'Par trīs kavētām minūtēm – trīs tetrapakas vīna' – gide Inese Krone dalās piedzīvotajā kopā ar 'Impro'

Par grupu vadītāju, viņasprāt, reti kurš piedzimst, par tādu drīzāk kļūst. Inese atminas, ka “Impro” ciltsmāte Zinaīda Tarasova savulaik sacīja, ka par kārtīgu grupas vadītāju var kļūt, vismaz trīs gadus aktīvi darbojoties kā tādam. “Pirmajā reizē tu vari tikai tehniski izpildīt uzdoto, bet zināšanas un nianses nāk ar laiku,” papildina ceļotāja.  
Jau skolas laikā Inesei ļoti gribējās braukt skatīt pasauli, redzēt un iepazīt. Viņa atceras, ka, mācoties 5. klasē, ģeogrāfijas skolotāja viņu un citus klasesbiedrus aizveda divu dienu ekskursijā ar teltīm pie Zvārtes ieža. Vēlāk, jau lieli esot, skolēni jautāja mācībspēkam, kāpēc tā. Skolotāja vien nosmīkņāja, ka tas viņai palīdzējis labāk iepazīt katru skolēnu. Pēc 8. klases šī pati skolotāja noorganizēja bērniem palīgstrādnieku darbu Zasulauka manufaktūrā. Par nopelnīto naudiņu skolēni ar teltīm brauca uz Aizkarpatiem, Moldāviju. Jau kopš tiem laikiem Inesei bija āķis lūpā – ir jāceļo!

Pirmais ceļojums, vadot “Impro” grupu, bija 1995. gadā uz Benelux valstīm. “Nepatikšanas sākās jau tad, kad pēc nakts brauciena no rīta iebraucām Vroclavas pilsētā. Šoferi bija apstājušies aiz tilta, lai paskatītos kartē, kur tālāk jābrauc. Tikmēr autobusa aizmugurē ietriecās mašīna,” ieskicē Inese. Grupas vadītāja devās meklēt naktsmītni, kamēr šoferīši gādāja, lai braucamrīks varētu turpināt ceļu. Atgriežoties pēc meklējumiem, Inese skatījās uz autobusu un nevarēja saprast: “Sarkanie lukturi ir vietā, dzeltenie arī. Bet kā tā? Izrādījās, ja ieskatās tuvāk, var saprast, ka tie nav lukturi, bet gan polietilēna maisiņi, kas uzlikti virsū.” Un tā ceļotāju grupa izbraukusi cauri visai Vācijai. Vēlāk ceļojumā viens no šoferiem satraumējis pirkstu. “Viņu aizveda uz slimnīcu un veica mini operāciju. Šoferim nācās palikt slimnīcā,” dalās Inese. Tālāko ceļu un tūres plānu nācās pārplānot. Grupa izbrauca nepieciešamo loku, bet satraumētais šoferītis pievienojās ceļotājiem, dodoties mājās. Pirmais brauciens bija izaicinājumu pilns, tomēr Inesei visu veiksmīgi izdevās atrisināt.  

Tālāk sekoja ceļojums uz Franciju, vēlāk – arī uz Romu. “Tie bija jauki braucieni, jaukas grupas. Vakaros sanācām kopā, čalojām, tērzējām, komunicējām. Cilvēki bija ļoti atvērti,” atskatās Inese. Pēc viena no šiem pirmajiem braucieniem, kāda ceļotāja uz baltas papīra lapas atstāja savu atsauksmi, kas Inesei ļoti labi iespiedusies atmiņā: “Viss bija labi. Ja kaut kas nebija labi, tad vaina jāmeklē sevī!”  

Šoferi, kas prot apgriez autobusu pat uz kabatas lakatiņa
Ceturtais brauciens atkal bija pilns pārbaudījumu. Inese kopā ar ceļotāju grupu devās gandrīz trīs nedēļu ilgā ceļojumā pa Centrāleiropu, apskatot Bratislavu, Vīni, Romu, Francijas dienvidus un Parīzi. Toreiz pasē lika vīzas. Lai to izdarītu, pases bija jāsūta uz Stokholmu. “Bija pieļauta cilvēciska kļūda – visai grupai, izņemot mani, kas bija pārlekusi no viena brauciena citā, vīzas bija ar nepareizu datumu,” stāsta Inese. Uz Austrijas robežas grupu apturēja un nelaida tālāk. Nācās atgriezties Bratislavā, lai kārtotu jaunas vīzas. “Labi, ka Austrijas vēstniecība atradās pašā centrā un aizvien bija vaļā, kad iebraucām. Viens no darbiniekiem gan bija liels birokrāts, kas lika pases sūtīt uz Stokholmu, bet kāda cita darbiniece saprata mūsu sāpi un nolēma palīdzēt,” dalās ceļotāja. Grupa aizpildīja vīzu anketas un jau nākamajā dienā nāca tām pakaļ. Rezultātā diemžēl tā vietā, lai Vīnē pavadītu divas dienas, grupai tika atvēlētas tikai četras stundas. Šajā laikā viens no grupas dalībniekiem pamanījās nomaldīties, tomēr ātri vien tika arī atrasts.  

Tālāk ceļojumā tūristi devās apskatīt Kannas, bet vēlāk bija ceļā uz Antibesu. No trim pieejamajiem ceļiem šoferis izvēlējās to, kas ved gar jūru. Skati, protams, bija bezgala skaisti, bet ceļš – ne vienmēr divstāvu autobusam izbraucams. Tā nu, stūrējot cauri vienai no ceļa arkām, autobuss iesprūda un nācās griezties atpakaļ. “Un mēs apgriezāmies ar! Mums ir tik profesionāli šoferi, ka viņi māk pat uz kabatas lakata apgriezties. Tas prasīja ne vien nervus, bet arī izcilu autobusa vadīšanas prasmi,” izceļ Inese. Viņa atminas, ka viens no ceļotājiem šīs “jautrības” bija nogulējis. Pamodies no saldā miega, vīrs neizpratnē vaicāja: “Kā.. atkal uz Kannām?” un mirkli vēlāk ieslīga tālāk miegā.  

Citos ceļojumos ir braukts pāri ceļa apmalēm un joslām, jo nav izdevies atrast iespēju, kur apgriezties. Itālijā, kā stāsta Inese, vietējie sakot tā: “Ja tu tā darīji, tad ir skaidrs, ka tev tā vajadzēja.”

Inese atklāj, ka lielākoties sadarbība ar šoferiem bijusi ļoti laba. Viņa uzsver, ka autobusa vadītājs un grupas vadītājs ir komanda. Ja ir kaut kas, kas traucē strādāt, to visu var izrunāt ārpus autobusa. Galvenais – prast komunicēt. “Šoferīši Māris un Jānis bija tie cilvēki, kuriem simtprocentīgi uzticējos, jo zināju, ka viņi aizvedīs tur, kur vajag,” teic ceļotāja.  

Par trīs kavētām minūtēm – trīs tetrapakas vīna
Kas gan ir ceļojums bez apmaldīšanās? “Ir bijuši vairāki gadījumi, kad kāds kaut kur pazaudējas, bet vienmēr jau galu galā atkal satiekamies,” atklāj Inese. Viņa uzsver, ka vienmēr ir jāpatur prātā, kur atrodas autobuss un cikos attiecīgajā vietā jābūt. Ja gadījās, ka ceļotāji no autobusa izkāpa vienā vietā, bet iekāps citā, šī lokācija katram jāatzīmē sev kartē. Mūsdienās, protams, šādas situācijas ļoti ērti palīdz risināt mobilie telefoni.  

Inese atceras, ka reiz kāda kundze apmaldījās Florencē: “Norunātajā laikā satikšanās vietā viņas nebija. Pieļauju, ka sieviete bija ieradusies tikšanās vietā, mūs neatrada un nodomāja, ka esam prom.” Inese kopā ar grupu kundzi pa tuvāko apkārtni meklēja vairākas stundas. Vēlāk atklājās, ka dāma pati saviem spēkiem devusies uz kempingu.  

Tāpat ir gadījumi, kad kāds no rīta aizguļas un jāiet modināt. “Visiem zināms, ja esi vīna zemē, tad jādzer vīns. Tāpēc ar grupām vienojāmies – ja esi nokavējis minūti, tad par to jācienā pārējie ar 1l vīna tetrapaku. Ja kāds kavējās, piemēram, jau trīs minūtes, smējām – “redz, kur trīs tetrapakas skrien!”,” ar smaidu sejā stāsta Inese.  


Ar muitniekiem joki mazi
Bez piedzīvojumiem grupas neiztika arī, šķērsojot robežas. Jau pēc pirmā brauciena Inesei bija skaidrs, ka ar muitniekiem joki ir mazi: "Ja kāds ceļotājs pajokoja vai izteica kādu komentāru, jēziņ, kā mūs sāka pārbaudīt!" Reiz šādā pārbaudē muitnieks autobusa bagāžas nodalījumā esošajās ceļotāju somās atrada kādu neparastas formas pudeli. Tās īpašnieks, vaicāts, kas tajā iekšā, veikli atbildēja: "Šampūns!"  

Robežsargiem bija arī savs slengs, ko, gadiem ejot, piefiksēja gan grupu vadītāji, gan tūristi. Piemēram, ja uz robežas vaicāja par kolas esamību somā, ar to patiesībā tika domāts degvīns.  

Tu esi viens, bet viņi – 30  
Grupu vadītāja darbs ir patīkams, tomēr nebūt nav viegls. “Tagad ir modē braukt ceļojumā divreiz, trīsreiz, četrreiz gadā. Agrāk ceļot ļoti daudziem sanāca labi, ja vienreiz gadā, tāpēc šķietami garais autobusa ceļš bija viegli izturams. Tomēr mums, gidiem, tas bija smagāk,” stāsta Inese. Viņa atklāj, ka savulaik “Impro” tūrēs braukts pat 11-12 reizes gadā.  Bijušas arī reizes, kad nācies no viena autobusa pārkāpt uzreiz nākamajā. “Tūristu dēļ aizkavējāmies, tāpēc Rīgas autoostā ieripojām daudz vēlāk, nekā plānots. Bija paredzētas pāris stundas mājās, bet tam vairs nebija laika. Iekāpu no viena autobusa otrā,” ieskicē Inese. Aiz Latvijas-Lietuvas grupa apstājusies benzīntankā un, kamēr ceļotāji stāvējuši rindā uz labierīcībām, Inese izmantojusi iespēju tikt pie siltas dušas.  

Grupu vadītāja atklāj, ka ir labi, ja uzreiz nevajag braukt to pašu maršrutu: “Reizēm tu jau sāc apšaubīt savu atmiņu. Nesaproti, vai konkrētos faktus esi stāstījis iepriekšējai, vai šai grupai.” Viņa gan atzīst – strādājot ar cilvēkiem, ir grūti ieslīgt rutīnā.  

Inese uzsver, ka katru vakaru ceļotājiem ir jāatgādina, kāds ir aptuvenais nākamās dienas plāns, savukārt nākamajā rītā dienas gaitu var ieskicēt detalizētāk. Ceļotāju grupas ir gana kuplas, tāpēc bieži gadās, ka kāds kaut ko nedzird vai piemirst. Svarīgāko informāciju ir vērts atkārtot vairākkārt. “Tu esi viens, viņi – 30,” saka Inese. Rekords bijis vadīt 52 ceļotāju grupu.  

Labam grupu vadītājam, pēc Ineses domām, ir jāmīl cilvēki, jābūt tolerantam, zinošam, jāmāk plānot laiks un reaģēt dažādās situācijās. Ir jāprot būt labam psihologam un vienmēr kabatā jātur “plāns B”.  

Agrāk visu nepieciešamo informāciju nevarēja tik veikli atrast internetā, tāpēc grupu vadītāji daudz lasīja grāmatas un komunicēja ar kolēģiem, kas attiecīgajā zemē jau bija paspējuši paviesoties. “Ja gadījās, ka kādā pilsētā vēl neesi bijis, tad iepriekšējā vakarā, ja bija tāda iespēja, vajadzēja skriet skatīties. Pēc tam varēja stāstīt visu ceļotājiem tā, it kā tu būtu tur dzimis,” smej Inese, papildinot – jābūt pārliecinātam par pateikto, bet nedrīkst blefot.  

Inese novērtē, ja ceļojumos tiek iesaistīti vietējie gidi: “Es uzskatu, ka mēs, grupu vadītāji, esam cilvēki, kas ceļotājiem sniedz pamata informāciju par konkrēto zemi, bet vietējie gidi smalkāk izstāsta par kultūru, vēsturi un tradīcijām.”

“Nu, johaidī, kāda ome!”
Reiz pēc viena no vadītajiem ceļojumiem Inese Rīgā uz ielas satika kādu vīru, kas bija devies braucienā kopā ar viņu. Vīrietis atklāja, ka brīdī, kad pirms ceļojuma Rīgas lidostā ieraudzījis Inesi, ir padomājis: “Nu, johaidī, kāda ome!” Tomēr vēlāk, iepazīstot grupas vadītāju un viņas spēju organizēt, plānot un vadīt, vīrietis ir sapratis, ka viņa ir foršs cilvēks, kas ir savā īstajā vietā. Tas Inesei bija ļoti jauks kompliments. “Ir labi, ja birojā ceļotāju painformē, kas būs grupas vadītājs. Ja viņam šis cilvēks nepatīk, uzreiz ir iespēja atteikties no brauciena. Neesam jau eiro, kas visiem patīk,” nosaka Inese.  

Ceļotāja dalās, ka savulaik tieši tie “vecie kadri” arī bijis tas pats “Impro” “labumiņš”: “Mums, vecajiem, bija ielikti principi jau pašā sākumā.” Agrāk ar grupām notika intensīva komunikācija ne vien ceļojuma laikā, bet arī pēc tā. Tika organizēti grupu vakari, kuros ceļotāji apsprieda pieredzēto, apskatīja viens otra uzņemtos foto mirkļus. Pēc ceļojuma uz Taizemi, piemēram, grupa sanāca kopā pie kādas ceļotājas Ādažos. “Mēs bijām pavisam sveši cilvēki, bet pēc šī ceļojuma jau sākām štukot, kur vēl visi kopā varam aizbraukt,” atklāj Inese. Nu jau krietnu laiku šādi grupu vakari vairs nenotiek. Inesesprāt, autobusu braucieni, dzīve kempingos un nakšņošana teltīs ļaudis ļoti satuvināja, bet, parādoties iespējai lidot un atpūsties viesnīcās, pamazām sākās atsvešināšanās.
 
Ir jāzina, uz kurieni brauc un kāpēc
Grupu vadītājai ļoti mīļa ir Zentas Mauriņas grāmata “Par cilvēkiem un lietām”, kas izdota 1938, un spilgti atmiņā iespiedies autores sacītais: “Ja tu dodies ceļojumā, tev ir jāzina, uz kurieni tu brauc un kāpēc. Izskriet cauri pilsētām vietējā gida pavadībā ir tas pats, kas iepazīt cilvēku pēc viņa dzimšanas apliecības vai pases datiem.” Inese ir droša, ka pilsēta ir tā, kas ir jābauda dienā un naktī, jo tikai tā to ir iespējams patiesi atklāt. Vakaros parasti grupām tiek dots brīvsolis, tomēr tiem, kam ir interese, Inese ļoti bieži piedāvā izmest mazu līkumu pilsētā kopā ar viņu. Vidēji 80-90% ceļotāju ir gatavi iet un skatīt. “Tā sajūta, ka tas nav obligāti, ir ārkārtīgi laba. Mūsu cilvēki ir pieraduši daudz redzēt. Ja ir iespēja kaut ko paķert klāt, mēs to darām, bet tas ir uz brīvā laika rēķina,” saka gide. Vēlāk, aizbraucot mājās un skatot kādu dokumentālo filmu vai lasot grāmatu par vietu, kur ir būts, sajūtas ir pavisam citas. “Tās “mūsu” vietas šķiet citādas. Mīļas, dzīvas, siltas, jo mēs tur bijām,” papildina grupu vadītāja.  

Ceļošana ir slimība, ar kuru var slimot līdz sirmam vecumam
Tiem, kuri vēl domā, vai pievienoties "Impro" ceļotāju bariņam, Inese sākumā iesaka izvēlēties, uz kuru valsti ir interese doties. Ir valstis, pilsētas, uz kurām var aizbraukt un svarīgāko apskatīt pats saviem spēkiem. Bet, piemēram, lai redzētu Šveici, ir jāprot veikli vadīt automašīna, lai izbraukātu kalnu ceļu līkločus, vai jābūt ļoti labam plānam, kā to paveikt, izmantojot sabiedrisko transportu. "Izsverot plusus un mīnusus, iespējams, ka sanāk daudz vienkāršāk braukt ar "Impro" un ne par ko neraizēties," iesaka Inese. Vēlāk, ja kāda zeme ir īpaši iekritusi sirdī, var braukt viens pats un pavadīt tajā vairāk laika. "Impro" sniedz ļoti labu ieskatu tajā, ko zeme var piedāvāt.  

Cilvēki ceļo, lai redzētu, sajustu un piedzīvotu. "Vēlme ceļot – tā cilvēkam vai nu ir, vai nav. Ir cilvēki, kas nevar saprast, kā vispār var braukt prom no mājām. Bet ir arī tādi, kas nemāk nosēdēt mierā. Ceļošana ir lipīga slimība, ar kuru var slimot līdz sirmam vecumam," nosaka Inese. Grupu vadītāja uzskata, ka ir labi novērtēt to, kas ir citā zemē, bet pēc tam tomēr atgriezties mājās.. Nekur taču nav tik labi, kā mājās, vai ne tā?  

Citādāka skolotāja
Ineses pamatizglītība ir vēsturnieks.  “Impro” ceļojumu vadīšanu sieviete ilgus gadus ir apvienojusi ar darbu skolā. Viņa dalās, ka bērniem ļoti paticis, ka skolotāja stāstījusi par ārzemēs redzēto un piedzīvoto: “Es devu skolēniem citādu redzesloku un tas, manuprāt, ir ārkārtīgi vērtīgi. Es biju citādāka skolotāja.”

Abas šīs nodarbes Inesei sniegušas lielu piepildījumu. Tomēr bija laiks, kad braucienu bija tik daudz, ka apvienošana kļuva teju neiespējama, tāpēc skolas vadība lika izvēlēties – darbs kā skolotājai vai grupu vadītājai. “Izvēlējos būt ceļā, tas tomēr ir vairāk pie sirds. Tomēr darbs skolā ļoti palīdzēja strādāt ar grupām,” teic Inese.  

Ceturtdaļgadsimts ar “Impro”
2019. gadā Inese nolēma piekrist uzaicinājumam strādāt “Impro” ceļojumu birojā. “Visu sāku no nulles, sākumā bija bail pat pacelt klausuli. Tomēr pamazām, pamazām viss aizgāja,” dalās Inese.  Liels pluss bija tas, ka Inese klientiem varēja pastāstīt par vietām, kurās pati ir viesojusies.  

Aptuveni desmit ziemas periodus Inese ir pavadījusi, aktīvi palīdzot “Impro” ceļotāju klubiņa pasākumu organizēšanā. Uz viņas pleciem gūlās cienastu sarūpēšana. Ja pirmsākumos ceļotāju klubiņa viesiem tika piedāvāts tikai aukstais galds no attiecīgās valsts, tad vēlāk ar Ineses palīdzību tapa arī siltie ēdieni. “Tas ir jaukas neklātienes ceļojums, kvalitatīvi pavadīts laiks. Klubiņa pasākumos pievienojas arī tie, kas grib ceļot, bet vairs nevar," saka ceļotāja.  

Inese darbojās “Impro” līdz 2020. gadam, kad visā pasaulē sākās Covid-19 pandēmija: “Šie 25 gadi paskrēja nemanot. Ceturtdaļgadsimts – tāds viens mirklis.” Grupu vadītāja darbu “Impro” salīdzina ar laulību, kurā ir gan kalni, gan lejas, tomēr galu galā abas puses šajā ceļā aug un attīstās.  

“Tas ir bijis smags darbs. Tagad, kad aizbraucu uz kādu galamērķi atpūsties, varu apsēsties tad, kad gribu, nevis varu, un varu iedzert kafiju tad, kad gribu, nevis varu,” atzīst Inese.  “Vai mēs agrāk kaut varējām iedomāties, ka kādreiz robežas būs vaļā un varēs braukt visur, kur sirds kāro? Uz Dienvidāfriku, uz Polinēziju, uz dažādām Amerikas kontinenta valstīm.. Nekad! Mēs neko tādu nevarējām atļauties!” teic Inese, papildinot, ka ir neizsakāmi pateicīga “Impro” par iespēju kopā apskatīt pasauli.  

“Impro” Inesei saistās ar stabilitāti un pilnīgu drošību: "Vienmēr izpildām programmā solīto. Mūsu programmās nav slēptu akmeņu – ja kaut kas ir jāpiemaksā atsevišķi, tas ir uzrakstīts." Viņasprāt, daudzi aģentūras braucieni ir izpārdoti, jo tie ir labi izplānoti. "Ja gribi ne vien labi atpūsties, bet pie reizes arī daudz redzēt, tad "Impro" ir tā aģentūra, kas to var noorganizēt," papildina grupu vadītāja.  

30 – tāds ļoti labs vecums
Ceļojot Inese pieturas pie moto, ka ir jābauda katrs mirklis: “Dzīve sastāv no daudzu mirkļu mozaīkas. Jābūt atvērtam un pozitīvi noskaņotam, tad šie mirkļi būs patiešām neaizmirstami.”  

Viņasprāt, 30 ir ļoti labs vecums: “Tas ir vecums, kad lielai daļai ļaužu jau ir nodibināta ģimene. Un tā pat var teikt arī par “Impro” – 30 gadu laikā ir sapulcināta ļoti kupla ceļotāju saime, ko var saukt par ģimeni.” Inese aģentūrai novēl, lai ceļotāji paliek tik pat uzticami, kā līdz šim, lai ir jauki, zinoši grupu vadītāji un nebeidzas radošums! “Lai ir ne tikai nākamie 30, bet trīsreiz 30!” papildina grupu vadītāja.  

“Impro” ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!

Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" grupu vadītāja Inese Krone