Mirklim piemīt īpaša daba. Tas uzplaiksnī vienā acumirklī, atstāj nospiedumu mūsu atmiņās un tikpat ātri izgaisīs, ja to nepagūsim pamanīt. Tieši tāpēc fotogrāfija ir vairāk nekā attēls. Tā ļauj apstādināt laiku un saglabāt emocijas, kuras citādi paliktu vien atmiņu stāstos.
Dzīvnieku fotografēšana ir īpašs izaicinājums. Tā nav tikai pareiza kompozīcija, tehniski precīzs kadrs vai ideāls apgaismojums. Dzīvnieks nekad nepozē, netēlo un necenšas izskatīties labāk, nekā ir. Viņš vienkārši ir. Patiesi, brīvi un nesamāksloti. Tāpēc ikviens izdevies dzīvnieka foto kļūst ir stāstu par īstu dzīves mirkli.
Par to pārliecināja arī jūnija fotokonkursa “Dzīvnieki. Ķepaiņi – siržulauzēji” uzvarētāja Dzidra Mihaļeviča ar fotogrāfiju “Mīlestība no pirmā acu mirkļa”, kas tapusi Impro ceļojumā uz Indonēziju. Tajā nav nedz rūpīgi režisēta aina, nedz iepriekš izplānota kadra. Ir tikai sastapšanās, kas notika īstajā vietā un īstajā laikā.
Tomēr šī saruna ir ne tikai par vienu veiksmīgu fotogrāfiju. Tā ir par ceļošanu, spēju saglabāt zinātkāri, priecāties par pasauli un pamanīt skaistumu visapkārt. Dzidra kopā ar Impro pasauli iepazīst jau daudzus gadus, un viņas fotoalbumos glabājas tūkstošiem mirkļu no Norvēģijas, Ķīnas, Gruzijas, Indonēzijas un citām pasaules vietām.
Šodien uz sarunu esam aicinājuši fotogrāfijas autori Dzidru Mihaļeviču un viņas mazmeitu Lindu, lai parunātu par ceļojumiem, fotografēšanu, piedzīvojumiem un to īpašo spēju, kas piemīt labam fotogrāfam – pamanīt mirkli un saglabāt to vēl ilgi pēc tam, kad tas jau ir pagājis.
I.N.: Paldies, ka piedalāties mūsu fotokonkursos un varējāt atnākt pie mums uz šo interviju. Vai tik mēs neesam jau tikušās kādā no ceļojumiem? Man ir tāda sajūta, ka esam labi pazīstamas!
Dz.M.: Ziniet, šķiet, ka tomēr nē. Kopā ar Impro braucu jau kopš 2011. gada — pirmais brauciens mums bija uz Norvēģiju. Nesen mājās pārskatīju savus fotoalbumus un secināju, ka vienīgi 2014. gads kaut kur izkritis, bet pārējos gados esmu kārtīgi izceļojusies.
I.N.: Šodien esat atnākusi kopā ar mazmeitu Lindu. Vai arī viņa dodas jums līdzi ceļojumos?
Dz.M.: Jā, pēdējos divus gadus man ir izdevies viņu saaģitēt! Pagājušogad kopā bijām Gruzijā, bet aizpagājušogad devāmies uz Turciju maršrutā "Pa sultāna pēdām".
I.N.: Lieliski, ka izdodas iesaistīt arī ģimeni! Kā mazmeitai patīk braukt grupā, un kāda kopumā ir tā ceļojumu atmosfēra?
Dz.M: Viņai ļoti patīk! Arī man pašai braukšana grupā šķiet liels pluss, jo ar Impro nekad nav gadījusies slikta kompānija — cilvēki vienmēr ir atsaucīgi, saliedēti un atmosfēra ir patiešām forša.
I.N.: Vai starp visiem šiem gadiem ir kāds ceļojums, kas atmiņā palicis visspilgtāk?
Dz.M.: Mūsu nesenais brauciens uz Indonēziju bija patiešām iespaidīgs! Un vēl atmiņā ļoti spilgti palicis pats pirmais brauciens uz Ķīnu. Tiesa, kad devos uz Ķīnu otrreiz, tur jau bija cita noskaņa; pārāk liels pūlis, kas nogurināja, bet pirmajā reizē cilvēku masu nebija tik daudz un visu varēja izbaudīt mierīgāk. Āzija man vispār ir ļoti tuva sirdij.
I.N.: Man arī Āzija ļoti patīk! Ķīnā mani savulaik pārsteidza tās straujā attīstība — tas, kā tūkstošgadīga vēsture un senās tradīcijas sadzīvo ar mūsdienu ikdienu.
Dz.M.: Man vislabāk patīk braucieni, kuros var izbaudīt dabu. Lielās pilsētas un betona džungļi mani tā neaizrauj.
I.N.: Tie lielie pūļi Ķīnā visdrīzāk bija vietējo svētku dēļ — brīvdienās tur miljoniem cilvēku dodas dabā un apmeklē populārākos objektus.
Dz.M.: Jā, tā bija! Mēs stāvējām garās rindās stundām ilgi, lai tiktu pie slavenajām Džandzjadzje jeb "Avatāra" klintīm.
I.N.: Āzijas dabai tiešām ir savs neatkārtojams spēks. Vai ir vēl kāds galamērķis tajā pusē, kur gribētos aizbraukt?
Dz.M.: Ziniet, Taizemē es vispār vēl neesmu bijusi. Jau gadiem ilgi loloju sapni par šo maršrutu un plānoju, kā reiz turp došos. Tomēr Indonēzijā arī bija brīnišķīgi... Tie agrie rīti (būtībā naktis), kad cēlāmies, lai dotos pretī saullēktam, bija vienkārši fantastiski! Tiesa, ceļojot grupā, ne vienmēr sanāk pagulēt, jo visur jābūt īstajā brīdī, bet skati ir tā vērti. Esmu izteikts rīta cilvēks! Varu agri piecelties un jau no paša rīta apdarīt visus darbus. Indonēzijā celties pulksten 1:00 vai 2:00 naktī, lai dotos pretī saullēktam, man nebija absolūti nekādu problēmu. Diemžēl tagad veselības dēļ vairs nesanāk tik tālu aizceļot, un jāsāk lūkoties uz tuvākiem galamērķiem.
I.N.: Tomēr, iemesls mūsu sarunai ir fotografēšana un fotogrāfija.
Dz.M.: Ziniet, vīrs man ik pa laikam saka, ka man vajadzētu iedot seno laiku fotoaparātu ar filmiņu un 36 kadriem — citādi tagad no katra brauciena atvedu mājās kādus 1000 kadrus! Es neesmu profesionāla fotogrāfe, bet vienkārši ķeru momentus, kas man pašai iepatīkas, un pēc tam labākos kadrus atsijāju.
I.N.: Vai bildes atsijājat jau uzreiz telefonā vai vēlāk datorā?
Dz.M.: Telefona bildes iztīru pati, jo datora man nav. Bet, kad meita atbrauc ciemos, viņa pārceļ visas bildes datorā, un tad mēs izskatām tās un vēlāk izgatavoju klasiskās papīra fotogrāfijas. Man pašai ļoti patīk tas moments — turēt bildi rokās un atcerēties, ka es tur tiešām biju!
I.N.: Cik bildes parasti liekat vienā albumā?
Dz.M.: Cik smukas ir, tik lieku! Pērku lielos albumus uz 100, 200 vai pat 300 bildēm. Mana pati mīļākā fotogrāfija ir no Indonēzijas — stāvu pie darbojošā vulkāna, un fonā tas pamatīgi kūp.
Mazmeita Linda piebilst: Un ļoti skaista bilde Tev bija arī no Indonēzijas fotosesijas uz tām lielajām šūpolēm virs džungļiem!
I.N.: Vai pēc dabas esat avantūristiska?
Dz.M.: Jā, ļoti! Es varu parakstīties uz gandrīz jebkuru traku ideju. Vienīgais, ko vēl pagaidām neesmu īstenojusi — kad man palika 65 gadi, es gribēju lekt ar izpletni, bet ģimene “neparakstījās” (smejas).
Toties Gruzijā mēs ar meitu un mazmeitu pašas noorganizējām aizraujošu ekskursiju dabasparkā un laidāmies ar trosi pār dziļu aizu! Kamēr vien veselība ļaus, darīšu visu! Tikai žēl, ka gadi iet un kļūst grūtāk piepildīt visu, ko vēl gribētos. Ja būtu jaunāka, es no kalniem un dažādām avantūrām vispār ārā nelīstu.
I.N.: Apbrīnojama enerģija! Tomēr atgriežamies pie fotogrāfijas?
Dz.M.: Es esmu tīrais mirkļa fotogrāfs — ieraugu un uzreiz nofotografēju. Pat mājās, ejot no rīta uz autobusa pieturu, ja pagalmā stāv stirniņas, paņemu telefonu un noķeru to skaisto mirkli.
I.N.: Kā izvēlaties savus ceļojumu galamērķus? Vai tikai ieraugot foto, esat gatava doties uz tajā redzamo vietu? Vai pirms brauciena meklējat konkrētas vietas, ko esat redzējusi sociālajos tīklos, lai nobildētu precīzi tāpat.
Dz.M.: Nē, es vispār necenšos neko kopēt. Esmu cilvēks, kas ķer mirkli uz vietas un pieņem lietas tādas, kādas tās ir. Piemēram, Ķīnā es ļoti gribēju redzēt slavenās rīsu terases. Kad ieradāmies, tās tobrīd nebija zaļumā... Nu nekas! Pasmējos un teicu sev: "Nekas, redzēšu citreiz!" Vienīgā nelielā vilšanās Ķīnā bija par jau pieminētajām Avatāra klintīm — dēļ milzīgajām rindām un laika trūkuma visu nācās darīt pārāk lielā steigā.
I.N.: Vai mēdzat vispirms izbaudīt skatu un tikai tad ņemt rokās telefonu?
Dz.M.: Es daru otrādi — vispirms ātri nofotografēju mirkli, lai tas nepazūd, un tad lieku telefonu nost, stāvu un no sirds baudu skatu.
I.N.: Vai laba kadra dēļ mēdzat arī riskēt?
Dz.M.: Latvijā, piemēram, pie Sietiņieža, esmu kāpusi pa nedrošākām takām tikai skaistāka kadra dēļ. Bet ārzemēs gan es stingri ievēroju noteikumus, jo saprotu, ka gidi par mums atbild un nedrīkst radīt liekas problēmas.
I.N.: Kā domājat, ko jūsu telefons pateiktu, ja varētu pasūdzēties par tik intensīvu fotografēšanu?
Dz.M.: (Smejas) Viņš teiktu: "Lūdzu, liec tu man mieru un ļauj vismaz stundiņu atpūsties!" Bērni man uzdāvināja papildus akumulatoru (powerbank), ko tagad vienmēr ņemu līdzi lielajos braucienos, lai telefons “nenoplīst” pašā skaistākajā brīdī.
I.N.: Jūnija fotokonkursa tēma bija Dzīvnieki. Ķepaiņi-siržu lauzēji. Vai bildēšanai speciāli meklējāt dzīvniekus? Jūsu fotogrāfija ar ziloni uzvarēja!
Dz.M.: Speciāli nemeklēju, bet, ja kāds četrkājainais trāpās kadrā, noteikti nofotografēšu!
I.N.: Ar kuru dzīvnieku jūs sevi asociējat?
Dz.M.: Viennozīmīgi ar suni! Esmu ļoti uzticīga un patiesa. Un galvenais — sunītis grib, lai viņu no sirds mīl, nevis tikai dresē. Es arī pret cilvēkiem eju ar mīlestību.
I.N.: Vai jums pašai mājās arī ir mājdzīvnieki?
Dz.M.: Jā, man mājās ir trīs suņi! Vienam no viņiem ir jau pāri par 15 gadiem — viņš ir palicis pavisam akls un kurls. Mēs viņu mājās mīlam, aprūpējam un lutinām.
I.N.: Vai savas fotogrāfijas publicējat arī sociālajos tīklos?
Dz.M.: Bildes lieku Facebook, lai nedaudz palielītos draudzenēm, kur atkal esmu bijusi! Bet kopumā esmu amatiere. Ja būtu kādus 20 gadus jaunāka, noteikti izietu profesionālos fotokursus.
Ar modernajām tehnoloģijām un mākslīgo intelektu gan esmu "uz jūs" — visas bildes datorā un dalību konkursā man palīdz noformēt meita un mazmeita. Jaunu cilvēku mūsdienīgais skats uz dzīvi ļoti noder!
I.N.: Vai mēdzat atgriezties jau iepazītās vietās?
Dz.M.: Cenšos neatkārtoties un katru reizi izvēlēties jaunu valsti, kaut gan Ķīnā sanāca būt divreiz. Pasaulē vēl ir tik daudz ko redzēt!
I.N.: Kā jums sokas ar dalību mūsu fotokonkursos?
Dz.M.: Šoreiz meita aizsūtīja manu mīļāko portretu un fotogrāfijas no Indonēzijas, un liels bija prieks par uzvaru! Pirms vairākiem gadiem Impro fotokonkursā biju laimējusi ļoti jauku un siltu pledu.
I.N.: Katrā ziņā jūsu uzvarētāja bilde ir godam nopelnīta un patiešām sirsnīga. Liels paldies jums un Lindai par jauko, atvērto un iedvesmojošo sarunu! Novēlam izturību, labu veselību un gaidīsim jaunas fotogrāfijas no nākamajiem Impro ceļojumiem!
Dz.M.: Paldies jums! Uz tikšanos nākamajos ceļojumos!
Teksts: "Impro" ceļojumu kuratore Ilze Neikena