Vai nekas nav patiesāks par patiesību ? Ir leģenda.
Tieši tā dod nemirstīgu jēgu gaistošai patiesībai.
Niks Kazandzakis
Olimpija nekad nav bijusi pilsēta. Tā bija svētvieta ar tempļiem, antīkajai Grieķijai raksturīgām sabiedriskām ēkām, dažām dzīvojamām ēkām. Tā atradās pavisam tuvu Peloponēsas rietumu piekrastei, kur Īlijas novada pakalni maigi ieslīd jūrā. Turpat tā atrodas joprojām antīko olimpisko spēļu dzimtene. Tas ir paliels acij tīkams līdzenums starp divām upēm: Kladeosu un Alfeosu. Pret ziemeļaustrumu auksto vēju, ko sauc par Boru, Olimpijas līdzenumu sargā Krona kalns. Jau izsenis šis novads dēvēts par olimpisko zemi. No vārda lampo, kas nozīmē: es spīdu, es izstaroju gaismu. Kulta vieta Olimpija ikdienā dzīvoja klusu dzīvi nost no lielajiem notikumiem, kas risinājās Peloponēsā un visā Grieķijā. No tiem to šķīra tolaik grūti pārejamie kalni Peloponēsas vidienē Arkādijas novadā. Ik pēc četriem gadiem miers tika iztraucēts te sanāca un sabrauca ļaudis no visas Grieķijas uz olimpiskajām spēlēm. Grieķiem olimpiskās spēles bija reliģiskā kulta sastāvdaļa. Sākumā tās bija veltītas Peloponēsas valdnieka Pelopa godināšanai, bet vēlāk Zevam. Svētvietas centrā bija milzīgs šā dieva templis. Tajā ziloņkaulā un zeltā, olīvu vainagu galvā tronī sēdēja pats Zevs. Labajā rokā tam bija uzvaras dieves Nīkes skulptūra zeltā un ziloņkaulā, kreisajā zizlis ar ērgli galā. Zeva zelta mantija bija rotāta ar figūriņām un liliju ziediem. Tronis bija no melnkoka, ziloņkaula un zelta, rotāts dārgakmeņiem. Šī sengrieķu tēlnieka Fīdija veidotā 12 13 metrus augstā skulptūra antīkajā pasaulē tika pieskaitīta pie pasaules brīnumiem. Līdz mūsu dienām tā nav saglabājusies. Tās pēdas ir pazudušas reizē ar antīkās pasaules bojāeju, nākot jaunam laikam un citai vērtību sistēmai. Sacensības tika uzskatītas par ideālu veidu cilvēka miesas un dvēseles kopšanai un kā dāvana dieviem, kas bija dievu cienīga.
Pieņem, ka sacensību vēsture sākās 776. gadā pirms Kristus dzimšnas, jo šai gadā parādās pirmais uzvarētāju saraksts. Turpmāk sacensības notika ik četrus gadus. Pamazām no kulta sastāvdaļas tās kļuva par profesionālām. Četru gadu laika ciklu grieķi sauca par olimpiādi un visus savarīgākos notikumus mērīja olimpiādēs. Spēļu sākums bija noteikts pirmajās pilnmēness dienās pēc vasaras saulgriežiem. Sākumā vienu dienu, tad trīs un visbeidzot piecas dienas. Dalībniekiem bija jāpulcējas 30 dienas iepriekš, lai trenētos. Šādam nolūkam bija uzbūvētas speciāla ēka, ko sauca par gymnazionu. Vārdu gymnazia grieķi izmantoja, lai apzīmētu ķermeņa fizisku vingrināšanu. Grieķu valodā gymnos nozīmē kails. Svinīgā svētku procesija notika trešajā pilnmēness dienā. Pie dieves Hestijas altāra mūžīgi degošajā pavardā iededza olimpisko uguni. Grieķiem Hestija bija saimes labklājības un miera glabātāja un uguns tika uzskatīta par vistīrāko no stihijām. Grieķijā tika pasludināts miers uz visu sagatavošanās un spēļu laiku. Olimpiskajā kompleksā bija ne vien templis Zevam un gymnazions treniņiem, bet arī templis dievietei Hērai Zeva sievai, nams cienījamiem viesiem, ko mēs tagad sauktu par viesnīcu, pārvaldes ēka, kurā tad arī bija Hestijas altāris ar mūžīgo uguni pavardā, mantnīcas, baseins ūdens krāšanai...
393. gadā pēc Kristus dzimšnas Bizantijas imperators Teodosijs I olimpiskās spēles aizliedza, jo kristīgajai tradīcijai tā bija pagānisma izpausme. Olimpijas svētvietu nopostīja barbaru tautas, zemestrīces, plūdi un pusotru tūkstoti gadu tam visam vārda tiešā nozīmē pāri klājās pelnu un dubļu kārta. Kad 1829. gadā franču arheologi sāka meklēt senās Olimpijas pēdas, tad vispirms nācās norakt līdz piecus metrus biezu dubļu kārtu. Šodien Krona kalna pakājē starp varenām pīnijām, korķozola kokiem un rozā ziedu kupenās slīgstošiem kokiem morejām slejas skaistā Hēras tempļa kolonnas, sabrukušā Zeva tempļa varenie kolonnu bluķi. Gar ceļu, kas ved uz stadionu, satupušas kādreizējo Zeva skulptūru pamatnes, skaidri iezīmējas baseins, kurā savulaik uzkrāja ūdeni, un kādreizējā gymnaziona kontūras. Cilvēkam ar mūsu laikmeta domāšanas mērauklu gribas visu skaidri zināt, taču šai divarpus tūkstošus gadu vecajā pasaulē nespeciālistam ir pagrūti orientēties un aptvert, ka šeit jādomā varbūtības kategorijās. Toties sajūtas neviļ un neapnīk kāpelēt, spriest, ticēt, šaubīties, radīt pieņēmumus un teorijas, jo olimpisko tradīciju mēs esam uzauguši un tā pavisam reāli saista mūs ar šo tūkstošiem gadus veco pasauli.
Pēc pusotra tūkstoša gadiem
Šodienas Olimpija ir neliela Īlijas novada pilsētiņa ar mazliet vairāk nekā tūkstoti iedzīvotāju, vienu kārtīgu ielu, gar kuru rindojas viesnīcas, pāris milzīgām platānām apaugušām šķērsielām, maziem veikaliņiem, tavernām platānu ēnā un vienu telefona automātu galvenai ielai tā ap vidu. Pilsētiņa izaugusi pēc tam, kad arheologi 19. gs. vidū te sāka izrakumus. Pusotra tūkstoša gadu garumā te nebija nekā. Un arī šodienas Olimpija dzīvo, tikai pateicoties antīkajai Olimpijai. Tas apmēram tūkstotis iedzīvotāju ir nodarbināts, lai apmierinātu tūristu interesi un alkas pēc romantikas. Pēcpusdienā izbraucot cauri pilsētiņi pa centrālo ielu, šķiet, ka dzīve te apstājusies un pēc intelektuālās izklaides arheoloģiskajā kompleksā vakars solās būt bez piedzīvojumiem. Tas, ka dienvidos dzīve sākas vakaros, ir sen zināms, bet ka mazās Olimpijas dažas ielas slēpj tādu nesteidzīgu, mīļu rosību, tas gan ir mazliet negaidīti. Viena stunda paiet nemanot, izstaigājot pilsētiņas galveno desmit minūšu gājiena garo ielu. Veikaliņš pie veikaliņa, un visos aicina iekšā. Kā tu neiesi, ja saimnieks sarunu sāk vācu, angļu vai kādā citā valodā ar jautājumu un patiesi zina, kur ir Latvija. Piedāvāts tiek zelts un sudrabs ar grieķiem raksturīgo meandra motīvu, amatnieku darināti ādas izstrādājumi, par tradicionālajiem suvenīriem nemaz nerunājot: gan krekli ar attiecīgiem uzrakstiem, gan lakati, gan neiztrūkstošās grieķu vāzes. Jāteic, suvenīri lielāko tiesu ir gaumīgi un tādi, kam ir arī praktisks pielietojums. Neizbēgama ir saruna par iespējamo cenu. Nav jādomā, ka jūs kāds grib piemānīt vai visādā ziņā iesmērēt nederīgu preci. Tas arī ir viens no komunicēšanās veidiem. Ja saruna ievilksies, tiks piedāvāta tēja vai kafija. Un, ja tomēr neko nenopirksiet, saimnieki laipni aicinās atnākt vēl. Veikaliņiem un tirgotavām nav noteikta darba laika, vismaz tāda sajūta rodas, jo, tuvojoties pusnaktij, tie vēl ir vaļā un uz ielas ir ļaudis, tātad iespējamie pircēji.
Sānieliņās zem vareno platānu zariem balti klāti galdi. Ap deviņiem sākas vakariņu laiks ar neiztrūkstošajiem grieķu salātiem, gaļas un dārzeņu sacepumu mousaku, sveķoto vīnu retsinu un ouzo anīsa degvīna mēriņu. Visapkārt skan mūzika sirtaki ritmā un pusnaktī vēl sptembra beigās ir tik silts, ka pat viegla vasaras jaciņa nenāk ne prātā. Nudien, grieķi prot ne tikai lieliski izmantot savas unikālās senās civilizācijas atstāto vērtību, bet radīt auru, kas liek atstāt ikdienas kreņķi uz labākiem laikiem un neskumt par to, kas reiz bijis. Zinātāji teic, ka grieķu mentalitātei kādreiz visvairāk bijais raksturīgi neieslīgt nostalģiskās skumjās pēc tā, kas nav piepildījies. Viņos neesot bijis viltus, jo viņu dievi tiem nav uzlikuši par pienākumu pēc kā censties, bet gluži vienkārši rādījuši, kā tikt galā ar to, ko sauc par dzīvi.
Vija Daukšte