Viesošanās degakmens pasaulē
No šahtas velves iznirst vilcieniņš, kas ātri ripo pa pazemē
izbūvētajām, trūcīgajā apgaismojumā metāliski mirdzošajām, šaurajām šahtas
dzelzceļa sliedēm, iztraucējot klusumu; miniatūrajos vagoniņos sakāpuši
pasažieri degakmens ieguves šahtu strādnieka specapģērbā, īpašam racēju ķiverēm
galvās un krēslainajās šahtās vitāli svarīgiem lukturīšiem rokās. Pazemes
piedzīvojums ir sācies!
Vēl nemaz ne tik senā pagātnē pa šahtu plašo labirintu šis vilcieniņš
uz darba vietām veda degakmens ieguvē strādājošos. Tagad vizinās tikai 
šahtu
viesi – ceļotāji, un realitātes izjūta ir tik izteikta, ka, šķiet, specapģērbs,
ķivere un racēju lukturītis nav tikai spēles elementi noskaņas radīšanai, bet
gan tūlīt tiks piedāvāts arī ķerties pie darba un atrakt kādu degakmens
gabalu... Nē, tomēr, nē! Ceļotājus šahtās pie degakmens ieguves darba neliek,
bet viss pārējais ir tāpat kā toreiz, kad raktuves funkcionēja atbilstoši to
ierīkošanas mērķim. Var vērot, kā darbojas iespaidīgi skaļā degakmens ieguvē
izmantotā tehnika, kuras jauda šķiet apbrīnojama, bet tās tuvumā nepieradušiem
nav viegli uzturēties vairāk par dažām minūtēm, izstaigāt sazaroto šahtu
labirintu un, pirms atgriešanās dienasgaismā, turpat, pazemē ieturēt sātīgas
pusdienas strādnieku gaumē, pulcējoties ap lieliem katliem pie kopīga galda, kas
arī tagad rada saliedējošu izjūtu. 
Turklāt realitātes izjūtu pastiprina
pavadoņa, kurš daudzus gadus dienu no dienas mērojis ceļu uz šahtām kā tur
strādājošais, un tagad, pēc šahtu darbības izbeigšanas, tur atkal atgriežas kā
gids, atraktīvais stāstījums. Tajā izsmeļošs, detalizēts vēstījums par degakmens
ieguves gaitu savijas ar anekdotiskiem nostāstiem iz šahtu dzīves daudzu gadu
garumā. Protams, darbs pazemes šahtās ir bijis smags kā fiziski, tā
psiholoģiski, bet bijis arī labi atalgots un savā ziņā arī – ļoti prestižs.
Ar darbu degakmens ieguvē un pārstrādē saistītas daudzu
Ziemeļaustrumigaunijas iedzīvotāju dzīves ilgu gadu garumā jau kopš 20. gadsimta
pirmās puses. Lepnumu par nozari var manīt arī Degakmens ieguves muzejā, tas
iekārtots virszemē, virs šahtām, un tajā iespējams uzzināt daudz interesantu
faktu par degakmeni jeb kukersītu, ko nereti mēdz dēvēt par
Ziemeļaustrumigaunijas reģiona lielāko bagātību un sāpi (bagātību – jo tas
nodrošinājis ekonomisko labklājību kā daudziem vietējiem, tā Igaunijai 
kopumā,
sāpi – jo degakmens ieguve un pārstrāde šo reģionu pārvērtusi par pilnībā
industrializētu, rūpniecisku rajonu). Tā dēvētie degoši akmeņi bijuši pazīstami
jau 16. gadsimtā, bet nosaukumu kukersīts degakmens ieguvis no Kukruses
muižas, kur 19. gadsimtā tas esot izmantots apkurei. Degakmens industrija
reģionā sāka attīstīties Pirmā pasaules kara gados, bet 20. gadsimta divdesmito
gadu sākumā tika ierīkotas pirmās šahtas. Vēlāk ieguves vietas tika paplašinātas
un tika uzbūvēti arī degakmens pārstrādes uzņēmumi. Degakmens ticis izmantots
gan degvielas ražošanai, gan ķīmiskajā rūpniecībā, gan elektroenerģijas ieguves
procesā.
Tagad, nozarei mainoties, Kohtle-Jarves pilsētas pievārtē degakmens
ieguve sašaurinājusies, tādēļ arī visnotaļ attapīgie vietēji iedzīvotāji pēc
daudzu Eiropas valstu parauga vecās šahtas un to apkārtni pārvērtuši par
apskates objektu tūristiem. Kādreizējā industriālajā teritorijā virs šahtām
tagad iekārtoti piemēroti apstākļi dažādam sportiskam aktivitātēm. Ziemā viesos
tiek aicināti slēpotāji, bet viens slēpotājs te sastopams arī vasarā – unikāls
industriālās pagātnes liecinieks ekskavators slēpotājs, kura strēle sasniedz 90
m garumu. Turpat netālu joprojām redzams 60 m augstais kāpurķēžu ekskavators, ko
dēvē par lielāko visā Eiropā.
Degakmens ļauj ne vien iejusties šahtu strādnieku lomā un izpētīt
pazemes labirintus, bet arī izbaudīt kalna virsotnes iekarotāju patieso
gandarījumu – Ziemeļigaunijā netrūks iepriecinošu izaicinājumu kalnos kāpt
gribētajiem, bet šī reģiona kalni ir īpaši – ne dabas veidotie lielpauguri, ne
vēsturiskie pilskalni, bet gan cilvēku darba rezultātā tapušie pelnu kalni jeb
terikoni. Tie uzbērti no degakmens ieguves procesā pāri palikušajiem izdedžiem.
Viens no iespaidīgākajiem un ērti pieejamākajiem terikoniem jeb pelnu kalniem
atrodas pie Kiviīli pilsētas. Apbrīnojami iespaidīgā augstuma un stāvuma kalnā,
kas labi pamanāms jau no liela attāluma, izdedži jau gadiem vairs netiek bērti
un tas pamazām apaug ar zāli, kas senāk melnpelēko kalnu pamazām vērš zaļu.
Ceļotāju ērtībām kalnā ierīkotas kāpnītes, kas ļauj nokļūt virsotnē, nekļūstot
viscaur pelnu pelēkiem. No kalna virsotnes paveras iespaidīgs skats uz 
apkārtni
– neatkārtojamu, lai arī estētiskās pievilcības ziņā strīdīgu, tomēr fascinējošu
industriālo ainavu – tajā dominē degakmens pārstrādes uzņēmumu ēku kompleksi,
kūpoši skursteņi un degakmens ieguves vietas, labi redzama arī degakmens nozares
strādnieku pilsētas Kiviīli vienveidīgā apbūve – spēļu klucīšiem līdzīgu
daudzstāvu māju rindas ap perpendikulāri precīzās līnijās plānotajām ielām.
Turpat līdzās redzams milzīgs melnpelēks kalns, kurā pa trošu ceļu īpašās
vagonetēs ir tikuši vesti un izbērti izdedži, kalnam kļūstot aizvien lielākam un
iespaidīgākam. Pelnu kalnu rindas slejas arī Tallinas-Narvas šosejas malā un pie
Jihvi pilsētas.
Pie Baltijas rekordistiem
Pēc industriālā skaistuma iepazīšanas atraktivitātēm visai valdzinoša
šķiet iespēja veldzēties civilizācijas mazskartas dabas pievilcībā. Un tādēļ ir
jādodas uz Baltijā augstāko ūdenskritumu, kas atrodas uz ziemeļiem no Kiviīli.
Somu jūras līča tuvumā Mazā Valastes upīte no vairāk nekā 20 m augstuma krīt pār
dolomīta krauju. Valastes ūdenskrituma augstums tiek lēsts ap 27 m, bet platums
atkarīgs no laika apstākļiem. Pelnu kalna virsotni iekarojot gūtās iemaņas
noder, lai pa gleznainu riņķa kāpņu līkumiem nokāptu skatu platformā, no kuras
paveras patiešām viens no visskaistākajiem dabasskatiem visā Igaunijā, Baltijā,
Eiropā… Platforma būvēta tā, ka šķiet – neredzamās trosēs iestiprināta, tā
karājas starp debesīm un zemi! Uz tās stāvot, iespējams izpētīt dolomīta kraujas
krāsu bagātību, kurā savijas smilšu dzelteni, zilganpelēki brūni un pelēki toņi,
pastiept rokas un gandrīz, gandrīz samērcēt tās ūdenskritumā, un pāri koku
galotnēm ieraudzīt kuģus, kas peld Somu jūras līča ūdeņos. Valastes ūdenskrituma
ainava ir civilizācijas gluži nemainīta un ceļotājiem atklāj ziemeļnieciskās
dabas skarbo, pirmatnējo pievilcību, turklāt, to ieraugot, var droši sacīt – ir
redzēta tipiska Igaunijas dabas ainava, kāda nav iedomājama bez nacionālā
simbola dolomīta 
klātesamības. Savu mazliet mežonīgo veidolu Somu jūras līča
glints jeb stāvkrasts, kas vietām pārsniedz pat 50 m augstumu, ir saglabājis
gandrīz viscaur nepilnu 20 km garumā. Rāpšanās lejup pa kādu no stāvkrasta takām
var būt visai laikietilpīga un ekstrēma (tāpat kā, protams, uzkāpšana atpakaļ),
turklāt skaistākie skati vērojami no stāvkrasta augšas. Apvidus ap Valastes
ūdenskritumu – Igaunijas ziemeļu (jūras) robežas rajons – ļoti atšķiras no
degakmens ieguves vietu rajona, jo ir mazapdzīvots, vien dažviet ieraugāmas
palēnām topošas tūrisma industrijas zīmes – kāds viesu nams, kāda paēšanas
vieta... Pēdējo gadu laikā Valastes ūdenskritums kļuvis par pazīstamu apskates
objektu, bet vēl pavisam nesenā vēsturē nebija izbūvētas ne kāpnes, ne skatu
platforma – lai apskatītu ūdenskritumu, nācās rāpties lejup pa nokalni, turoties
pie krūmu zariem, un gadījās arī atbildēt uz pārsteigto garāmbraucēju
jautājumiem – „Ko jūs te skatāties? Ak, augstākais ūdenskritums Baltijā?!
Tiešām, tepat?!
Iepriekš iegūtās sportiskās iemaņas noder arī, nonākot kadiķu pļavā
netālu no Loksas pilsētiņas, kur ieraugāms vēl viens Igaunijas dabas brīnums –
par Baltijas augstāko dižakmeni atzītais Jaani-Toomi akmens, kas ir arī
viens no interesantākajiem un skaistākajiem dižakmeņiem šajā reģionā.
Jaani-Toomi akmenim ir ne vien divi vārdi nosaukumā, bet arī divas
šķautnes, tas šķiet kā uz pusēm sašķelts, un tieši neparastā forma šo aptuveni 8
m augsto akmeni atšķir no daudziem, daudziem citiem. Un, protams, goda lieta
katram ceļotajam ir uzrāpties uz šī suurkivi (dižakmens – igauņu val.).
Ziemeļigaunijas centrālā ziemeļu daļa ietilpst Lahemaa (Līču zeme – igauņu val.) nacionāla parka teritorijā. Lāhemā nacionālais parks ir gan lielākais nacionālais parks Igaunijā, gan arī vecākais nacionālais parks visā Baltijā. Viens no Lāhemā interesantākajiem, nacionālā parka dabai raksturīgākajiem līčiem atklājas gleznainajā Kesmu ragā, kas atrodas senākajā kapteiņu un jūras skolas, tagadējā atpūtnieku ciemā Kesmu. Aizejot līdz akmeņiem bagātīgi klātā raga galam, skatam paveras akmeņu virkne, kas turpinās jūrā līdz pat gleznainai saliņai, bet austrumu pusē ir labi redzams Kesmu līča otrs – arī akmeņainais – krasts. Vietējie zina stāstīt, ka reizēm pa akmeņiem un sēkli saliņā varot nokļūt sausām kājām, bet ciema folklora vēsta par velnu, kas jūrā akmeņus izbēris, bēgot no gaiļa dziesmas ieskandētā rīta.
Kesmu ragā ikviens var izvēlieties savu akmeni, kuram uzticēt savu kvēlāko vēlēšanos, un līdz ar akmeni nolikt to tā sauktajā Vēlēšanos jeb Vēlējumu kalniņā un tad sākt gaidīt savas vēlēšanās piepildīšanos. Vēlējumu kalniņš gadu no gada aug aizvien lielāks un lielāks, jo kuram gan nav savas nepiepildītās vēlēšanās?!
Kā Līču zemē dzīvojuši un dzīvo
Ziemeļigaunijas piedāvātais ceļojums laikā ļauj ne tikai iejusties
degakmens šahtu strādnieku lomā, bet arī doties vēl tālākā pagātnē un
ieskatīties šī reģiona senāko gadsimtu iedzīvotāju dzīves veidā. Vēsturiskajā
Altjas ciemā, kura mūžs aizsācies jau 15. gadsimtā, pašā jūras piekrastē slejas
etnogrāfiskas zvejnieku mājas niedru jumtiem un tīklu šķūņi, bet pagalmos
novietotas veclaicīgas jūras zvejnieku laivas (savulaik zvejošana bijusi
galvenais Altjas iedzīvotāju ienākumu avots). Ciema centrs arī mūsdienās ir
atjaunotais krogs, bet tam blakus iekārtots videi draudzīgs atrakciju parks,
kurā gan pieaugušie, gan bērni var izšūpoties koka šūpolēs. Turklāt tāpat kā
Kesmu ragā, arī Altjā ir Vēlējumu kalniņš, kurā atkal ikviens var nolikt savu
akmeni ar vēlēšanos un tad nepacietīgi gaidīt tās piepildīšanos. Blakus
etnogrāfiskajām sētām atrodas mūsdienīgas vasarnīcas, kuru pagalmos ieraugāmas
gan gluži modernas laivas, kas tagad noder atpūtai, jo piekrastē netrūkst
skaistu saliņu, ko apbraukāt, un rūpīgi ierīkotu ugunskura vietu. Ugunskuri
noteikti tiek kurti ikgadējās Jāņu dienas svinībās, kad skan sadziedāšanās
Altjas centrā, bet gar līča piekrasti mirdz uguntiņu virtene – igauņi, tāpat kā
mēs, aizrautīgi svin vasaras saulgriežu svētkus 23. – 24. jūnijā.
Ieskats vēsturē ir gūstams arī lieliski
sakoptajā Palmses muižas kompleksā un parkā. Tieši Palmse savulaik tikusi atzīta
par pirmo, pilnībā rekonstruēto muižu Igaunijā. Izcili simetriskā, ar savas
arhitektūras harmoniju pārsteidzošā muižas ēka savu tagadējo arhitektonisko
veidolu ieguvusi 19. gadsimtā, bet uzbūvēta jau 17.-18. gadsimtā. Īpaši
iespaidīgs ir romantiskais parks ar lapeni un izsmalcinātiem tiltiņiem. Parkā
arī mūsdienās valda rāms miers un relaksējoša noskaņa, bet parka ainava pilnībā
atbilst klasiskam skatu kartiņas sižetam, kurā lieliski iederas arī dīķī
peldošie gulbji. Muižas iekštelpas piepilda aizgājušo laiku mūzikas melodijas,
telpās izvietotas senlaicīgas mēbeles, bet pie sienām redzamās gleznas,
fotogrāfijas, apraksti un dokumenti vēsta par ievērojamo militārpersonu,
politiķu un zinātnieku Pālenu dzimtu, kam muiža piederējusi daudzu gadsimtu
garumā līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem. Mūsu dienās Palmses muižas kompleksā
iekārtota arī Lāhemā nacionālā parka administrācija.
Magda Riekstiņa