Vētrainākajās vasaras dienās, kad visa Latvija sekoja līdzi laika ziņām, Impro saimē tapa kāds īpaši saulains stāsts. Ceļošana nav tikai jaunu vietu iepazīšana — tā pierāda, ka skaistākie stāsti dzimst negaidīti, kad viens kopīgs maršruts saved kopā cilvēkus turpmākajam dzīves ceļam. Šādu saikni nespēj ietekmēt nedz dabas kaprīzes, nedz visstiprākās vēja brāzmas. Impro gidi ik pa laikam saņem kāzu ielūgumus no ceļotājiem, kuri atraduši viens otru ceļojuma laikā, taču šoreiz stāsts ir par mūsu pašu gidi — Alisi Arāju, kura vētrainajā 22. augusta dienā kļuva par Alisi Brašmani.
Vasaras noslēdzošais mēnesis augusts ceļojumu organizatoriem vienmēr ir īpaši intensīvs laiks, un lielākā daļa gidu ir aizņemti maršrutos. Pēc ilgāka pārtraukuma piezvanīju Alisei, lai piedāvātu uzņemties kāda brauciena vadīšanu, taču saņēmu atteikumu... pašu labāko un priecīgāko atteikumu, kādu vien iespējams saņemt!
I.N.: Sāksim no sākuma. Kā gadījās, ka saņēmu tik negaidītu un vienlaikus priecīgu pārsteigumu? Atteikumus vadīt grupas esmu dzirdējusi ne vienu vien reizi, taču šis bija pavisam īpašs.
A.B.: Pēdējā laikā mana dzīve ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu! Esmu atradusi jaunu darbavietu, turklāt jau trešo reizi kopš mūsu pēdējās tikšanās. Lai gan mana pamatizglītība ir klasiskajā filoloģijā un maģistrantūrā studēju vēsturi, jau vairākus gadus strādāju IT nozarē. Ar šo jomu savulaik mani iepazīstināja mamma, kura pati vienmēr bijusi saistīta ar tehnoloģijām. Pirms pieciem vai sešiem gadiem viņa paaicināja mani pievienoties un palīdzēt. Sākumā šķita, ka tas būs tikai īslaicīgs risinājums, taču, kā mēdz teikt, nekas nav pastāvīgāks par pagaidu risinājumiem. Tā nu esmu palikusi šajā nozarē un joprojām tajā aktīvi darbojos.
I.N.: Vai kopš mūsu iepriekšējās tikšanās reizes esi paguvusi arī "izskriet" ārpus Latvijas?
A.B.: Jā, šogad beidzot aizbraucām uz Grieķiju! Par Grieķijas vēsturi, kultūru un mitoloģiju mācījos visus studiju gadus, tāpēc bija īpaši patīkami savām acīm ieraudzīt vietas, par kurām līdz tam biju tikai lasījusi grāmatās. Tas bija viens no tiem ceļojumiem, kur realitāte pilnībā attaisno gaidīto.
Esam devušies arī vairākos tuvākos braucienos uz Lietuvu un Igauniju, kā arī izbraukuši dažus no maršrutiem, kuros agrāk pati esmu vedusi grupas. Ir interesanti galamērķi iepazīt no cita skatpunkta, kad vari būt nevis gide, bet vienkārši ceļotāja.
Pašlaik vēl domājam par mūsu “medusnedēļas” ceļojumu un meklējam piemērotāko galamērķi. Viena lieta gan ir skaidra – ļoti iespējams, ka ceļosim kopā ar Impro. Kad patiešām gribas atpūsties un baudīt ceļojumu bez raizēm, pašiem plānot katru sīkumu vairs nešķiet tik vilinoši. Daudz patīkamāk ir ļauties ceļojumam, kur viss jau pārdomāts un noorganizēts tavā vietā.
I.N.: Bet atgriežoties pie galvenā jaunuma — kā sākās jūsu stāsts?
A.B.: Pirms pāris gadiem devos uz Tunisiju. Kā jau stāstīju klausītavā Čabgraba, tuksnesis un Sahāra ir mana īpašā kaislība, vieta, ar kuru vienmēr esmu jutusi grūti izskaidrojamu saikni. Pēc brauciena uz Maroku Impro eksotisko galamērķu kurators Jānis Kreicbergs mani uzrunāja doties mācību braucienā uz Tunisiju 2025. gada maijā. Un tieši šajā braucienā bija VIŅŠ – Edgars. Viņu līdzi doties bija pierunājuši tuvinieki, un tobrīd neviens no mums pat nenojauta, cik nozīmīgs šis ceļojums izrādīsies.
Sākumā vienkārši sadraudzējāmies. Edgars gan apgalvo, ka mani esot pamanījis jau Rīgas lidostā, bet man jāatzīst, ka es viņu īsti ievēroju tikai kādā ceturtajā brauciena dienā. Biju ļoti aizņemta ar grupas aktivitātēm un vairāk domāju par sadarbību ar grupas vadītāju Ingu Ēvaldi.
Brauciena laikā izbaudījām arī džipu tūri pa Sahāras kāpām. Lai gan tuksnesi dievinu, trakie džipu manevri man izraisa īstu paniku! Mēs sēdējām blakus, es spiedzu un no bailēm Edgaru saskrāpēju tā pamatīgi... Tā nu mēs cieši sadraudzējāmies.
Jau mājupceļā Frankfurtes lidostā mūs gaidīja piecarpus stundu ilga pauze līdz reisam uz Rīgu. Taču sarunās laiks paskrēja nemanot. Izrunājām visdažādākās tēmas, un pēc atgriešanās Latvijā mūsu sarunas dabiski turpinājās.
Interesanti, ka raksturos esam gandrīz pilnīgi pretpoli. Es esmu impulsīva, aktīva un strauja, savukārt Edgars ir mierīgs, nosvērts un pacietīgs. Taču tieši šīs atšķirības, šķiet, mūs nevis šķir, bet lieliski papildina.
I.N.: Septembrī Tev pašai bija jāvada grupa uz Tunisiju. Vai nebija savādas izjūtas, atgriežoties tajās pašās vietās, kur iepriekš biji kopā ar Edgaru?
A.B.: Būdama Tunisijā, bieži atsaucu atmiņā tās spilgtās izjūtas, kas bija maijā, kad ceļojām kopā. Interesanti, ka vietējais gids, atkal mani satiekot, uzreiz pateica: viņam jau maijā bijusi sajūta, ka tas viss beigsies ar kāzām!
Man pašai tas bija pilnīgi negaidīti. Uzsākot gides gaitas, biju gatava doties un vadīt grupas jebkurā pasaules malā, bet liktenis lēma citādi — savā pirmajā lielajā stažēšanās braucienā satiku savu otro pusīti, kas kardināli mainīja visus tālākos plānus.
I.N.: Vai abi nevēlētos drīzumā atkal kopā atgriezties Tunisijā?
A.B.: Tāda doma ir, bet drīzāk uz kādu kāzu jubileju, nevis uzreiz. Nevajag skriet “vilcienam” pa priekšu.
I.N.: Vai nākotnē redzi sevi kā gidi, kas turpinās vadīt grupas?
A.B.: Laiks rādīs. Noteikti jāņem vērā, ka precētas sievas statusā ir jāatrod līdzsvars starp pamatdarbu, ģimeni un braucienu vadīšanu. Esmu par to runājusi ar Edgaru. Kamēr esi viens, vari viegli skraidīt pa pasauli, bet, ja mājās kāds tevi gaida, tas vairs nav tik viennozīmīgi.
I.N.: Vai Tev ir mainījies skatījums uz to, ko nozīmē būt gidam?
A.B.: Noteikti! Kad runājām Čabgrabā, es vēl nebiju patstāvīgi vadījusi grupas ārpus Latvijas. Tad nāca Baltijas valstis, Polija, Tunisija... Pamanīju, ka ceļotāji ir daudz prasīgāki tieši tepat, Baltijā. Tas ir ļoti motivējoši! Piemēram, aizvedot grupu uz Vecpiebalgu, pamēģini neizstāstīt par kādu akmeni, uz kura reiz sēdējis kāda ceļotāja vectēvs... Tomēr ir jāsaprot, ka nevar taču zināt absolūti visus sīkākos faktus! Tāpēc jaunajiem gidiem vislielākais pārbaudījums ir tieši Baltijas maršruti. Sākumā tam neticēju, lai gan vecākie kolēģi brīdināja, bet tagad piekrītu par 100%. Man bija iespēja stažēties pie izciliem, ļoti zinošiem gidiem, kuri spēja atbildēt uz absolūti jebkuru jautājumu. Sākumā, kad ceļotāji ko jautāja man, nereti apmulsu, lai gan mirkli vēlāk sapratu — es taču zināju atbildi!
I.N.: Pilnīgi piekrītu. Baltijas reģions gidam ir īstens erudīcijas un stresa noturības pārbaudījums, kas vēlāk sniedz milzīgu gandarījumu.
A.B.: Starp citu, runājot par satikšanos ceļojumos, man ir vēl kāds īpašs stāsts. Pirmajā ceļojumā, kuru patstāvīgi vadīju 2025. gada aprīlī uz Igaunijas ūdenskritumiem, pie manis pienāca kāds puisis un pajautāja, kur tuvumā varētu nopirkt ziedus. Tobrīd vēl nenojautu, kāpēc tie viņam vajadzīgi. Izrādījās, ka ceļojuma laikā viņš gatavojās bildināt savu draudzeni. Un tas viss notika manā pašā pirmajā kā grupas vadītājas vadītajā braucienā! Vēl aizkustinošāk ir tas, ka jau šovasar bijām aicināti uz viņu kāzām. Ceļojumi patiešām satuvina un reizēm kļūst par sākumu skaistiem dzīves stāstiem.
I.N.: Kā ir ieplānota jūsu pašu svinīgā ceremonija?
A.B.: Esam iecerējuši 22. augustā laulāties Saulkrastos, Baltajā kāpā. Šī vieta mums ir īpaši nozīmīga, jo tieši tur Edgars mani šā gada 10. janvārī bildināja. Vēlamies sirsnīgu un personisku ceremoniju jūras krastā, kurā galvenais būtu mūsu stāsts un kopā būšana.
Ar Alisi tikāmies vēl pirms augusta lielās vētras, kas lika daudziem mainīt plānus un atgādināja, cik neparedzams mēdz būt gan laiks, gan dzīve. Taču svarīgākais paliek nemainīgs – cilvēki, kuri ir kopā gan saulainās dienās, gan stiprās vēja brāzmās.
Impro komanda no visas sirds sveic jauno Brašmaņu ģimeni! Vēlam jums mīlestības, uzticēšanās un piedzīvojumu pilnu kopdzīvi, neskaitāmus kopīgus ceļojumus, drosmi sekot saviem sapņiem. Lai ikdienā netrūkst smieklu, iedvesmas un emociju, kas atmiņā paliek tikpat spilgtas kā trauksmainais džipa brauciens Sahāras tuksnesī.
Teksts: "Impro" kuratore Ilze Neikena