Pēc darba pilnas un spraigas nedēļas ir ārkārtīgi jauki uz mirkli atslēgties, nedomājot par nesamaksātiem rēķiniem, mobilo telefonu un vīramāti, ļauties nelielai atpūtai, ko piedāvā IMPRO, apceļojot Lietuvas skaistākās vietas Palangu un Kuršu kāpas. Mūs sagaida grupas vadītāja Sandra. Rīts ir spirgts un tikpat spirgti ir visi ceļotgribētāji. Atšķirībā no Latvijas ušņainajiem laukiem Lietuvā acis priecē nobriedušās rudzu, griķu un linu druvas. Pirmā pieturvieta (neskaitot kontroli) ir Vāclava Inta Akmeņu muzejs Mosedā. Apskati sākam ar akmeņu dārzu, kur jāveic arī zināms uzdevums jāsameklē: Pirmais akmens, Auskari un Krājkasīte. Uzdevums nešķiet grūts un ar to ātri tieku galā: Krājkasītē milzīgā, dziļā akā iemet litus, kā saka: Uz atgriešanos!. Vēl apskatu vērienīgās akmeņu kompozīcijas, svešzemju augus un fazānus. Muzeja turpinājums atrodas 200 gadu vecās ūdensdzirnavās uz Bārtavas upes. Tajās ilgāk kavējos pie vitrīnām, kur redzami ahāti, malahīti, tirkīzi, safīri, tīģeracs un citi pusdārgakmeņi no dažādām pasaules valstīm. Mirkli ielūkojos vietējā baznīcā, kur tobrīd notiek sēru dievkalpojums.
Kretingā piestājam pie grāfu Tiškēviču klasicisma stilā veidotās pils. Tajā atrodas Kretingas muzejs, kurā var aplūkot grāfa ģimenes portretus, senas mēbeles, monētas, porcelānu, bet visvairāk mani priecē trīsstāvu tropisko augu ziemas dārzs ar vareno gumijkoku, monsteri, vīģes koku, dīfenbahijām, banānkoku, kaktusiem, efejām un citiem eksotiskiem augiem. Ziemas dārzā iekārtota mājīga kafejnīca. Paņemu tasi kafijas un vēl mirkli baudu šī dārza burvību.
Tikai 11 km līdz Palangai Lietuvas jūras piekrastes pērlei! Pilsēta ar 17 tūkstošiem iedzīvotāju, taču vasarās tūristu pieplūdums tajā sasniedz pat 235 tūkstošus! Pie botāniskā dārza mūs sagaida Palangas TIC gids Arunas. Smidzina lietus, bet gida stāstījums jauktā latviešu-leišu-krievu valodā ir tik sulīgs un daudzkrāsains, ka to pat nepamanu. Dārza teritorijā atrodas trīs apskates vērtas skulptūras: Egle zalkšu karaliene, Jēzus un Rebeka, kurām katrai ir sava vēsture, teika to visu Arunas aizraujoši stāsta. Parka vidū balta un cēla bijusī grāfa Tiškēviča pils tagad Dzintara muzejs. 15 zālēs, kurās ir par un ap dzintaru, šo 50 miljonu gadu seno pusdārgakmeni, kurš šeit tiek eksponēts visā savā daudzveidībā un krāšņumā. Diena tuvojas vakaram, bet tik daudz vēl jāpaspēj!
Pa Basanavičus gatvi (ielu) dodos jūras virzienā. Iela gājēju pārpilna, ielas malās rindojas kafejnīcas, kuras mijas ar atrakcijām, ielu muzikantiem, zivju un rotu tirgotājiem. Rotu tirgotāju stendos zaigo dzintars: kaklarotās, rokas sprādzēs, iemutēs, dažādos piekariņos un pakariņos. Pēc Dzintara muzeja apmeklējuma uz šo seno Saules akmeni skatos ar dziļu cieņu un pietāti. Ar nepacietību gaidu ieraudzīt atjaunoto jūras molu, kura pirmsākumu meklējami grāfa laikā, kad tas ticis celts kā kuģu piestātne, vētrās plosīts un mocīts, pārbūvēts un atjaunots 1998.gadā, tagad kļuvis par vienu no iemīļotākajām pastaigas vietām Palangā. 470 m garumā tas iestiepjas jūrā. Man gribas to saukt par jūras tiltu, pēc kāda tas arī izskatās. Spirgtais jūras vējš sitās sejā un Baltijas jūras viļņu bangas dun pret tilta pāļiem. Atpūtnieki laiku kavē dažādi: peldoties, traucoties ūdensmotocikla mugurā, makšķerējot, spēlējot pludmales volejbolu, meklējot dzintara graudus, vai laiski sēžot pludmales kafejnīcās. Es piederu pie tiem, kuriem patīk vērot apkārt notiekošo un ļauties jūras vējiem.
Pakrūtē jūtu izsalkumu un atceros par lietuviešu nacionālo ēdienu cepelīniem. Tuvējā kafejnīcā ieejot, ēdienkartē sameklēt vārdu cepelīni nesagādā grūtības. Ēdiens garšo lieliski, vēl klāt piedzerot Lietuvas labāko alu Švyturys ekstra pavisam brīnišķīgi. Desertā izvēlos Palangu vakarā. Ielas muzikantu skaņu pavadīta, lēni dodos uz viesnīcu.
No rīta Klaipēdā mūs sagaida prāmis, ar kuru pārceļamies uz Kuršu kāpu Neringu. Lielākais centrs ir Nida, bet ir vēl citi: Alksnyne, Juodkrante, Prvalka, Preila un sīki zvejniekciemi, kuri pārvērsti par pievilcīgām tūristu atpūtas vietām. Faunas un floras bagātība, veselīgais priežu silu gaiss, jūra un smilšu kāpas vilināt vilina tūristus. Raganu kalns Juodkrantē piesaista ar 97 koka tēliem skulptūrām, kuras darinājuši 64 Lietuvas labākie koktēlnieki. Taka vijas augšup pa senatnīgu egļu mežu, te sastopami tēli no lietuviešu leģendām un pasakām. Vērīgi meklēju pašu galveno velnu, lai viņa ausī iečukstētu vēlēšanos, tad trīs reizes uzsitu pa plecu un acīs skatīdamās, uzmanīgi, lai neaizķertos uz lielajām koku saknēm, atkāpjos. Ceru, ka piepildīsies! Visu šo tēlu iespaidā esot, suvenīru kioskā nopērku mazu raganiņu.
Tālāk ceļš ved līdz Parnidžio kāpai, kura saukta par Lietuvas Sahāru. Skatam paveras neaprakstāmas, milzīgas smilšu kāpas, kuru priekšā jūtos kā smilšu grauds tuksnesī, tālumā zaigo ūdens klājs. Gribas iesaukties: Ak, mirkli, jel kavējies...!, bet dzīve dzen mūs tālāk uz Jūras muzeju akvāriju un delfināriju, kurš 1979. gadā tika iekārtots Kopgalis cietoksnī. Jūras muzejā mūs sagaida Magelānas un raibie pingvīni, pirmie muzeja iemītnieki, lepni soļojot pa baseina malu. Jauka ir gliemežnīcu kolekcija, pie kuras kavējos visilgāk, un kur tad vēl zivju daudzveidība! Kādā no akvārijiem ieraugu plēsīgo piranju izskatās diezgan piemīlīga! Vēl koraļļi un citi jūras iemītnieki gan dzīvā, gan izbāztā veidā. Baltijas jūras piekrastē šis esot lielākais un interesantākais jūras muzejs. Ticu! Ejam skatīties delfīnu un Kalifornijas jūras lauvu izrādi. Iepriekš tiekam brīdināti, lai nesēžam pirmajā rindā, jo priekšnesuma laikā varam tikt apšļakstīti. Paklausīgi ieņemu vietu trešajā rindā. Iedegas prožektori, ieskanas mūzika un baseinā iepeld delfīni. Šie cēlie, labestības pilnie ūdens dzīvnieki izpilda ikvienu trenera vēlmi, viss notiek tik rotaļīgi un nepiespiesti, izmantojot gan apļus, gan bumbas, gan savstarpējo saspēli vienam ar otru. Un tad vēl delfīnu dziedāšana un gleznošana, tas viss ir gaišu emociju pārpilns. Jūtos patīkami pārsteigta!
Pavisam nemanot, pienāk brīdis doties mājup. Uz prāmja esot, vēlreiz ar acīm apmīļoju Kuršu birzi, ar cerību, ka drīz atgriezīšos.
Mērojot tālo ceļu mājup, būtu neprāts neapskatīt Krusta kalnu pie Šauļiem. Iepriekš biju to redzējusi tikai attēlos, bet tagad skatos dabā tas ir kaut kas sirreāls. Kalnu klāj krustu mežs: koka, metāla, granīta, betona, augstumā no pāris centimetriem līdz četriem metriem. Saskaitīt tos nav iespējams, jo katrs tūrists, ierodoties šeit, atnes pa krustam. Arī es, dūrē iežmiegusi stāvlaukumā pirktu mazu krustiņu par vienu litu, mēģinu atrast vietu, kur to pieķibināt. Atradu! Kā jūtos? Nezinu. Izjūtas ir ļoti dīvainas, bet zinu šis unikālais Krusta kalns jāredz ikvienam!
Vēl piestājam ceļmalas Maisto prekes (pārtikas precēs), kur par atlikušajiem litiem nopērku Trapusis šakotis saldu cepumu skudrupūžņa formā, ar ko saldināt mājās palicēju sirdis, jo mana sirds ir šī saldā ceļojuma pārpilna!
IMPRO uzticīgā tūriste Antra.