Apvidus Francijā, kas vienlaicīgi ir gan francisks, gan vācisks. Elzasa – pazīstama arī kā Francijas “Piparkūku namiņu reģions”. “Impro ceļojumi” grupu vadītāja Vita Lākute pēdējoreiz šajā nelielajā paradīzē ciemojās jūlijā, tomēr Elzasu var un vajag baudīt visdažādākajos gadalaikos. Gluži kā citus Francijas reģionus. Vitai šī zeme ir īpaši mīļa, jo jau kopš 1. klases studēta franču valoda un sapņots nokļūt romantiskajā Parīzē. Pēdējos 20 gadus grupu vadītāja regulāri apmeklē Franciju un var droši teikt – šajā zemē ar laiku sāk iepatikties pat tas, kā aug zāle.
Gadu gaitā Elzasas reģiona robežas ir mainījušās. Teritorija piederējusi te Francijai, te Vācijai. Līdz ar to arī tradīcijas, arhitektūra ir no Vācijas, tomēr ar franču pieskaņu. Franči no šajā reģionā redzamā daudz ir paņēmuši arī sev. Piļu nosaukumi ir vāciskāki. Arī valoda, elzasiešu dialekts, ir tāda, kuru ne visi valstspiederīgie var saprast.
Ciematiņi, pilis, daba un kulinārija kas noteikti jāredz?
Mazie, vīnogulāju ieskautie ciematiņi. Elzasas vīns, gardumi un pasakaini mazās mājiņas tas ir tas, kas noteikti jāredz, stāsta Vita. Francijas skaistākā ciemata titula ieguvēja Egisaima. Ziedos slīkstošās viduslaiku pilsētas Ribovila un Rikvīra. Un vēl daudzas citas.
Otrs, kā jau Francijā, tās ir dažādas pilis. Piemēram, Haut Koenigsbourgh, slavenākā ielejas cietokšņpils.
Tāpat jānovērtē Francijas daba un kulinārija. Dažādi gardumi. Šogad devāmies iekarot Vogēzu kalnu augstākās virsotnes. Kalnu Latvijā nav, tāpēc tas ir tas, kas piesasta citās valstīs. Francija var lepoties ar pieciem lieliem kalnu masīviem. No šiem vieni Vogēzi. Pateicoties kalniem, to nogāzēm, ir vieta vīnogulājiem. Slavenais Elzasas vīns. Daudz aromātiskāks par otrā pusē Vācijā esošo. Tas ir tas, ko var braukt baudīt, atklāj Vita.
Vīna baudīšanas piedzīvojums
Viesojoties mazajās pilsētiņās, neatņemama sastāvdaļa ir vīna ražotnes apmeklējums. Katrā darītavā, protams, var degustēt šo dievu dzērienu.
Rudenī, kā stāsta Vita, tiek organizēts vīna ceļš. Elzasas vīna ceļš ir senākais Francijā. Tas ir ļoti garš lai to pienācīgi izbaudītu, ir vajadzīga nedēļa, varbūt pat divas. Pat vienu un to pašu vīnogu šķirni ražotāji spēj pārvērst dažādās garšu buķetēs. Izgaršot, salīdzināt, novērtēt tā ir īstā burvība. Pat pašiem frančiem tas ir piedzīvojums.
Vīns un šampanietis ir labākā dāvana, ko dāvināt, ejot ciemos. Ar to nevar kļūdīties. Atnestais vīns Francijā tiek kopīgi baudīts un apspriests kur, kā, no kā iegādāts. Esot Francijā, ir jādegustē vīni tas ir brīnišķīgs piedzīvojums, uzskata Vita.
Elzasas novadam raksturīgi baltais vīns. Tāpat cieņā ir dzirkstošais vīns. Gan rozā, gan baltais. Šis vīns ir ļoti dzirkstošs, neatpaliek no šampanieša.
Elzasieši vīnus bauda kopā ar zosu pastēti, dažādiem sieriem. Austeres nav raksturīgas novadam, bet arī tās ļoti labi iet kopā ar atsevišķiem vīniem. Elzasā sieri ir asi, aromātiski. Tādus baudot, arī vīnam jābūt aromātiskam, spēcīgam. Tas ir kā likums.
Elzasas garšas
Elzasā iecienīti ir mums, latviešiem, ļoti labi pazīstamie skābētie kāposti. Arī to gatavošanā izmanto vīnu. Burgundijā un Elzasā ēd gliemežus. Tāpat cieņā ir dažādas garšvielu maizes (mums piparkūkas). Tās vislabāk braukt baudīt novembra beigās, decembrī.
Jūlijā Vita kopā ar bariņu Impro ceļotāju bija piparkūku pilī. No āras parasts nams, iekšā pasaku valstība. Cukura nūjiņas, piparkūku cilvēciņi un vēl visvisādi labumi, par piedzīvojumu stāsta Vita. Mēli var norīt! Arī nākamajā gadā Impro ceļojumi plāno doties uz Elzasu vairāk par to varēs uzzināt 2023. gada ceļojumu katalogā, kas iznāks jau janvāra sākumā.
Ziemassvētki Elzasā ir īpašs laiks. Eglītes, rotājumi, Ziemassvētku tirdziņi ar dažādām mantiņām, traukiem, ēdamiem labumiem. Elzasa izceļas ar brīnišķīgiem keramikas traukiem. Tie tiek apgleznoti ar punktiņiem, ar sirsniņām, ar stārķiem, kas ir Elzasas simbols. Francijā īsi pirms Ziemassvētkiem tiek cepts Ziemassvētku bluķis. Tā ir rulete, dekorēta ar šokolādi, nereti pasniegta bluķa paskatā pat ar zariņiem. Ruletei raksturīgs kastaņu krema pildījums.
Izslāpuši pēc ceļošanas
Cilvēki ir izslāpuši pēc ceļošanas, pēc kopā būšanas, pēc restorāniem, kas bija slēgti. Cilvēki ir atvērušies, viņiem viss patīk, visu gribās, stāsta Vita. Viņa novērojusi, ka tūristi Francijā ir vismaz divreiz vairāk, nekā bija pirms Covid-19 sākuma.
Pandēmijas laiks lika ieviest dažādas opcijas aktīva dzīvesveida piekopšanai. Tika atrastas, izveidotas jaunas takas, veloceliņi. Arī Elzasas reģionā var atrast pārgājienu maršrutus, var kāpt kalnos, sasniegt jaunas virsotnes. Ir daudz jauku, mazu ezeriņu, upju, kuru ūdeņos var baudīt ūdenspriekus un aktivitātes. Francijā ir daudz aizraujošu iespēju. Izturīgākie var mēģināt kājām noiet vīna ceļu tas nekas, ka tas ir 160 kilometrus garš!
Nav nedz baiļu, nedz piesardzības. Tas viss ir apnicis. Gribas iet, baudīt, skatīties, priecāties. Dzīve ir tikai viena, ir jābauda, jātver katrs mirklis, ko var. Tie ceļojumi un piedzīvojumi ir kaut kas tāds, ko mums neviens nevar atņemt. Tas ir mums. Naudu var pazaudēt, māja var nodegt, bet tas viss, kas ir piedzīvots, tas ir kaut kas tāds, ko var atcerēties un priecāties. Tas silda sirdi, pārliecināta Vita.
Ceļošanai arī vecums nav šķērslis: Ir 90 gadus veci, bet sirdī jauni ceļotāji, kas ir ar mieru sēdēt autobusā, lai tik vien kaut ko jaunu piedzīvotu, redzētu, varbūt aizmirstos. Ceļot ir brīnišķīgi.
Redzēt Parīzi un atgriezties
Franču valoda Vitai vienmēr bijusi ļoti mīļa. Tāpat kā viss, kas ar to saistās. Valodu Vita studēja jau kopš 1. klases. Toreiz, mācoties Franču licejā, katram skolēnam bijis sapnis tur nokļūt. Kā tādai īpašai skolai, mums no Francijas bija šis tas atvests. Kabinetos bija fotogrāfijas, eifeļtorņa statujas, grāmatas. Neskatoties uz to, ka tas bija Padomju Savienības laiks, mums bija sadarbība, mums piegādāja gan grāmatas, gan dokumentālas filmas par Franciju. Varējām lasīt franciski arī tādu autoru darbus, kas nebija tulkoti, atminās Vita. Ar katru gadu interese par Franciju tikai pieauga. Lai gan studējot šķita, ka šo sapņu zemi savām acīm tā arī nebūs lemts ieraudzīt, 2000. gadā pavērās priekškars un radās iespēja aizceļot. Bija dažādi šķēršļi, tomēr viss sakārtojās. Toreiz gan vēl ne kā grupas vadītājai.
Vita uzskata, ka teiciens Redzēt Parīzi un mirt ir galīgi aplams. Pareizāk būtu: Redzēt Parīzi un atgriezties, izlabo ceļojumu grupu vadītāja. Un to var attiecināt ne vien uz Parīzi, bet visu Franciju. Tur var braukt un braukt, un braukt. Es braucu jau tik daudz gadus, bet aizvien ir sajūta, ka tik daudz kas nav redzēts, stāsta Vita, piemetinot, ka vienmēr cenšas atstāt kaut ko neatklātu, lai būtu iemesls atgriezties nākamreiz.
Katru gadu vismaz vienreiz
Ceļotāji, pēc Vitas novērojumiem, ļoti labprāt atgriežas Francijā: Varbūt ne to pašu braucienu, bet citu ar iespēju piestāt jau iepriekš apmeklētās vietās gan labprāt. Francija ir jaiepazīst dažādos reģionos un kārtīgi. Ar dažām dienām noteikti ir par maz, tāpēc vienmēr ir vērtīgi atgriezties.
Mums katru gadu vismaz vienreiz ir jāatgriežas Francijā tādu frāzi Vita dzirdējusi kādā nesenā braucienā. No cita dzirdēts, ka Francijā patīk pat tas, kā zāle aug. Ceļotāji regulāri jautā par jauniem braucieniem, jauniem maršrutiem Francijā.
Franču fenomens tvert dzīvi viegli
No frančiem varam mācīties tvert dzīvi vieglāk. Nevajag tik ļoti dusmoties. Daudziem no mums ir uz leju nošļukuši lūpu kaktiņi. Dzīves nomākti cilvēki. Vajag mācīties dzīvot vieglāk, nevajag uztraukties. Tas, protams, ir grūti, ka nezinam, cik vajadzēs maksāt par apkuri. Bet vai tas ir tā stresa vērts? domā Vita. Franči, pēc gides stāstītā, dzīvi tver viegli, bauda. Tas ir tāds franču fenomens viņi māk!
Protams, ka arī frančiem ir savas bažas, savas dusmas. Tomēr kopā sanākot, frančiem ir nerakstīts likums: nerunāt par tabu tēmām, tostarp politiku, reliģiju, slimībām. Tās ir tēmas, kas veicina strīdus. Tā vietā var runāt par ceļojumiem, teātriem, mākslu, dabu. Ceļošana frančiem ir tāda tēma, kas tiek apspriesta vismaz divas reizes gadā, zina stāstīt Vita. Francijā dzīvojošajiem katru gadu tiek piešķirts piecu nedēļu atvaļinājums, kuru vēlams izņemt pa daļām.
Francijā ir Alpi, Pireneji, Centrālais masīvs, Vogēzi, Juras kalni. Franči regulāri dodas slēpot. Kad beidzas vasaras atvaļinājums, var sapņot par kalniem un slēpošanu. Kad ziema galā riktēt vasaras plānus. Francija ir tik milzīga valsts, ka nav pat nekur citur jābrauc. Protams, franči labprāt apciemo arī Spāniju, Itāliju un citas zemes, bet šīs valsts iedzīvotāji daudz brauc pa savu valsti. Francijai ir Vidusjūras piekraste, tuvumā Atlantijas okeāns ir daudz iespēju atpūsties.
Franči mīl mainīties ar dzīvesvietām ar draugiem, apmesties pie ģimenes draugiem, paziņām. Tie, kas visu vasaru ir nozvilnējuši okeana krastā, labprāt aizbrauks pabaudīt kultūru uz Parīzi, piemēram. Un otrādi. Franči savā valstī bauda to, ko var izbaudīt. Ja ar to nepietiek, vienmēr ir iespēja braukt izpētīt aizjūras teritorijas. Mertinika vai Gvadelupa. Reinjona, Franču Polinēzija vai Jaunkaledonija. Francijā ir vēsture, pilis. Francija Otrajā pasaules karā netika ļoti cietusi. Vairāk cieta ziemeļu daļa, Normandija, bet citur ne tik ļoti. Daudz kas ir ļoti labi saglabājies. Viduslaiku arhitektūra, romāņu stils, gotiskais stils. Tas viss raksturo Franciju un to noteikti var braukt skatīties, iesaka Vita.
Nākamā pietura Monpeljē
Pavisam drīz Vita dosies iepazīt Francijas dienvidu pilsētu Monpeljē. Tā ir medicīnas studiju pilsēta ar skaistu vēsturi. Ekskursijas ietvaros Impro ceļotāji apmeklēs Aviņonu kādreizējo pāvesta patvērumu. Ar džipiem būs iespēja traukties pa Kamargas nacionālo parku, vērot flamingo, kuri tur dzīvo visu gadu. Putni vairs nelido uz Āfriku, jo ir iemīlējuši patīkamo Francijas dienvidu klimatu.
Tāpat šajā Francijas daļā sastopami melni vērši, par kuriem kādreiz rakstījis Džeralds Darels. Viņi ir kā tādi melni ahāti, spēcīgām kājām, nosacīti dzīvo savvaļā. Šie vērši tiek izmantoti skriešanas sacensībām. Tas nav kā Spānijā, kur vērši tiek nogalināti. Apaļā arēnā ielaiž vienu vērsi un vairākus jaunus, veiklus puišus. Puišiem jānorauj starp vērša ragiem uz stieples piestiprinātā kokardīte. Kurš to izdara, uzvar, par sacensību gaitu stāsta Vita. Veiksmīgākajiem vēršiem mūža beigās tiek izrādīta milzu cieņa. Verši tiek apglabāti stāvus, ar skatu uz turpat blakus esošo Vidusjūru. Šie vērši tiek saistīti ar Grieķiju, antīkajiem laikiem.
Kamargas nacionālajā parkā mīt arī balti, skaisti zirgi ar garām krēpēm. Tiek uzskatīts, ka Francijā tos ievedis mongoļu iekarotājs Atilla. Zirgi parkā netiek normāli apkalti. Parka teritorija ir ļoti purvaina, tāpēc zirgu nagi kļuvuši tik stingri, ka apkalšana nav vajadzīga. Cerams, ka to visu un daudz ko citu varēsim piedzīvot. Francija ir brīnišķīga, saka Vita.
Teksts: Sintija Dzerkale
Foto: Vita Lākute