Reālā dzīve Tunisijā izpaužas citās krāsu niansēs pelēcīgi zaļganā, matētā krēmkrāsā, putekļaini piezemētā. Īsi sakot, kas nu kuram sirdij tuvāks, to arī katrs ceļotājs izvēlēsies.
Maigā diktatūra kā stabilitātes pamats
Koši zila jūra, dzeltenas smiltis, zaļas
palmas un visam pa vidu kāds kamielis ar varen
augstprātīgu izteiksmi purnā. Aptuveni
šādi izskatās lielākā daļa reklāmu, kas
aicina apmeklēt Tunisiju un baudīt tās
labumus. Jāteic gan, ka baltās viesnīcas, kas
slienas pret saules pielietajām debesīm,
reklāmu prospektos (un, kā izrādās, arī
dzīvē) ne ar ko neatšķiras no Turcijas vai
Ēģiptes kūrortu reklāmām. Un uzreiz
jābrīdina, ka ceļotājam ārpus standarta
ekskursiju maršrutiem nekāda lielā
izvēle netiek piedāvāta. Ja esi ārsts,
inženieris, pārdevējs vai kaut kas cits tādā
garā, iespējams, varēsi papētīt šo
valsti arī uz savu roku, taču, ja pārstāvi
žurnālistikas jomu un to vieglprātīgi esi
ierakstījis ieceļošanas kartītē,
diezgan droši vari rēķināties, ka nāksies
pakļauties noteikumiem nedrīkst
skatīties ne pa labi, ne pa kreisi, tikai tur, kur
norādīts. Skaļos vārdos šis princips tiek
attaisnots ar rūpēm par tūristu drošību,
taču patiesībā ir viens no Tunisijā
valdošās diktatūras nosacījumiem.
Lai gan Tunisija vārdos ir
visdemokrātiskākā
Ziemeļāfrikas valsts, dzīvē tur valda citi
noteikumi. Un, kā izteicās vairāki
vietējo apstākļu pazinēji, labi vien
ir, jo citādi sāktos tāds pats haoss kā Irākā. Līdz ar
to žurnālista amats, it īpaši, ja esi ārzemnieks,
pieder pie tās kategorijas, kas dažādiem
īpašajiem dienestiem liek būt sevišķi
modriem, un tev jārēķinās, ka jebkurā brīdī
nāksies atkal un atkal paskaidrot, kāpēc
ceļo, kur apmetīsies, kas to var apstiprināt
utt. Un ir gluži vienalga, vai tava joma ir
politisko notikumu komentēšana
vai kulināra rakstura apcerējumu
rakstīšana. Jautājums par žurnālistu
novērošanu, izsekošanu un
materiālu cenzēšanu Tunisijā,
izrādās, pēdējos gados aizvien biežāk tiek
pacelts starptautiskā līmenī gan
cilvēktiesību konferencē Vīnē, gan
citos forumos, taču tas, saprotams, uz vietas
lietas būtību nemaina.
Bet vienalga - vai tu esi žurnālists vai celtnieks,
lai kur tu Tunisijā arī ietu un ko darītu,
jārēķinās, ka nekad nebūsi viens, jo tevi
visur pavadīs vērīgais valsts prezidenta
skatiens. No tā neizbēgt pat vannasistabā un
tualetē, par plašākām publiskām telpām
nemaz nerunājot. Jaunu un vēl jaunāku
dienu portreti mijas ar brieduma gadu
fotogrāfijām. Viņš ir tas, kas rūpējas, lai
valstī valdītu kārtība, lai bērni varētu
izglītoties, lai raža tiktu novākta
laikā un lai vīriešiem nebūtu jāmokās ar
vairāku sievu uzturēšanu, jo
Tunisijā vairs nav daudzsievības. Tā ir
likvidēta vienlīdzības vārdā. Tie, kas
nepeldas bagātībā, patiešām var
atviegloti uzelpot, jo divas, trīs vai pat
četras sievas izmaksā trakoti dārgi un
rada nevienlīdzīgu sociālo
situāciju un līdz ar to spriedzi
sabiedrībā.
Tunisijas nacionālā bagātība
Tunisiešiem ir bagātības, ar kurām
lepoties pasaulē un kuru dēļ neviens šo zemi
negrasās iekarot (vismaz pagaidām, jo
patiesībā vēstures gaitā Tunisija
kalpojusi par tādu kā caurstaigājamo sētu
neskaitāmiem iekarotāju pūļiem).
Pirmām kārtām tā ir olīveļļa, turklāt
olīveļļa ar lielo burtu. Tunisija
olīveļļas eksporta ziņā ierindojas
ceturtajā vietā pasaulē (aiz Spānijas,
Itālijas un Grieķijas). Tas ir daudzuma ziņā,
taču kvalitātes jomā tunisieši savu
produkciju uzskata par galvastiesu
labāku nekā, piemēram, Itālijas eļļa.
Iemesls ir gaužām vienkāršs Tunisijā olīvu
novākšana un apstrāde lielākoties ir 
roku darbs, līdz ar to eļļa iznāk krietni
kvalitatīvāka un garšīgāka, bez
rūgtenuma. Tieši tāpēc Spānija un
Itālija iepērk Tunisijas olīveļļu, lai
ar to uzlabotu vietējo produkciju,
proti, atšķaidītu savu eļļu ar
tunisiešu eļļu un tā likvidētu rūgto
garšu.
Tunisijā katrs olīvkoks tiek rūpīgi uzskaitīts, un pašlaik valstī aug 60 miljoni olīvkoku katram iedzīvotājam vidēji pa sešiem kokiem. Pa autobusa logu redzot slīdam garām desmitiem un pat simtiem kilometru garas olīvkoku rindas, tiešām šķiet, ka iedzīvotāji ir uzņēmušies šefību burtiski par katru koku attālumi starp kokiem izskatās kā ar lineālu nomērīti, valnīši apkārt gluži kā ar pedantismu apsēstu kurmju mūža darbs, un, pats par sevi saprotams, nevienai nezālei pat prātā neienāk izbāzt savu galvu kaut kur olīvu birzs tuvumā. Pat tie daži depresijas māktie ēzeļi, kas nezin kāpēc iemaldījušies pelēki sudrabainajās audzēs, šķiet, līdz pat ausu un astes galam apzinās, kāda bagātība plešas visapkārt.
Kaktusu lietderības koeficients
Bet ēzeļiem Tunisijā ir savs lauciņš, ko tie
kristīgi dala ar vietējiem
iedzīvotājiem un kamieļiem, proti,
kaktusu audzes. Drīzāk gan tās varētu
nodēvēt par kaktusu dzīvžogiem, kas stiepjas
gar ceļu un grāvju malām. Garum gari un
trakoti dzelkšņaini nemaz nedomā
pieskarties ar pliku roku. Lapas kā milzīgas
lāpstas, bet ziedi pavasarī kā mazas
dzeltenas saulītes. Augļi, kas ir ēdami,
turklāt ļoti garšīgi, ienāksies tikai
rudenī. Viens otrs gan ir palicis no
pagājušās sezonas, taču tas izrādās
pārgatavojies un šķebinoši salds, taču tik un
tā nesalīdzināmi labāks par tiem
eksemplāriem, kas pēdējos pāris gados
nonākuši arī līdz mūsu veikalu plauktiem.
Savulaik šie kaktusi ievesti no Meksikas un, gadiem ritot, kļuvuši par vietējiem. Lauku ļaudis no kaktusu augļiem vāra ievārījumus un dažādas mērces. Ja liek lietā izdomu un apķērību, sanāk arī kāds pietiekami reibinošs dzēriens, taču par to skaļi nerunā, jo alkohols Tunisijā kā jau musulmaņu zemē netiek nedz reklamēts, nedz arī plaši lietots.
Bet, kamēr kaktusu lietderības koeficients cilvēku acīs vasaras sākumā vēl līdzinās nullei (ja neskaita faktu, ka daudzviet kaktusus stāda tikai tāpēc, lai uzlabotu augsni samazinātu tās skābumu), ēzeļi un kamieļi nekavējas tos likt uz kārā zoba. Dzelkšņi un asumi tiem netraucē lopiņi griež iekšā sulīgās lāpstas tā, ka, no malas skatoties, gandrīz vai siekalas sāk tecēt.
Dateles un palmu sula
Kamēr ēzeļi mielojas ar kaktusiem,
cilvēkiem nekas cits neatliek kā meklēt arī sev
kaut ko īpaši garšīgu. Un tālu nav jāmeklē, jo
olīvkoku birzis pamazām nomaina citas
dateļpalmu birzis. Dateles ir otra
lielākā Tunisijas bagātība, kuras
iegūšana, no malas raugoties, ir varen
piņķerīga un darbietilpīga
padarīšana.
Jau palmu stādīšana, audzēšana un kopšana līdz brīdim, kad tā sāk dot ražu, prasa milzum daudz pacietības un rūpju. Un tad, kad palma ir izaugusi tiktāl, ka varētu sākt aplaimot audzētājus ar datelēm, sākas vēl lielāka ņemšanās katrs ķekars ir jāapputeksnē, pēc tam jārūpējas, lai uz datelēm neuzpilētu neviena pati lietus lāsīte, citādi radīsies plankums un datele vairs neatbildīs labas kvalitātes prasībām. Nekas cits neatliek, kā atkal rāpties augšā palmā un katru ķekaru ievīstīt polietilēna plēvē. Kad dateles ir nogatavojušās, šie ķekari veseli un nebojāti jādabū lejā. Lai darbs ritētu pietiekami veikli, katru palmu apkalpo vairāki novācēji. Viens uzrāpjas pašā augšā un nogriež dateļu ķekaru, ko padod otram, kas iekārtojies mazliet zemāk. Tas savukārt pasniedz dateles tālāk trešajam, kas tup vēl kādu gabaliņu zemāk un nodod ķekaru ceturtajam uz zemes. Tikai viens gan nav saprotams kā pēc tik pamatīgas ņemšanās dateles var pārdot tik lēti?
Bet dateles nav vienīgais produkts, ko spēj dot palma. Vēl jau ir arī palmu sula bālgans, caurspīdīgs šķidrums, ar ko itin labi var veldzēt slāpes. To, tāpat kā daudz ko citu dzīvei nepieciešamu, Tunisijā pārdod ceļmalās. Tikai brīžiem nevar atšķirt, kurā kannā atrodas kontrabandas benzīns un kurā dzeramā palmu sula. Bet vietējie par to galvu lieki nelauza, jo viņiem visās lietās ir sava zināšana un savs funktieris. Iebraucējam atliek vien paļauties uz iedzimto ļaužu godaprātu lielāku vai arī mazāku. Bet, ja esi iekarojis noteiktu uzticību, iespējams, tiksi vēl pie kāda labuma ierūgušas palmu sulas, kas atbilstoši raudzēšanas ilgumam iegūst attiecīgus grādus. Tātad atkal alkohols, par ko skaļi nerunā, bet labprāt iedzer. Lai viss būtu gods godam, kanna ar pašraudzēto šampanieti (vienā rūgšanas stadijā palmu sula patiešām garšo pēc šampanieša, ko dēvē par brutu) ir paslēpta krietnu gabaliņu no ceļa. Viss notiek zibenīgi - plastmasas pudele ir piepildīta, nauda samaksāta, un neviens neko nav ne redzējis, ne dzirdējis.
Alkohols un dzīvesstils
Ja raugāmies no mūsu skatpunkta, Tunisijā
alkohola lietošanas vai, pareizāk
sakot, nelietošanas jomā valda stingra
kārtība. Tūristiem viesnīcās un lielākajos
restorānos ir iespēja nopirkt vīnu vai
vietējā ražojuma liķieri, mazākās
kafejnīciņās labākajā gadījumā
var palaimēties pasūtīt alu, bet visādi
citādi šajā zemē alkoholam
oficiāli tiek teikts nē. Taču Tunisijā
daudzviet audzē vīnogulājus un dara vīnu, kas
gan lielākoties tiek eksportēts, bet līdz ar to
neoficiāli tomēr ir radīta
iespēja baudīt arī kaut ko grādīgu. Šo
iespēju lielā mērā izmantojot
kaimiņvalsts Lībijas iedzīvotāji, kas braucot
uz Tunisiju uzdzīvot. Grūti gan
iedomāties uzdzīvošanu
musulmaņu zemē ar gana stingrām
tradīcijām, bet tā nu tas notiekot. Tikai
viena nelaime, kā stāsta vietējie,
Lībijā neesot dzelzceļa, tāpēc ļaudis
nezina, ko nozīmē sliedes un vilciens. Nu, lūk,
atbraucot viņi uz Tunisiju, nezin kāpēc
iedomājoties, ka dzelzceļa
pārbrauktuves ir drošas autostāvvietas
un atstājot tur savas automašīnas. Kas paliek
pāri tad, kad vilciens ir aizbraucis, vairākās
vietās varējām pārliecināties paši
savām acīm.
Toties vietējie tunisieši sēž pie saviem krogiem ar tējas vai kafijas glāzīti priekšā un klusē kā partizāni (attiecībā uz lībiešu automašīnu novietošanu). Bet vispār viņi krogos risina savas nebeidzamās sarunas. Kā no agra rīta sāk, tā ievelk līdz pat vēlam vakaram. Protams, sievietēm tur nav ko meklēt. Viņām jāsēž mājās. Un izskatās, ka sēdēšanas vieta, proti, krogs vai māja, atšķirīgi ietekmē figūru. Arābu vīrieši lielākoties ir slaidi, varētu pat teikt, tievi. Turpretī sievietes pēc gadiem divdesmit pieciem vai trīsdesmit iegūst kroplīgu augumu, it sevišķi no vidukļa uz leju, un lielai daļai laika gaitā rodas grūtības ar staigāšanu. Tas gan tikpat kā neattiecas uz sievietēm, kas strādā algotu darbu.
Pēc asām izjūtām uz tirgu
Vēl viena vieta, kurā valda vīrieši, ir tirgus. Arābu tirgus tā ir pasaule, ko vismaz reizi mūžā vajag izbaudīt. Un pēc tam jau var vienoties ar sevi par emocijām, ko šis pasākums ir izraisījis. Katrā ziņā izjūtu gamma ir visnotaļ krāsaina, sākot ar pilnīgu apjukumu un beidzot ar organisku iekļaušanos vidē un piemērošanos nerakstītajiem tirgus noteikumiem.
Pirmām kārtām jārēķinās, ka cauri arābu
tirgum vis neiziesi ar augstu paceltu galvu
un neviena pārdevēja neievērots, kā
Latvijas veikalos. Jau pēc pirmajiem pāris
metriem tev uzklups bars tirgotāju, cits par citu
skaļāki, cits par citu aktīvāki. Tevi ķers aiz rokas,
aiz somas un, ja vajadzēs, arī aiz pleciem. Katrs
centīsies pārliecināt, ka tieši viņa
bodītē ir vislabākie, vislētākie un
visinteresantākie
izstrādājumi. Un vispār - tev taču neko
nevajag pirkt, pasarg Dievs, tikai ienāc
paskatīties, vienīgi uzmest acis, galu
galā viss taču maksā nieka vienu dināru! Un
tas atkārtojas vienu, otru, desmito, simto,
divsimto reizi, līdz beigās jau pats kā
papagailis sāc atkārtot tirgoņu
tekstiņus un kādā jaukā brīdī, kad tevi jau
trīssimto reizi apstrādā ar vieniem un tiem
pašiem vārdiem, atcērt, ka paskatīsies gan, bet tikai
tad, ja tev par skatīšanos samaksās.
Kad ir sasniegta šī stadija, lomas zināmā
mērā ir mainījušās - tu esi kļuvis imūns pret
austrumnieku jezgu un troksni un jūties kā
situācijas noteicējs. Preču izvēlē
gan valda diezgan liela vienveidība
noteikta stila un piegriezuma ādas somas un
jakas, paklāji, šalles, iešļūcenes un
milzīgs lērums ļoti sliktas kvalitātes
sīku krāmu, kas, vēl nelietoti būdami, jau
prasās pēc izmešanas. Protams, acīm redzams
bezjēdzīgums jau nav nekāds iemesls, lai
pārdevējs atteiktos no šo priekšmetu
iesmērēšanas tirgus jezgas
apdullinātiem tūristiem.
Tiesa, ir tūristiem domātā tirgus daļa un vietējo iepirkšanās bodītes. Katrā ziņā otrās ir nesalīdzināmi kolorītākas un iespaidīgākas, vienīgi jāatceras, ka fotografēt gan nevarēs tā, kā gribēsies. Šie vietējie, ieraugot fotoaparātu, reaģē visai noraidoši, reizēm pat agresīvi. Viņu dzīve nav domāta eksponēšanai uz āru, bet, ja fotografēsi, tad par to arī maksāsi. Toties produkti vietējo tirdziņā ir nesalīdzināmi svaigāki un aromātiskāki galu galā saimnieces tur iepērkas katrai ēdienreizei. Svaiga haizivs fileja, šorīt noķerts tuncis, burvīgi smaržojošas piparmētras, spīdīgi tomāti, vēl dzīvu gliemežu kravas, tikko darītas desas, sulīgas zemenes viss, ko sirds kāro. Vienīgi kā papildu ekstra ausis apdullinošie pārdevēju auri, slavinot un cildinot savu preci.
Ne viss ir zelts, kas spīd
Ilustrētos žurnālos lasot ceļojumu aprakstus par eksotiskām zemēm, itin bieži gadās redzēt krāšņus attēlus ar garšvielu maisiem un kaudzēm. Koši dzeltens karijs, spilgti sarkana paprika, ingvers, pipari, sinepes, sēklas un graudi, raibum raibas pākšu virtenes un visvisādi citādi brīnumi. Šķiet, tādā tirgū varētu pirkt un pirkt, un pirkt, bet tik un tā liktos par maz.
Taču reālajā dzīvē viss, izrādās, ir citādi. Vizuāli gan izskatās tikpat labi, cik bildēs, taču ir viens bet... Garšvielas, it sevišķi maltās, kā zināms, diezgan ātri zaudē garšu un smaržu. Bet ja ar šādu malto garšvielu ir pilns kartupeļu maiss? Turklāt ēdienam pietiek ar mazu šķipsniņu? Tad viss lielais kartupeļu maiss garšo ne pēc kā. Un otrs arī. Saprotams, arī trešais, ceturtais un piektais. Īsāk sakot, acis var papriecēt, bet tas arī viss. Lai cik bēdīgi arī būtu, dzeltenais karijs garšoja pēc sausas zāles, zaļais karijs uz mata tāpat, kurkuma garšas ziņā ne ar ko neatšķīrās no maltām ķimenēm, kas savukārt garšoja ne pēc kā, vienīgi ļoti asā paprika maķenīt atgādināja paasu sienu. Tomēr, lai būtu pilnīgi droša, ka tirgū mani nav ķēris kaut kāds maņu orgānu aptumsums, nopirku pa krietnai porcijai no piecām dažādām, teorētiski ļoti atšķirīgām un aromātiskām garšvielām. Nekā! Arī mājās, virtuvē, garšas un smaržas intensitāte ne par matu neizmainījās viss garšoja faktiski vienādi, proti, ne pēc kā.
Garšvielu jomā tunisiešiem ir viena īpaša specializācija, ko devē par harissu. Tā ir bieza, ļoti asa pasta vai mērce, gatavota no asajiem pipariem, ķiplokiem, sāls, olīveļļas un reizēm arī no koriandra un ķimenēm. To pārdod burciņās vai bundžiņās veikalos, līdz ar to tās kvalitātei ir zināma garantija un to var droši pirkt.
Franču ietekme uz sadzīvi
Lai gan Tunisija jau piecdesmit gadus ir neatkarīga valsts, franču kolonizācijas laiks ir atstājis pamatīgas pēdas visās dzīves jomās. Un divas lietas pavada ik uz soļa: pirmkārt, tā ir franču valoda, otrkārt, franču baltmaize jeb bagete. Franču valodā runā faktiski visi Tunisijas iedzīvotāji, jo to māca visās skolās no trešās vai ceturtās klases (angļu valodu tikai no desmitās klases un arī tad ne visur), savukārt franču baltmaize lielā mērā ir aizstājusi pat tradicionālos tunisiešu maizes izstrādājumus. Ar bageti baro arī ēzeļus un zirgus, un dažu labu kamieli. Piekrastes pilsētās franču ietekme jūtama krietni vairāk pa kādam stila otas triepienam arhitektūrā, veikalu izkārtnēs, ielu nosaukumos un vispār vārdos neizsakāmā gaisotnē. Tieši tāpēc visvairāk tūristu Tunisijā joprojām ierodas no Francijas franči te jūtas gandrīz kā mājās.
Jo tālāk uz dienvidiem, jo mazāk civilizācijas, koku un zaļumu un jo vairāk mežonīguma un smilšu. Taču, ņemot vērā, ka ir tāda ceļotāju daļa, kam tikai padod eksotiku un tuksnesi, ir padomāts, kā padarīt pieejamu pat visattālāko stūrīti, pirms sākas lielā, milzīgā, īstā Sahāra pilnīgi cita pasaule ar pilnīgi citiem likumiem. Taču vienalga, vai tā būtu nomaļa oāze, klejotāju cilšu būdiņa vai berberu alas itin visur, kur vien varētu uzrasties kāds ceļotājs vai tūrists, ir padomāts par tādu lietu, ko nekādi neizdodas saprast Rīgas Domei, proti, par tualeti! To nudien nācās secināt ik reizi Rīgas vadībai līdz berberu un citu Āfrikas pirmatnējo cilšu līmenim vēl augt un augt!
Ko iegādāties Tunisijā:
- olīveļļu, taču ieteicams tādu, kas rūpnīcā iepildīta pudelēs vai bundžās. Mēdz būt arī izlejamā, taču tad var gadīties nopirkt pamatīgu kaķi maisā;
- dateles;
- garšvielu pastu/mērci Harissa;
- aromātiskās ziedu eļļas (jasmīna, apelsīna, citrusa, ģerānijas u. c.).
Teksts un foto: Iveta Galēja,
Labu apetīti,
jūnijs 2006