Mēdz teikt, ka katrs ceļojums ir jauns stāsts, ko mēs paši uzrakstām. Tomēr mūsdienu pasaulē mēs šos stāstus arvien biežāk veidojam kā vizuāli vērotāji, kur kamera kļūst par mūsu galveno tulku. Fotogrāfija ceļojumā ir kas vairāk par vienkāršu dokumentēšanu; tā ir māksla apstādināt laiku, sajust gaismas spēli uz svešas pilsētas bruģa un saglabāt tās emocijas, kuras vārdiem reizēm ir grūti aprakstīt. Bet kā noķert šo līdzsvaru? Kā iemūžināt pilnīgo kadru, nezaudējot spēju vienkārši "būt" šeit un tagad?
Uz sarunu esmu aicinājusi cilvēku, kurš šo līdzsvaru meklē (un atrod!). Viņš nav vienkārši tūrists ar kameru – viņš ir foto mirkļu mednieks, kura pacietība un inženiera precizitāte ļāvusi viņam kļūt par mūsu fotokonkursa vairākkārtēju uzvarētāju.
Mūsu viesis ir kaislīgs ceļotājs, fotogrāfs – Raimonds Kārkliņš.
Mēs runāsim par to, kāpēc īstais ceļojums fotogrāfam sākas tikai tad, kad somas ir izpakotas un datora ekrānā atveras tūkstošiem kadru. Par "Smenas" laikiem un digitālo ēru, par Indonēzijas viltīgo gaismu un par to, kāpēc reizēm labākais kadrs izdodas tad, ja tavs "spiegs" – dzīvesbiedre – drosmīgi nostājas tieši pretī izaicinājumam.
I.N.: Paldies, Raimond, par mūsu atkārtoto tikšanos! Jūs esat 2026. gada fotokonkursa uzvarētājs jau otro mēnesi pēc kārtas. Šogad esam nedaudz mainījuši konkursa pieeju – mēs ne tikai gaidām krāšņus ceļojumu mirkļus, bet katru mēnesi izsludinām konkrētu tēmu.
Janvārī tie bija laikapstākļi (jo, kā smejamies, sinoptiķi jau nemelo, viņi tikai kļūdās), savukārt februārī uzmanības centrā bija arhitektūra – visā tās daudzveidībā no vienkāršas suņu būdas līdz pat Gaudi šedevriem.
Raimond, Jūs esat ļoti aktīvs mūsu konkursa dalībnieks. Sakiet, vai Jūs sevi definējat kā fotogrāfu vai tomēr kā ceļotāju, kuram patīk fotografēt?
R.K.: Es teiktu otrādi – vispirms fotogrāfs un tikai tad ceļotājs. Pēc profesijas gan neesmu fotogrāfs, bet gan inženieris-celtnieks. Savulaik iestājos vēl Rīgas Politehniskajā institūtā, bet pabeidzu jau Rīgas Tehnisko universitāti.
Ja runājam par fotografēšanu, tad arī ikdienā nereti varu veltīt visu dienu tikai tam vien – vienkārši eju un vēroju apkārt notiekošo. Man nav tik būtiski, vai tie ir garāmgājēji pilsētas ielās vai kādas sacensības tuvējā stadionā. Galvenais ir pats fotografēšanas process.
I.N.: Vai atceraties savu pašu pirmo fotoaparātu?
R.K.: Tā bija leģendārā "Smena". Vēlāk parādījās "Zenit", bet to uzreiz nevarēju atļauties – "Smena" toreiz maksāja tikai septiņus rubļus. Tikai vēlāk, tuvojoties pensijas gadiem, biju iekrājis pietiekami, lai tiktu pie jau krietni smalkākas tehnikas.
I.N.: Atgriežoties pie tiem laikiem, kad sākāt fotografēt – tas taču bija pavisam cits process. Kā Jums klājās ar fotofilmiņām?
R.K.: Jā, tas bija pavisam cits laikmets. Toreiz katram kadram bija milzīga vērtība, jo filmiņā bija tikai 36 kadri, nevis bezgalīgas iespējas kā šodien.
I.N.: Vai pāreja uz digitālo pasauli Jums bija likumsakarīga, vai tomēr mazliet piespiedu kārtā?
R.K.: Patiesību sakot, es pie digitālā aparāta nonācu diezgan vēlu. Tikai tad, kad kļuva arvien grūtāk sagādāt kvalitatīvas fotofilmiņas un kasetes, sapratu – ir laiks. Vecās tehnoloģijas vienkārši sāka pazust no veikalu plauktiem. Var teikt, ka biju zināmā mērā spiests pāriet uz jaunajām tehnoloģijām, un tieši tad arī sakrāju naudu savam pirmajam digitālajam aparātam.
I.N.: Vai jūtat lielu atšķirību starp to "analogo" sajūtu un mūsdienu digitālo ērtību?
R.K.: Atšķirība ir milzīga, bet katrai ir savs šarms. Digitālais aparāts sniedz brīvību eksperimentēt, taču filmiņa iemācīja disciplīnu – vispirms redzēt un tikai tad nospiest pogu.
I.N.: Atmiņas par pirmajiem soļiem fotogrāfijā mēs pārrunājām, bet kā bija ar pašiem pirmajiem soļiem ceļojumos? Vai atceraties savus bērnības braucienus?
R.K.: Jā, spilgti atceros braucienus kopā ar vectēvu un vecomāti. Viens no pirmajiem lielajiem galamērķiem bija Zvārtes iezis pie Cēsīm. Tas bija divu dienu ceļojums. Toreiz ceļojām gan ar vilcienu, gan ar leģendāro "RAF" mikroautobusu. Man toreiz bija kādi pieci gadi, brālim – tikai trīs.
Mums bija nopirktas jaunas sandales, un tās sagādāja pamatīgus pārbaudījumus. Atceros, ka mazajam brālim tās šausmīgi berza kājas. Vecvecāki sākumā domāja, ka viņš vienkārši niķojas, bet patiesībā tās kurpes tiešām grauza līdz asinīm. Beigās viņam iedeva tādu koka žuburu, pie kura pieturēties, un tad kā tādā "astītē" viņu vilka līdzi uz priekšu.
I.N.: Kur Jūs toreiz apmetāties? Telts? Radi vai paziņas?
R.K.: Nakšņojām pie viena vietējā saimnieka saimniecības ēkā, kur pamatīgi oda pēc zirgiem. Starp citu, tā ēka tur stāv vēl šodien! Saimnieks gan bija diezgan nelaips – laikam tādi negaidītie ceļotāji viņam jau bija līdz kaklam. Taču vectēvs bija vīrs ar krampi: no rīta paņēma rubli, aizgāja pie viņa un nopirka mums visiem pienu.
Bērnībā mēs ļoti daudz apceļojām Latviju, vienīgi Ainažu puse laikam palika mazāk iepazīta.
I.N.: No kuras puses Jūs pats nākat?
R.K.: Esmu dzimis rīdzinieks, bet manas saknes ir arī laukos. Vecēvs nāca no Litenes, viņš bija saimnieka dēls, un tur mēs ar brāli mazi uzaugām. Savukārt mamma ir rīdziniece.
Interesanti, ka tikai pirms divdesmit pieciem gadiem es pieņēmu lēmumu pamest Rīgu. Tas nebija viegls solis, bet zināmā mērā bijām spiesti to darīt. Privatizācijas procesu rezultātā mūsu mājai uzradās jauni saimnieki, kuri vairāk domāja par savu kabatu un ātru peļņu, nevis par īpašuma uzturēšanu un saimniekošanu. Redzot, ka īpašums netiek kopts, nolēmām pārcelties un iegādājāmies māju pie Jelgavas. Tagad esmu pensionārs no Jelgavas.
I.N.: Tagad Jūs esat, kā mēdz teikt, "beztermiņa apmaksātā atvaļinājumā" – pensionārs no Jelgavas puses ar savu saimniecību. Kā paiet Jūsu ikdiena?
R.K.: Jā, man ir viens hektārs zemes un dārzs. Tie, kuriem pašiem ir savs stūrītis zemes, sapratīs – tur darāmā nekad netrūkst. Brīžiem pat liekas, ka iet uz algotu darbu bija vieglāk.
Piemēram, mājas siltināšana man prasīja divus gadus. Kā inženieris-celtnieks es it kā visu protu un māku, bet, ja dari viens pats, tas prasa milzīgu laiku un pacietību. Reizēm, kad esi uzrāpies stalažu pašā augšā, attopies, ka kaut ko esi aizmirsis lejā, vai arī tieši tajā brīdī nokrīt vajadzīgā skrūve vai instruments. Tad nu jākāpj pakaļ...
Tie, kas brīvdienās strādā lauku mājās, mani sapratīs: nereti pirmdienā, aizejot uz darbu, tu jūties kā atpūtā, salīdzinot ar to, kas paveikts brīvdienās. Atceros tos laikus – pirmdienā velcies uz darbu ar sāpošu muguru, bet sirdī ir gandarījums.
I.N.: Vai Jūs mēdzat fotografēt arī savu dārzu? Es, piemēram, ļoti nožēloju, ka neesmu fiksējusi momentu "pirms" – tagad ir grūti citiem izstāstīt, cik daudz darba tur ielikts.
R.K.: Tikai tagad teritorija ap māju sāk izskatīties pēc īsta dārza. Ar brīvdienām vien ir par maz, lai dārzu savestu kārtībā – tam ir jādzīvo līdzi ik dienu. Protams, ir grūti paredzēt, kas ar to visu notiks pēc mums, neviens jau nav mūžīgs, bet šobrīd tas ir mans miers. Bet par fotofiksēšanu “pirms” man ir gluži tāpāt. Kurš gan gribēs bildēt krūmus, brikšņus vai neglītas vietas? Tajā laikā jau arī nebildēju tik bieži.
Tomēr šobrīd esmu sācis tvert to, ko redzu savā tiešā apkārtnē. Nereti, sēžot viesistabā, pamanu, ka ārā ir izveidojusies ārkārtīgi "fotogēniska" ēna. Tad nu iemūžinu visu – pat to, kā gaisma un ēna spēlējas uz sienas. Inženieris manī skatās uz konstrukciju, bet fotogrāfs – uz to, kā šī konstrukcija "dzīvo" gaismā.
I.N.: Šobrīd robeža starp foto un video kļūst arvien nemanāmāka – gandrīz katra kamera ļauj darīt abus. Vai Jums nav bijusi vēlme sākt filmēt vai varbūt apvienot šīs abas pasaules?
R.K.: Es noteikti nevaru un arī negribu tos apvienot. Tur ir jābūt īpašai prasmei. Filmēšana pieprasa apgūt milzum daudz jaunu nianšu, kas fotogrāfijā nav tik būtiskas. Lai radītu patiešām kvalitatīvu filmu, ir daudz jāmācās, un es savos gados to vairs nevēlos. Man tuvāks ir tieši pats mirklis.
I.N.: Tagad ir moderni veidot tā sauktos "lēnos video" – kad kamera vienkārši fiksē dabu pusstundas garumā, radot tādu kā dzīvu gleznu.
R.K.: Jā, esmu dzirdējis par šo tendenci – nofiksēt kādu ainavu, piemēram, uz 30 minūtēm, un tad palaist to televizora ekrānā, vērojot, kā lēni šūpojas koki un čivina putni. Taču šeit ir jāņem vērā tīri praktisks moments – fotoaparāta atmiņas apjoms. Viena šāda 45 minūšu filma, un mana atmiņas karte būs pilna; es vairs neko citu nevarēšu nofotografēt.
I.N.: Tātad Jums fotogrāfija joprojām ir stāsts par to vienu, īpašo sekundi?
R.K.: Tieši tā. Fotografējot tiek veidots noteikts, koncentrēts stāsts. Tev ir jābūt pacietīgam, jāvērto un jātver tas viens, īstais moments. Man tas šķiet vērtīgāk nekā vienkārši ieslēgt kameru un fiksēt visu, kas notiek apkārt.
I.N.: Kā Jums šķiet, kādām īpašībām ir jāpiemīt labam fotogrāfam? Vai tas ir tikai talants, vai tomēr kas vairāk?
R.K.: Pirmkārt, jābūt komunikablam. Man pašam šīs īpašības reizēm pietrūkst. Fotogrāfam ir jāspēj pieiet klāt svešam cilvēkam, uzsist uz pleca, aprunāties un palūgt atļauju nofotografēt. Citam tas nesagādā nekādas grūtības, bet man tas nenāk tik viegli, lai gan apzinos, ka šī prasme ir kritiski svarīga.
Reizēm ir vajadzīga arī tāda veselīga nekaunība, asums un pat sportiskums. Ir jāspēj zibenīgi noreaģēt, lai "noķertu" mirkli tieši tajā vienīgajā, pareizajā leņķī. Šeit reakcijas ātrumam ir milzīga nozīme.
I.N.: Jūs pieminējāt asumu. Kā ir ar redzi? Vai fotogrāfam ir nepieciešama perfekta redze, vai arī mūsdienu tehnoloģijas palīdz to kompensēt? Ar mani, piemēram, iet sēņot nav lielas jēgas – no desmit sēnēm es labi ja trīs pamanīšu. Man ir nepieciešamas brilles, un redze nav tā labākā.
R.K.: Par laimi mūsdienu fotoaparātus var pielāgot katra individuālajai redzei. Visu var noregulēt tieši "uz savu aci". Turklāt modernā tehnika jau pati "pasaka priekšā" – aparāts signalizē, vai kadrs sanāks vai nē. Tas palīdz fokusēties uz būtiskāko.
I.N.: Vai ir bijuši brīži, kad pat vislabākā tehnika netiek galā ar apstākļiem?
R.K.: Noteikti. Atceros gadījumu Indonēzijā – izejot no Borobudura tempļa, gaisma bija tik dīvaina un savāda, ka šķita – pati daba neļauj sevi iemūžināt. Tajos brīžos tu saproti, ka tehnika ir tikai instruments, bet gaisma joprojām ir noteicēja.
I.N.: Atgriežoties pie Indonēzijas un Borobudura tempļa – kā Jūs rīkojaties situācijās, kad gaisma šķiet "nepareiza" vai pat traucējoša?
R.K.: Tādos brīžos ir jāizvēlas – vai nu mēģināt notvert tempļa arhitektūras aprises, vai atsevišķi bildēt debesis. Mūsdienās, protams, talkā nāk programmas, kas ļauj šos elementus vēlāk salikt kopā, taču dabā tas ir liels izaicinājums.
I.N.: Vai taisnība, ka katrā valstī gaisma ir citāda?
R.K.: Pilnīgi noteikti! Piemēram, Gruzijā gaisma ir vienkārši izcila, gandrīz ideāla.
I.N.: Vai pie vainas slavenais Gruzijas vīns?
R.K.: Drīzāk tas ir kalnu retinātais gaiss. Tur jāsakrīt daudziem faktoriem: gaisa mitrumam, mākoņiem, saulei. Gruzijā man izdevās gandrīz visas fotogrāfijas. Savukārt Austrālija man vēl ir neatklāts sapnis – stāsta, ka tur gaisma esot pilnīgi citāda nekā jebkur citur pasaulē.
I.N.: Ceļojot uz eksotiskām valstīm, laikapstākļi mēdz būt skarbi. Vai gaisa mitrums vai smiltis nebojā tehniku?
R.K.: Ar to ir jābūt ļoti uzmanīgam. Indonēzijā es diemžēl sabojāju savu iepriekšējo fotoaparātu, tāpēc tagad, gatavojoties braucienam uz Parīzi, biju spiests iegādāties jaunu. Jordānijā savukārt lielākā problēma bija smiltis – tās iekļūst visās savienojumu vietās. Es toreiz neprātīgi iedomājos, ka varēšu tās izpūst ar kondicioniera gaisa plūsmu, bet sanāca tieši pretēji – sapūtu smiltis vēl dziļāk mehānismā, kur tām nebija jābūt. Pēc ceļojuma uzreiz nācās iet pie meistara.
I.N.: Cik fotoaparātus esat bijis spiests nomainīt?
R.K.: Kādus četrus. Daudzi domā – jo lielāks un smagāks fotoaparāts, jo labāks rezultāts. Tas ir maldīgs priekšstats. Mana kundze ar savu telefonu reizēm pamanās tikt pie tikpat izcilām un skaistām bildēm. Ne vienmēr tehnisks asums garantē labu bildi. Atceros Jordāniju: jājot ar kamieli, mēģināju nofotografēt priekšā esošu pāri, bet vīrietis tieši tajā brīdī pats fotografēja sievu – bilde nesanāca asa, jo bija grūti "nolavierēt" starp kustību un mirkli. Bet pats fotostāsts izdevās lielisks.
I.N.: Kā Jūs rīkojaties, kad ieraugāt ko unikālu? Vai ilgi koncentrējaties un kadrējat, vai zibenīgi paļaujaties uz intuīciju?
R.K.: Es ķeru mirkli intuitīvi. Nereti, protams, nokavēju, un tad kļūst mazliet žēl. Taču es cenšos nebūt negatīvs cilvēks un nepārdzīvot par neuzņemtu bildi. Ir jāmācas baudīt mirkli arī bez kameras. Bet te vēl man jāmācās.
I.N.: Vai mēdz būt tā – fotografējot šķiet, ka nekas īpašs nesanāks, bet, mājās apskatot datorā, saprotat: "O, lieliski!"?
R.K.: Jā, tā gadās, bet biežāk ir otrādi. Tajā mazajā kameras ekrānā viss izskatās tik forši un perfekti, bet, uzliekot uz lielā datora ekrāna, pēkšņi pamani visas kļūmes, punktiņus un nepilnības, ko fotoaparātā vienkārši nevarēja saskatīt. Bet tāda ir tā fotogrāfa dzīve – mūžīgie meklējumi.
I.N.: Vai Jūs esat no tiem fotogrāfiem, kuri jau ceļojuma laikā paspēj atlasīt un izdzēst liekos kadrus, vai arī neko nedzēšat un visu vedat mājās?
R.K.: Principā cenšos saglabāt visu. Taču, ja mēs, piemēram, divas nedēļas pavadām Indonēzijā, tad gribot negribot ir jāsāk šķirot jau uz vietas. Citādi vienkārši nepietiktu atmiņas karšu apjoma.
I.N.: Kāds ir Jūsu personīgais rekords – lielākais uzņemto fotogrāfiju skaits viena brauciena laikā?
R.K.: Tie bija 4000 kadru no Indonēzijas ceļojuma. Un patiesībā tieši tas bija brauciens, kurā man pirmo reizi nācās nopietni "tīrīt" safotografēto jau procesā, lai atbrīvotu vietu jauniem mirkļiem.
I.N.: Cik ilgs laiks paiet mājās, lai visas šīs tūkstošiem bildes izšķirotu un apkopotu vienotā stāstā?
R.K.: Lūk, tikai tad tas ceļojums pa īstam sākas! Man tie ir vismaz trīs mēneši intensīva Ceļojuma (darba), kura laikā es vēlreiz un vēlreiz kavējos atmiņās. Reizēm dienā izdodas apstrādāt tikai desmit bildes. Tas ir lēns un rūpīgs process. Īpaši grūti kļūst tad, ja sieva pasaka: "Albūmam vajag tikai noteiktu skaitu fotogrāfiju." Tad sākas īstas problēmas – kā no tūkstošiem izvēlēties tos dažus desmitus pašu labāko? Citreiz pie vienas vienīgas bildes vari nosēdēt visu vakaru mēģinot panākt īsto noskaņu, bet beigās nekas nesanāk. Tad atliek tikai "nospļauties", aizvērt datoru un mēģināt citreiz. Bet, kad beidzot ieraugi rezultātu, saproti – tas bija tā vērts.,
I.N.: Mēs jau iepriekš noskaidrojām, ka pēc ceļojumiem Jūs veidojat fotoalbumus. Atzīstieties – vai Jūs mokat savus viesus ar šiem albumiem? Man pašai nereti, ieraugot tūkstošiem bilžu, omulīgais noskaņojums zūd, saprotot, cik ilga būs skatīšanās...
R.K.: Nē, laiki ir mainījušies. Cilvēki vairs nebrauc ciemos tik aktīvi kā agrāk. Nav vairs tās senās tradīcijas, kad pie galda sēdēja trīsdesmit viesi, ēda rosolu, dzēra šņabi un šķirstīja fotogalbūmus. Arī fotografēt un ceļot es sāku laikā, kad šādi kopīgie bilžu skatīšanās vakari vairs netika organizēti, tāpēc man nav nācies nevienu "mocīt". Agrāk tik daudz bilžu bija retums – vienā albumā varēja ietilpt vairāku gadu notikumi, tāpēc katru fotoattēlu pētīja ar lielu interesi.
Šodien esmu atradis risinājumu – veidoju kolāžas, kur vienā lielā attēlā apvienoju sešas bildes. Cilvēka acij tā ir vieglāk uztvert stāsta kopumu.
I.N.: Vai ir mainījies tas, ko Jūs kadrā redzējāt pirms desmit gadiem un kam pievēršat uzmanību šodien?
R.K.: Tas ir grūts jautājums. Vispirms ir jāsaprot – kas vispār ir fotogrāfs? Vai tie, kuri skrien apkārt ar mobilajiem telefoniem, ir fotogrāfi? Agrāk neviens nefotografēja sava šķīvja saturu. Ja tu bildē to, ko ēd, tā ir tikai fiksācija, tur iztrūkst stāsta. Savā inženiera darbā mums bija jāfotografē bedres, ko rakām. Bet tā ir tikai fiksācija – tehnisks fakts. Fotogrāfijai ir jābūt stāstam. Vislabāk ir tad, ja pati fotogrāfija "runā" un katrs skatītājs to papildina ar savu stāstu. Viens ir tas, ko fotogrāfs tajā mirklī ieraudzīja, bet pavisam kas cits – ko skatītājs tur saskata pēc tam. Tajā arī slēpjas tā fotogrāfijas burvība.
I.N.: Runājot par februāra mēneša uzvarētāju – šī bilde man radīja ļoti siltas un saulainas sajūtas, pat ja gaisā jaušams pavasara dzestrums. Es atpazīstu šo vietu Portugālē, taču, godīgi sakot, nekad nebiju pamanījusi tos kalnus fonā...
R.K.: Man pašam šajā kadrā patīk faktūra. Fotogrāfijas noskaņa veidojas, ietverot visu apkārtni no liela attāluma. Parasti ceļotāji piefiksē tikai kāpnes vai pašu ēku, bet fonu nepamana. Būtībā, esot tuvu klāt pie baznīcas ēkas, apkārtni nav iespējams uztvert un pamanīt. Mēs iznācām no šaurām ieliņām pie liela krustojuma, un tajā brīdī es pat nenovērtēju šo skatu. Tikai mājās, veicot atlasi, sapratu, ka tieši šis stāsts ir vispilnīgākais.
I.N.: Vai ir grūti izvēlēties to vienu bildi, ko sūtīt konkursam? Februārī "Impro" saņēma vairāk nekā 70 pieteikumus par arhitektūras tēmu – interese bija milzīga!
R.K.: Februāra mēnesis tiešām bija visgrūtākais, jo man ir iemūžināts tik daudz arhitektūras nianšu. Savukārt marta tēma – selfijs – man šķiet, būs vislielākais izaicinājums.
I.N.: Ja atgriežamies pie Jūsu janvāra uzvaras bildes – tur galvenais ir emocijas. Stāsts par sinoptiķiem un Laimdotas kundzi...
R.K.: Jā, ieraugot to skatu, es burtiski skrēju, lai pirmais paspētu pie viesnīcas durvīm un noķertu mirkli. Laimdota savos 80 gados ar basām kājām “baudīja” sinoptiķu misēkli... Tas bija neatkārtojami.
I.N.: Vai ceļojumos laikapstākļi Jūs biežāk pieviļ vai pārsteidz?
R.K.: Es domāju, nedz pieviļ, nedz pārsteidz. Mēs rūpīgi gatavojamies, klausāmies gidu ieteikumus sapulcēs, tāpēc pārsteigumu ir maz. Mūs vairāk biedē nevis lietus, bet gan kondicionieru radītais klimats autobusos un viesnīcās. Nereti pusgrupa šķauda un klepo, lai gan ārā ir saule. Mēs ar sievu jau laicīgi sagatavojamies un ietinamies šallēs līdz pat acīm.
I.N.: Kāds ir bijis Jūsu ekstrēmākais moments, dzenoties pēc laba kadra?
R.K.: Indonēzijā pie viena no ūdenskritumiem es pirmo reizi atteicos no fotografēšanas. Gaisa mitrums bija tik milzīgs, ka viss šķita slapjš – gaiss burtiski sastāvēja no ūdens. Es negribēju sabojāt aparātu. Tikai profesionāļiem ar speciālu zemūdens tehniku tur būtu ko darīt.
Toties ir bijuši divi citi spilgti momenti ar manu kundzi galvenajā lomā. Kanāriju salās bija krāšņi papagaiļi; teicu sievai, lai paiet tuvāk labākam kadram, bet putns pēkšņi metās viņai virsū! Rezultātā sanāca izcila, nesamākslota un patiesa bilde. Un otrs gadījums – Jordānijā viņai gandrīz iekoda kamielis. Bildē tas izskatās ļoti interesanti – kamielis ar atņirgtiem zobiem. Šo fotogrāfiju es nosaucu: "Labāk būsim draugi".
I.N.: Atzīstieties, vai Jūs savu kundzi izmantojat kā modeli, vai tomēr kā "spiegu" – liekat viņai pozēt, lai patiesībā nofotografētu kaut ko pavisam citu, kas atrodas viņai blakus?
R.K.: Jūs mani atšifrējāt! Jā, man jāatzīstas – mana kundze nereti pilda tieši "spiega" lomu. Tā ir pārbaudīta taktika: viņa pieiet klāt pietiekami tuvu kādam iekārotam fotoobjektam, it kā vienkārši tur stāvētu vai ko pētītu, bet es tajā pašā laikā no liela attāluma ar palielinājumu mēģinu noķert īsto kadru. Viņa ir mans atbalsta punkts svešā vidē. Bez viņas drosmes pieiet tuvāk tiem pašiem papagaiļiem vai kamieļiem, manā arhīvā trūktu daudzu unikālu un dzīvu mirkļu. Tāpēc šīs uzvaras fotokonkursos patiesībā ir mūsu abu kopdarbs – viņa nodrošina klātbūtni, bet es – mirkļa iemūžināšanu.
I.N.: Krāsaina vai melnbaltais foto? Vai ir mirkļi, kad jau skatoties saprotat: šim kadram jābūt melnbaltam?
R.K.: Jā, manā arhīvā ir arī melnbaltas fotogrāfijas. Taču procesā es tās vispirms ieraugu krāsainas datora ekrānā un tikai tad sajūtu, vai krāsa šeit palīdz vai tieši otrādi – traucē stāstam.
I.N.: Kas Jums kā fotogrāfam ir tuvāks – saullēkts vai saulriets?
R.K.: Krāsu ziņā nekas nespēj pārspēt saulrietu, taču, tā kā esmu izteikts cīrulis, man biežāk izdodas iemūžināt tieši saullēktus. Bet, ja izdodas sevi pārvarēt, nakts fotogrāfijas ir izcilas. Tiesa, naktī fotografēt ir sarežģīti – nepieciešama ilga ekspozīcija un pacietība. Visvairāk nakts kadru man ir no Vjetnamas.
I.N.: Ko Jums visvairāk patīk tvert kadrā – dabu, arhitektūru vai cilvēkus?
R.K.: Es īpaši nešķiroju – fotografēju visu interesanto. Taču sirdij tuvāki ir portreti. Iemūžināt patiesas emocijas portretā nav viegli, tur jābūt pārsteiguma momentam. Ja tu pasaki: "Es tevi tagad fotografēšu," emocijas pazūd. Tāpēc es dodu priekšroku fotografēšanai no liela attāluma. Tās ir sava veida medības – portretu medības. Reizēm pat nedzirdu, ko gids stāsta, jo esmu pārņemts ar procesu; sieva man tikai vēlāk atstāsta dzirdēto.
I.N.: Kas Jūs kā ceļotāju kaitina un traucē vairāk – vējš, lietus vai karstums?
R.K.: Visgrūtāk man ir sadzīvot ar aukstumu un vēju. Ar karstumu vēl var mēģināt sarunāt, lai gan Saigonas svelme bija uz izturības robežas. Bet aukstums... nē, tas nav domāts man.
I.N.: Vai varat izcelt vienu, pašu labāko fotogrāfiju savā mūžā?
R.K.: Jā, man ir tāda bilde, bet tā nav no “Impro”ceļojuma. Tas bija vēls vakars Engurē, kur braucām fotografēt jūru. Tajā kadrā balti viļņi saplūst ar sniegu un putekļiem – tur ir kaut kas maģisks. Jūra vispār ir neparedzama. Reiz Karostā pietika ar vienu negaidītu vilni, lai mēs visi būtu slapji līdz vīlēm.
I.N.: Jums vajadzētu rīkot izstādi, jo fantastiksu fotogrāfiju Jums ir ārkārtīgi daudz un to apliecina arī iesūtītās fotogrāfijas konkursam. Vai esat par to domājis?
R.K.: Sieva tiešām mudina. Aizejot uz citu autoru izstādēm, viņa nereti saka, ka manas bildes ir tikpat interesantas. Taču izstāde prasa milzīgu laiku un arī tehniskus ieguldījumus. Pagaidām mana izstāde ir pie mājas sienām – tur ir dažāda formāta bildes, kuras ik pa laikam mainu vai papildinu. Ja bildei ir laba izšķirtspēja, to var uztaisīt gandrīz jebkurā izmērā.
I.N.: Vai citu fotogrāfu darbi Jūs iedvesmo, raisa interesi un joprojām spēj pārsteigt?
R.K.: Noteikti. Atceros kādu viesnīcu Indonēzijā, pie Bromo vulkāna. Tur bija fantastiski fotoalbumi ar darbiem no visas pasaules. No tiem bija burtiski neiespējami atrauties.
I.N.: Un noslēdzošais jautājums – kad mēs sagaidīsim Jūsu kundzes pieteikumu konkursam?
R.K.: Marta tēmai – selfijam? Jā, mēs jau esam procesā! Atlasām variantus un mēģinām izšķirties, kura būs tā īstā bilde. Tā ka gaidiet!
I.N.: Paldies, Raimond, par šo iedvesmojošo sarunu un uz tikšanos nākamajos konkursa posmos!
Teksts: Ilze Neikena