Ja bērni jau kādu laiku dīc, ka viņiem ir garlaicīgi, un ja tu saproti, ka būtu pēdējais laiks visiem kopā aizbraukt nedaudz tālāk par tuvajām ārzemēm, lai apmierinātu latviešu mūžsenās ilgas pēc KALNIEM. Ja ome vienu dienu it kā nejauši ieminas, ka derētu izlocīt kājas, un tev ir brīva tieši viena nedēļa, tad Slovākija būs ideālā izvēle. Lieliska atpūta par labu cenu!
Slovākijas piedāvājumu klāsts nebūt nav piemērots tikai jauniem un sportiskiem. Ja ikdienā ar fiziskām aktivitātēm esi vairāk uz jūs, svētdienas staigātāju taciņas būs tieši laikā un pietiekamā garumā, lai čāpoņa tempā tiktu līdz pirmajai kalnu chatai jeb krodziņam un pasūtītu bilinkovij čaj. Tad ar kūpošu tējas krūzi rokā varēsi apbrīnot kalnu daili un varenību. Neba jau tikai Alpi ir iedvesmojuši dzejniekus un māksliniekus, un, kas zina, varbūt arī tevī modīsies snaudošais talants. Aromātiskā kalnu zālīšu tēja no lielā katla ir viens no stimuliem paieties vēl uz priekšu, līdz nākamajam krodziņam, jo tur būs piedāvājumā jau cita garšu buķete. Tēja katrā krodziņā ir citādāka un velti taujāt pēc tādas lejā pilsētas kafejnīcās vai meklēt veikalos. Un ja vēl palaimēsies satikt nosiču jeb šerpu .....
Baudot krodziņu piedāvātos labumus, reti kurš aizdomājas, kā tas viss te nokļuvis. Ja pajautā tiem, kas ciemojas Slovākijas Tatros pirmoreiz , allaž visi sāk lūkoties apkārt pēc tuvākā pacēlāja. Tad piesauc helikopteru. Diezin vai tas alus maksātu vienu eiro, ja šurp tiktu piegādāts pa gaisu. Skats, ieraugot nosiču jeb šerpu , jāatzīst, ir ļoti iespaidīgs alus kaste un vismaz pāris maisu ar ēdamo speciālās nestuvēs ir novietotas uz muguras, un vienmērīgā, raitā solī nosičs aizsoļo garām tā, it kā nestu vieglu mugursomu. Katru gadu rudenī notiek šerpu rallijs, sacensības, kuras klātienē var vērot ikviens. Man tā laime ir bijusi, diemžēl gan tikai vienu reizi. Rudens arī, manuprāt, ir labākais laiks kalniem. Nav karsti, bet ir patīkami silti, lapas sāk krāsoties, arī ļaužu gan kalnu takās, gan krodziņos sastopams krietni mazāk. Katrā krodziņā vari uzspiest suvenīra zīmodziņu uz atklātnes ar augstuma norādi metros, kurā esi ieguvis šo vērtīgo suvenīru apliecinājumu savai varēšanai, lai palielītos mājās palicējiem ak, tie 2000 metri tāds nieks vien bija.
Ar varēšanu nereti ir par maz, vajag arī gribēšanu. Atceros divas lieliskas omes, kuras arī gribēja tikai ziņkārību apmierināt, mazliet paieties un paskatīties, kur tie citi aiziet, un tad nākt atpakaļ. Pēc tam vēl jāpalūkojas, kas ir aiz tā pacēluma, vai grupas aste jau tālu tikusi. Lēni, nesteidzīgi un prātīgi, prātīgi, kā jau bērni prombraucot piekodināja... Pēc 8 stundām laimīgas un nogurušas mūsu grupas lepnums apburošās omes jau sūtīja mājiniekiem ziņu, ka paveikušas šķietami neiespējamo, to pašu, ko tie jaunie un ātrie. Kalni apbur un paņem savā varā, vajag tikai ļauties!
Slovāki savus bērnus kalnos iet radina jau no zīdaiņa vecuma. Ķengursomās uz muguras mazuļi izstaigā kalnu kalnus vēl nemaz neprotot staigāt. Skolās mācību gads turpinās arī jūnijā, un tad kalnos var satikt klašu ekskursiju grupas. Aizejot lielajā dzīvē, daudzi turpina iesākto un arī savus bērnus radina kāpt kalnos. Ne visi, protams. Reiz viesnīcā reģistratūras darbinieks man jautāja, ko mēs tur kalnos visu dienu darot? Piedāvāju nākt līdzi un paskatīties. Viņš, nezaudējot smaidu, atbildēja, ka arī no šejienes pa logu viss esot ļoooti labi redzams. Drīz būšot atvaļinājums, tad braukšot uz Romu vai Parīzi. Katram savs. Kalnu lutinātie ir pieraduši pie pelēkajām, sniegotajām smailēm!
Slovāku dzīves ritms ir atšķirīgs no pie mums ierastā. Diena sākas ļoti agri un agri pienāk arī vakara miera stunda. Man nereti jautā, kāpēc vakaros pilsētā ir tik kluss un tukšs?
To noteikti palīdz saprast ieskats dienas režīmā. Darba diena rūpnīcās sākas vēlākais 6.00, birojos nereti jau 7.00, tātad agri jāceļas un laicīgi jādodas pie miera. Lauku ciemā pārtikas bode ilgāk par sešiem nestrādās. Un deviņos, desmitos kā likums logi būs tumši visi būs devušies pie miera. Toties agri no rīta ielās jau ir rosība piecos autobusu pieturvietās stāv cilvēki, lai dotos uz darbu. Nedaudz vēlāki un nesteidzīgāki ir brīvdienu rīti. Kaut gan arī svētdienu rītiem savs rituāls jāpošas uz baznīcu. Kaut ko līdzīgu esmu redzējusi vēl tikai Austrijā un Bavārijā. Svētdienas rītā kundzītes velk ārā no skapjiem tautas tērpus, sapucējas, sien galvā lakatiņu un dodas uz baznīcu. Tiesa, tā ir lauku ciemiem un mazajām pilsētiņām raksturīga aina, ne lielajām pilsētām. Kādreiz maldīgi domāju, ka čehi ir cītīgāki baznīcā gājēji, izrādās, ka nē. Slovāki ik svētdienu apmeklē Dievnamu, kamēr kaimiņi čehi uz baznīcu vairāk dodas svētkos.
Slovāki jau ir pieraduši ikdienas norēķinus veikt ar eiro. Man mazliet žēl, ka slovāku kronas nu jau ir vēsture, jo naudas zīmes ļāva iepazīt Slovākijas ģeogrāfiju skaistākās vietas šajā zemē, kā arī nozīmīgākos cilvēkus. Bet eiro ieviešana ir ērta nav nepieciešama buršanās valūtas kursos un lieka galvas piepūle, veicot matemātiskos aprēķinus. Jau trešo gadu cenas veikalā ir eiro, bet joprojām daudzām precēm sīkiem cipariņiem stūrī var redzēt veco cenu kronās un fiksēto pārrēķina kursu. Runājot ar slovākiem , neviens nav teicis, ka tā ir bijusi nepareiza izvēle. Tieši otrādi, tagad ir skaidrāki nosacījumi saimniekošanai, īpaši tiem, kuriem ir savs bizness un kuri lūkojas uz Eiropas fondu naudām. Tās ir kļuvušas pieejamākas. Protams, ir arī kāds, kurš skumst pēc sociālisma garantētajiem labumiem vai autoritatīvā Mečiara laika deviņdesmitajos gados. Gadsimtu mija Slovākijā iezīmējās ar pārmaiņām daudzās jomās, un vinnētāji bija uzņēmīgie, drosmīgie, kuri nebaidījās riskēt.
Mani joprojām nebeidz pārsteigt tas, kā vienas ielas garumā var līdzās pastāvēt jauka, moderna, omulīga, eiropeiska kafejnīca un sociālisma nodeva ieskrietuve izsalkušajiem, kuri neizvirza pārāk augstas prasības estētikai un sakārtotai videi ēdienreizes laikā. Katrai vietai ir sava klientūra. Un cenas atšķirība nemaz nav tik liela. Runājot par cenām, tad Slovākijā mēs varam justies labi, piemēram, milzīga cepta forele ar visu galvu, kuras aste vairs īsti neietilps šķīvī, maksās daudz mazāk, nekā pirmajā brīdi varētu šķist, dzirdot piedāvājumu. Jā, esat droši, ka neesat pārklausījušies cenu 5 eiro! Un neprasiet mazu gabaliņu zivs, jo tāda piedāvājumā nav. Ja viņi iemācītos cept rupjmaizi un garšīgas kūkas, tad kādu laiku varētu te arī dzīvot zaļi. Varbūt ir vērts padomāt par savu biznesu krodziņu ar folkloras programmu un dzīvo mūziku un tūristu lustināšanai. Konkurence gandrīz nepastāv. Interesants ir dzērienu piedāvājums. Kofolu droši ņemiet bērniem, ja viņi ir kolas cienītāji, tā būs iespēja nogaršot vietējo variāciju par šo tēmu. Pasūtot bezalkoholiskos dzērienus ir jārēķinās, ka cena parasti norādīta par 100 ml, bet glāzē pasniedz 200 ml izraudzītā spirdzinājuma. To nezinot un neizdarot vienkāršo matemātisko reizināšanu ar 2, konstatējam, ka lielais alus 0.5 l ir lētāks kā sula. Ko izvēlēsies? Varbūt nogaršo Tatranskij čaj! Šoreiz tēja ne tuvu nelīdzināsies kalnos baudītajai. Dažādas zālītes gan ir šī padzēriena sastāvā, bet pasniegšanas veids liesma virs krūzītes ļauj nojaust, ka ūdens nedeg. Tatranskij čaj variācijas ir no 32 72 grādiem stipra dzēriena. Tūristi parasti slavē arī sļivovici, borovičku, demenovku, kā arī nesmādē slovāku alu.
Tikai nedaudz vairāk kā 18 gadus dzīvojot savā neatkarīgā valstī, šīs zemes tauta daudz pieredzējusi un pārdzīvojusi. Reizē ar mums Slovākija iestājās Eiropas Savienībā (ko daudzi skeptiķi uzskatīja par neiespējamu) un ir orientēta uz attīstību eiropeiskā virzienā. Tāpēc lieki apspriest jautājumu, vai Čehoslovākijas sadalīšanās bija pareizs lēmums. Droši vien, ka grūti vietējiem iedzīvotājiem arī saprast, kāpēc dažs labs vecākā gadu gājuma latviešu tūrists joprojām šo valsti grib dēvēt par Čehoslovākiju. Varbūt tāpēc, ka Čehoslovākija bija tik kārotās ārzemes 70. 80. gados, par kurām sapņoja daudzi, jau iztēlojoties Prāgas zeltītos torņus un majestātiskās Tatru kalnu kores, kā arī , ko tur slēpt, vēloties ienirt veikalos ar tik rietumniecisku preču piedāvājumu.
Slovāki ir ļoti viesmīlīgi un draudzīgi. Ja zināt krievu valodu, tad ar vidējā un vecākā gadu gājuma slovākiem būs viegli kontaktēties. Sociālisma laikā krievu valodu mācīja skolās. Cik nu kurš cītīgi mācījās, tik labi vai slikti var runāt arī šobaltdien. Jaunā paaudze skolās apgūst divas svešvalodas, tradicionāli tās ir angļu un vācu valodas. Ja slovāku jaunieši vēlas runāt ar čehu vienaudžiem, tad jāmācās arī kaimiņu valoda, radniecīga, bet tomēr atšķirīga.
Slovākija piedāvā atpūtu visiem jaunajiem un spriganajiem, rāmajiem un apdomīgajiem. Lielākas vai mazākas fiziskas aktivitātes svaigā gaisā, pilis, cietokšņi, senas pilsētas, alas, festivāli, minerālūdens baseinos un pudelēs, krodziņi, laba virtuve katrs atradīs sev ko piemērotu. Un es nevaru nosaukt nevienu iemeslu, kāpēc vēlreiz neaizbraukt uz Slovākiju. Vai arī tu piebiedrosies?
Diāna Ozola-Buša