INDIJAS CEĻOJUMU DIENASGRĀMATA - 22.06.2015

22.06.2015.

 

Šodien dodamies ceļā, kas noteikti ir viens no skaistākajiem pasaulē. Himalaji ir pasaules rota, un nu tā uz dienu pieder arī mums. Izbraucam agri, kad laivinieki vēl dus savās gondolās un mostas tikai mūsu dēļ. Ūdenī atspīd kalnu virsotnes, bet mēs pie tām dodamies pa īstam. Džipi šodien ir mūsu mājas, bet celšanās augšup – virziens tuvāk dabas varenībai un budisma noslēpumiem. Nobraucamais attālums ir nepilni četri simti kilometru, taču braukšanas ilgums nav prognozējams. Ceļi ir šauri serpentīni kalnos, pa kuriem īpaši nepaskriesi. Tāpat neviens, tostarp mēs, nav pasargāts no prognozējamās ligas – armijas kolonnu pārvietošanās – un neprognozējamām dabas parādībām. Arī mēs vairāk kā stundu nostāvam sastrēgumā kāda augsta serpentīna līkumos, ko aizšķērsojis kalnu nogruvums. 

Taču tas jau ir augstāk, gandrīz kailajos kalnos, bet pirms tam mums ir skaistas atvadas no zaļajiem Himalajiem – pastaiga pa Sonmargas ieleju. Tā atrodas 2700 metru augstumā virs jūras līmeņa un tiek dēvēta arī par ‘’Zelta pļavu’’. Šī ir idilliski skaista ainava, kas apvieno ziedošas pļavas, kristāldzidrus strautus un sniegiem klātas nogāzes ar vareniem kalniem un ledāju aizmugurē. Ieleju apdzīvo neskaitāmi ganāmpulki un gani ar ģimenēm. Aitas ripo pa nogāzēm kā no pārpilnības raga izbirušas monētas, kas dāsnas pret visu pasauli. Gaiss ir tik svaigs, ka apreibst galva, bet spiedzošam priekam atliek kājas iemērcēt ledainajos kalnu strautos. Tā ir pusotra stunda brīnumainas izraušanās, kad par staigāšanas brīvību priecājas gan muskuļi, gan gars. Arī šeit ir neliela tūrisma piešprice un iespēja nobraukt no kalna ‘’strūdzinieku’’ ragavās, bet apmeklētāji esam vienīgie. Tikai atceļā jau no tāluma saskatu kādus aizdomīgus vingrotājus, kas puskaili sniegā izpilda dažādus izklupienus, vēzienus un kolektīvus kūleņus. Laipojot caur milzu akmeņiem, sniega pleķiem un strautiem, tuvojos sportiskajiem aktīvistiem no aizmugures un nejauši uzeju viņu izmētāto mantību. Tās ir armijas mugursomas ar pirmās izdzīvošanas komplektu, un par vingrotāju identitāti šaubu vairs nav. Arī gani apstiprina, ka uz ledāju regulāri brauc trenēties armijas desantnieki.

 

Tā, ar aitām un specnaziem paradīzei līdzīgajā ainavā, atvadāmies no Alpu pļavām līdzīgajiem Himalajiem un dodamies uz augšu - pēc elpu aizraujoša skarbuma visapkārt. Kalni, kalni, kalni… Klātienē tie uzvar katru dzeju, dziesmu, gleznu un pat filmētos kadrus. To spēks un suģestija ir klātienē. Ne velti augstkalnu pārbraucienos mašīnās aptrūkstas sarunas – tik maģiski ir vērot šos dabas neatkārtojamos šedevrus.

 

Protams, protams, braucam komfortablā mašīnā ar izveicīgiem šoferīšiem un nekādas ligas uz mums tiešā veidā neattiecas – ne saplīsusi riepa, kas jānomaina, ne apgriešanās manevrs uz šaura augstkalnu serpentīna, kad auto aizmugure ir vien pāris centimetrus no stāva bezdibeņa. Esam arī daudz priviliģētākā stāvoklī kā ceļotāji pirms nepilniem simts gadiem, kas šo ceļu veica nedēļām ilgos smagos un bīstamos pārgājienos. Viņi gāja karavānās ar nesējiem, pārvietojās lēni, cēla nometnes akmeņainos laukos, cieta no augstkalnu slimībām un bada, medīja bīstamus zvērus vai atšaudījās no tiem, bija pilnībā pakļauti skarbajiem dabas spēkiem. Katra diena varēja būt pēdējā, tomēr viņi gāja… Tieši šo ceļa posmu no Šrinagaras uz Kargilu savulaik aprakstījis krievu ceļotājs Nikolajs Notovičs, kas kļuva slavens ar skandalozo un pretrunīgi vērtēto grāmatu ‘’Svētā Īsas dzīve’’. Viņa ceļojums notika 1887., 1888.gadā, kad pārvietošanās bija pavisam primitīva. Vēlāk šo ceļa posmu atkārtoja un aprakstīja vairākas citas ekspedīcijas, tostarp ievērojamais austrumu pētnieks Nikolajs Rērihs. Visiem viņiem tas ir bijis skarbs, bet dziļi izjusts un skaists piedzīvojums – personiska saruna ar kalniem, cilvēkiem un to izveidoto kultūru. Tolaik pētnieki bija gatavi ziedot veselību un dzīvību savu izziņas mērķu labā, kas no mums šobrīd netiek prasīts. Mums kalni tiek pasniegti kā skaista dāvana uz paplātes un jāprotas tikai ar pateicību pieņemt.

 

Nav tiesa, ka kalni ir vienādi, vienmuļi vai nogurdinoši. Tāds var kļūt tikai ceļš, ne virsotnes. Kalni ir tikpat mainīgi kā jūra, tie ik pēc pagrieziena vai jaunā gaismas avotā uzmirdz pavisam citādi. Arī katra cilvēka redze neapzināti atrod ko savai dvēselei atbilstošāku – maigas nogāzes, dramatiskas klintis, cēlas virsotnes, drūmus sniega blāķus, slaikās cilpās izvijušos ceļa līniju, kalnu un debess apkampšanos… Viss ir te, un neko nevar paņemt līdzi. Tikai nospiedumu atmiņās, kas reizēm kā akumulators var uzlādēt dvēseli.

 

Lai atgrieztu mūs realitātē, ir vajadzīga tikai dzīvība apkārt – tepat uz zemes. Tā uzrodas dažādos veidos. Pat visskarbākajās vietās pēkšņi iznirst ganāmpulki un kāds to dzinējs. Pat visstāvākajos pakalnos cenšas uzlīst armijas karavīri un stiepj sev līdzi milzu katlus, mugursomas un citu izdzīvošanas ekipējumu. Pat nekurienē uzrodas vēja appūsti bērneļi, kas spēlējas ar primitīvām, pašu darinātām rotaļlietām un mācās prasīt dāvanas no baltajiem cilvēkiem. Pat visšaurākajos ceļa posmos grozās kāds milzīgs ekskavators, kas atbrīvo brauktuvi kustībai – arī to vada kāds izveicīgs augstkalnu šoferis, kura spējas un precizitāti var tikai apbrīnot. Kalni ir dzīvi paši un dod mājvietu citai dzīvībai. Šī kombinācija nav domāta vārguļiem, un tas piešķir cildenumu it visam.

 

Kā apliecinājums dabas skarbumam un cilvēku izturībai ir kāds neuzkrītošs ciemats ceļā. Vispirms mūsu uzmanību piesaista skolnieces vienādos formas tērpos, kas uz pelēkā fona izceļas kā koši otas triepieni. Meiteņu ir daudz, viņas cilpo un smejas, līdz mēs piestājam iedzert tēju. Viens džips ir pazudis, sakaru nav, ceram to sagaidīt, bet nekā. Dzeram gardo tēju vietējā ieskrietuvē un uzzinām, ka šī ir ļoti īpaša vieta – visaukstākā Indijā un otrā aukstākā apdzīvotā vieta pasaulē! To nosaka augstkalnu klimats apvienojumā ar līdzenuma vēju, kas rada krasas temperatūras svārstības. Ir jābūt ļoti izturīgam, lai te dzīvotu, kā tēraudam, kas norūdīts jau piedzimstot. Esmu sajūsmā, ka varu atkal ievilkt kādu rekordu krustiņu savā pasaules kartē un brīnos par sevi – kāpēc mani tik ļoti vilina dzīvošanai ‘’nedraudzīgākās’’ vietas uz Zemes? Kā es tur vienmēr nokļūstu? Tā es aiztraucos uz pasaules Aukstuma polu Jakutijā, kur spļāvieni sasalst gaisā un govis staigā krūšturos, tā ar ‘’Impro’’ aizbraucu uz Depresijas tuksnesi Etiopijā, kas tiek uzskatīts par dzīvošanai nepiemērotāko apdzīvoto vietu uz Zemes, tā kāpju kalnos un speru kāju tuksnešos… Šķiet, ka tā ir kāda nervus kņudinoša apbrīna par cilvēku dzimumu, kas iemanās izdzīvot it visur. Pat visskarbākajās vietās dzimst bērni, pat visneauglīgākajos apvidos Zeme tos pabaro – nez kāpēc, mani tas fascinē un uzmundrina.  

 

Arī mēs esam atpūtušies tējas pauzē un, ceturto džipu tā arī nesagaidījuši, dodamies ceļā. Aiz ciemata mums ir smeldzīgā pietura, kad apstājamies pie beidzamā kara memoriāla – ne tik sen te bijis nopietns bruņots konflikts starp Indiju un Pakistānu, kas prasījis vairākus simtus upuru abās pusēs. Lai arī citā pasaules malā par svešiem ideāliem notikušais konflikts mūs tieši neskar, tomēr tirpas noskrien. Pirmkārt tāpēc, ka jebkura jaunu cilvēku varmācīga nāve ir pretdabiska. Otrkārt, tāpēc, ka pasaule ir kļuvusi ļoti maziņa. Arī šīs kara darbības laikā planētas politiskā elite vien ievilkusi un aizturējusi elpu, baidīdamās šo konfliktu vēl vairāk saasināt. Gan Indija, gan Pakistāna ir kodolvalstis, tāpēc miers šajā teritorijā ir jo īpaši svarīgs visai pasaulei. Paradoksāli, bet, lai to uzturētu, ir vajadzīga šī pārmērīgā militarizācija abās pusēs. Indijas armija ir mūsu acu priekšā visā ceļa garumā – gluži kā ainavas iezīme. Arī pie memoriāla kāda vienība salutē un atdod godu, pieminēdama pasaulē ‘’augstākā’’ kara upurus un cerot, ka tādi vairs nebūs vajadzīgi.

 

Mēs dodamies tālāk, lai vēl gaismā nokļūtu Kargilā. Šī kalnu ieskautā Himalaju pilsēta ir kā robežšķirtne, aiz kuras beidzas islāma pasaule un sākas budisms. Citāda kļūst arī sadzīve un cilvēku sejas vaibsti - sākas ‘’mazās Tibetas’’ šarms. Esam pie kalniešiem, taču viņu skarbie dzīves apstākļi mums iet secen. Jaunuzceltā viesnīca ir gana komfortabla, vakariņas sātīgas, gaiss svaigs, nakti piešalc kalnu upes skaņas un pārklāj zvaigžņota debess. Pazudušais džips ir atradies, izrādās, visus apsteidzis un sagaida mūs viesnīcā. Visi esam kopā un iedvesmas pilni, jo kalnos citādi nemaz nevar būt. 

 

 

---