Apceļot Sāmsalu jeb, kā paši igauņi to sauc Sāremā, ir bijis mans senais sapnis. Padomju laikos tur ierasties liedza militāristi, vēlāk neatlika laika, jo bija aizgūtnēm jāapceļo kapitālistiskā Eiropa. Beidzot zvaigznes debesīs ieņēma tādu stāvokli, ka sadūšojos braukt. Ir 2003. gada maija nogale, ziedonis. Gaiss ziemeļvēju atdzesēts, bet pārsvarā saulains. Ceļojam divatā ar personīgo mašīnu, kurā, kā parasti, arī nakšņojam.
Otra lielākā
Pēc Gotlandes Sāmsala ir otra lielākā
Baltijas jūras sala. Tās platība 2714 km2, salā ap 40 tūkstošiem iedzīvotāju.
Gadu no gada to skaits sarūk, jo daudz jaunatnes pārceļas uz kontinentu, uz
Tallinu, uz Rietumeiropu. Galvenās apskates vērtās ievērojamības: Muhu salā
nesabojātā daba un paegļu meži, Sv. Katrīnas baznīca un Ēmu Tūlik brīvdabas
muzejs, bet Sāmsalā Poides un Valjakas baznīcas, Kāli meteorīta krāteris,
Kuresāre ar tās viduslaiku pili un Sāmsalas muzeju. Tad aizbrauc līdz Sirves
pussalas dienvidu galam, no kura labā laikā pie apvāršņa redzamas Kurzemes
krasta aprises. Atceļā vēlams doties pa Sāmsalas rietumkrasta ceļiem, kur vērojamas
kuplas paegļu audzes un izgaisušās padomjvaras atstātās paliekas.
Nokļūšana Sāmsalā ir no Virtsu uz Kuivastu Muhu salā, tas ir, jātiek pāri
jūras šaurumam. Prāmis atiet ik stundā, pēdējais plkst. 23. Biļete vienā
virzienā 70 igauņu kronas vieglajai mašīnai un 35 kronas katrai personai. Biļete
nopērkama būdiņā pirms iebraukšanas ostas teritorijā. Kad nokļūstam no
prāmja Muhu salā, krēslo jau vakars. Līdzko citas kopā ar mums atvestās mašīnas
aiztraukušas Sāmsalas virzienā, meklējam mierīgu vietiņu nakšņošanai. Tādu
atrodam priedulājā transformatoru apakšstacijas tuvumā. Kā tam jābūt šādā
gadalaikā, priedulāja krūmos ar pilnu sparu augu nakti pogo lakstīgalas un
savus upurus neatlaidīgi meklē asinskāri odi īsta odu centrālkomiteja.
Sv. Katrīnas baznīca būvēta 13 gs. gotiskā stilā un pie vajadzības
kalpojusi arī kā cietoksnis. Šai baznīcai nav torņa, tādēļ zvans iekārts
gala sienas nojumē. Dievnama apkārtne ir rūpīgi apkopta, pati baznīca pa
dienu atvērta. Iekārtojuma vienkāršība liecina, ka draudze nav bagāta, jo
no tūristu sīkajiem ziedojumiem mazspraudziņas lādītē pie dižas turības
vis netikt. Pie baznīcas satikām ārzemnieci, kura teicās no Šveices esam.
Viņa vēlējās ar mums uzņemt valodas, bet, tā kā mūsu angliskā runāšana
ne tuvu nav tik veikla kā Latvijas Valsts prezidentei, tad nekas prātīgs
nesanāca.
Gabaliņu tālāk, ceļa kreisajā pusē ceļotāju vilina koka vecceltnes un
mazas vējdzirnavas miniatūrs brīvdabas muzejs, kas jo interesants skolasbērniem.
Turpat arī būdiņa ar biļešu tirgotāju, lai gan visi muzeja jaukumi arī tāpat
labi redzami.
Vēl pēc brīža Linnuse, kur sākās 1896. gadā uzbērtais dambja ceļš
pāri trīs metrus dziļajam jūras šaurumam, kas atdala Sāmsalu no Muhu.
Krustojumā ievērojam rādītāju, kas aicina uz Poides baznīcu pašu lielāko
Sāmsalā. Tā celta 13. 14. gadsimtā. Baznīcas izmēri vedina domāt, ka
vecos laikos Sāmsala bijusi blīvi apdzīvota un tādēļ arī dievlūdzēju
nav trūcis. Salās daudz baznīcu arī tādēļ, ka te pārsvarā dzīvojuši jūrnieki
un zvejnieki, kuru dzīvība uz ūdeņiem allaž bijusi briesmās un tādēļ
vajadzējis iksvētdienu izlūgties Dieva žēlastību. No baznīcas uz baznīcu
tā varētu raksturot ceļojumu pa Sāmsalu, kur pavisam ir 21 dievnams. Ar
savu senatnīgo izskatu un interesanto arhitektūru par vienu no Sāmsalas ievērojamākajām
celtnēm uzskatāma 13. gadsimtā būvētā Valjalas baznīca. Tā ir pati vecākā
Igaunijas baznīca.
Kāli katastrofa
Interesanta vieta ir Kāli meteorīta
krāteris, Igaunijas lielākais dabas retums. Braucot pa Kuresāres ceļu,
virziens uz krāteri ir labi norādīts. Pētnieki ilgi lauzījuši galvas par Kāli
piltuves izcelsmi. Vieni domāja, ka to radījis vulkānisks sprādziens, citi
uzskatīja, ka tas veidojies, kaļķakmeņa un ģipša iežiem izšķīstot ūdenī.
Tikai 1922. gadā zinātnieki sāka pārbaudīt pieņēmumu par meteorīta krāteri.
Rūpīgos meklējumos tika uzietas dzelzs šķembas. To analīze pierādīja, ka
atlūzas ir no apmēram 10 tūkstošus tonnu smaga kosmiska ķermeņa, kas te
nokritis pirms apmēram 7500 gadiem. Ieejot Zemes atmosfērā ar ātrumu līdz
20 km/s, meteorīts sakarsa, sašķīda gabalos un nokrita kā meteorītu
lietus, izveidojot 22 metrus dziļu galveno krāteri ar 110 metru caurmēru un
astoņus no viena līdz četrus metrus dziļus krāterus. Folkloristi domā, ka
Kāli kosmiskā katastrofa netieši atainota arī ziemeļvalstu mitoloģijā.
Mūsdienās Kāli ir mazs, miermīlīgs ciemats, kur tirgojas nevis ar Viļņas
tirgū sagādātām precēm, bet ar igauņu daiļamata izstrādājumiem, kur
meteorīta krātera tuvumā ir skaista ciema skola un kur bieži atskan igauņu
mundrais "tere". Taču tas nenozīmē, ka, izdzirdušam "tere",
tūliņ teciņus jāsteidz uz veikalu tērēties. "Tere" latviski nozīmē
"sveiki", un sveicināts te tiek ikviens pretimnācējs pazīstams
vai svešs, vietējais vai nejauši ieklīdis ziņkārīgais no svešām zemēm.
Kuresāre (vācu Ārensburga, padomjlaikos Kingisepa) ir Sāmsalas vienīgā
pilsēta, tajā ap 16 tūkstošu iedzīvotāju. Pilsētas tiesības Kuresārei
piešķirtas 1563. gada 8. maijā un šī diena joprojām ik gadu tiek svinēta.
Tūristu visapmeklētākā vieta Kuresārē ir viduslaiku bīskapa
pilscietoksnis, būvēts 13. gadsimtā un saglabājies līdz mūsdienām bez
nopietniem bojājumiem. Pilscietoksnī iekārtots Sāmsalas muzejs. Interesants
ir arī 17. gadsimtā būvētais rātsnams Kuresāres pašā centrā, kur tagad
tūrisma informācijas birojs un izstāžu zāle.
Oļu liedags
Dodamies uz Sāmsalas pašu dienvidu
galu līdz pat Sirves bākai. Ir laba redzamība, tādēļ tālumā, pelēkā dūmakā
tīts, ir manāms Kurzemes krasts. Radiouztvērējā pameklēju, ko piedāvā FM
stacijas. Labi dzirdama otrā Rīga, kas vakarā raida lipīgu latviešu šlāgermūziku.
Jūras krastā uz Latvijas pusi liedags šaurs kā pie ezera, sētin nosēts ar
baltiem oļiem. No pludmales smiltīm ne miņas. Piekrastē zāle spraucas cauri
pērnajai kūlai, kurā mudžēt mudž no lielajiem parka vīngliemežiem, ka ne
kāju kur spert. Nāk prātā tā būtu briesmīga mežonība ielaist šai kūlā
uguni tad pagalam gliemeži, pagalam kadiķu audzes un sapostīta visa smiltāja
vārgā augu valsts. Par laimi šajā salā aprobežotu piromānu nav, jo nekas
neliecina, ka te būtu plosījušies kūlas ugunsgrēki.
Rīts uzaust ar spožu sauli, lakstīgalu dziesmām, gulbju baru tuvējā līcītī
un ar nešpetnu odu mākoņiem tādi trekni, gausi un viegli apsitami. Tuvējā
robežsardzes postenī mastā atkal uzvilkts vakar vakarā nolaistais Igaunijas
karogs. Padomjlaikos mēs par nakšņošanu pierobežas zonā sen jau būtu saņemti
ciet, bet tagad nevienam nav daļas gar "aizdomīgo" mašīnu ar
Latvijas numurzīmēm. Tāds miers, tāds klusums un vientulības sajūta.
Braucam pa Sirves pussalas rietumu malu. Kad ceļš atļauj, nogriežamies uz jūru,
kur pret debesīm slienas bāka un čurn izdemolēts padomju robežpostenis.
Tas, kā liecina uzraksts, celts par godu padomju varas septiņdesmitgadei.
Tagad posteņa ēkai norauts betonplākšņu pārsegums, jo tam igaunīši
atraduši lietderīgāku pielietojumu. Arī pārējais, kas bijis cilvēka spēkiem
noplēšams vai sasitams, guļ zemē saraustīts drancku dranckās. Palikuši
tikai pliki balto silikātķieģeļu mūri, kas gaida savus privatizētājus. Jūras
krastu klāj sīku akmeņu uzbērums un kāds lielāks akmensbluķis. Krasta
tuvumā blīvas kadiķu audzes. Tās te kuplo visā savā krāšņumā,
slienoties tikai nedaudz augstāk par cilvēka augumu.
Sagribējušies pusdienas, piestājam kādās muzejam līdzīgās mājās, kur
sastopam gados jaunu sievieti. Uzrunāju visās man zināmajās valodās, taču,
izrādās, vienvalodīgā, prot tikai igauniski, kuru es savukārt, ilgus gadus
pa Latviju dzīvodamies, esmu gandrīz aizmirsis. Tomēr galu galā ieskaidroju,
ka vēlos uzvārīt ūdeni, lai sagatavotu pusdienas no mūsu sauso produktu krājumiem.
Grūti aptvert, kā tik sīkā valstiņā var pastāvēt izglītības sistēma,
kas neiemāca kārtīgi kādu no Eorpas lielajām valodām.
Piestājam pie 14. gadsimta būvētās Kihelkonnas baznīcas. Dievnama durvis
plaši atvērtas. Ja šī baznīca ir ar kaut ko ievērojama, neskaitot tā
vecumu, tad tas ir smailais un apreibinoši augstais tornis.
Tālākais ceļš vijas pa priežu mežiem ar smuidru bērzu pamežu, kas ļoti
atgādina Latviju. Lai ceļotājs neaizmirstos, ka viņš joprojām vēl ir
Igaunijā, tam kādā vietā pirms Trīgi ir sarūpēta izklaide Odaletsi
avoti maza, kautrīga dabas dāvana, kuru, staigājot pa laipām, var aplūkot
no visām pusēm: kā dzidrā straume kustina zemūdens augu bārdas, kā smilšainajā
gultnē mutuļus saceļ pazemes strāvojumi, kā straumē rotaļājas saulstaru
zibšņi.
Trīgi, tā saucas osta, no kuras pa retam atiet prāmis uz Hīumā salu. Kad
iebraucam ostā, tā atgādina Dieva aizmirstu zemes stūrīti. Neviena cilvēka,
nekādas informācijas, tikai vēstījums, ka biļetes pārdod uz prāmja.
Raugoties līdz pat Hīumā aprisēm debesu pamalē, no prāmja ne vēsts. Tikai
stindzinošs ziemeļvējš, kam te jūtas krastā ļauta pilna vaļa. Domās
liekam punktu Igaunijas salu apskatei un laižam uz Kuivastu, lai vēl līdz
saulrietam pagūtu sasniegt kontinentu. Divās diennaktīs, kas pavadītas Muhu
un Sāmsalā, ir redzēts un piedzīvots daudz interesanta. Bet tas tālu nav
viss, ko šīs salas spēj sniegt. Tikai jāatzīstas vaļsirdīgi: klaiņojot
pa vientulīgajām Sāmsalas ārēm, aizvien grūtāk kļuva panesama šīs
pasaules malas mazapdzīvotība. Tā iesvela ilgas pēc tuviniekiem, pēc mīļās,
labās Latvijas.
Viljars Tooms
Artis Drēziņš
"Lauku Avīze"
19. jūnijs 2003