Jeloustounā saimnieko bizoni
Trīs nedēļas ceļojot pa Ameriku ar ceļazīmi "Nacionālie parki un kanjonu zeme" par 925 dolāriem, man bija iespēja apmeklēt vairākus nacionālos parkus. Pats vecākais pasaulē ir JELOUSTOUNAS nacionālais parks, kuram šogad aprit 130. gadskārta. Kopā ar blakus esošo Grandtetonas nacionālo parku tas veido pasaulē lielāko neskartāko ekosistēmu, kurā cita starpā atrodas visaugstākais geizers, kas katrā izvirdumā izsviež gandrīz četrus miljonus litru verdoša ūdens. Vēl parkā sastopami dziļi kanjoni, saulē dzirkstoši ūdenskritumi, ezeri, upes
Lielā autobusā traucamies pa gludi asfaltētu ceļu. Pa mašīnas logu paveras skats uz cilvēka neskartu, mežonīgu dabu. Diezgan bieži redzami Amerikas bizonu jeb "bufalo" bari. Lielie, niknie, biezu spalvu klātie dzīvnieki parkā jūtas kā īsti saimnieki. Uzbāzīgajiem tūristiem ar fotoaparātiem viņi nepievērš ne mazāko uzmanību. Amerikas bizons kļuvis par parka simbolu tā attēls gan grezno grāmatu un fotoalbumu vākus, gan attēlots uz daudziem suvenīriem. ASV pat darbojas Bizonu aizsardzības biedrība.
Vairākās vietās pie savām alām redzami mazie, ziņkārīgie, ļoti veiklie burunduki. Bet citviet mūsu busu "ielenc" liels ēzelīšu bars, prasīdams cienastu. Manāmas arī stirnas, brieži, bet pa klintīm staigā kalnu kazas, graciozi lēkdamas no vienas smailes uz otru, no vienas kores uz citu Parkā dzīvnieki nebaidās no cilvēkiem, acīmredzot uzskatīdami viņus par ziņkārīgiem radījumiem.
Pēkšņas ūdens strūklas no zems dzīlēm
Dziļi aizā līkumo dzeltena upe, no kuras tad arī parks ieguvis savu nosaukumu Jeloustouna dzeltenā akmens upe. Upes krastos it kā no neredzamām krāsnīm pacēlušies dūmu stabi. Šejienes pamatiedzīvotāji indiāņi šo vietu dēvēja par ledus, uguns, ūdens un mutuļojošu dūmu zemi. Sen, sen, pirms daudziem gadu tūkstošiem, te valdījuši vareni vulkāni. Bieži apkārtne pārvērtusies par verdošu ūdens jūru. Tagad par to atgādina dūmakaini lauki, mutuļojoši, krāsaini dubļu katli un geizeri.
Katram lielākam geizeram, to parkā ir vairāk par 250, blakus novietota plāksnīte ar nosaukumu un darbības režīmu. Ziemu un vasaru, dienu un nakti darbojas pats slavenākais "Oldfeitfuls" jeb "Vecais uzticamais", kura tvaika mākonis ik pēc 65 minūtēm paceļas 90 metru augstumā. Toties "Džaients" darbojas tikai ik pēc septiņām, pat piecpadsmit dienām. Par parka lepnumu uzskata "Ekselsioru", kas novietojies stāvu klinšu krastu ieskauta ezera vidū. Virs ezera pacēlušies tvaika mākoņi. Pēkšņi ar dobju troksni uzšaujas ūdens strūkla gandrīz 100 metru augstumā. Svilpieni, rūkoņa un dārdi piepilda gaisu, zeme zem kājām dreb, no zemes dzīlēm atskan sprādzieni. Tad pakāpeniski ūdens stabs noplok, dārdi apklust un visa ūdens masa, tikpat pēkšņi kā parādījusies, pazūd.
Ne velti Jeloustounu dēvē par vietu, kur elle burbuļo. Savukārt "Tvinu" jeb "Dvīņu" un "Zvejas" geizerus jau senatnē izmantoja, lai uzceptu strauta foreles.
Karstajos avotos pamanās augt vairākas aļģu un baktēriju sugas, kuras ūdenim piešķir zaļu, zilu, oranžu vai dzeltenu krāsu. Geizeru ūdenim un vulkānisko dubļu maisījumam rasti praktiski pielietojumi. Pateicoties bioloģiski aktīvajām minerālvielām, pelde šādos avotos dod nomierinošu efektu, bet, peldoties vairākas reizes, izzūd arī kaulu sāpes un reimatisms. Vulkānisko dubļu maskas lieto kosmētikā tās padara ādu maigu, mīkstu, izlīdzina grumbas.
Indiāņi tos dēvē par svēto sēni
Amerikas pašos dienvidos pie Meksikas robežas atrodas SAGUARO nacionālais parks, kur aug gandrīz tikai dzeloņainie un adatainie kaktusi. Tas ir vienīgais tāda veida parks pasaulē. Par Saguaro nacionālo parku šis neparastais dabas stūrītis pasludināts pirms 70 gadiem. Savu vārdu tas ieguvis no milzīga kaktusa, kura latīniskais nosaukums ir Carnegia gigantea. Šim milzim pirmie zari parādās tikai pēc 50 vai pat 100 gadiem. Šajā laikā kaktuss izaug par varenu 12 metrus augstu koku. Pēc lietus gigantiskais augs uzkrāj gandrīz sešus tūkstošus litru ūdens.
Uz šo kaktusu paradīzi dodos no Tusonas pilsētas, salīgusi mašīnu un ekskursijas vadītāju par 30 dolāriem stundā. Visapkārt plešas tikai Sonoras tuksnesis, šur tur izslējušies ne visai augsti kalni, uz kuru klinšu atradzēm un nogāzēm aug nevis kā pie mums priedes un egles, bet kaktusi: gan kā lieli koki, gan kā dzeloņaini krūmi, gan kā apaļas bumbas.
Neaprakstāms krāšņums tuksnesī valda pavasarī, kad pelēcīgā, vienmuļā apkārtne pārvēršas brīnumjaukā, ziedošā dārzā, kas iemirdzas visās varavīksnes krāsās. Daži ziedi atveras tikai nakts melnumā. Leģenda vēsta ja tuksnesī ierauga ziedošu augu, piepildās visas vēlēšanās.
Indiāņi senāk kaktusus pat pielūdza, dēvējot tos par svēto milzi, svēto sēni. Par kaktusu karali indiāņi uzskatīja Viljamsa lofoforu, kas satur stipru indi. Dažādu ceremoniju laikā indiāņi dzēra šā kaktusa sulu, kas izraisīja krāsu un skaņu halucinācijas. Kaktusa sulas noslēpumaino spēku izmantoja arī eiropieši. To pārdeva gaišreģiem un nakts bāros.
Skulpturālie veidojumi Brūsa kanjona parkā
Mūsu autobuss virzās pa plašu līdzenumu ar tuksnesīgu ainavu. Pelēcīgi dzeltenās smiltīs izslējušies necili pelēkzaļi augi un kaktusu audzes. Taču paejot pāris simtus metru no autostāvvietas, aizraujas elpa: acu priekšā paveras milzīgs amfiteātris, ko veido oranži sarkanas smilšakmens klintis ar visfantastiskāko faunu. Tās atgādina viduslaiku pils torņus, piramīdas, grandiozas kolonnas, arkas, zobenveida smailes.
Šķiet, ka vesela mākslinieku brigāde pielikusi roku, lai veidotu šo neatkārtojamo ainavu. Tomēr savdabīgās klintis radījusi pati lielākā māksliniece daba ar saviem nenogurdināmajiem palīgiem: saules stariem, lietu, vēju, sniegu, salu un lielajām gaisa temperatūras svārstībām. Gluži kā brīnums liekas te augošās zemās, ļoti žuburainās priedes, kuras ar savām saknēm ieķērušās klinšu plaisās un spraugās.
Šo neparasto, vareno dabas meistardarbu atklāja tikai pirms 150 gadsimtiem un nu jau 75 gadus te pastāv BRŪSA KANJONA nacionālais parks. Gar Brūsa kanjona malu ved daudzu desmitu kilometru garas takas. Daudzviet tur iekārtoti skatu laukumi ar interesantiem nosaukumiem Pasaku zemes punkts, Saules lēkta un Saules rieta laukums, Dabīgais tilts, Sarkanais kanjons, Dzeloņainais veseris...
Brūsa kanjonu var dēvēt arī par putnu paradīzi. Starp 160 spārnoto dziedoņu sugām dažas arī man pazīstamas dzeņi, svīres, bezdelīgas, ērgļi, bet lielākā daļa putnu, kuru attēli novietoti skatu laukumos, ir sveši, pat nedzirdēti.
Visspilgtākais iespaids palicis atmiņā no saulesrieta, kad visas klintis iekrāsojas zeltaini sārtos purpurotos toņos. Šī parādība gan ilgst ne ilgāk kā pusstundu. Pamazām purpura krāsas sāk bālēt un drīz vien plašais amfiteātris pārklājas ar pelēcīgu miglas seģeni
Benāra Lielmuiža