Katru gadu aizvien vairāk ceļotāju no Eiropas un visas pasaules apmeklē šo
nelielo valsti, kas atrodas teju vai pašā tālākajā mūsu kontinenta nostūrī –
Ibērijas pussalas rietumos. Paši portugāļi brīnās – kas gan te ir tik īpašs?
Patiešām apbrīnojami, ka Portugāle, kas dibināta 350 gadu pirms kaimiņiem – Spānijas, pieredzējusi ķeltus, romiešus, ģermāņus, maurus, spāņus un pat Napoleona karaspēku, tomēr nav mainījusi savas robežas jau gandrīz 800 gadu! Varam iedomāties, kā 15. gadsimtā, ko dēvē par Zelta laikmetu, portugāļu jūrasbraucēji šķērsoja jūras un okeānus, lai pirktu un pārdotu eksotiskas garšvielas un attīstītu tirdzniecību ar austrumu valstīm. Savā ceļā viņi satika daudzas jaunas un neparastas tautas, atklāja Jauno pasauli – Brazīliju. Būdami ne vien ceļotāji un karavīri, bet arī labi amatnieki, gatavi sūram darbam, daudzi no viņiem palika jaunatklātajās zemēs un sāka tur jaunu dzīvi.
19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā ekonomiskās krīzes un dzīves grūtības
radīja jaunu emigrācijas vilni no Portugāles. Kā labi izglītoti un prasmīgi
strādnieki portugāļi devās uz visām pasaules malām, visur atstājot savas
kultūras pēdas. Tā slaveno havajiešu mūzikas instrumentu ukuleli
pirmoreiz salās ieveda tieši portugāļi 19. gadsimtā. Tulkojumā no salinieku
valodas tas nozīmē lecošā blusa (nez, kurš gan tur varēja ievest
blusas?). Ap to pašu laiku no cukurniedru spirta sāka ražot rumu. Kas? Nu,
protams, portugāļi!
Pat 50 gadu garajā Antoniu Salazara diktatūras laikā saglabājās trīs pamatvērtības, kas palīdzēja izdzīvot – Dievs, Tēvzeme un Ģimene. Visgrūtākajos brīžos tauta glabāja senās ticības tradīcijas un iemūžināja savu pārliecību neskaitāmās baznīcās un pieminekļos visā Portugālē. Tēvzemes mīlestības spilgtākie piemēri meklējami jau kopš laikiem, kad senās Luzitānijas iedzīvotāji – Ibērijas ķelti, ar savu vadoni Viriato priekšgalā pretojās Romas impērijas ietekmei. Asinīm slacītā zeme neskaitāmas reizes zaudējusi un atkal atguvusi savu neatkarību, lejot asinis un ziedojoties.
Ģimenes vērtību aizsākumi meklējami jau senlaikos, tos stiprinājusi arī
katoļu baznīca. Līdzīgi, kā daždien dzīvnieku pasaulē, vīrietis portugāļu ģimenē
ir vadonis, kas nodrošina drošību un pārticību, viņš dara visu, lai ģimenei nekā
netrūktu. Joprojām daudzi emigranti strādā dienu un nakti, lai nosūtītu naudu
ģimenei. Sieviete sargā ģimenes pavardu un izglīto bērnus. Tautai grūtajos
laikos bieži vien neražas gados vecāki pēdējo pārtiku atdeva saviem bērniem,
pašiem nereti ejot bojā, toties šī mīlestības līnija saglabājās nākamajās
paaudzēs.
Mūsdienās viss labais un sliktais, kas notiek ar cilvēkiem, tiek
atspoguļots televīzijā. Portugāļi kā tauta ir ļoti vienoti un pat citās valstīs
dzimušie un dzīvojošie saglabā tradīcijas un kultūru. Te varam minēt labi zināmo
kanādiešu dziedātāju Nelliju 
Furtado, kura pateicības vārdus par pirmo sev
piešķirto MTV balvu teica dzimtajā – portugāļu valodā. Vēlāk viņa tika aicināta
sacerēt himnu Portugāles futbola izlasei 2004.gada Eiropas čempionātam. Katru
gadu emigranti un viņu ģimenes atgriežas Portugālē svētku sezonā, lai būtu starp
savējiem un bagātinātos savā kultūrā. Viens no nozīmīgākajiem notikumiem ir
Svētā Gara svētki Azoru salās, kas pulcina portugāļus no visas pasaules.
Līdzīgi, kā latvieši, arī portugāļi svin vasaras saulgriežus jeb São
João. Ļaudis no visas valsts dodas uz galvaspilsētu Portu, pulcējas ielās un
plūst uz vecpilsētu. Jauni un veci, bagāti un nabagi sajaucas vienā pūlī, lai
iepērtu viens otru ar smaržīgām (vai tieši otrādi!) jāņuzālēm, vai arī,
modernākā variantā, iekaustītu ar plastmasas āmuriem.
Portugāļi ir atvērti cilvēki, tāpēc tiem viegli sokas mācīties valodas, iegūt jaunus draugus. Būdami uzticīgi, viņi aizstāvēs savu ģimeni un draugus līdz galam. Savas skarbās vēstures mācīti, viņi necieš nodevību un liekulību. Šī paša iemesla dēļ arī attiecības ar spāņiem ir visai vēsas, neraugoties uz sadarbību valdību līmenī.
Var saprast, kāpēc portugāļi tā mīl savu zemi. Šī ir saules visvairāk
apspīdētā zeme Eiropā ar unikālu dabu, kas ļoti atšķiras, pat šķērsojot nelielu
teritoriju. No zaļajiem un vēsajiem pakalniem ziemeļos līdz pat tuksnešainajiem
līdzenumiem dienvidos daba atklāj visas savas krāsas.
Vairums iedzīvotāju dzīvo okeāna tuvumā. Okeāns ir dzirdams arī piekrastes iedzīvotāju valodā un tautas mūzikā – fadu. Viena no fadu nozīmēm ir “uzticība” un parasti to dzied sievietes, kuras pavada savus vīrus un mīļotos jūrā. Visbiežāk dzirdamais vārds šajās dziesmās ir saudade, kas nozīmē šķiršanās un vientulības skumjas.
Apmeklējot Portugāli, mēs varam būt droši par vienu – mēs sastapsim sauli un saulainu smaidu ikvienā portugālī mūsu ceļā. Un pēc kāda laika mēs atstāsim šo zemi ar saudades savās sirdīs, apsolot reiz atkal atgriezties. Kā saka paši portugāļi – Voltem Sempre! Tas nozīmē: uz drīzu tikšanos!
Luišs Barrosu