Vai Japāna kļūst rietumnieciska?

Vilinoša, noslēpumaina, ultramoderna vai nemainīgu tradīciju zeme – kāda ir mūsdienu Japāna? Šie jautājumi droši vien urdījuši ne vienu vien ceļotāju pirms došanās uz tālo zemi Klusajā okeānā.

Vēstures gaitā Japāna ir pārņēmusi ķīniešu rakstību, korejiešu mākslu un visbeidzot, Rietumu tehnoloģijas, apģērbu un ātrās ēdināšanas praksi. Desmit procenti no ikdienā dzirdamās valodas ir aizguvumi no angļu valodas. Japānas kino un mūzikas pasaulē dominē Amerikas ietekme, savukārt globālajā modes pasaulē triumfē tālo austrumu krāsas un noskaņas.

Vai Japāna kļūst rietumnieciska un pamazām zaudē savu burvību, senatnīgo pievilcību un kultūras mantojumu, vai – gluži pretēji – tā ir miera un harmonijas saliņa, kura mūsdienu stresa un dinamikas pilnajā ikdienā vēl glabā tradīciju izpratni un svētumu?

Atbildi uz šiem jautājumiem neizdodas rast viegli, un pat pēc divkārtēja Japānas apmeklējuma ir sarežģīti formulēt attieksmi pret šo visnotaļ unikālo zemi, līdz atskārstu, ka bagātīgā kultūras mantojuma un mūsdienu tehnoloģiju sasniegumu sintēzi lieliski raksturojis kāds vīrs pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados:

“Pēdējo simt gadu laikā divas reizes uzskatīts, ka vecā Japāna zudusi bez pēdu, un divreiz Rietumi šai jautājumā ir kļūdījušies: kā Meidzi revolūcijas laikā, tā arī pēc otrā pasaules kara. Negribu teikt, ka vecā Japāna palikusi nemainīga, nebūt ne, tāpat kā nekad nebūs jaunās Japānas, kurai būtu zudusi saikne ar pagājušo.”

Robērs Gillens, Parīze, 1961

Tas, kas Japānā ir īpašs, ir attieksme. Attieksme pret dzīvo un nedzīvo, lietām un vietām, patiesībā visu, kas pastāv. Japāņu attieksme ir tā, kas, neskatoties uz daudzajām ietekmēm un aizguvumiem no citām kultūrām, liek runāt par Japānu kā unikālu zemi, kultūru un tās cilvēkiem.

DABA. Zemi radījušas dievietes asaras

Leģenda stāsta, ka Japānas salas radušās no dievietes asarām – vietā, kur tās kritušas Klusajā okeānā, izveidojušās salas. Arhipelāgu veido četras galvenās salas (Kyshu, Shikoku, Honshu un Hokkaido) un aptuveni 3900 nelielu saliņu, tās stiepjas trīs tūkstoši astoņi simti kilometru garumā no Okinavas subtropiskajiem ūdeņiem līdz Hokaido salas ziemeļu punktam.

Septiņdesmit procentus zemes klāj kalni. Sniegotās kalnu virsotnes, krastu līnija divdesmit septiņu tūkstošu garumā, trakojošais okeāns un auglīgās ielejas veido zemi, kas pamatoti tiek ierindota pasaules iespaidīgāko dabas ainavu sarakstā.

Ar lielu lepnumu japāņi stāsta, ka viņiem esot četri gadalaiki. Paturot prātā Japānas novietojumu, kas projicēts mūsu platuma grādos stieptos no Čadas Republikas Āfrikā līdz Austrijai Eiropā, viegli iedomāties klimata apstākļu daudzveidību.

Gadalaiki Japānā ir tādi paši kā pie mums. Decembris, janvāris un februāris ir aukstākie mēneši. Pavasaris pienāk līdz ar ķiršu ziedēšanu, kas Kušu salā sākas marta beigās, bet Hokaido salas ziemeļu galu sasniedz maija vidū. Ziedošie koki un dabas atmoda aprīlī ir tūristu iemīļotākais ceļojumu laiks. Jāatzīst, ka baudījums ir gan pati ķiršu ziedēšana, sakura, gan tā aizrautība un gandrīz laimes un izredzētības sajūta, ar kādu japāņi dzīvo šai laikā. Televīzijā, laika ziņu programmās un radio kanālos iespējams sekot līdzi sakuras atnākšanas laikam un tā vilnim pāri visām lielajām salām. Dabas atmoda tiek svinēta ar piknikiem un dārza svētkiem birstošo ziedu tuvumā, kas rada pacilātu noskaņu visā valstī.

Nobirstot ķiršu ziediem, tos sāk dzenāt stiprs dienvidu vējš, kurš vēsta tsuyu jeb lietus perioda sākšanos, kas ilgst aptuveni divus mēnešus. Japāņi paši ir ļoti uzmanīgi pret laika apstākļiem, ko labi raksturotu televīzijā dzirdēta laika prognoze, kas vēstīja, ka lietus, kas šobrīd līst, nav lietus sezonas lietus, jo lietus sezona sāksies tūlīt pēc tam, kas šis lietus būs beidzies.

Pat attiecības ar lietusgāzēm Japānā ir savdabīgas. Ja tradicionāli ceļotāji tur īkšķus par skaistu un saulainu laiku, tad jāatzīst, ka Japānas spilgtākās atmiņas saistās ar divām miglainām un lietainām dienām. Vienā no tām pārdzīvojām padebešu savilkšanos un negaisa tuvumu Klusā okeāna krastā, savukārt otra diena saistās ar miglas valstību Hakones nacionālajā parkā Fudzi kalna tuvumā.

Japānas svētums Fudzi gada lielāko daļu slēpjas mākoņu un vieglas dūmakas aizsegā. Tomēr nespējam par to bēdāties, jo mākoņu aizsegā kalns izskatās patiesi majestātiski. Savukārt vietējie ir ticējuši, ka Fudzi kalns ir sievietes iemiesojums un tas aizsedzas, ja savā tuvumā mana kādu skaistāku sievieti!

Otrs skaistākais laiks, kad apmeklēt Japānu, ir rudens, kad japāņu dārzi un kalnu nogāzes iekrāsojas īpaši krāšņas.

PILSĒTA. Budistu tempļi spoguļojas debesskrāpju sienās

Japānas šķietami nesavienojamo – stabilu tradīciju klātbūtni un dinamisko attīstību vislabāk saredzam pilsētās. Uz vienas ieliņas mierīgi līdzās atradīsiet budistu templi, modernu ofisu ēku, sintoistu dievnamu, degvielas uzpildes un metro stacijas. Skrejoši ofisu darbinieki ikdienas gaitās mēdz iegriezties budistu templī, lai uz brīdi, sasitot plaukstas un nogrimstot pārdomās, piesauktu visaugstākā uzmanību un labvēlību. Uz templi mēdz aizjozt arī skolēni, lai uz īpašām koka plāksnītēm atstātu savus lūgumus par izdošanos kontroldarbos un veiksmi eksāmenos.

Japānas vēsturē pastāvējusi galvaspilsētu pēctecība. Tās sākumi meklējami 6. gadsimtā, kad Jamato Saules dzimta, pakļaujot apkārtējās dzimtas, nodrošināja sev vietu hierarhijas virsotnē un iedibināja mantojamu imperatora varu. Katra valdnieka mērķis ir bijis izveidot vidi, kas būtu viņa spēka un varas apliecinājums, tā radušās tā saucamās senās galvaspilsētas Nara un Kioto.

Viena no senākajām pilsētām ir Heijokio, kuru šodien pazīstam kā Naru, Japānas mākslas un literatūras šūpuli. Pilsētas centrā plešas karaliskais briežu parks, kur starp templi un daudzstāvīgām pagodām brīvā vaļā sastopami brieži. Japāņi tic, ka tie ir dieva vēstneši uz zemes. Sajūta pēc tempļu kompleksa apmeklējuma ir viegli pacilājoša. Grūti teikt, kas atstāj lielāko iespaidu – Budas statuja, kas ir augstākā Japānā, vai briežu pulciņi, kas cēli klīst pa parku un reizēm draudzīgi bičo tūristiem cepumus, vai senā parka varenība paša pašā pilsētas centrā.

Seno galvaspilsētu pērle noteikti ir Kioto. Pilsētas attīstība saistīta ar Japānas zelta ēru (8.-12. gs.), aristokrātijas un kultūras uzplaukumu. Mūsdienās seno varenību iemieso imperatora pils, parki, simtiem budistu tempļi un sintoistu dievnami, leģendārais akmens dārzs Ryoanji un Zelta paviljons Kinkakuji. Tieši te vakara pastaigas laikā sajutāmies kā pagājušā gadsimta Japānā. Līdz ar tumsas iestāšanos ielas apgaismo no papīra veidotie lukturi, kas dzīvo līdzi katrai vēja pūsmai, skan mūzika un ielās sastopami vietējie, kas tāpat iznākuši baudīt pilsētas gaisotni, pasēdēt tējas namiņā vai noskatīties kādu no daudzajiem maiko (tā tiek dēvētas geišas Kioto reģionā) priekšnesumiem. Ja paveicas, pilsētas ielās sastapsiet kimono ģērbtas japānietes, kas vairāk atgādina pasaku tēlus, nevis mūsdienu sievietes.

Kioto vēsture saistīta arī ar budisma senākās formas un tējas ceremoniju izkopšanas laiku Japānā. Kioto pulcinājusi prasmīgākos meistarus un amatniekus, un visa pilsēta bijusi tējas ceremoniju pārņemta. Šajā ziņā mainījies ir samērā maz. Restorānos, veikaliņos, tējnīcās un pat māju logos redzami seno tradīciju piederumi. Tie domāti gan lietošanai un pārdošanai, gan kā dekori gaisotnes radīšanai. Un jāsaka, ka izdodas!

Pilnīgi citas noskaņas valda kontrastu pilsētā Tokijā. Dinamiskā lielpilsēta lepojas ar tādiem nācijas simboliem kā imperatora pils un dārzi, no kuriem visos virzienos plešas pilsētas dažādie rajoni, un Tokijas mēriju, no kuras paveras galvu reibinoši skati uz pilsētas debesskrāpjiem. Tokija ir modernās Japānas simbols – pilsētas dzīve rit vairākos stāvos, iepirkšanās centri un reklāmas mirdz neona gaismā, bet ir kaut kas tāds, kas atšķir Tokiju no citām lielpilsētām.

Pirmkārt, tā ir valoda. Gandrīz visi uzraksti ir japāņu valodā, pat Tokijas metro un vilcienu stacijās visos uzrakstos ņirb hieroglifu rindas, kas iedzinušas izmisumā ne vienu vien ceļotāju. Otrkārt, tie ir lielāki un mazāki pūļi, kas pārvietojas skrejoši tipinošā solī. Ja esam informēti par to, ka šo Āzijas iedzīvotāju vidējais auguma garums ļauj mūsu puišiem justies kā īsteniem supermeniem, bet meitenēm, kas parasti nav pieradušas lūkoties pāri pūlim, tagad paveras jaunu apvāršņi, tad pārsteigums ir japāņu tipinoši skrienošais pārvietošanās solis. Tas nedaudz uztrauc, jo šķiet, ka visu laiku ko kavējam, un mudina pievienoties kopējai plūsmai.

Treškārt, tās ir reklāmas, no kurām smaida žilbinošas meitenes ar japāņu sejas vaibstiem un platīnblondiem matiem. Ja mēs priecājamies par harmonisko un skaisto, ko rodam japāņu tradicionālajā pasaules uztverē, tad šodienas japāņu skaistā izpratni ilustrētu patiesība, ka skaists un iekārojams ir tas, kas pašiem nav dabas dots.

Tokija ir steidzīga un rāma metropole vienlaikus. Pilsētas biezāk apdzīvotajos rajonos dzīve burtiski norit vairākos stāvos. Vairākos līmeņos aiztraucas mašīnas, pārvietojas cilvēki un pat mājas, šķiet, parādās iespējamās un neiespējamās vietās. Shinjuku iezīmē tehnoloģiju attīstību, Ginzā neona gaismā mirdz pasaules slavenākie veikali un Kabukiza teātris, Akasaka atdzīvojas vakaros un pulcē nakts dzīves baudītājus. Līdzās šiem rajoniem atradīsiet Imperatora pils dārzus un īrisu kolekcijas, nelielus tējas namiņus un apsūbējušus pakāpienus vai sētas stabus, kas jau gadsimtiem ilgi sargājuši parka teritoriju.

CILVĒKS. Tradīciju vergs vai tehnoloģiju pionieris?

Pirms došanās ceļā zināšanu drumslas par japāņiem ir tikpat pretrunīgas kā par zemi kopumā. Japāņiem ir tā laime dzīvot fantastisku dārzu un parku ieskautās pilsētās, tajā pašā laikā ikdiena ir pārapdzīvotības un nežēlīgas konkurences problēma. Mazuļi pirmajos gados tiek audzināti pilnīgas brīvības garā, savukārt jau skolā visi tiek pakļauti dzelžainai disciplīnai, kas neizzūd no japāņa dzīves ritma līdz pat sirmam vecumam.

Japāņiem ir kāda slavējama un apskaužama īpašība. Slavējama līdz brīdim, kad nākas kļūt par šīs īpašības upuri. Tā ir precizitāte. Precizitāte gan laika izjūtā, gan uzdoto pienākumu izpildē. Japānis ir ļoti uzticams, draudzīgs un izpalīdzīgs līdz robežai, ko ļauj viņā ieaudzinātā kārtības un precizitātes izjūta. Lielisks piemērs ir deju koncerts, kuram tika plānots piecu minūšu starpbrīdis, kas arī punktuāli tika ievērots, savukārt traģiski komiska situācija izvērtās brīdī, kad pienāca koncerta fināla deja, bet organizatori paziņoja, ka plānotās četrdesmit minūtes ir pagājušas un pēdējais priekšnesums būs jāatliek!

Tāpat japānim nav vērts jautāt viedokli par kādu vietu vai pasākumu – viņš vienmēr ar smaidu sejā atbildēs, ka viss ir ļoti skaisti un labi, ieaudzinātā pieklājības izjūta neļauj viņam izteikt negatīvu viedokli vai personīgas antipātijas. Sākotnēji vispārējais pozitīvisma vilnis ir baudījums, bet, atklājot pozitīvisma un komplimentu neizbēgamības likumu, rodas ķecerīga vēlme dzirdēt arī citas domas un izvilināt no japāņa godīgu viedokli.

Šī īpašība veidojusies gadsimtu gaitā, kad dižciltīgo dzimtas cīnījušās par ietekmi Japānā, un melu un intrigu gaisotnē cilvēku patiesos nodomus bija iespējams uzzināt tikai ar izsekošanas un noklausīšanas metodēm. Mūsdienās varas jautājums sen ir atrisināts un sakārtots, bet nerakstītais likums, ka laba audzināšana nozīmē smaidu, pieklājību un pozitīvismu, darbojas praktiski bez izņēmumiem.

Nenoliedzami, ka ikdienas pieklājības normas un viena no pasaulē lielākajām darba laika slodzēm rada cilvēkos spriedzi, ko viņi kliedē samērā amizantos veidos – dziedot karaokes, ejot japāņu pirtīs, spēlējot senas galda spēles un aizrautīgi izkopjot seno festivālu un svētku tradīcijas.

Japānas apmeklējuma laikā kļuvām liecinieki tam, ka japāņi izkopj ne tikai savas tradīcijas un svētkus, bet nopietni interesējas arī par citām kultūrām un tradīcijām. Ciemos uz tālo zemi bijām devušies latviešu tautas deju kolektīva sastāvā, kas viesojās Japānas deju federācijas jubilejā. Tikām celti goda viesu kārtā ne vien kā priekšnesumu sniedzēji, bet kā latviešu tautas deju soļu mācītāji interesentiem. Šķiet katrs no mums bija saviļņots, redzot pilnus laukumus vai sporta zāles ar interesentiem, kuri gatavojoties apmācībām jau bija iegādājušies latviešu tautas tērpu sastāvdaļas. Tā nu mūsu priekšā stāvēja pūlis ar mirdzošām acīm, japāniskiem sejas vaibstiem, izrakstītu tautas tērpa blūzi un rozā vai ziliem spīdīgiem brunčiem, saktiņām, kas piespraustas pie T-krekliem un vainagiem vai aubēm komplektā ar modernākajiem apģērbiem un frizūrām.

Jāatzīst, ka japāņi bija lieliski skolnieki, uzmanīgi un pacietīgi apgūstot mūsu dejas soļus, kas gan ritmiski, gan tehniski krietni atšķiras no viņu pierastajām kustībām. Līdzvērtīgi pārbaudījumi bija jāpiedzīvo arī latviešu dejotājiem, kad japāņi mūsu aicināja pievienoties draudzības vakaram, tad nu varējām izmēģināt savas uztveres spējas, izmēģinot nepierastas kustības īpatnēju melodiju pavadījumā.

Ar dejošanu mums gāja kā ar daudzām citām lietām – viss šķiet neizprotams un grūti atmiņā paturams līdz brīdim, kad kustības tiek izskaidrotas. Dejas un atsevišķas kustības attēlo seno japāņu ikdienas gaitas, tā kā drīz darbojāmies kā senie rīsu stādītāji, saules sveicēji vai zvejnieki.

Japāņa ikdiena ir gan seno tradīciju saglabāšana, gan jauno tehnoloģiju un izgudrojumu izmantošana. Sieviņa, kas laipni mums ļāvusi piedalīties tējas gatavošanas ceremonijā, pēc pāris dienām piebrauc atvadīties, izkāpjot no auto, kas aprīkots ar supernavigācijas sistēmu.

Viena no lietām, kas nenoliedzami izraisa mūsu interesi, ir japāņu valoda un hieroglifu rakstu zīmes. Par japāņu īpašo attieksmi pret rakstu zīmēm un nosaukumiem liecina galvaspilsētu nosaukumi. Senās galvaspilsētas Kioto divas zilbes Kyo-to veido mūsdienu modernās metropoles nosaukumu To-kyo, tikai apgrieztā secībā. Un tā ik uz soļa, vērīgam ceļotājam atklājas jaunas un jaunas nianses, kuru nozīmes un izcelšanās noskaidrošana kļūst gandrīz vai par sportu.

Par aizraujošām sacensībām mūsu kompānijai izvērtās iepazīšanās ar hieroglifiem. Sākumā šo nodarbi uztvērām samērā skeptiski, jo neticējām, ka varēsim saskatīt asociācijas vai pat atrast sistēmu, pēc kuras varētu uzminēt hieroglifa nozīmi. Savukārt nedaudz uzzinot par rakstu zīmju rašanos no apkārt esošām lietām un norisēm, pat ar nelielu izdomas palīdzību hieroglifu zīmējumos atdzīvojās koki, ūdens, debesis, kalni un pat cilvēki.

TŪRISTS. Bauda un pārpratumi ik uz soļa

Ierodieties Japānā, šķiet, katrs ceļotājs tiecas iegūt vairāk iespaidu un izbaudīt ko eksotisku. Japānas kolorīts nav ilgi jāgaida, to sastopam jau pirmajos mirkļos, tiekoties ar sagaidītājiem un pamanot viņu neizzūdošo smaidu un cieņpilno paklanīšanos katram jauniepazītam ciemiņam.

Ņemot vērā to, ka oficiālos uzrakstos un paziņojumos viennozīmīgi dominē ņirbošas hieroglifu rindas un ierindas japāņa angļu valodas zināšanas ir samērā vājas, labs pavadonis Japānā ir zelta vērts. Sākumā pat grūti noticēt, ka šīs ekonomiski tik attīstītās un visas pasaules tehnoloģijas ietekmējošās zemes iedzīvotāji patiesībā tik maz pārzina un izmanto angļu vai kādu citu svešvalodu. Ja uzrunāsiet nejaušu pretimnācēju Tokijas ielās, tad vēl pastāv iespēja saņemt informāciju vai palīdzību, savukārt citās pilsētās un laukos, visticamāk sastapsiet izpalīdzīgu smaidu un neizmantojamu informāciju japāņu valodā.

Valoda nav vienīgais šķērslis, ar kuru jārēķinās ceļotājam. Ceļu satiksme Japānā ir organizēta pa kreiso pusi, tā kā divu nedēļu laikā apstaigājām savam autobusam daudzus riņķus, mēģinādami pa tuvāko ceļu nokļūt pie autobusa durvīm.

Jaunas un amizantas izjūtas sagādā vai katra ēdienreize. Ja pirmajā nedēļā centāmies iepazīt un nogaršot pēc iespējas vairāk japāņu gardumu, tad otrās nedēļās laikā kā zinātāji sadalījām katru pasniegto porciju baudāmajā un atstājamajā daļā. Garšas ir ļoti savdabīgas un īpatnējas mūsu vēderiem, bet ēduši bijām visi un jāatzīst, ka pēc brauciena reizēm pietrūkst kādas interesantas garšvielas un šobrīd japāņu restorānus apmeklēju ar prieku.

Ēšana allaž notiek ar irbulīšiem, kas šķiet pati par sevi saprotama lieta. Pēc īpaša lūguma jums var tikt atnesta dakšiņa un nazis, tomēr vietējo cieņu iemantosiet, ja drosmīgi satversiet irbulīšus un savu maltīti ieturēsiet tradicionālā veidā. Un ticiet, tas nemaz nav tik sarežģīti!

Tradicionālu japāņu maltīti veido daudz un dažādi nelieli trauciņi, kas tiek pasniegti viens pēc otra, un to saturam nepieciešams tikpat labs gids kā Tokijas pilsētas vai japāņu valdošo dzimtu apgūšanai.

Eksotiskas sajūtas var radīt ne vien pasniegtais ēdiens, bet pats restorāna apmeklējums. Bieži vien ēdieni tiek pagatavoti klientu acu priekšā. Pavāru rosība, spēles ar uguni, sagatavotajiem produktiem un garšvielām ir vesels priekšnesums, savukārt klientiem bieži vien tiek piedāvāti tradicionālie zemie japāņu galdi, pie kuriem būtu jāsēž turku pozā... būtu jāsēž, ja vien, domājot par klientu ērtībām, zem galda nebūtu izveidota bedre, kurā ērti ievietot kājas, lai tās netirptu. Un vēl kāds padoms – lieki baiļoties, ka nesapratīsiet, ko pasūtīt restorānā, jo lielākā daļa ēdienkaršu veidotas ar krāsainām ēdienu fotogrāfijām, tā kā atliek tikai piebakstīt pirkstu vēlamajai maltītei.

Vēl kāda lieta, ko noteikti jāizbauda, ir japāņu pirts. Pilsētās atrodami milzīgi pirts kompleksi, bieži tās iekārtotas arī viesnīcas. Japāņu pirtīs ir atsevišķas vīriešu un sieviešu daļas. Pirtī ir vairākas telpas – pirmajā telpā iespējams atstāt drēbes, nākamā telpa kalpo kā noskalošanās vieta, jo pirts baseinos jādodas tīriem. Pirts efekts balstīts uz auksto un karsto baseinu mijiedarbību. Bieži vien šie pirts kompleksi tiek celti karsto avotu tuvumā, kas ļauj izmantot dabas dziedinošo spēku.

Karstie avoti un baseini šeit patiešam ir karsti, savukārt aukstie – ledaini. Saņemam japāņu pamācības, ka baseinā jānosēž tik ilgi, kamēr karstuma vilnis paceļas no pēdām līdz pat matu saknēm. Pat rūdītam pirtī gājējam te ir ko just!

Sajūtas pēc pirts ir relaksējoši patīkamas, tās papildina priekštelpās novietotie masāžas krēsli, tā kā pirtīm noteikti ir vērts atvēlēt vairākas stundas.

Patīkamas sajūtas Japānā pavada ik uz soļa. Vēl ilgi atmiņā saglabājas miers un skaistums, kas valda Japānas dārzos, telpas un dabas vienotība senajās ēkās, un pēdas ar patiku atminas sajūtas, novelkot apavus un izstaigājot iekštelpas, kas klātas ar tatami grīdu. Ķermeņa baudas palīdz nomierināties arī garam un iegrimt patīkamās un dziļās pārdomās par to, kas nu katram svarīgs.

Pēc ceļojuma pa šo bezgala interesanto zemi man radās divas atziņas. Pirmā tā, ka neesmu gatava dzīvot tik sakārtotā pasaulē, un otra – Japānas kultūra un pasaules uztvere ir unikāla un iepazīšanas vērta! Japāna ir jāizbauda – domās, haikās, ceļojumā? Lai izdodas!

Santa Vītola