'Jābūt kā barometram, kas fiksē noskaņojumu' – saruna ar Impro gidi Astrīdu Roguli

"Man ir brīnišķīgs darbs – es ceļoju un man par to vēl piemaksā," saka "Impro" grupu vadītāja Astrīda Rogule. Kas var būt vēl labāks par to? Bet tas ir ne tikai skaists, bet arī pamatīgs darbs, kas prasa stabilu nervu sistēmu. "Tu nedrīksti būt pārāk jūtīgs un tev jābūt ļoti labai humora izjūtai, īpaši pašam pret sevi," teic grupu vadītāja, papildinot: "Esmu šeit, lai strādātu. Un tādi ir spēles noteikumi."

Ģeogrāfijā vienmēr bijis piecinieks
Deviņdesmito gadu beigās Astrīda strādāja Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (tolaik - Latvijas mākslas muzeju apvienībā). "Tā kā es labi zināju angļu valodu, man bija ļoti daudz ārzemju projekti. Reiz ar kolēģi, kura kaut kādā veidā jau bija sastrādājusies ar "Impro", braucām veidot izstādi Helsinkos," Astrīda atminas iepazīšanos ar tūrisma aģentūru. Izstādes organizēšana noritējusi veiksmīgi - Astrīda organiski sākusi vadīt savu kolēģu, mākslinieku un kuratoru grupu, kas pārtapis idejā par darbu iekš "Impro". "Ģeogrāfijā man vienmēr bijis piecinieks. Un arī karti es labi saprotu un orientējos visos virzienos, tāpēc nolēmu pamēģināt," saka mākslas zinātniece.

Astrīdas pirmais brauciens kā "Impro" gidei notika nepilnu gadu vēlāk, 1997. gada septembrī, kad viņa kopā ar ceļotāju grupu devās uz saulaino Itāliju. Astrīda atminas, ka aptuveni 16 dienu ilgajā braucienā viņu pavadīja arī grupu vadītāja Anita, bet autobusu šoferēja lieliskie stūrmaņi Pēteris (Peksis) un Aigars: "Mēs ar Anitu visu saplānojām tā, ka ceļotāji bija laimīgi. Paspējām gan apskatīt, gan piedzīvot, gan peldēties uz nebēdu." Braucot pa Amalfi krasta līkumainajiem ceļiem ar lielo autobusu, grupa Romā ieradās ar divu stundu aizkavēšanos. Bija paredzēts, ka Itālijas galvaspilsētā ceļotājus sagaidīs vietējais gids un Astrīdas darbs būs beidzies, tomēr lielās kavēšanās dēļ plāni mainījās. "Gids mūs nesagaidīja, tāpēc man strauji bija jāiemācās viss, kas jāzina par Romu. Uz adrenalīna pamata tas ļoti labi izdevās. Anita rādīja, uz kurieni jāiet, es stāstīju," atminas Astrīda. Kāda tūriste pat esot noteikusi: "Tā meitene taču to Romu zina no galvas!" Tā nu āķis bijis lūpā – jābrauc vēl!


Tolaik, 2000. gados, bijis daudz šādu izraušanos. Astrīda darbojās gan Latvijas Mākslinieku savienībā, gan Latvijas Kultūras akadēmijā, bet visam pa vidu izbrīvējās arī "Impro" braucieniem. "Man pat lekcijas samainīja tā, lai varu izbraukāt pasauli," atminas Astrīda. Viņa izceļ, ka lielākais braucienu skaits viena gada laikā ir bijis 11: "Tas nav maz, tāpēc ir diezgan riskanti. Tik bieži braucot, ir viegli zaudēt uzmanību. Tu esi uz pārguruma robežas. Tev aizveras klapes smadzenēs." Grupu vadītāja darbs šajā ziņā esot līdzīgs aktiera profesijai: "Aktierim nav ieteicams vienu lomu spēlēt atkal un atkal. Viņš paliek ne tikai neinteresants, bet arī rutinēts."

Jābūt kā barometram, kas fiksē noskaņojumu
"Tas ir milzīgs paradokss: jo vairāk braucu tūrēs, jo arvien labāk man patīk cilvēki. Protams, ka ir ķibeles un nepatikšanas, bet tas prieks, kad cilvēki atverās kā puķes, ir neaprakstāms. Tādos brīžos ir sajūta, ka tu dzīvē esi izdarījis kaut ko labu," stāsta Astrīda, papildinot, ka "tādi pavisam slikti cilvēki, ja nu vienīgi viņi nav garā vāji, braucienos nebrauc. Brauc tie, kas ir gatavi atvērties." Tas šajos gados esot vairākkārt pierādījies.


Labs grupu vadītājs, viņas izpratnē, ir tāds, kas labi prot plānot laiku. "Ir jāsaprot, kad cilvēki gribēs paēst. Jāsaprot, ka, izkāpjot no autobusa, nevajag uzreiz iet uz muzeju, bet gan uz tualeti. Ir jādomā par cilvēkiem. Jābūt kā barometram, kas fiksē noskaņojumu un reaģē," dalās Astrīda. Jāņem vērā, ka cilvēki ne vienmēr klausās visā, ko gids stāsta. Ir jāprot būt menedžerim un labam līderim, jāprot nepatīkamas lietas pārvērst jokos un mazināt spriedzi stresa situācijās.

Meksikānis Alberto Astrīdai iemācījis: "Ja tu uzņem tūristus savā zemē, nezaudē pašcieņu." Viņš ir vīrs ar milzīgu pašcieņu, kurš vienmēr spējis likt tūristiem justies pagodinātiem par iespēju viņu sastapt un viņa pavadībā iepazīt zemi ar tik bagātu kultūru, vēsturi un tradīcijām. Astrīda papildina, ka gids nedrīkst būt pakalpiņš, bet viņam jāizvairās arī no būšanas pārlieku lepnam.


"Un vēl nedrīkst blefot. Ja tu kaut ko nezini, neizdomā, jo iznāks neveikli," māca Astrīda. Stress ir neatņemama šī darba sastāvdaļa un ir bijuši gadījumi, kad gribējies kliegt: "Zeme, atveries!" Tomēr viss ir atrisināms. Atliek vien paskatīties uz situāciju no cita skatupunkta. Šo gadu laikā piedzīvoti dažādi pārpratumi, nelaimes gadījumi, ķibeles ar transportlīdzekļiem un to tehnisko stāvokli, apmaldīšanās.


Reiz, piemēram, ceļojot uz Ķīnu, lidostā atklājies, ka Astrīdas aviobiļete nav derīga. Izrādījās, ka reģistrējoties ievadīti iepriekšējās pases dati. Lidostas darbiniece skaidroja, ka jaunu biļešu uz konkrēto reisu vairs nav, bet nākamais lidojums paredzēts tikai pēc divām dienām. Vai varat iedomāties, kas notiktu, ja ceļotāju grupa uz divām dienām tiktu atstāta Šanhajā bez grupas vadītāja? Beigu beigās, pateicoties sadarbības partneriem Ķīnā, tomēr ir izdevies noorganizēt Astrīdas lidojumu kopā ar pārējiem ceļotājiem. Viss labi, kas labi beidzas.

Jebkurā zemē var iemīlēties
Astrīda atklāj, ka braucieniem vienmēr ļoti cītīgi gatavojusies, padusē ik reiz bijusi kladīte ar konspektiem un pierakstiem: "Centos ļoti daudz stāstīt, tomēr ar laiku sapratu, ka tas nemaz nav jādara. Tik daudz nav jāstāsta. Galvenais ir likt cilvēkiem sajust, ka tev tajā vietā patīk," zina stāstīt "Impro" grupu vadītāja, papildinot, ka ceļotājiem ir jāpalīdz saprast, ka viņu iztērētā nauda un laiks ir bijis to vērts. Viņa ir pārliecināta, ka jebkurā zemē var iemīlēties. Astrīdas brīnišķīgais pasniedzējs, vēsturnieks un politologs Mavriks Vulfsons, iemācījis, ka viss ir atkarīgs no cilvēka skatupunkta. "Trīs mati uz galvas ir maz, bet trīs mati zupā ir daudz," smej ceļotāja.

Itāļiem ir labs teiciens, ko Astrīda vienmēr atgādina tūristiem: "Se vivi a Roma, fai come fanno i romani," kas nozīmē: "Ja esi Romā, dari kā romieši!" Viņa izceļ, ka katrā vietā, ko apmeklējam, mēs esam tikai viesi. Dažreiz ceļotāji, esot dabas parkā, vaicā: "Kad mēs redzēsim pandu?"; "Kad būs lauvēni?" Mēs parkā esam tikai viesi – mēs varam arī neko neredzēt. Katrā zemē ir sava kārtība, kas to padara unikālu. Tieši tāpēc ļaudis dodas pasaulē – lai redzētu un iepazītu to unikālo.


Tā kā Astrīda daudz ir braukusi uz Itāliju, šī zeme viņas sirdī vienmēr ieņems īpašu vietu. Vēl grupu vadītāja iecienījusi Skotiju: "Esmu skotu nacionāliste un vienīgais koleris (skotu deju vadītājs) Latvijā. Katru gadu Skotijas nacionālajos svētkos – Roberta Bērnsa dzimšanas dienas naktī – es vadu dejas. Tāpat dejas vadīju arī Karalienes Elizabetes II Platīna jubilejas svinībās Rīgā. Šīs prasmes ir noderējušas braucienos uz Skotiju." Astrīda atminas, ka kādreiz ceļojumos ņēmusi līdzi radio ar diskiem un brīvos brīžos kopā ar tūristiem dejojusi. Reiz danči vedušies pie Stirlingas universitātes. Tāpat Astrīda ar smaidu sejā atceras ceļojumu uz Jaunzēlandi, kaut tur būts tikai vienu reizi. Sievietei patīk arī Āfrika, īpaši Āfrikas dienvidu daļa. Tur esot ārkārtīgi skaisti dabas parki. "Es kā muzejnieks varu apgalvot, ka skaistākais muzejs pasaulē ir daba," nosaka Astrīda. Viens no brīnumainākajiem skatiem, ko dzīvē ir bijusi iespēja piedzīvot, ir Serengeti dabas parka varenība saullēktā, lidinoties gaisa balonā un vērojot to no augšas. Vēl Astrīdai simpatizē Ķīna, viņa apbrīno Meksiku un labprāt viesojas arī tepat, Eiropā. Visur vēl nav būts, bet vietu, uz kurām negribētos braukt, nav.


Šobrīd Astrīda ir docente Latvijas Kultūras akadēmijā un laikmetīgās mākslas kuratore Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, tāpēc ceļojumiem neatliek tik daudz laika, cik gribētos: "Gatavoju izstādes, mācu studentus, vadu kursa darbu, bakalaura darbu, maģistra darbu tapšanu. Man ir trīs mazbērni.. drīz bariņam pievienosies vēl divi." Tomēr drīzumā, kad darbu būs mazāk, grupu vadītāja cer atgriezties pie pasaules iepazīšanas: "Ja paaicinās, labprāt došos ceļā. Kāpēc gan ne? Galvenais, lai veselība turās un galva strādā. Un, ziniet, lai galva strādātu, vajag dzert šampanieti. Tas palīdz novērst Alcheimera un Parkinsona slimību rašanos," nosaka Astrīda.

Ilgstošākās attiecības mūžā – ar "Impro"
Astrīdasprāt, "Impro" ceļotājos aizvien ir saglabājusies vēlme ne tikai redzēt, bet arī iepazīt, ne tikai gulēt okeāna krastā, bet arī redzēt visu, kas ir apkārt. Vēl nupat, Jaungada braucienā uz Madeiru, bija paredzēta viena no ekskursijām brīva diena – 1. janvāris. Tomēr tā vietā, lai gulētu pludmalē un atpūstos, viss ceļotāju bariņš nolēmis doties pārgājienā, bet vēlāk – vērot vaļus. "Impro" ceļotāji nav tie, kas vēlas "ievilkt ķeksīti" apmeklēto vietu sarakstā, bet patiešām iepazīt vēl un vēl.

Astrīda atzīst, ka "Impro" viņai rada drošības sajūtu:  "Jūtu, ka aiz manis ir mūris. Lai kādas būtu nepatikšanas, zinu, ka "Impro" vienmēr nāks palīgā un atbalstīs." Viņa atminas vienu no Itālijas braucieniem, kad ar divstāvu autobusu grupai vairākas dienas bija jābraukā augšā un lejā no viesnīcas Sorrento kalnā: "Braukājot ar mūsu divstāvu autobusu, cilvēki bija pārbijušies, daži krita histērijā. Teica, ka ar šo autobusu nekādās ekskursijās nebrauks." Grupu vadītāja nolēmusi īrēt citu autobusu uz vietas, par ko "Impro" birojā vēlāk tikusi nevis norāta, bet paslavēta. "Esmu lepna, ka visus šos 25 gadus esmu šeit. Varētu teikt, ka šogad ar "Impro" svinu sudrabkāzas. Iedomājieties? Visilgstošakās attiecības mūžā!" atklāj ceļotāja.

Ikdienā Astrīda dzīvo ar moto, kas aizgūts no romiem: "Tikšu ārā, zagšu atkal!" "Nedomājiet, ka man ir problēmas ar tiesībsargājošām instancēm, nē, tas ir tā - ja ir grūti, vajag būt stipram un uzvarēt. Un iet atkal tālāk!" māca grupu vadītāja.

Tuvojoties "Impro" 30 gadu jubilejai, Astrīda vēl saglabāt "Impro" labo reputāciju. "Kas ir lieliskas reputācijas pamatā? Pirmkārt, inovācijas – pastāvēs, kas pārvērtīsies. Otrkārt, darbinieku talants – uz to "Impro" ļoti balstās. Treškārt, labs menedžments. Ceturtkārt, kārtība grāmatvedībā. Piektkārt, sociālā atbildība – pretimnākšana un atbalsts. Un tas viss "Impro" ir," teic Astrīda.

“Impro” ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!

Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" grupu vadītāja Astrīda Rogule