Tuksnesī, pie delfīniem un jūras lauvām

Un tas viss – tepat kaimiņos, Lietuvā, un pietiek ar vienu nedēļas nogali, lai izbaudītu šādu eksotiku.

„Yes!”, laikam, tiešām esam Eiropā – Ezeres robežpunktā, kur šķērsojam Latvijas-Lietuvas robežu, pavadām tikai 15 minūtes. Tik daudz ir nepieciešams, lai robežsargs izietu cauri autobusam un ieskatītos mūsu atvērtajās pasēs, līdzi paņemot un datorā salīdzinot tikai bērnu dokumentus, – tas vajadzīgs, lai nodrošinātos pret bērnu kontrabandu. Un tad jau esam Žemaitijā.

Lauku ainavas, ko turpmāk vērojam pa autobusa logu, gan neliecina, ka kopš 1. maija kaut kas būtu īpaši mainījies. Tāpat kā pie mums – daudz neapstrādātas zemes, pļavmalās laiski ganās melnraibas govis, vien zirgu ir krietni vairāk. Lietuvieši, acīmredzot, nekautrējas arī Eiropā laukus apstrādāt ar dabisko zirgspēku.

Stundas brauciens, un esam nelielajā Mosedas ciematiņā, kas populārs kļuvis, pateicoties Vāclava Inta unikālajai kolekcijai, kam pat nosaukums ir īpašs un skanīgs – „Akmens simfonija”. Viss ciematiņš kā milzīgs akmens dārzs, kura lielākā pērle ir paša daktera piemājas kolekcija. Akmens dārza aizsācējs, sirms, bet vēl stalts vīrs kuplu bārdu, rāmu smaidu noskatās apmeklētājos, kas steidzas iemūžināt foto un videofilmā gan „Vulkāna krāteri”, gan dzirnakmeņu vārtus, gan pašu ārsta mājiņu ar ūdensrožu dīķi. Novēlam dakterim Intam labu veselību un dodamies tālāk.

 Nākošā pietura – Kretinga un grāfu Tiškeviču pils ziemas dārzs. Nedaudz sirreāla sajūta, jo tikai stikla siena šķir Lietuvas mēreno klimatu no īsta tropu meža, kur palmas mijas ar efejām, gar klints sienu dzīvespriecīgi šalc neliels ūdenskritums, bet dīķītī spoguļojas kallu ziedi. Un, protams, īsta tropu tveice.

Un tad jau esam Palangā. It kā tāda pati vasarnīcu un villu pilsētiņa kā mūsu Jūrmala, bet patiesībā pat salīdzināt nevar. Visapkārt mutuļo dzīve – ielas pilnas ekskursantu grupu un dīkdienīgu pārīšu. Vietējie amatnieki nenoguruši piedāvā savu preci. Visvairāk tā, protams, saistīta ar dzintara izstrādājumiem – gan patiesi skaistām, kvalitatīvām un dārgām rotaslietām, gan apšaubāmas izcelsmes lētiem piekariņiem, krellītēm un glezniņām, kas veidotas no kaut kā līdzīga dzintaram.

Vietējā gide Janīna padziļina mūsu zināšanas par dzintaru, ekskursiju pa muzeju padarot interesantu un atraktīvu. Pie viena uzzinām arī, kā atšķirt īstu dzintaru no fosilajiem sveķiem un mākslīgajiem kausējumiem. Teorētiski liekas vienkārši, bet praksē, ja kāds „meistars” gribētu, apšmauktu mūs kā nabagus…

Vēl loks pa sakopto parku ar dīķīšiem, gulbīšiem un tiltiņiem, un tad jau esam uz Basanavičus ielas, par kuru gide saka vienkārši – „bešenaja uļica”. Ne ko pielikt, ne atņemt: krodziņš pie krodziņa, katrā sava „dzīvā” mūzika, kas kopā saplūst skaņu kakofonijā; savu mākslu rāda breikotāji, ielu muzikanti, portretu gleznotāji un iluzionisti. Fotografēties piedāvā papagaiļu un mērkaķu īpašnieki. Karuseļi un gumijlēkšana. Var nopirkt vēja zvanus, popkornu, kāju ķēdītes, saldējumu, dzintaru un svaigi kūpinātus zušus. Līdz beidzot esam pie jūras.

Šeit ir relatīvs miers. Pastaiga pa molu, saulriets… un var mesties atpakaļ trakajā uzdzīvē vai doties uz dusu viesnīcā.

Otra diena veltīta Kuršu kāpai. Lietuviešu teikas un pasakas mijas ar ticamiem un neticamiem stāstiem par salinieku dzīvi senos laikos un mūsdienās. Nostāstu pietiek visu 50 km garo ceļu uz dienvidiem līdz Nidai un atpakaļ līdz Jūras muzejam. Kas netic ar ausīm dzirdētajam, Raganu kalnā var acīm skatīt labsirdīgo milzi Neringu, sekot tās dzīves stāstam no dzimšanas līdz nāves stundai, iepazīties ar meitenes līgavaini Nagli, salas valdnieku Karvaiti, neskaitāmām raganām, raganiņām un velniem. Labākie Lietuvas koktēlnieki to visu iemūžinājuši ap 100 koka skulptūrās un skulptūru grupās.

Bet pussalas „rozīnītes”, pat veselas divas: pirmā, protams, neapmežotā un joprojām plūstošā Nidas kāpa, kas ir gan zaudējusi savu sākotnējo augstumu, bet ne savdabīgo, mežonīgo noskaņu un liek cilvēkam apzināties savu niecību varenās dabas priekšā; un otra – tieši pretēji - apliecina cilvēku spēju vienoties ar dabu. Tas ir dzīvespriecīgais delfīnu un jūras lauvu šovs. Rodas sajūta, ka dzīvniekiem šī izrāde sagādā tikpat lielu prieku kā skatītājiem. Priecīgi pacilāti un optimisma pilni varam atgriezties ikdienas dzīvē.

Tamāra Pavlova
2004.g. 5.-6.jūnijs