāk ir izdarīt Filipīnu šūpulī - Sebu salā (Cebu Island). Tieši šeit 1521. gadā, kuģojot apkārt pasaulei, Ferdinands Magelāns noenkurojās Filipīnu krastos un kristīja pirmos iezemiešus...tieši šeit viņš tika nogalināts no kareivīgā, vietējā virsaiša Lapu-Lapu naža...tieši šeit 1565. gadā atgriezās spāņu ekspedīcija Legazpi vadībā, lai ieņemtu Sebu salu, sāktu vispārēju arhipelaga kolonizāciju un pievēršanu katoļticībai...visbeidzot, tieši Sebu kļuva par pirmo pilsētu Filipīnās, ko tolaik spāņi nodēvēja aristokrātiskā vārdā Queen City of the South.
Sebū pilsētā kopš pirmsākumiem glabājas galvenās šī zemes relikvijas - koka krusts, kuru Magelāns iestādīja jaunatklātajā zemē pēc pirmo iedzīvotāju pievēršanas katoļticībā, un Santo Ninjo jeb mazā Jēzus statuja, ko slavenais portugāļu jūrasbraucējs atveda līdzi un uzdāvināja vietējai valdniecei Huanai kā kristību dāvanu. Vietējiem Santo Ninjo statuja ir kas ļoti īpašs.
Tā veic brīnumdarbus, un katram sevi cienošam filipīnietim šīs statujas kopija stāv mājās goda vietā. Ikkatrs no sastaptajiem var pastāstīt kādu stāstu un brīnumu saistībā ar mazo Jēzu. Visuzskatamākais fakts zeltītās koka statujas brīnumiem ir tās spēja izdzīvot trīs ugunsgrēkos, kuri piemeklējuši Filipīnu nozīmīgāko dievnamu, Santo Ninjo baziliku, kurā koka Jēzus ticis glabāts kopš 16.gs. Pavēroju,. kā cilvēki gāja pie šīs statujas lūgties. Gara, gara rinda stāvēja, lai tik varētu statuju apskatīt un nodot tai savu lūgsnu. Bazilika un tās apkārtne, kur ierīkots tāds kā stadiona tipa lūgšanu laukums, lai visiem ticīgajiem pietiktu vietas, uzjundīja asociācijas ar Vatikānu. Tā kā bija svētdiena, dievkalpojumi notika viens pēc otra, gaisā veidojot īpašu gaisotni gan bazilikā, gan tās laukumā. Cilvēki dedzināja tūkstošiem svecīšu lūgšanu pavadībā. Lai gan neesmu kristietis, bija ļoti patīkami un mājīgi tur atrasties. Tā noskaņa nevarēja atstāt vienaldzīgu. Pieņemu, ja nebūtu svētdiena, tad nenoķertu to gaišuma sajūtu, vismaz ne tādā mērā, tāpēc liels prieks, ka vēl viens neplānots bonuss man tika šā ceļojuma laikā. Neierasti ko tādu bijā vērot šajā kontinentā. Sebu nudien ir Āzijas Vatikāns.
Kā man aizgāja gar degunu Ziemassvētku eglītes
Ceļojuma noslēgumam kā vienmēr bija pietaupīts saldais ēdiens. Pēdējā lielā sala, Palawan, kas atrodas Filipīnu arhipelāga galējos dienvidos. Savas nošķirtības, padārgās nokļūšanas un vājās infrastruktūras dēļ tā redz salīdzinoši maz ārzemnieku tūristus. Nesaprotu, ko tie tūristi pazaudējuši simpātiskajā, bet garlaicīgajā ballīšu salā Borocay, bet es tikai priecājos, ka tūristu masām šī vieta paslīd garām, saglabājot to nesabojātu. Šī bija viena no vietām, kas dzīvoja manos sapņos kopš pamatskolas laikiem, kad pirmo reizi atvēru ceļojumu grāmatu par šo Āzijas reģionu. Lasot par salas pazemes upi un vietu, ko sauc par El Nido, fantazēju, kā būtu tur uz vietas to visu redzēt. Tajā laikā tas likās kā tāls un utopisks sapnis, bet katram savs laiks, un te nu es biju, vērojot to visu realitātē. Domāju, ka vēl kādam bariņam pasaules iedzīvotāju šī sala ir pietiekami liels kārdinājums, lai apmeklētu šo zemi pasaules malā, jo ne velti National Geographic Palavanas salu iekļāvis pasaules TOP 20 rekomendētāko galamērķu sarakstā!
Ierodoties Palavanas salas galvaspilsētā Puerto Princesa, iesākumā devos uz blakus esošo Hondas līci. Tas ir pilnīgi atšķirīgs no klinšainās El Nido apkārtnes, tāpēc kontrastu dēļ likās laba vieta, kur pavadīt pēcpusdienu, apmeklējot divas salas - jūraszvaigznēm bagāto Starfish salu un čūskas formai līdzīgo Snake salu. Jāsecina, ka vietējie, dodot nosaukumus, nav īpaši izcēlušies ar oriģinalitāti. Palavanas sala ir slavena ar saviem zemūdens pasaules pavalstniekiem un krāšņajiem koraļļu dārziem, tāpēc niršanas fani te ierodas, lai gremdētos apkārtnes ūdeņos. Tiesa, nebija man vēlme tērēties un mocīties ar niršanas inventāru, tāpēc izvēlējos lētāku un ērtāku veidu, kā ieskatīties Hondas līča dzelmē, snorkelējot ar masku un trubiņu. Nu jau bija pagājis kāds gads kopš pēdējās reizes, tāpēc patīkami atgriezties tur lejā, zem ūdens, īpaši ja tik daudz ko var redzēt.
Uz vietas noskaidroju, ka Puerto Princesas apkārtnē ir it kā labākā vieta pasaulē, kur vērot jāņtārpiņu gaismu spēles. Jāņtārpiņi briesmu gadījumos komunicē, iedegoties kā Osram spuldzītes. Kad laiva iepeld mangrovju birzī vai alā, gids paspīdina lukturīti, ko jāņtārpiņi notur par apdraudējumu un iemirdzas gaismiņās, izgaismojot mangrovju birzis kā neskaitāmas Ziemassvētku eglītes. Informācijas centra darbinieks par šo pasākumu tik garšīgi un sajūsmināti runāja, ka siekalas saskrēja mutē. Taču, painteresējoties tūrisma firmās, vai kāds vakarā uz šo vietu organizē tūri, sanāca vilšanās, jo nebija neviena grupiņa, kurai pievienoties un pasākums aizgāja gar degunu. Šodien paliku bez saldā ēdiena.
Izbraucienā pa mangrovju upi gan man sanāca doties, bet ne meklēt jāņtārpiņus. Mangroves ir ļoti tipiska Palavanas salas ainavas sastāvdaļa, un tām ir liela nozīme salas ekosistēmā. Koku saknes, kas izlien ārā no ūdens, Palavanā bijā lielākās, kādas redzētas. Izbrauciena laikā mani skatieni bija vērsti ne tikai uz leju, bet arī uz augšu. Koku galotnēs ik pa laikam varēja redzēt zaros gulošas vai lienošas čūskas, kurām vajadzēja uzmest aci, ne tikai apbrīnojot šos dzelteni-melnos rāpuļus, bet arī, lai pārliecinātos, ka tās netaisās pa zaķi izbraukt ar manu laiviņu.
Ceļojums tumsas valstībā
Nākošajā dienā devos meklēt vēl vienu no magnētiem, kas tik ļoti mani vilināja uz šo pasaules nostūri - 8,2 kilometrus garo Svētā Paula pazemes upi, garāko pasaulē. Patiesībā tā vairs nav garākā, jo nesen Meksikā atklāja pazemes upi, kas pārtrumpoja šo. Taču tā kā Meksikas upe ir sasniedzama tikai nirstot, un pa to nav iespējams doties izbraucienā, filipīnieši veikli izgāja no situācijas, ātri pārdēvējot savas upes titulu par garāko kuģojamo pazemes upi pasaulē. Par to, ka šī ir pasaules mēroga vieta, nevis tikai alu un piedzīvojumu cienītāju iedoma, liecina fakts, ka Svētā Paula pazemes upe iebalsota Septiņu Pasaules Dabas brīnumu finālistu lokā.
Nokļūšana līdz tai ir tikpat interesanta, kā pati upe. Gleznains ceļš caur kaļķakmens klintīm vijas līdz Sabang ostiņai, no kuras jādodas
izbraucienā ar laivu gar piekrastes kalniem līdz mazai, klinšu ieskautai, baltu smilšu pludmalei, kur ir tik jauki, ka gribas palikt. Bet nevar, jo jādodas cauri džungļiem, kuros mitinās pērtiķīši un milzīga izmēra, varāniem līdzīgas monitoru ķirzakas, uz līcīti, no kurienes laiviņas ved uz pazemes upi. Ķivere galvā, ūdens veste mugurā un laiva pa kristāldzidro līcīti dodas klints virzienā. Izbraucot caur klints arku, nokļūstu nakts melnumā un bijīgā tumsas valstībā. Gids ieslēdz savu jaudīgo lukturīti, un ceļojums zem zemes var sākties. Te valda cita pasaule. Sikspārņi karājas pie klinšu grieztiem, bet pār galvām lido bezdelīgām līdzīgās svīres, no kuru ligzdām ķīnieši gatavo vienu no dārgākajām Austrumu virtuves delikatesēm. Skatam garām paslīd masīvas pazemes zāles un alas ar daudziem interesantiem veidojumiem. Vislielāko interesi manī raisīja divas: Dārzeņu galerija, kur daudzi veidojumi atgādina visdažādākos sakņu augus no bērnības dārza, un Katedrāles zāle, kuras centrā pacēlās dabas veidota milzu Svece, bet apkārt dažādi stalaktīti un stalagmīti, atgādinādami ainas saistībā ar Bībeli un kristietību, tai skaitā Jēzus Kristus galva, ar izteikti saskatāmiem sejas vaibstiem. Grūti noticēt, ka daba ko tādu var izveidot. Apbrīna un bijība rodas, šo vietu redzot, ko vēl vairāk krāšņāku padara gleznainā apkārtne un nokļūšanas ceļš, kas pats par sevi jau ir notikums.
Paradīze ir atrasta
Tatatatāāā...Beidzot El Nido, Filipīnu krāšņākais zieds, kuru tik ļoti gaidīju. Tā ir maza kaļķakmens klinšu un salu ielenkta pilsētiņa, kura izvietojusies apbrīnojamā Bacuit līča malā. Tieši Bacuit līcim un salu arhipelāgam El Nido ir jāpasaka paldies par popularitāti un godu izdaiļot neskaitāmas pastkartes un datoru ekrānsaudzētājus. Līcis ir nokaisīts ar visdažādāko formu un lielumu kaļķakmens klinšu salām, starp kurām paslēpušās fantastiski skaistas lagūnas un mazas, idilliskas, baltu smilšu pludmalītes. Un ūdens...ārprāts...vienkārši vēl kristāldzidrāks nemēdz būt!
Ja jāmeklē pasaulēs mērogā līdzīgas vietas, tad uzreiz prātā nāk slavenais Halongas līcis Vjetnamā un Taizemes salu arhipelāgs Andamanu jūrā, kur filmēta populārā filma Pludmale ar Leonardo di Kaprio
galvenajā lomā. Lai gan filmēšanas vieta tika izvēlēta Taizemē, grāmatas autors, pēc kura darba tika radīta filma, iedvesmu fantastiski idilliskai, bohēmiskai un no pasaules noslēgtai Paradīzei guva tieši El Nido apkārtnē. Bacuit salu noslēpumainās pludmales un lagūnas vienkārši perfekti atbilst grāmatas pamatdomai, ka vēl kaut uz mūsu planētas eksistē tik noslēgta un utopiski skaista vieta, kur tie nedaudzie cilvēki, kas zina šo noslēpumu, glabā to rūpīgi, lai savu Paradīzi nesabojātu. Arī man līdzīgi kā grāmatas autoram El Nido ir Mūza un favorīte salīdzinājumā ar Taizemes un Vjetnamas arhipelāgiem. Pateikt, ka šī vieta man ļoti patika, būtu tas pats kā nepateikt neko. Pavadītās 2,5 dienas šajā pusē, dodoties izbraukumos ar laiviņu pa Bacuit līci un meklējot tās apslēptās lagūnas, paskrēja nemanot. Vairākas no pludmalēm un lagūnām ir tā nomaskējušās, ka
vienīgais veids, kā tās var sasniegt, ir lienot caur klinšu arkām un caurumiem. Piebraucām ar laiviņas
kapteini pie klints, kur liekas, ka nekā nav. Izkāpām no laivas un pa ūdeni virzījāmies līdz klintij, kurā izrādās bija mazs caurums, un, izlienot tam cauri, nonācu fantastiskā lagūnā, kurai visapkārt pacēlās skaistas klintis. Un tādu pludmalīšu un lagūnu te bija ne mazums. Mana El Nido favorīte gan bija pludmale, kuru sauc par Secret Beach. Ar laiviņu piepeldot pie klints, nekas neliecināja, kas mani gaida, bet tā kā biju uzcītīgi izpildījis mājasdarbu un labi sagatavojies, nojauta man bija. Metāmies ar El Capitano ūdenī, piepeldot pie klints. Tā kā bija paisums, vajadzēja ienirt ūdenī un caur zemūdens klinšu pasāžu izpeldēt zem klints, lai nokļūtu apbrīnojamā vietā. Izpeldēju ārā klints otrā malā, kur priekšā pavērās zaļgana, koraļļiem un krāsainiem zemūdens iemītniekiem bagāta lagūna un maza, baltu smilšu pludmalīte. Un tas viss- pilnībā norobežots no pārējās pasaules.
Fantastika. Te man aptrūkās vārdu uhh un ahh, izkāpu pludmalītē un vienkārši klusumā kaifoju par šo atrasto Paradīzi. Tieši šie ir tie pārsteigumi un noslēpumi, kas pietrūka man Vjetnamā un Taizemē, turklāt ūdens... arī tas ir nepārspējams. Bacuit līcī kristāldzidrā ūdens nokrāsa visu laiku mainās atkarībā no dziļuma, koraļļu klātbūtnes un saules gaismas. Tādu krāsu gammu ūdenī vēl nebiju redzējis. Visi iespējami zilie un zaļie toņi, no gaišākajiem līdz tumšākajiem..tas viss vienā vietā! Īpaši šajā ziņā izcēlās līča vispopulārākā un fotografētākā vieta - Lielā lagūna, kur ūdens bija tik caurspīdīgs, ka vietām, kur tas ieguva gandrīz baltu nokrāsu, izskatījās, ka pretimnākošā laiviņa karājas gaisā. Lielajā lagūnā kā reiz notika realitātes šova Izdzīvotājs (Survivor) jaunās sezonas filmēšana. Mani nemaz nepārsteidza, ka tik daudzi Izdzīvotāju šovi filmēti šajā idilliskajā vietā, jo grūti iedomāties labāku vietu.
Palavana bija maģiska un sirreāla. Acij tik tīkamās vietās parasti var sagaidīt daudzus tūristus, bet šeit pat slavenajā El Nido kūrortā bija mierīgi, klusi un relaksējoši. Visus trīs pēdējos ceļojuma vakarus nosēdēju Bacuit līča krastā, ēdot vakariņas un vērojot krāšņus un spilgtus saulrietus pie horizonta, noslēdzot tos ar palmu siluetiem un mirdzošiem zvaigžņu aizkariem uz debesu fona. Tik ļoti negribējās pamesto šo vietu.
Filipīnās var atrast visu pasauli, kādu mazu daļiņu no visiem kontinentiem...senas baznīcas kā Itālijā, rīsu terases kā Bali salā, galvaskausu mednieku ciltis kā Borneo, netradicionālus apbedījumus klintīs kā Sulavesi salā, aktīvus vulkānus kā Havaju salās, krāšņas Lieldienu procesijas kā Latīņamerikā, Manilas vecpilsētas latīņu šarmu kā Kubā, pamuļķīgus primātus kā Madagaskarā, bounty pludmales kā Maldivās, salas kā Franču Polinēzijā un pašam savu paradīzes nostūri kā arhipelāgs Andamanu jūrā, Taizemē...un vēl daudz ko citu... vienīgais, kas šajā pasaules kolekcijā pietrūka - Antarktīdas ledāji...
Jānis Kreicbergs