Ķīnieši prot gatavot un tāpēc ēd visu. Dzīve piespiedusi. Ticu, ka ierindas ķīniešu pavārs prastu sagatavot pat vectēva vecās sandales, sagrieztas nenosakāmās sloksnītēs, ko mēs gardu muti notiesātu. Ja jau reiz lielā bada gados ģimenes galva mēdza ziedot paša ķermeni, lai pabarotu lielo ģimeni... Nē, nē, nebīstieties, kanibālisms, pat piespiedu kārtā, ir sen pāršķirta vēstures lappuse.
Patiesībā ķīniešu virtuve nudien ir lieliska! Nav arī asa, kā Dienviaustrumāzijas tautām, teiksim, tajiem un malajiešiem, kur mušai tikai jānosēžas uz šķīvja malas, lai tā uzreiz nosprāgtu. Ķīniešu ēdieniem vairāk raksturīgas saldskābas un saldas, pa retam arī rūgtenas mērcītes, un, ja arī kāds asumiņš tas no normāla pipariņa un pie karija mērces. Ķīnieši prot sagatavot zivi tā, ka asakas kļūst mīkstas, un garneles, kam slinkums čakarēties ar lobīšanu, var ēst pat ar visiem apvalkiem. Jāprot tikt galā ar tādiem psiholoģiskas iedabas sīkumiem, ka no gardās zupas terīnes uz tevi raugās pīles galva ar visu knābi, jo tas ir to vērts. Atšķirībā no citiem, lielākoties ūdeņainajiem šķidrumiem, kuros peld dažas novārītas kāpostu lapas vai tomāti, olas baltuma strēmeles, puņķiem līdzīgi rīsa makaroni, šāda nu vienreiz ir kārtīga zupa.
Zupa ķīniešiem nebūt nav pirmais ēdiens, tāpat kā jēdziens otrais ir absolūti nelietojams, jo visbiežāk tā būs kāda nieka uzkoda apetītes stimulēšanai, teiksim, vārīti zemesrieksti vai kraukšķīgas cūkausu strēmelītes. Un kas gan šādā gadījumā būtu iesākams ar desmito? Zupas, dažreiz arī vairākas, uz galda parādās ap maltītes vidu, dažkārt pat pie beigām, tādējādi zupa var būt arī septītais un devītais ēdiens. Tā kā ķīniešu ir bezgaldaudz, un dažāda vieda kolektivizācijas liga šo tautu piemeklē ik pa laikam, viņiem pat nav iespēju ieturēties lepnā vientulībā, tāpēc visbiežāk ķīnieši ēd kolektīvi, ēd daudzus ēdienus pa drusciņai un maksā arī kolektīvi. Te es runāju par grandiozu izmēru restorāniem ar simtiem atsevišķu ēdamzāļu, ko izmanto pilsētnieki, kuriem nav tradīcijas gatavot mājās, nevis par Dieva un nu jau arī Mao aizmirstajiem nabaga lauciniekiem, kuru gastronomiskā alternatīva ir lielāka vai mazāka izmēra rīsa sauja dienā.
Grupā ceļojošie latvju tūristi, ja vien spītīgi nepūlas iemācīties ēst ar irbulīšiem, bet pieprasa dakšas, badā nav palikuši. Ļautiņi pusdienās vai vakariņās parasti tiek sasēdināti pa septiņiem līdz desmit pie viena galda. Galdi ir apaļi, un tiem viducī ir grozāma stikla ripa, uz kuras ik pa brītiņam parādās nākamais ēdiens. Pēc pašapkalpošanās svarīgi nolikt ēdienu kārtīgi atpakaļ, lai, griežot pusdienu ripu uz riņķi, nevīžīgi noliktais šķīvis neietriec kaimiņam klēpī viņa zupas bļodiņu, tējas tasīti vai alus glāzi. Individuālie šķīvīši ir mazi un pēc lielākiem arī nav vajadzības lai atšķirīgie ēdieni nesāktu veidot pārāk dīvainus kokteiļus. Zupai ir atsevišķa neliela pialas tipa bļodiņa ar īpašas formas porcelāna (vai tad nevar pasapņot?) karotīti.
Katram reģionam ir savas virtuves īpatnības, tradīcijas, atkarīgas no tā, kādas kultūras tuvējos tīrumos, dārziņos, pļavās, mežos, kalnos, džungļos, upēs, ezeros, jūrā atrodamas. Oficiāli milzīgajā valstī izšķir četrus galvenos virtuves virzienus, taču ēdienkarte atšķiras katrā nākamajā ciemā (bet ciema statuss saglabājas līdz pat Rīgas izmēriem).
Daļai ēdienu pamatkomponenti var būt atpazīstami, bet par daudziem gudri netiek pat vietējie gidi, ja neatrodas savā dzimtajā pilsētā. Universāls, taču ne gardākais izejmateriāls ir soja, no kā var uztaisīt da jebko, un tādēļ nereti, kad nesaproti, ko ēd, vari mierināt sevi ar domu, ka gan jau atkal kaut ko no sojas. Aizdomas par suņiem ir pilnīgi aplamas. Tā ir korejiešu delikatese. Ķīnā suņi un to uzturēšana ir ļoti dārga, tādēļ audzēt tos pārtikas vajadzībām ir absolūti nerentabli.
Šķietami saprotamāks un kopš padomju laikiem pazīstamāks ēdiens mums ir pelmeņi, kuru gatavošanu krievi iemācījušies tieši no ķīniešiem, iespējams, laikā, kad Maskavu iekaroja Čingishana mazdēls Batijs, bet Ķīnu otrs viņa mazdēls Hubilajs, un reizē ar mātes vārdiem milzīgajā Mongoļu valstī notika arī kultūras, tostarp gastronomisko mākslu, apmaiņa. Normālā specializētā pelmeņu krogā pītos groziņos jums atnesīs pagaršot vismaz 15 dažādas formas, garšas, pildījuma pelmeņus. Un kā jau pie ķīniešiem, bez īpaša paskaidrojuma grūti saprast, kas lācītim vēderā. Bet tur var būt visdažādāko putnu gaļa, cūkgaļa, jūras veltes, dažādu dārzeņu pildījums. Pie noteiktām pelmeņu šķirnēm pasniedz mazu trauciņu ar speciālu mērcīti, kas parasti nav indīga, asa, ir skābena un attiecīgajam pelmenim īpaši pieskaņota. Mērces vispār ir jālieto, iegrābties var gluži retos gadījumos un parasti valsts dienviddaļā, kur ir lielākās ēdienkartes atšķirības. Taizemē slavenais pretīgais šķidrums, ko iegūst no zemē mucās ieraktām pūstošām zivīm, Ķīnā par laimi nav cieņā. Pelmeņi pārdošanai nekad netiek saldēti, jo slavenās vietās tie zibenīgā ātrumā tiek gatavoti garā rindā stāvošo pircēju acu priekšā.
Tāpat jūsu acu priekšā, ja vien paši to vēlaties, atbilstoši jūsu pasūtījumam (verdiktam ar rādītājpirkstu), sagatavos zivi vai krabi, ekskluzīvā restorānā izgrebs tukšu nabaga bruņurupuci, vai nereti pat lauku kafejnīcā piebeigs un nodīrās čūsku (ādu tai nomauc kā kādu elastīgo zeķi no kājas, kamēr tikko izlaistajās iekšās sirds vēl nebeidz pukstēt). Labu ēstgribu un veiksmīgu vielmaiņu! Tā visa veicināšanai, kā arī acu gaišumam un superpotencei, var ieraut kandžu, kas turēta uz čūskas acīm un dažkārt arī pincīšiem (jā, jā, vīrišķajām čūskām tādi, kaut labi nomaskēti, ir, a kā tad jūs domājāt?)
Ja nu jums pagadījies savu laiku vadīt imperatorisko, komunistisko un imperiālistisko fīču apvītajā valsts galvaspilsētā, pienākas kādu reizi nobaudīt slaveno ēdienu, kas saucas Pekinas pīle. Kādreiz šādus, īpašā diētā barotus, putnus esot bijis tiesīgs baudīt vien imperators, bet tagad restorānu, kur var dabūt šo sevišķo Pekinas delikatesi, ir bez skaita. Patiesību sakot, Pekinas pīli var dabūt arī citās pilsētās, vienkārši tur to ēst nepienākas. Tad jau labāk izvēlieties pīles cepeti pie saviem lauku radiem. Vismaz kārtīgi ieturēsities. Pekinas pīli līdz jūsu galdiņam atstums veselu, lai varat novērtēt, kā izskatās, bet tad kopā ar kārtīgi nobrūnināto ādiņu sāks šķērēt plānās sloksnītēs, kuras pēc tam jānovieto uz iepriekš sagatavotās plānās pankūkas, ko pie mums inerces pēc sauc par armēņu lavašu, tad jāpieliek ķīniešu kāpostiem līdzīgi zaļumi un (obligāti!) īpaša rūgtena, pabieza, brūna mērcīte. Tas viss jāsatin kā kebabs un jāliek māgā. Centieties pankūkā iekrāmēt pēc iespējas vairāk pīles strēmelīšu, citādi noteikt atšķirību starp slaveno delikatesi un jau pieminētajām pavāra vectēva sandalēm var izrādīties pagrūti.
Un nedomājiet, ka treniņš vietējos ķīniešu bistro vai pieredze Eiropas ķīniešu restorānos ļaus jums Ķīnas ēstūžos justies pārliecinošāk nekā līdzbiedriem. Vienīgā kopīgā iezīme šiem iestādījumiem ir iespēja demonstrēt savas prasmes bakstīties ar irbulīšiem. Pirmkārt, Eiropas un Ķīnas pārtikas izejmateriāli ir atšķirīgi, otrkārt, lai kaut ko klientam iebarotu, tas jānosauc kaut cik atpazīstamā vai vilinoši eksotiskā vārdā, ko jums ir tiesības nezināt, tomēr tam kaut nedaudz ir jāatbilst realitātei. Labums gan tāds, ka tikko darbā pieņemtas ēdienu pienesējas un apstāvētājas, kas vēl nav redzējušas daudz eiropiešu un amerikāņu, nesmiesies par jūsu nezināšanu un nesaprašanu, kā kurš ēdiens jāēd. Sagatavojiet šādiem gadījumiem sejas izteiksmi Tā Es Gribu, un Man Garšo Tieši Šādi!, un droši dodieties uz Ķīnu. Tā kā ēdienkarte ir neiedomājami plaša, badā noteikti nepaliksiet!
Raitis Strautiņš