Četru stundu brauciens no Kuritibas līdz Florianopolisas pilsētai un esmu nonācis jau nākošajā Dienvidbrazīlijas štatā, ko sauc Santakatarina. Šeit, līdzīgi, kā iepriekš apmeklētajā Paranas štatā, ar neapbruņotu aci redzams, ka esmu nonācis pavisam citā Brazīlijā – gan klimata, gan cilvēku, gan kultūras, gan dzīves līmeņa ziņā. Dienvidu štati kardināli atšķiras no svelmainās, karstasinīgās, āfrikāniskās un nabadzīgās Ziemeļbrazīlijas, pilnīgi neticas, ka tā ir tā pati valsts.
Lieta tāda, ka Brazīlijas ziemeļu štatus kolonizēja temperamentīgie portugāļu ieceļotāji, kas arī plašos apmēros izvērsa vergu tirdzniecību un Āfrikas kultūras eksportēšanu, savukārt Tālajos dienvidos galvenie imigrācijas viļņi nāca no Vācu zemēm un vēlāk no Japānas un Austrumeiropas, tai skaitā arī latvieši 19. gadsimta 90-tajos gados sāka doties uz Sambas dzimteni laimes meklējumos, līdz ar to šeit valda pavisam cita mentalitāte. Latviešu laimes un brīvības meklējumus otrpus okeānam veicināja mācītājs Kārlis Balodis un filozofs Pēteris Zālīte, kuri avīzēs publicēja rakstus par lielo iespēju zemi Brazīliju brīvu, auglīgu un mazapdzīvotu teritoriju ar siltu klimatu un izdevīgiem ieceļošanas noteikumiem.
Pirmā latviešu imigrantu apmetne Brazīlijā, Rionovas kolonija, kā reiz atradās Santakatarinas štatā un izrādās es tai pabraucu garām vien dažu kilometru attālumā. Patiesībā abiem kungiem, Balodim un Zālītei, bija utopiski plāni par visas latviešu tautas pārcelšanu uz Santakatatrinas pavalsti, tādējādi atbrīvojot mūs no krievu kundzības - tie atvēra emigrācijas aģentūru Rīgā, panāca vienošanos par īpašiem štata kolonizēšanas atvieglojumiem un aktīvi aģitēja doties laimi meklēt tālumā, tomēr beigās viss nobruka, jo Brazīlijas valdība neiedeva zaļo gaismu priviliģētajiem noteikumiem un sākotnējā imigrācijas eiforija bāleliņiem arī gāja mazumā.
Pirmais Sambas zemes kolonizēšanas vilnis izgāzās - gandrīz visas Santakatarinas kolonijas panīka, jo tās dibinot, netika ņemta vērā ne zemes auglība, ne lielā nošķirtība, ne ceļu trūkums, kā rezultātā daudzi no laimes meklētājiem atgriezās Latvijā, īsāk sakot, realitātē dzīve Brazīlijas nekurienē izrādījās grūtāka, kā cilvēku vīzijās un Baloža rakstos. Vēlāk gan pēc 1905. gada revolūcijas un arī pēc 1922. gada sekoja otrais un trešais emigrācijas vilnis, šoreiz uz Sanpaulu štata apmetnēm, kas bija veiksmīgāki, jo Novo Odesas un Vārpas kolonijas, joprojām apdzīvo latviešu izceļotāju atvases.
Savukārt mūsdienās tūristu migrācijas viļņi uz Santakatarinas štatu dodas, galvenokārt 540 kilometru garās, smilšainās krasta līnijas dēļ. Īpaši izceļas Ilha de Santa Catarina jeb Santakatarinas sala, kas pēdējās dekādes laikā kļuvusi par vienu no galvenajām atpūtas vietām Brazīlijā, galvenokārt jau jaunākai publikai. Uz salas atrodas liels skaits pludmaļu katra gaumei - Ziemeļdaļas kūrortu zonas ir vairāk piemērotas ballītēm, bet mazāk apbūvētajos dienvidos var atrast klusākas un vientuļākas smilšu strēles. Salas pašos dienvidos atrodas arī viena no klusākajām un tai pat laikā skaistākajām Brazīlijas pludmalēm Praia da Lagoinha do Leste. Šo vietu no tūristu masām sargā ne tikai aizsargājamās teritorijas statuss un liegums uz jelkādu apbūvi, bet arī ģeogrāfija un kalni pludmale atrodas prom no Santakatarinas kūrortiem un to sasniegt var vienas stundas pārgājiena laikā, šķērsojot nelielu, džungļiem klātu kalnu grēdu, kurā apkārt spieto piemīlīgie, mazi pērtiķīši - pilnajā vārdā Melnausu kalitriksi. Turklāt ne tikai prasīgais pārgājiens attur ballētājus un tūristu masas no pludmales apmeklēšanas, arī nemierīgais okeāns gādā par šīs vietas mieru un harmoniju, jo šejienes straumes nav rekomendējamas priekš peldēšanās. Tādēļ tiem, kam labai atpūtai vajag viesnīcu vai vismaz restorānu pie pludmales, aukstu aliņu, mūziku fonā, peldēšanos, guļamkrēslu un saulessargu, Praia da Lagoinha do Este galīgi nav piemērota, savukārt tiem, kas vēlas mierpilnu dabas baudīšanu un pastaigu pa smiltīm, un bradāšanu pa ūdeni, šī vieta ir tieši laikā.
Vēl vairāk Praia da Lagoinha do Este ir pārsteigumu pilna paejot pavisam nedaudz nost no pludmales, kāpu zonā, atklājas zaļas nokrāsas, saldūdens lagūna, kur, starp citu, var droši peldēties, un blakus tai unikāls mūža mežu stūrītis ar savu mikroklimatu un pilnīgi citādākiem augiem diezgan dīvaini, ka ezera esamība un amfiteātra formas grēda, kas ieskauj pludmali, nelielā teritorijā izveidojuši pavisam citu ekosistēmu ar bieziem džungļiem, atgādinot mākoņu mežus, kas parasti sastopami augstu kalnos, nevis piekrastes zonā.
Bet tas vēl nav viss, šīs pludmales kroņa numurs ir Morro da Coroa kalns, kas tulkojumā kā reiz nozīmē Kroņa kalns. Morro da Coroa kalna virsotnē atrodas diezgan liels, smailu formu klinšu žuburis, kas atgādina karaļu galvasrotu, bet šī kroņa dārgakmens ir tā saucamā Sērferu klints. Es jau iepriekš rakstīju, ka Brazīlijai, līdzīgi kā Norvēģijai, ir paveicies ar tā saucamajām Troļļu mēlēm jeb tādiem kā kraujai pārkārušiem akmeņiem, par kuriem Instagram blogeri sajūsminās, bet vecāki mājās nošausminās, skatoties, kā atvases uzlīdušas klints malā pozē. Tad nu Sērferu klints ir viena no tādām dabas atrakcijām - tā paceļas augšā virs Praia da Lagoinha do Este un atklāj lielisku panorāmu pār pludmali un lagūnu apakšā, bet tāda netipiska iesauka tai iedota, jo akmens bluķis pēc forma atgādina sērfošanas dēli. Protams, arī es nelaidu garām iespēju pakāpties kalnā un iemēģināt fotosesijā lidojošo sērfošanas dēli.
Atšķirībā no citiem ceļotājiem, es šai atpūtnieku salai daudz laika netērēju, jo manos plānos bija doties tur, kur ikdienas tūristi nedodas dziļi Santakatarinas kalnos, vēl tālāk un augstāk par latviešu ieceļotāju pirmajām apmetnēm. Ja Paranas pavalsts lepnums bija Serra Verde Express dzelzceļš, kas piekrastes rajonus savienoja ar stāvo kalnu plato, kas šķērso tupat vai visu Dienvidbrazīliju, tad Santakatarinas štata sasniegums ir Estrada Serra do Rio do Rasto ceļš. Šis kalnu serpentīns ar 284 līkumiem ir ceļu būves brīnums - 13 kilometru garā posmā tas paceļ vairāk kā 1000 metru augstumā, no piekrastes rajoniem uz 1450 metrus virs jūras līmeņa augsto plato jeb Serra do Rio do Rasto kalnu grēdu, kur man tālāk ieplānotas divas vietas, ko izpētīt.
Nedaudz pirms virsotnes, šis serpentīns ir tik līkumiem samudžināts, ka atgādina Formulas 1 trasi, tikai ar iespaidīgu 20% vertikālu kāpumu - ne velti slavenais britu žurnāls Guardian to ierindojis augstajā 5. vietā pasaules gleznaināko ceļu listē. Sliktā ziņa, ka tas nav labi aprīkots ar skatu punktiem un grūti attēlojams fotogrāfijās, jo no vienīgā, augšējā panorāmas laukuma var redzēt kalnus un tikai pavisam mazu daļiņu no ceļa, bet serpentīna vidū ir tikai viena vieta, kur apstāties tas ļoti labi pārredzams tikai mūsu spārnotajiem draugiem vai tiem, kas dronu paceļ debesīs. It kā vietējiem ir plāns šeit uztaisīt pārkaramo platformu jeb tiltu ar stikla grīdu, kas ļaus no augšas serpentīnu labi pārskatīt, bet tas prasīs vairākus gadus, jo pagaidām tas ir tikai projekta līmenī.
Pirmajā vietā, ko dodos apskatīt uz augstā plato, Urubisi vietējie tūrisma darboņi gan izrādījušie daudz aktīvāki, jo šeit nesen atklāti jau divi pārkārušies stikla tilti pie Cachoeira do Avencal un Cachoeira Papua ūdenskritumiem. Lai gan Urubisi mazpilsētiņas apkārtne noklāta ar dažādām kaskādēm, šie divi, vairāk nekā 100 metrus augstie ūdenskritumi ir paši rekomendējamākie, jo bez iespaidīgā augstuma un stikla platformām atklāj labus skatus uz nelieliem kanjoniem, ko tie izgrauzuši.
Urubisi cilvēkiem ar izdomu tiešām viss ir kārtībā, jo citā nelielā, džungļu ieskautā kanjonā ar ūdens kaskādi un alu tā galā vietējie izveidojuši simpātisku pilsētas parku un brīvdabas kapelu, kur kāzu ceremonijas un dievkalpojumi notiek zem klajas debess, putnu dziesmu un ūdenskrituma čalu pavadībā neapšaubāmi šī vieta, kurai piešķirts Gruta Nossa Senhora de Lourdes jeb Lurdas Dievmātes grota, būtu katras latviešu dāmas sapņu vieta, kur savam izredzētajam teikt vārdu jā. Visbeidzot pēdējā pietura Urubisi reģionā, 1380 metrus augstais Morro do Campestre kalns, paver lielisku panorāmu pār ieleju un apkārtni, bet tā virsotnē atrodas klints ar ziloņa kājai līdzīgu akmens arku.
Netālu no Urubici mazpilsētiņas atrodas arī mans pēdējais apskates objekts Santakatarina štatā, Sao Joaquim nacionālais parks, kurā atrodas vēl labāks un vēl augstāks ar auto sasniedzams kalns - Morro da Igreja jeb Baznīcas kalns (1822 metri virs jūras līmeņa), apbalvo viesus ar vēl satriecošākiem skatiem pār apkārtni, plašu ieleju/kanjonu un 30 metrus augsto Pedra Furada klinšu arku, kuras nosaukums tulkojumā nozīmē Caurdurtais akmens. Interesanti, ka šī ir pati aukstākā vieta Brazīlijā, kur 1996. gadā tika reģistrēts valsts aukstuma rekords: -17,8 grādi pēc Celsija!
Patiesībā mūsu vasaras mēnešos, no jūnija līdz augustam, gan Urubisi, gan Morro da Igreja ir karstā sezona, jo brazīlieši uz šejieni dzenas cerībā ieraudzīt sniegu un piedzīvot ziemu. Sniegs gan šeit tomēr ir retums un tāda laime vietējiem tikai gadās pāris reizes gadā, tomēr cerība mirst pēdējā un vietējie tūristi rezervē apkārtnes viesnīcas ilgi uz priekšu, cerot, ka tieši viņu rezervētajos datumos paveiksies piedzīvot ziemu. Dīvaini tomēr tie cilvēki, viņi vienmēr meklē to, kas ir citur. Mēs, latvieši, dzenamies pa visu pasauli pēc palmām un saules, bet brazīlieši pēc sniega un ziemas. Ja Morro da Igreja virsotnē valda stindzinošs vējš un rudenīgs klimats, tad pie Cascata Veu de Noiva ūdenskrituma, kas atrodas šī paša kalna nogāzē, esmu atgriezies vasarā. Šī ūdenskrituma nosaukums tulkojumā nozīmē Līgavas plīvurs, bet man tas vairāk atgādināja zirga asti. Blakus tam atrodas vēl divi ūdenskritumi, kurus var sasniegt īsā pastaigā cauri spocīgam mežam, kur aug milzu paparžu koki, kas bija veģetārismu piekopjošo dinozauru iecienītākais našķis.
Visbeidzot, Sao Joaquim nacionālais parks glabā arī kādu noslēpumu ar nosaukumu Canion do Funil, par ko neviens no četriem manā rīcībā esošajiem Brazīlijas ceļvežiem pat neieminas - brīžiem nesaprotu, par ko tiem autoriem algu maksā, šie vairāk par parastām pilsētām un bāriem raksta, kā par dabas vietām un regulāri palaiž garām daudzas lieliskas vietas, nereti pat degungalā. Šo nomaļo un noslēgto kanjonu var sasniegt vai nu dodoties 14 kilometrus garā pārgājienā vai nofraktējot privātu džipu ar šoferi, kas pa sliktu dubļu ceļu aizvedīs gandrīz līdz Canion do Funil malai. Nolēmu nepaslinkot un piecelties ļoti agri, lai pie kanjona nonāktu saullēkta laikā - tas bija mazliet riskanti, jo agros rītos šeit lielāka iespēja uzrauties uz miglu, kas bloķē skatu. Tomēr laika apstākļi man bija labvēlīgi un, sasniedzot Canion do Funil malu, priekšā atklājas elpu aizraujošs skats uz 1150 metrus dziļo kanjonu un krauju, kuras vidū paceļas gigantiska piramīdas formas klints, un tas viss ar saullēktu fonā
ko, lai saka, maģisks mirklis!
P.S. Lielisks raksts un vienīgais detalizētais informācijas avots par pirmās latviešu apmetnes Brazīlijā, Rionova dibināšanu, dzīvi tajā un aizmirstību vēstures plašumos: https://latviansonline.com/visbiezak-dzirdamais-vards-rionova-bija/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1935317845
Teksts/foto: Impro ceļojumi sūtnis eksotiskajās zemēs Jānis Kreicbergs