Grupas vadītāja darbu Impro gids Igors Ziemelis vienmēr ir veicis ar lielu prieku, tomēr uzsver tas tik un tā ir bijis darbs, nevis atpūta. Igors stāsta, ka gandarījuma sajūtu, ko ceļojumu laikā var redzēt cilvēkos, nav iespējams aprakstīt vārdos. Reiz viens tantuks pie Tvinnefosa ūdenskrituma Norvēģijā man pienāca klāt, apkrita ap kaklu un bučoja, sakot, ka ir piepildījies viņas mūža sapnis! saka Impro gids, papildinot: Šādi mirkļi patiesi ir zelta vērti! Tu esi devis ne tikai gada skaitļus, bet arī prieku un sirsnību. Ja cilvēkiem ir prieks par ceļojumu, man arī ir prieks!
Satikšanās ar Impro Igoram bijusi dažādos pakāpienos, jo viņš izmēģinājis ne vien gida profesiju, bet kādu laiku darbojies arī kā kurators un pat masu pasākumu, piemēram Impro leģendārās balles, organizators. Pirmā iepazīšanās ar aģentūru bijusi pavisam nejauša: Toreiz Dailes teātrī bija izkarināts sludinājums, ka Impro meklē gidus. Tā nu arī pieteicos, atminas Igors. Pirmie braucieni bijuši pa Latviju, taču nepilnu gadu vēlāk Igors devies līdzi Impro gidam Raitim Strautiņam stažēties uz Norvēģiju.
Tajā laikā mans galvenais uzdevums bija dažādu reklāmas pasākumu organizēšana, koordinēšana, bet, kad tuvojās sezona, devos ceļā. Un tad pēc desmit+ gadiem uznāca krīze un uztaisīja pamatīgu štoparu. Daudzus atlaida. Arī es vairs nebiju štata darbinieks, tomēr braucienos turpināju doties, stāsta Igors. Pēc 2008./2009. gada vīrietis gan lielākoties devās atvaļinājumu braucienos, apvienojot gida profesiju Impro ar savu pamatdarbu Brīvdabas muzejā. Strādājot muzejā par nodaļas vadītāju, Igors ērti varēja sakārtot savus atvaļinājumus tā, lai laiku pa laikam varētu doties kādā Impro tūrē. Savulaik ievas ziedēja.. Nu jau kādu laiku viss ir beidzies, pienācis vecums, apcerīgi dalās Igors.
Būt grupas vadītājam nebija Igora bērnībā lolots sapnis, jo tā pagāja laikā, kad tikt ārpus robežai šķita nereāli. Tomēr vēlāk tas tomēr izdevies: Padomju laikā strādāju Jaunatnes teātrī. Toreiz devāmies tam laikam neraksturīgā piedzīvojumā uz Venecuēlu, kur norisinājās viesizrādes. Un tālāk jau sekoja iespēja būt daļai no Impro komandas.
Man ir svarīgi, lai ceļotāji gūst baudu, ir priecīgi, apmierināti, dalās Igors. Ja gids ir labi vadījis grupu, izbraucis maršrutu, palasījis pasaciņu, piemeklējis mūziku, tad ir labi padarīta darba sajūta. Pēc braucieniem ar tādiem gidiem ceļotājiem paliek patīkama pēcgarša un ir vēlme ceļot vēl. Viņš atklāj, ka, sēžot pie datora kuratora krēslā un plānojot maršrutus, gandarījuma par padarīto nebija. Man tomēr vairāk patīk komunikācija ar cilvēkiem. Savulaik cilvēki nāca klāt, runājās, uzdeva jautājumus. Bija ļoti laba braucienu atmosfēra, cilvēku savstarpējās attiecības, dalās Igors. Viņaprāt, cilvēkam, kas iepriekš nav braucis ceļojumos vai ir braucis maz, tomēr ir zināms stress un tāda ne-mājas sajūta. Tie, kas braukuši vairākkārt, jau ir iemācījušies piešauties.
Labs čujs, ņuhs un poņa
Labs grupas vadītājs, Igora skatījumā, ir tāds, kuram ir ne vien zināšanas, bet arī sajūtas, kad, ko un kā darīt. Kā savulaik sacīja Impro ciltsmāte Zinaīda Tarasova: Labs grupas vadītājs ir tāds, kam ir labs čujs, ņuhs un poņa, atminas Igors. Neviens maršruts nav un nevar būt uzrakstīts no A līdz Z.
Igors izceļ, ka gida darbs ilgst 24 stundas diennaktī: Tu ierodies viesnīcā, guli, pamosties, ej brokastīs, kāp autobusā, brauc, ceļo, skaties, atkal esi viesnīcā. Tu visur esi kopā ar grupu gatavs risināt problēmas, atbildēt uz viņu jautājumiem. Ja braucienā dodas divi cilvēki, gids un grupas vadītājs, tas, kā saka Igors, ir ļoti eleganti. Tomēr visbiežāk tā nenotiek. Grupas vadītājam katru dienu ir jāsaliek grafiks kur braukt, kur kāpt ārā, kur runāt, ko runāt.
Šoferi jau zināja, ka man būs sagatavota mūzika. Man vienmēr bija līdzi soma ar diskiem, ar kasetēm. Tagad mājās stāv un vairs nezinu, ko ar to iesākt, dalās Igors. Tāpat viņš ceļotājiem rādījis dažādas filmas, kas saistītas ar attiecīgo galamērķi. Tas ir jādara tā, lai tev ir prieks, ka citam ir prieks. Man pašam patika un bija gandarījums, papildina gids. Ceļojot pa Skandināviju, Igors grupai no rītiem lasīja pasakas, jo Troļļu pasakas nevar lasīt uz nakti. Norvēģijā gids ceļotājus iepazīstināja ar fragmentiem no lugas Pērs Gints, bet Spānijā, piemēram, ar romānu Dons Kihots.
Man mājās aizvien ir kartes un dažādi materiāli, kas šo gadu laikā ir krāti, vākti. Agrāk līdzi vedu veselu koferi ar materiāliem. Bukletus, skrejlapas. Aizbraucu uz viesnīcu un lasīju par nākamās dienas ekskursijām. Ja nākamajā dienā bija jātulko, tad es laicīgi gatavojos, kā šo tekstu papildināšu, atklāj Igors. Un, ja kas gadījās, vienmēr bija iespēja piezvanīt kuratoram uz Rīgu un lūgt padomu vai kādu risinājumu. Igors ir drošs Impro komanda ir pietiekami radoša, lai tiktu galā ar jebko.
Arī dodoties atpūtas braucienos kopā ar ģimeni, Igors parasti ir tas, kurš uzņemas maršrutu plānošanu. Ar ģimeni un draugiem ir būts Spānijā, Islandē, Vācijā. Konsultējoties ar Impro, sagatavoju maršrutu. Impro palīdzēja ar auto īri, viesnīcu izvēli, stāsta gids.
Ceļojums ir tāds kārtīgs rasoliņš, nosmej Igors, paskaidrojot, ka grupas vadītājam ir jāspēj lasīt cilvēki citi pirmo meklēs tualeti, citi mākslu. Skandināvijā cilvēkiem bija jāparāda tuvākais lielveikals, Polijā savukārt ik pēc pāris stundām jāpiestāj uz Porcelāna muzeja jeb tualetes apmeklējumu.
Grupas vadītājam ne tikai jāzina vēsture, bet arī jāprot cilvēku ieinteresēt. Jāspēj orientēties un jāprot komunicēt, stāsta Igors. Reiz Igors uz Prado mākslas muzeju Madridē vedis grupu, kur starp ceļotājiem bijis arī mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis un mākslas zinātniece, izstāžu kuratore Helēna Demakova. Toreiz kārtīgi gatavojos, bet labi, ka man pārsvarā bija tikai jātulko. Daži autobusā sēdošie uzmanīgi klausījās, daži jau visu zināja.
Pirmās reizes, vadot grupas, ir īstas ugunskristības, tomēr ar laiku visu var iemācīties. Grupas vadītājam ir jābūt saprotošam un elastīgam, saka Igors. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no cilvēkiem, kas gadās ceļā. Ēģiptē mums bija tāds vietējais gids Aleksandrs. Citi teica, ka viņš ir lecīgs, bet mēs ļoti labi sapratāmies, mums nebija problēmu. Es viņa teikto tulkoju, pieliku šo to klāt, paskaidroju. Un viņš jau nevarēja pārbaudīt, ko es latviski pasaku, nosmej Igors.
Igors stāsta, ka gids nedrīkst atklāti blefot, bet šad tad var gadīties nedaudz pafantazēt. Ir situācijas, kur tev jābūt pārliecinošam. Piemēram, ja Norvēģijā pajautā, cik augsts ir pa ceļam pamanītais leduskritums, tad es pārliecinoši saku 154,8 metri. Un kurš zina, tā ir blefošana vai joks? Ņemot vērā, ka leduskritums ik sekundi pakūst.. prāto Igors. Grupas vadītājs uzskata, ka atsevišķos gadījumos gada skaitļi ir svarīgi, bet augstumi un platumi, kā saka spāņi Mas o Menos! Igors skaidro: Pēc minūtes daudzi vairs neatceras, ko esi teicis. Nav vajadzības uzmākties cilvēkiem ar faktiem un skaitļiem, kas viņiem, visticamāk, neko nenozīmē. Galvenais prast sastrādāties ar cilvēkiem. Un ne jau ar vienu, bet veseliem 40!
297 dienas ārpus Latvijas gada laikā
Ir bijis laiks, kad Igors ārpus Latvijas bijis pat 297 dienas viena gada laikā. Daudz ceļots pa Spāniju, Portugāli, Norvēģiju, retāk arī Ēģipti un Tunisiju. Es varētu vasarā dzīvot Norvēģijā un ziemā Spānijā, nosmej Igors. Reiz, viesojoties Granadā, Spānijā, Igors kopā ar ceļotāju grupu piedzīvojis +42 grādu karstumu, toties citā braucienā, pie Santa Klausa somu zemē, esot bijis -42 grādu aukstums. Labi, ka tas nebija viena ceļojuma ietvaros, piebilst grupas vadītājs.
Man īsti nepatīk ne Āzijas virtuve, ne Āzijas mūzika, ne Āzijas meitenes. Turpretī Spānijā viss ieprieš minētais man patīk, atzīst Igors. Viņš ir pārliecināts ja dari to, kas tev patīk un dodies uz vietām, kas tevi saista, tu uz to iedvesmo arī citus.
Vai tu nevarētu..?
Reiz, braucot mājās no Norvēģijas uz Stokholmu, lai iekāptu kuģīti un brauktu uz mājām, Igoram zvanīja Impro valdes priekšsēdētājs Vilnis Klinovičs un vaicāja: Vai tu nevarētu.. ielaist grupu kuģī, pārnakšņot Stokholmā un no rīta paņemt nākošo grupu? Nedaudz apdomājies, Igors atbildēja, ka teorētiski varētu, jo nākamās grupas maršruts ir gandrīz tāds pats. Vienīgi apģērbs vairs nav no svaigākajiem. Vilnis nosmējis, ka jau ir sazvanījis Igora sievu un viņa krāmē vīram jaunu čemodānu. Tomēr frāze Vai tu nevarētu..? Igoram spilgti iespiedusies atmiņā.
Mājinieki parasti tikai sakravāja čemodānus un palaida. Man mājās bija vajadzīgs zināms zeķu skaits nevis 10 pāri, bet vismaz 20, lai esmu gatavs dažādiem gadījumiem, dalās Igors. Vīrietis stāsta, ka gida darbs nav traucējis uzturēt labas attiecības ar ģimeni. Šad tad svētku atzīmēšanu izdevies apvienot ar braucieniem ārpus Latvijas. Arī savas dzimšanas dienas Igoram nav bijis iebildumu pavadīt autobusā.
Tūre uz policijas iecirkni
Bija laiki, kad Impro nealgoja ārzemju vietējos gidus, bet iztika ar savējiem. Tolaik bija jāspēj vadīt eksursijas arī tur, kur to nedrīkstēja darīt. Skandināvijā nebija problēmu, tomēr Spānijā, piemēram, reiz Igoru pat arestēja. Tā bija Barselona, Rambla avēnija. Nezinu, cik ilgi tas policists man bija sekojis, bet pie lielā tirgus viņš pienāca klāt un sāka pārmest, ka vadu ekskursiju. Es mēģināju izlocīties, ka nevadu. Teicu, ka tikai skaidroju cilvēkiem, kur ir tirgus un ka tur vēlāk satiksimies, atceras Igors. Tomēr policists ar šo taisnošanos nav bijis mierā un aicinājis Igoru doties nelielā tūrē uz policijas iecirkni. Grupas vadītājs atstājis grupu, sakot, ka pēc stundas būs klāt norunātajā vietā pie tirgus. Mani aizturēja, bet neizrakstīja ne protokolu, ne soda kvīti. Devos atpakaļ pie grupas, atminas Igors.
Līdzīga situācija radusies arī kādā citā braucienā, Vīnē, tomēr tad gan izrakstīts protokols un uzlikts 300-400 latu liels sods. Tā jau viņi cietumā neliek un no valsts neizraida. Tomēr šādas epizodes pierāda, ka ir jāprot vadīt grupa arī vietās, kur ir zināms, ka to nedrīkst darīt. Īpaši, ja tas nav kāds nomaļš kakts, bet gan centrālā iela, avēnija, atzīst Igors. Grupu vadītājs stāsta, ka ir ļoti mierīgs cilvēks, tāpēc diezgan labi tiek galā ar dažādām stresa situācijām. Jāskatās no šāda skatupunkta ko viņi man var izdarīt? Sist? Es arī varu iesist! smej Igors.
Gatavojoties sagaidīt gadu miju polārajās zemēs, pie Santa Klausa, Igors nolēmis līdzi paņemt kasti ar petardēm. Vecgada vakarā gids kopā ar grupu izšāvis petardes gaisā, bet pēc 15-20 minūtēm ieradusies policija. Igors toreiz pārliecinoši taisnojās: Bet visi taču šauj! Uz to policijas darbinieki veikli atbildēja: Visiem ir atļaujas, bet jums nav! Somijā, kā izrādās, šādi rīkoties nedrīkst. Tomēr Igors izspruka vien ar nelielu policijas darbinieku rājienu un solījies nākamreiz tā nedarīt. Šo gadu laikā ir daudz kas piedzīvots, bet nekas nav bijis tāds traģisks. Nekādas kataklizmas nav bijušas, piemetina Igors.
Nē sieram, šprotēm un Latvijas balzamam
Reiz Igora vadītā grupa brauca ar prāmi no Helsinkiem, kad pēkšņi pie apvāršņa parādījā helikopters un lidoja uz prāmja pusi. Nosēdās, kaut kas notika, aizlidoja. Pēc tam dzirdēju, ka mani meklē prāmja administrācija. Izrādās, ka kādai Impro ceļotājai bijis ļoti augsts stresa līmenis un viņa ar helikoptera palīdzību nogādāta slimnīcā, atminas Igors. Tā kā viņš par to uzzinājis tikai tad, kad sieviete jau nogādāta drošās rokās slimnīcā, viņš nav paguvis sākt satraukties. Ir bijuši gadījumi, kad kāds pakrīt, kaut ko sasit vai salauž, tomēr viss vienmēr operatīvi atrisināts un beidzies labi.
Ik pa laikam, protams, arī ar autobusiem gadījusies kāda tehniska ķibele. Viena no tādām reizēm bijusi kaut kur Viduseiropā. Šoferis teica, ka tūlīt būs slikti. Apstājāmies pieturā pirms pilsētas. Kamēr šoferītis riktēja autobusu, mēs ar ceļotāju grupu ar sabiedrisko transportu devāmies apskatīt pilsētu. Tur gan tā arī pateicu es te nekad neesmu bijis, bet iesim, pētīsim, skatīsimies. Pēc aptuveni divām stundām autobuss bija darba kārtībā un mēs varējām turpināt ceļu, atminas grupu vadītājs.
Ar Impro šoferiem Igors sapraties teju no pusvārda, tomēr ar svešiem ir bijis visādi. Viens šoferis bija tāds, kas mēģināja paburkšķēt, bet ar mani tā nevar. Ja es saku, ka tas ir jāizdara, tad ir jāizdara, stāsta Igors. Vēl grupas vadītājs atceras šoferi, kurš dikti uzstājis, ka autobusā neko nedrīkst ēst. Es gan parasti grupām saku tā neēdiet Latvijas sieru, šprotes un nedzeriet Latvijas balzamu. Pārējo droši!
Igors atminas, ka, mērojot ceļu ar autobusu uz Portugāli, savulaik bija jāņem līdzi aptuveni 10 naudas vienības. Kamēr vēl netika ieviests eiro, katrā valstī bija cita nauda, tostarp zloti, doičmarkas, peso. Tolaik bija sarežģītāk gatavot atskaites. Nestādos priekšā, kā grāmatveži ar to tika galā, smej Igors.
Gribi dabūt?
Tādu lielu sapņu kaut kur aizceļot Igoram nav bijis: Kādreiz gribēju uz Stokholmu aizbraukt, dzirdēt vairāk par Karlsonu un Pepiju Garzeķi. Kad beidzot tur nokļuvu, bija ļoti interesanti, tomēr tāda liela sapņa man nav bijis. Es pat nezināju, kādi ir tie Norvēģijas kalni. Nebiju neko lasījis, neko dzirdējis. Kad aizbraucu, tad iekritu. Pēc tam jau bija āķis lūpā. Ir piepildījies gan tas, ko esmu gribējis, gan tas, ko neesmu pat gaidījis. Iespēja ceļot iekrita manā klēpī!
Viena īpaši mīļa brauciena Igoram nav, tādi ir vairāki. Snorkelēšana, piemēram, vienlaicīgi bijis gan piedzīvojums, gan pārdzīvojums. Brīnišķīgus iespaidus atstājis izbrauciens ar kuģīti pa Nīlu. Tāpat atmiņā palicis arī diennakts brauciens ar vilcienu no Portugāles uz Spāniju. Manī emocijas raisa viss neordinārais! saka Igors.
Igors atminas, ka, viesojoties pie Santa Klausa, mazie Impro ceļotāji vienmēr ir sajūsmā, kad sirmgalvis viņiem ļauj iesēsties sev klēpī. Man ir patīkami, ka viņiem ir patīkami. Tas ir piedzīvojums un atmiņas uz mūžu! dalās Igors.
Gids atklāj, ka citreiz Spānijā šoferīši esot pukojušies O, Ziemelis, tad jau būs jābrauc Tibidabo kalnā augšā! Es kalna nosaukumu pārtulkoju kā Gribi dabūt? Skats tur ir tāds, ko citos pilsētas skatupunktos nedabūt. Ne visi tur brauca, bet es mūsējos uzdzinu augšā, priecājas Igors.
Vēl nevar nepieminēt braucienu no Rīgas uz Portugāli kopā ar futbola faniem. Nedēļa turp, nedēļa atpakaļ, nedēļa uz vietas. Francijā iebraucām benzīntankā veči saka, ka jāmeklē cits. Es jautāju: Kas tad nu, tualetes nestrādā? Viņi atbild: Nē, visi dzērieni izdzerti! Un fani bez aliņa jau nekā, smej Igors. Uz vietas, futbola stadionā, vairāki uzrāvušies uz bezalkoholiskajiem aliņiem, tad arī bija liela bēda.
Labs ceļojums sākas birojā
Igors uzskata, ka Impro vienmēr ļoti cītīgi sagatavo ceļojumu maršrutu, tāpēc ir ne tikai viegli strādāt, bet arī klienti ir apmierināti. Labs ceļojums sākas šeit, Impro birojā, saka Igors. Gadiem veidots interesants, kvalitatīvs maršruts, laba šoferu un gidu komanda tās ir tās lietas, kam Impro pievērš uzmanību.
Viņaprāt, pirmajā vietā ir labi izplānots maršruts un tikai pēc tam nāk gids. Ne pēdējā, bet otrajā vietā! izceļ Igors. Viņš prāto, ka mūsdienās vadīt grupu, iespējams, ir sarežģītāk, jo daudzi ceļotāji iegūto informāciju salīdzina ar internetā atrasto. Toreiz gids bija pats gudrākais. Tagad vairs tā nav! smej Igors.
Igoram Impro asociējas ar profesionalitāti, drošības sajūtu un garantiju: Tā ir garantija, ka saņemsi to, kas ir minēts ceļojuma maršruta aprakstā. Varbūt ne vienmēr visu, kas cerēts, bet to, kas solīts, noteikti. Igors uzsver, ka 29 gadu laikā Impro ir piedzīvojusi ne vienu vien likstu, tomēr par spīti tam aģentūra ir spējusi saglabāt savu seju. Igors ir drošs: Impro strādā kārtīgi, godīgi cilvēki, kas pirmajā vietā neliek savu naudas maku. Tuvojoties aģentūras 30. dzimšanas dienai, Igors vēl, lai biroja darbinieki būtu tikpat uzcītīgi un gidi tikpat talantīgi!
Impro ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!
Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" gids Igors Ziemelis