Valpurģu nakts vikingu un pirātu salā Gotlandē

Gluži kā gadu tūkstošus loloti dzintara gabaliņi, Baltijas jūrā ir izkaisītas salas, kas ir tikpat noslēpumainas un neizzinātas kā pati jūra. Bornholma, kur tā pa īstam var izjust zvejnieku dzīves garšu, ieelpojot tik tikko no apvalkdūmeņiem izņemto zivju smaržu. Ēlande ar saviem plašajiem alvāru laukiem. Un Gotlande, kur laiks šķiet apstājies jau tālajos viduslaikos.

Šajā pavasarī aicinām iepazīt ne tikai Gotlandi, bet palūkot, kā salinieki svin Valpurģus jeb Pavasara atnākšanas svētkus. Valpurģu nakts tradīcijas dažādās kultūrās tika svinētas dažādi. Ķeltiem šie bija vieni no svarīgākajiem svētkiem, kurus svinēja par godu ķeltu Saules un Auglības dievam Belam, kurinot neskaitāmus ugunskurus. Daudzviet Eiropā arī mūsdienās tiek svinēti šie svētki, nereti pat īsti neapzinoties to seno nozīmi. Arī šobrīd vāciski runājošās zemēs svarīgs ir Maija koks, kas tiek izvietots mājas priekšā vai sētā Valpurģu nakts noslēgumā. Mūsdienās Visbija ir viena no tām Ziemeļvalstu pilsētām, kur šo nakti izgaismo varens uzgunskurs.

Salas galvaspilsēta (patiesībā arī vienīgā pilsēta uz salas) Visbija ir kā brīvdabas muzejs, kurā skatāmas visu laikmetu liecības. Visplašāk pārstāvēti ir viduslaiki, kas vispirms jau iezīmē pilsētas robežu. 12. gadsimtā būvētais aizsargmūris 3,4 kilometru garumā ietver sevī vislabāk saglabājušos un mūsdienās vislabāk aprūpēto viduslaiku pilsētu Skandināvijā. Tādēļ tikai ārpus pilsētas mūra tiek kurināts varens Valpurģu ugunskurs, kas pulcē gan gotlandiešus, gan salas viesus.


Salas nosaukumu – Gotlande, bieži mēdz skaidrot, to burtiski tulkojot, “Dieva zeme” vai “Labā zeme,” tomēr salai par savu nosaukumu paldies ir jāsaka gotu ciltij, kas ir apdzīvojusi salu jau pirms mūsu ēras. 6. un 7. gadsimts salai atnes apmēram 100 jaunu nocietinājumu. Notiek intensīva tirdzniecība starp Gotlandi un Kursu, ko apstiprina arheologu atradumi abās vietās. Ir zināms, ka tieši Gotlandes vikingi ir veiksmīgi izveidojuši sakarus ar tālajām austrumu zemēm. Par to liecina Visbijas Fornsal muzejā izveidotās ekspozīcijas, kur līdzās ievērojamiem naudas depozītiem, var izpētīt ne tikai salas senāko vēstures posmu, iedziļinoties vissīkākajās detaļās, bet arī ielūkoties jaunākajos mūsdienu zinātnes sasniegumos. Jāatzīst, ka pasaulē nav daudz tādu muzeju, kas tik uzskatāmi un vienlaikus vēsturiski precīzi, izstādot oriģinālos eksponātus, ļauj izsekot salas vēsturei kopumā, spējot norises Gotlandē sasaistīt ar vispārējām tā laika tendencēm Eiropā. Arī Bunges brīvdabas muzejā redzamie rūnakmeņi ir unikāli vēsturisko notikumu liecinieki, tajos ir aprakstīta gan vikingu ikdiena, gan sirojumi uz tuvākām un tālākām kaimiņzemēm.

Visbiju nereti dēvē par viduslaiku “drupu un rožu pilsētu”. Par baznīcu un citu pilsētas ēku drupām “parūpējās” virkne lielvaru, kas laika gaitā kāroja pārņemt kontroli un diktēt savus noteikumus Gotlandē. Tomēr, neskatoties uz pēdējo lielo Lībekas armijas posta darbu 1525. gadā, pilsēta savas rētas slēpj aiz kuplajiem rožu krūmiem un šodien spēj sniegt patvērumu un mieru ikvienam mūslaiku stresa pārņemtajam.

Neatkarīgi vienpaši, noguruši no apkārtējo valstu politiskajām interesēm, nepakļāvīgi, pirātiski, avantūristiski un vienlaikus atsaucīgi un sirsnīgi, kas palīdzīgu roku sniegs gan savējam, gan svešam – tādi man šķiet gotlandieši. Salinieki vistiešākajā šī vārda nozīmē, kas veido savu pasauli, skaidri apzinoties šīs pasaules robežas tiešā veidā. Gotlandietim pasaule beidzas tur, kur sākas jūra. Tā vien šķiet, ka arī dabas spēki ir centušies pastiprināt Gotlandes neatkarīgo un īpatnējo raksturu, veidojot tās piekrastes ainavas. Dažreiz šķiet savādi, ka raukari – kaļķakmens klintis, kuras vēja un ūdens iedarbības rezultātā izveido visdīvainākās formas – atrodas vienu vai pat vairāku kilometru attālumā no krasta. Izrādās, vietās, kur jūra ir atkāpusies, par veco krasta līniju liecina vien raukari. Īsta raukaru paradīze ir kaimiņos esoša Fores (Fårö) sala, kuru par savu mājvietu pēdējos sava mūža 40 gadus bija izvēlējies slavenais zviedru kino un teātra režisors Ingmars Bergmans. Sala, kur nav mums tik ierastās bankas, nav pasta, un nav pat sava policijas iecirkņa. Un tik tiešām – kāpēc tas viss nepieciešams mazāk kā 600 cilvēkiem, kuri apdzīvo tikai 111,35 kvadrātkilometru lielu teritoriju un spēj lieliski saprasties runājot dialektā, kas ir atzīts par vecāko zviedru valodā?

Gotlande visos laikos ir bijusi atvērta tiem, kuriem bijusi nepieciešama palīdzība. Arī mēs, latvieši, salas atvērtību varējām izjust 2. Pasaules kara laikā, kad ceļā uz Gotlandi no Kurzemes puses devās neskaitāmas bēgļu laivas. Stāvot Slites ostā pie piemiņas vietas, kas veltīta latviešu bēgļiem, varu vien sev uzdot jautājumu – cik lielam bija jābūt izmisumam, lai dotos 170 kilometrus pāri Baltijas jūrai tikai 16 metrus garā laiviņā? Un varam tikai minēt, vai attaisnojās viņu cerības? Lasot neskaitāmus trimdinieku dzīves aprakstus un memuārus, saprotu, ka Gotlande bija cerība un iespēja, kur jūra pagātni atstāja Kurzemē, bet nākotnes cerības saistīja ar Gotlandes krastu. Tomēr ne visiem cerības piepildījās. Bija latvieši, kuri bīstamo jūras ceļu mēroja veltīgi, jo bija bēgļi, kurus zviedru valdība izdeva Padomju varai. Un tikai 1994. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs atvainojās par tā laika Zviedrijas politiku.

Bet, neskatoties uz politiskajām niansēm, latvietis bija un ir gaidīts viesis Gotlandē. To pierāda 1979. gadā rīkotie Pasaules Brīvo latviešu Dziesmu svētki, kad mūsu tautieši mēģināja izveidot dziesmotu tiltu pār jūru. Dziedot sirds lūst – būt tik tuvu savai tēvu zemei, bet tajā pašā laikā, tik neaizsniedzami tālu. Tomēr tā nebija vienīgā reize, kad Gotlandē skanēja latviešu tautas dziesmas, jo jau 1997. gadā Gotlandē notika Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētki, kuros drīkstēja apvienoties abpus jūras dzīvojošie tautieši.

Gotlandes krasts ir vienlaikus pietiekami tuvs, lai nezaudētu saikni ar sevi un nepazustu plašajā pasaulē, bet vienlaikus arī ļoti tāls, lai vēlētos to izpētīt tuvāk.

Dodamies ceļā uz Gotlandi Valpurģos!
https://www.impro.lv/c_catalog.php?f=open&id=16408

Teksts: Ilze Neikena

Piedāvājam iepazīt Baltijas jūras salas mūsu ceļojumos:
Kopenhāgena, Skone, vikingu Stounheindža: https://www.impro.lv/c_catalog.php?f=open&id=16524
Eiropas senākā karaļvalsts – Dānija un tās trīs salas – Zēlande, Mēna un Fīna: https://www.impro.lv/c_catalog.php?f=open&id=16528