Aksioma, kas nav jāpierāda, bet jābauda – Barselona ir teātris. Gan vēsturiski un ģeogrāfiski, gan sociāli un cilvēciski.
Koljserolas (Collserola) kalnu pusloks piekļauj Barselonu Vidusjūrai
maigi un stipri kā no Āfrikas nākošais fanu vējš, kas var būt gan
glāsmains un patīkams, gan ass un svelmains. Kalnu nogāzēs gluži kā operas nama
beletāžā lepni gozējas mūsdienu bagātie aristokrāti, Aišamplē (Eixample)
modernajā un tā laika (19.-20. gs.) ekstravagantajā jaunpilsētā
iekārtojies buržuāziski – tirdznieciskais biznesa vidusslānis. Vecpilsētas
parters palicis visvisādiem dīkdieņiem: gan steidzīgajiem tūristiem, gan
laiskajiem klaidoņiem bez noteiktas dzīvesvietas. Siltajā vasaras laikā partera
lūriķu skaits desmit- un pat simtkāršojas. Izrādes vieta – osta un jūra
(kur nu vēl elegantāku un neprognozējamāku dekorāciju). Patiesību sakot, jūra un
osta ir gan notikuma darbības vieta, gan pats literārais materiāls, gan
dramaturgs un komponists kopā. Osta faktiski ir tā, kas radījusi pašu Pilsētu.
Pilsētu-magnētu, pilsētu-fatamorgānu, pilsētu-teātri.
Tā pa īstam pilsēta sākusi veidoties no 9. gs. Kaut arī zināma gan kā
feniķiešu kuģu piestātne, gan kā kartāgiešu armijas bāze, no kuras pats Hanibāls
Āfrikas ziloņu mugurā devies pāri Alpiem karā pret Romas impēriju. Romas laika
galvenā pilsēta atrodas blakus – Tarragona, bet kad to izpostīja vestgoti, vēlāk
saracēņi no Āfrikas krastiem, tirdzniecības stafetes kociņu pārņēma Barselona.
Arī vēsturiski-politiski jaunajai Barcai veicies, jo tā kļuva par
markgrāfisti starp arābu kalifātu un Karolingu valsti, ieguva zināmu neatkarību
un brīvas tirdzniecības tiesības, kas veicināja uzplaukumu un bagātību. Savu
daļējo neatkarību Barselona kā Katalonijas autonomās zemes galvaspilsēta
saglabājusi arī mūsdienās – ar savu karogu, savu parlamentu, savu valodu un savu
futbola klubu Barca, kura galvenais izaicinājums ir Madrides Real.
OSTA. Tā ir uzskatāma par Barselonas sirdi, galveno dzīvības motoru, bet
tikai gatavojoties 1992. gada olimpiskajām spēlēm barselonieši “tika pie jūras”.
Veicot milzīgas rekonstrukcijas un pārbūves darbus pilsēta kļuva atvērta jūrai –
Barcelona oberta al mar. Vecā osta kļuva par tūristu prāmju un citu
izklaides transporta piestātni, konteineru noliktavu vietā tagad ir moderna
diskotēka La Luna Mora un milzīgs iepirkšanās centrs,bet veco zvejas
kuģīšu piestātnes vietā barselonieši ieguvuši 4,2 km garu zeltsmilšu pludmali.
Patiesības labad jāteic, ka smiltis atved ar milzīgiem pašizgāzējiem un pludmali
katru pavasari atjauno, bet sauļoties var ļoti jauki (vietējie jaunieši pat
peldas). Ne jau kurai katrai 3 miljonu pilsētai pašā centrā ir (kaut arī
mākslīgs) labiekārtots, smilšains liedags. Īpaši to var novērtēt jūlijā –
augustā, kad termometra stabiņš nereti sasniedz spirta daudzuma atzīmi īstā
šņabītī. Barselonete ir tas piejūras rajons kur rodami labākie jūras zvēru un
nezvēru restorāni un tavernas. Tur arī modernā jahtu osta un Olimpiskais
ciemats. Vienīgais, kas saglabājies no senajiem laikiem ir 19. gs. beigās
veidotais Kolumba monuments, kurā var arī ielīst iekšā, uzbraukt uz skatu
laukumu un neciešamā karstumā, paskatīties uz Barselonu “no augšas”. Kāds sakars
Kolumbam ar Barselonu un kāpēc barselonieši ar šo statuju lepojas? Iespējams
tāpēc, ka vecais portugāļu-dženovietis Kolons uzgriezis Madridei...
muguru.
VECPILSĒTA. Objekts, kas saglabājies no senākās Barselonas, ir 14. gs. celtie angāri kuģu būvei un remontam. Šobrīd grandiozie velvētie pārsegumi glabā Jūrniecības muzeja unikālos eksponātus un labu/lētu kafejnīcu – restorānu ar dienas karti, kas maksā nedaudz virs 10 eiro. Ar šo arī varētu sākt iepazīt vecpilsētu, kuru var iedalīt trijās daļās. Tieši aiz Karaliskajiem dokiem (Drassanes Reials) sākas Ķīniešu kvartāls (Barrio Chino). Tik neinteresants un garlaicīgs, ka pat prostitūtas un transvestīti atstāj šo rajonu pakistāniešiem un ekvadoriešiem. Vienīgais ievērības (pat ļoti lielas) cienīgais objekts ir Guelja pils (Palau Guell), kas atrodas Nou de la Rambla ielā. Ar šo, tūristiem pilnībā atvērto pili-dzīvojamo ēku, sākās bagātākā 19.-20. gs. Barselonas kuģu īpašnieka, tekstilrūpnieka Eusebio Guelja un slavenākā Barselonas arhitekta Antonio Gaudi sadarbība un draudzība. Veiksmīga naudas un mākslas savienība, kas devusi plisētais un pasaulei nepārspējamos Gaudi arhitektūras un interjera šedevrus: Sagrada Familia, Casa Batllo, Casa Mila, Parc Guell, Casa Vicens un vēl, un vēl, un vēl... bet par to – Aišamples rajonā.
Daudz interesantākas lietas sākas no slavenās Ramblas. Smilšainas upītes
gultne (no arābu valodas), kas romiešu laikā piegādāja nocietinājumam ūdeni, bet
vēlākos laikos kļuva par notekgrāvi, ko sauca par, atvainojiet, Sūdupīti
(Cagallel). Vēlāk aizbērta un izveidota par lielu platānām noaugušu
avēniju, kam gar abām malām brauc mašīnas, bet pa vidu saimnieko PĀRDEVĒJI.
Miesas un gara, aerosolgleznu un saulespuķu sēklu, sangrijas un paeljas, vistu
un žurku, juvelierizstrādājumu un suvenīru. Citi pērk, citi ēd, citi taisa
mākslu, citi zog un spekulē. Te dzīve sit augstu vilni un tūrists tiek ierauts
visīstākajā mutulī.
Lai varbūt kaut cik raksturotu situāciju – Karaliskā laukuma (Placa Real) apraksts. Kad 19. gs. sākumā arī Barselonā tika iecerēts monumentāls, krāšņs, pompozs laukums kā citās Spānijas lielajās pilsētās, talkā tika aicināti arhitekti pat no Parīzes, bet jaunajam Gaudi atļāva veidot tikai laternu stabus. Vārdu sakot, tika darīts viss, lai arī Barselonai būtu kas skaists un vērtīgs. Taču Franko laikā ( 20. gs. 30. gados) šis laukums piedzīvoja dīvainas pārmaiņas: lepnajos dzīvokļos iekārtojās lētas pansijas un jauniešu hosteļi, dārgajos veikalos mājvietu rada tautas kafuškas, ko Spānijā dēvē par taperia– vietas, kur uzkož tapas. Tagad pašā laukuma centrā ap baseinu atpūšas klaidoņi, tapejnīcās dirn tūristi, kādu senatnīgu kolonu balsta tik pat antīka prostitūta, amerikāņu tūrists fotogrāfē arhitektoniskās vērtības, veikls zellis atbrīvo amīti no liekajiem dolāriem, blusojas suņi, klaigā papagaiļi, bet aiz stūra glūn nenosakāms tēls, kas klusītiņām izšņāc noslēpumainu vārdiņu: haššišš. Tāds ir Karaliskais laukums pašā Ramblas sākumā.
Tikai nesabīstieties – pārējā Rambla ir vēl eksotiskāka. Precizējot, jāsaka,
ka šai pilsētas promenādei no Kolubma pieminekļa līdz Katalonijas laukumam ir
veseli pieci nosaukumi, bet tam nav īpaša nozīme, jo tautā to visu vienalga dēvē
vienkārši par la Rambla. Bez dzīvīgās ļaužu plūsmas un tirgošanās drudža
ir arī kas interesants skatāms. Viens no skaistākajiem un interesantākajiem
tirgus paviljoniem, ka izdevies redzēt – Boqueria tirgus, kur karstā
dienā var nobaudīt tikko svaigi spiestu sulu vai uzkost kādu eksotisku augli,
kas jau nomizots, sagriezts, ietīts celofānā kopā ar karotīti – kā radīts
tūristiem. Var arī iepirkt spāņu pipardesiņu choriza,vai pagaršot slaveno
vītināto šķiņķi hamon. Tirgus atrodas pie metro stacijas Liseu
(Liceu), kas trotuārā atzīmēts ar Huana Miro (Joan Miro) mozaīku,
bet tikai dažus soļus tālāk ir vēl kāda modernisma ēka greznota ar ķīniešu
saulsargiem un jauku pūķīti. Par modernismu Katalonijā (arī citā Spānijā)
sauc 19. – 20. gs. mijas mākslas stilu, ko pie mums dēvē par jūgendstilu,
bet Austrijā – par Secesiju.
Uz Ramblas atrodama arī slavenā operteātra Liceu fasāde, bet tieši pāri ielai ir labākā novērošanas vieta uz avēnijas – Cafe de l’Opera otrā stāva balkoniņš. Pie paša Katalonijas laukuma ir vēl viens interesants objekts – dzelzī kalts dzeramā ūdens pumpītis, ko sauc par el font de les Canaletes. Pēc vietējām parašām, te katram katalonietim, staigājot pa Ramblu, jāpienāk un jāpadzeras, arī ceļotājam, kuram iepatikusies pilsēta un gribētu te atgriezties, jānobauda vēsā ūdens malks. Tikai nav ieteicams nākt šurp pēc Barca futbolkluba uzvaras, jo tad te atveldzēties nāk visi satrakojušies līksmotāji.
Katalonijas laukums (Placa de Catalunya) ir pilsētas komunikāciju un informācijas centrs, aiz kura sākas modernais Aišamples rajons. Bet mēs labāk vēl atgriezīsimies vecpilsētā.
Pa vēl vienu gājēju ielu Avinguda del Portal de l’Angel dosimies
Gotiskā kvartāla (Barri Gotic) labirintos. Pa ceļam, ja ir vēlēšanās, var
aizlaist pa kreisi – nogriežoties pa Monsio šķērsieliņu, nonākam
pie slavenās modernistu kafejnīcas Els 4cats (Četri kaķi). Arhitektūra
(arhitekts Josep Puig i Cadafalch), interjers (mākslinieks Raman
Casas), ēdienkarte (pavārs Pere Romey), dzīvā mūzika ļaus sajust 20.
gs. sākuma bohēmas gaisotni, kuru veidoja tā laika mākslinieki (arī Pikaso),
mūziķi, rakstnieki un citi anarhisti. No vieniem līdz četriem dienā arī te var
lēti (~20 eiro) un ātri pēc dienas kartes ieēst, lai vēlāk – vakarā
atgrieztos vēl un jau nesteidzīgākā garā baudītu arī lielisko ēdienu klāstu.
Gotiskais kvartāls sākas ar Katedrāles laukumu (Pla de la Seu) kuras
labajā pusē saglabājies mūra fragments no romiešu nocietinājuma sienas. Pati
katedrāle gan vairākkārt pārbūvēta, nesen ieguvusi neogotisku fasādi, bet ir
vērts tajā gan ieiet, gan pastaigāt apkārt, aplūkojot Lielo Spānijas karaļpili
(Palau Real Major), katedrāles Svētā Iu portālu, Arhidiakona namu,
Augusta baznīcu. Noiet līdz Sant-Jaume laukumam, kuram vienā pusē ir
Katalonijas valdības ēka, bet otrā 
– Barselonas mērija. Svētā Jura vārdu
laukumam devis pilsētas aizgādnis – pūķa kāvējs (pēc kristiešu versijas Sv.
Georgs). Vēl senākas leģendas vēsta, ka tais senajos laikos, kad melnie saracēņi
jeb mauri (tā Spānijā sauc arābu iekarotājus no Āfrikas) ieradās Ibērijas
pussalā, lai iekarotu barbarisko Vestgotu valsti un pakļautu te mītošās tautas,
ar katalāņiem tik viegli neesot bijis tikt galā, tad nu transportējuši no Atlasa
kalniem kādu briesmīgu izdzimteni – drakonu, lai tas tiek galā vispirms ar
ganāmpulkiem, tad ar zemniekiem un visbeidzot arī ar augstmaņiem, lai visa tā
tauta tiek iznīdēta līdz galam. Katalāņiem neklājās viegli, līdz pats valdnieks
grāfs Grife Spalvainais izrāva no zemes lielāko ozolu, uztaisīja bozi un nokāva
briesmīgo pūķi. Atgriežoties mājās, varoni sagaidīja franku karalis Ludviķis
Dievbijīgais, kurš ievēroja, ka Grifes spalvaino muguru vago četras dziļas pūķa
nagu atstātas rētas, pārklāja to ar savu zelta apmetni un dāvāja grāfam
valdnieka titulu pār visu atbrīvoto zemi. Tā esot radies neatkarīgās Katalonijas
ģerbonis – četras sarkanas svītras uz zelta vairoga. Kopš tā laika par īstiem
katalāņu mačo tiek atdzīti tikai riktīgi spalvaini veči. Varētu teikt, ka
viss šai Gotiskajā kvartālā domāts tieši tūristiem, arī cenas.
20. gs. sākumā vecpilsētu nedaudz papostīja jaunās maģistrāles Via Laietena veidošana, bet tagad šī iela strikti atdala trešo vecpilsētas rajonu – Ribeiru (La Ribera). Amatnieku un jūrnieku kvartāli, kas šodien var lepoties tikai ar dažiem ūnikumiem, ir ideāla krogu sērfotāju paradīze. Krodziņi ir maziņi, šarmanti, mīlīgi un spocīgi. Blakus klasiskam vīna pagrabiņam (divi galdiņi pa četrām vietām, bet apkalpot var pussimtu izslāpušo) ar izlejamo pašmāju vinčiku var atrast ultramodernu Hi-Tech bāru, tad seko ķīneizeru ieskrietuve,tad smalks a la carte restorāns, kuram pretim dārd hard-rock melodijas, tad kāds basku (labākie kulināri Ibērijā) krodziņš, tad īru pabs, portugāļu fado mūzikas cienītāju mājvieta, un tā joprojām – visām gaumēm un visiem naudasmakiem. Kad sāk pietrūkt vietas krogos, tad viss notiek uz ielas. Par to, ka šī vieta ir o.k., liecina tas, ka arī paši barselonieši tieši Ribeiras rajonā pavada savus vīkendu vakarus. Spānijā kārtīga kroga skatlogs ir grīda. Labā vietā tā vienmēr ir netīra, piemētāta ar salvetēm, cigarešu izsmēķiem (katalāņi ir lielākie pīpmaņi pasaulē), ar visu, kas lieks un vairs nelietojams.
Ribeiras rajons vēl lepojas ar eleganto Santa Maria del Mar baznīcu un Borna tirgu (Mercat del Born). Borna iela, kas savieno šīs divas iestādes, arī ir nakts uz-dzīves centrs.
Lai viss vakars nepaietu vīna tvanā, iesākumā var apskatīt vienu īstu
šedevru. Arhitektūras simfonijas augstāko lidojumu. Mēdz teikt, ka arhitektūra
ir sastingusi mūzika. Šai ēkai – Katalāņu mūzikas pilij (Palau de la Musica
Catalana), ko 1905.-08. gados pēc vēl viena modernisma arhitektūras korifeja
Lluis Domenech i Montaner projekta iespieda šaurajās vecpilsētas ieliņās,
nedomājot par to, kā tūristi varēs to nobildēt – patiesi piederas tāds
apzīmējums. Lieliska arhitektūra, krāšņs eksterjers, ko pat nesabojā modernā
Mazās zāles piebūve, un neiedomājams, fantastisks interjers. Visslavenākie ir
koncertzāles stikla vitrāžas griesti. Daudzkrāsainas marmora kolonas rotā visu
skatītāju zāli, vienreizēji metālkalumi, skulptūras un bareljefi – pat uz
skatuves, tradicionālās flīzīšu (asulejos) mozaīkas. Tik aizraujoši, ka
pat visklasiskākā mūzika atdzīvojas un pārtop sapņu fantāzijās, mūzas lidinās
gaisos, līdz beidzot programmiņa izšļūk no rokām un... Dienas laikā iespējams
apmeklēt šo mūzu pili parastā ekskursijā, kur mūzika skan tikai vēsturiskā
stāstījuma fonā. Tā sacīt – gaumes lieta.
Vēl jau arī Pikaso muzejs ir paslēpies Ribeiras šaurajās ieliņās. Interesants ne tikai mākslas studētājiem – ekspozīcijā agrīnie darbi, kuros var izsekot, kā viens normāls katalāņu mākslinieks, izdzīvojot Zilo un Rozā periodus, avangardismu un radot kubismu, kļūst par Pikaso.
Vecpilsētu no abām pusēm ieskauj divas zaļās zonas: Citadeles parks (Parc
de la Ciutadell) un Montžuika (Montjuik) kalns. Citadeles parks
izveidots nojaucot 18. gs. cietoksni un izvietojot tā vietā Zooloģisko dārzu,
Zooloģijas muzeju iekārtojot Triju drakonu pilī (Els Castell dels Tres
Dragons), kas tiek uzskatīta par Katalonijas modernisma arhitektūras
pirmsākuma celtni. Jaunais Gaudi līdzdarbojies barokālās strūklakas
Cascada veidošanā. Montžuikā (Žīdu kalnā) atrodas vēl viens cietoksnis –
Castell de Montjuic. Abus cietokšņus savulaik spāņu karaļvara izmantoja,
lai pakļautu Barselonu, apspiestu katalāņu nemierus. Tagad Montžuika kalns
atdots sportam, atpūtai un mākslai. Jau 1936. gadā bija paredzēts, ka te notiks
alternatīvās demokrātiskās olimpiskās spēles (pretstatā nacistiskajām Berlīnes
spēlēm), bet dienu pirms to atklāšanas (17. jūlijā) radio translēja liktenīgo
frāzi “Visā Spānijā skaidras debesis”– un sākās ģenerāļa Franko organizētā
sacelšanās un Spānijas pilsoņu karš. Tagad stadions atdots futbola klubam
Espanjol.
Par vienu no Barselonas modernajiem zīmoliem kļuvusi slavenā spāņu arhitekta
Santjago Kalatravas (Atēnu Olimpiskais stadions) veidotā televīzijas antena. Bet
pats galvenais atrodas kalna ziemeļrietumu nogāzē. Gatavojoties 1929. gada
Vispasaules sasniegumu izstādei, te tika izveidots monumentāls komplekss. Tas
sākas Spānijas laukumā, tad caur diviem 47 m augstiem torņiem-donžoniem
(nākušiem no Sv. Marka laukuma Venēcijā) ceļš ved pa Karalienes
Marijas-Kristīnes avēniju uz Nacionālo pili (Palau Nacional), kur tagad
mājvietu radis Katalonijas Nacionālās mākslas muzejs.Ieteicams šo pastaigu veikt
pavēlā vakarā, jo tad skatāms patiesais ansambļa valdzinājums – izgaismots
strūklaku komplekss, kura priekšnesumu papildina mūzika un dziesmas. Ja vēl
izdosies dzirdēt Monseratas Kabaljē un Fredija Merkurija izpildīto 1992. gada
olimpiādes himnu Barcelona, varēs teikt, ka viens no emocionālākajiem
pārdzīvojumiem ir gūts! Vēl jau daudz kas skatāms un baudāms pilsētas centrālajā
daļā, bet vērsīsim savus skatus arī tālāk.
AIŠAMPLE (Eixample). 1859. gadā tika pasludināts pilsētas
paplašināšanas projekts. Tas arī devis nosaukumu jaunajiem rajoniem: katalāņu
valodā paplašināšanās ir eixample. Konkursā uzvarēja pilsētas arhitekta
Rovira projekts, kurā bija jūtamas Parīzes tendences, bet Madrides valdniekiem
nez kas neiepatikās un viņi uzticēja eixample veikt citam. Tā militārais
inženieris Iljdefons Serda tika pie milzīga pasūtījuma un atbildības Barselonas,
Spānijas un, kā izrādījies, visas pasaules priekšā. Tā nu Aišamples rajons arī
šodien izskatās kā armijā: taisnas ielas, paralēlas šķērsielas, simetriski
kvartāli, viss sarēķināts, saplānots. Priekšpilsētas municipalitāte aptver 400
kvartālus ar savu slimnīcu un baznīcu, lielie rajoni dalās četros apakšrajonos
ar tirgu un parku, bet uz katru 25 kvartālu kopumu ir sava skola utt. Tā tas
varētu turpināties bezgalīgi pāri visai Katalonijai, visai Spānijai un, ja
nepieciešams, tā var sakārtot visu Eiropu. Kārtība, vienlīdzība, disciplīna. 
Liktos, ka nekā garlaicīgāka nevar būt, bet talantīgie katalāņu (arī spāņu,
franču un pat japāņu) arhitekti izglāba jauno Aišampli. Nocirta kvartāliem
stūrus (tagad visos krustojumos ir astoņstūraini laukumi, kas uzlabo arī
satiksmes plūsmu), neklausīja akli visiem funkcionāru noteikumiem par augstumu,
platumu, formām un krāsām. Tā, piemēram, pats dižais Gaudi tā arī nesaņēma
galīgo honorāru par savu slavenāko māju La Pedrera (Akmeņlauztuves), jo
arhitektūras pārvaldes funkcionāri nekādi negribēja oficiāli pieņemt to
monstru, kas neatbilda viņu standartiem, un neļāva arhitektam izmaksāt
naudu. Gaudi nospļāvās un aizgāja celt Sagradu. Pēc tam gan nomira
trūkumā un nabadzībā, bet tas gan ierēdņu sirdsapziņas nekustināja. Vēl
viens iemesls, kas palīdzēja jaunajiem astoņstūru kvartāliem kļūt interesantiem,
bija nauda. Milzīgā Barselonas flote, lieliskie jūrasbraucēji, veiksmīgie
komersanti, kas ar atļautiem un pat noziedzīgiem (pēdējie vergu tirgotāji 19.
gs. Eiropā bija tieši barselonieši) paņēmieniem pelnīja fantastisku naudu, kuru
vajadzēja izlietot (atmazgāt) pēc iespējas šikāk. 
Var teikt:
paplašināšanās nepieciešamība, nauda un jaunais arhitektūras uzplaukums deva to,
kādēļ miljoniem cilvēku šodien brauc uz Barselonu.
Par Aišamples mugurkaulu uzskatāms krāšņais bulvāris Passeig de Gracia,
kas sākas no tā paša Katalonijas laukuma. Bankas, apdrošināšanas kompānijas,
veikalu pasāžas viena par otru lepnāka un greznāka, jāpaceļ tik galva no
skatlogiem, un tā tūlīt sagriežas. Tā nu ir sagadījies, ka tieši Gracijas
bulvāris, tam blakus esošās ielas un šķērsielas ir tās bagātākās un slavenākās.
Ne jau tikai trīs lielie arhitektūras grandi – Gaudi i Cornet, Dumenek
i Montaner, Puč i Kadafalk (tā pareizi būtu dēvēt katalāņus – tēva un
mātes dzimtas uzvārdos), ne jau tikai tās pārdesmit slavenākās celtnes veido šo
pilsētas vienreizējo skaistumu. Gandrīz katrai mājai Aišamplē ir ar ko
palepoties: kam kokgriezuma durvis vai fantastiski metālkaluma vārti, kam
vienreizēja fasāde sagrafito tehnikā, kam azulejos flīzīšu
mozaīka, gotiski tornīši un barokāli balkoniņi, pompozais klasicisms un
ekstravagantais modernisms, laternas, notekcaurules, durvju kliņķi un pat
kanalizācijas vāki – par visu šai pilsētā ir padomāts, visam ir mākslinieciska
vērtība. Staigāt, staigāt un priecāties! Skatīties šo akmens, metāla un koka
simfoniju, klausīties Sagradas eņģeļu balsīs un Vidusjūras vēju šalkās.
Sajust un baudīt. Kā īstā teātrī. Kā jau Barselonā.
Nepieminētas palika Tibidabu pakalnes villas, ideālistiskais Guelja parks, kataloņu rumbas dzimtena – čigāniskais Gracia rajoniņš, Olimpiskais ciemats, Akvārijs un Jūras parks, 2004. gada Universuma Kultūras forums, neskaitāmie muzeji un koncertzāles, latīņu diskotēkas un afrikāņu džeza klubi , modernistu galerijas un seperātistu bāriņi. Te ir ko darīt dienām un mēnešiem. Te ir vērts aizgriezties vēl un vēlreiz. Kā uz labu koncertu. Kā jau uz fantastisku pilsētu.
Igors Ziemelis