Selfijs. Vārds, kas ikdienas sarunu apritē ienāca strauji, mainot to, kā mēs dokumentējam savu dzīvi. Ja kādreiz pašportrets bija smalks mākslas darbs, ko gleznotāji radīja mēnešiem ilgi, tad šodien tas ir sekundes jautājums. Tomēr vai tā ir tikai mūsdienu "pašbildīšu" sērga un tukša tīksmināšanās?
Vēsturiski pirmais selfijs (jeb pašportrets fotogrāfijā) tika uzņemts jau 1839. gadā, kad Roberts Kornēliuss gandrīz minūti nekustīgi stāvēja kameras priekšā. Toreiz tā bija tehnoloģiska uzdrīkstēšanās. Šodien, sociālo tīklu laikmetā, mēs bieži kritizējam selfijus kā virspusējus, taču ceļojuma kontekstā tie iegūst pavisam citu nozīmi. Tas nav stāsts par frizūru vai ideālu fotogrāfijas kompozīciju; tas ir apliecinājums: "Es šeit biju. Es to redzēju. Es to paveicu." Tā ir sevis iemūžināšana emociju kulminācijas brīdī, kur fons ir tikpat svarīgs kā cilvēks, kurš tajā atrodas.
2026.gada marta mēneša fotokonkursa tēma "Selfija fons" aicinājām ceļotājus parādīt šo mijiedarbību ceļotājs un pasaule jeb ceļotāja mirklis pasaulē. Par mēneša konkursa uzvarētāju kļuva Marina Pļetņova, ar fotoattēlu no Nikaragvas vulkāna virsotnes. Marinu uz sarunu par ceļojumiem, drosmi un mirkļu tveršanu klātienē aicināja Ilze Neikena.
I.N.: Atzīšos, ka sākumā man bija nelielas šaubas par fotokonkursa mēneša tēmu "Selfija fons". Lai gan ikdienā selfiji ir visur, parasti tie paliek privātajos arhīvos vai sociālo tīklu "stāstos". Nezināju, vai mūsu ceļotāji būs gatavi šādam izaicinājumam, bet izrādījās, ka bažām nebija pamata. Sakiet, vai uzvara konkursā jums pašai bija pārsteigums?
M.P.: Jā, un pat ļoti liels! Ja godīgi, lielākas cerības biju likusi uz pavisam citu fotogrāfiju tajā bija redzama zvaigznīte, un šķita, ka tīri vizuāli tā varētu būt "spēcīgāka" un interesantāka. Šo konkrēto bildi iesniegt ieteica meita.
Man pašai sākumā bija daudz iebilžu: likās, ka kadrā izskatos par lielu, seju neredz, emocijas nav nolasāmas... Šķita, ka bildē nevar sajust to īsto noskaņu vai stāstu, ko tajā brīdī piedzīvoju. Tāpēc bildi nosūtīju tikai pašās mēneša beigās, bez jebkādām ekspektācijām. Prieks par atzinīgo vērtējumu bija tiešām milzīgs un negaidīts.
I.N.: Skatoties uz uzvarējušo kadru, nevar nepamanīt tērpu. Vai aizsargķivere bija jāved līdzi no Latvijas, vai arī tas bija vietējais "aksesuārs"?
M.P.: Nē, pie ķiveres tiku uz vietas. Kad sākām pārgājienu, tās izsniedza visiem dalībniekiem. Tā kā apkārtnē ir ļoti daudz vulkānisko putekļu, šāds ekipējums bija nepieciešams, lai varētu normāli elpot un nekaitētu veselībai. Tajā brīdī par estētiku nedomāju drošība un iespēja izbaudīt unikālo vietu bija daudz svarīgāka par to, kā es tajā brīdī izskatos kadrā.
I.N.: Tehniskas dabas jautājums vai šis selfijs tapa ar fotoaparātu vai telefonu? Un vai talkā nāca selfiju kāts, lai tvertu plašāku fonu?
M.P.: Fotografēju ar telefonu un bez jebkādiem palīgrīkiem izmantoju tikai tik daudz, cik ļāva pašas rokas garums.
Godīgi sakot, ikdienā es selfijus gandrīz netaisu. Man tie īsti nepatīk ne tas, kā izskatos fotogrāfijās, ne tas, kā kadrā mainās sejas vaibsti. Tāpēc šis attēls man pašai šķiet mazliet neparasts un pat svešs. Bet varbūt tieši tajā slēpjas tā maģija? Tas ir maksimāli godīgs kadrs bez iestudētas pozēšanas un bez mēģinājuma izskatīties kaut kā citādi vai "pareizāk", nekā es tajā mirklī jutos.
I.N.: Skatoties uz Jūsu enerģiju, rodas jautājums vai ceļošana ir Jūsu ikdiena, vai tomēr īpašs notikums? Cik bieži Jums izdodas sakravāt koferus?
M.P.: Ceļošana ir mana vislielākā kaislība un galvenais enerģijas avots. Manos 53 gados ir apmeklētas 54 valstis sanāk nedaudz vairāk kā viena valsts katrā dzīves gadā!
Mīlestību pret pasaules izzināšanu man iemācīja tēvs Anatolijs. Interesanti, ka viņš pats ceļot sāka vēlu tikai pēc 60 gadu vecuma, un viņa uzticamais ceļabiedrs vienmēr bija "Impro". Tagad tēvam ir 80 gadi, un viņš vairs nevar doties tik aktīvos ceļojumos, tāpēc tagad viņš ceļo kopā ar mani, skatoties manas fotogrāfijas. Viņš redz pasauli caur manu objektīvu.
Ziniet, tā ir liela atbildība. Es neesmu profesionāla fotogrāfe, bet caur bildēm mēģinu noķert tieši savu tā brīža sajūtu, to unikālo mirkli un emocijas, lai tēvs mājās varētu tās sajust līdz ar mani.
I.N.: Tas ir ļoti skaists veids, kā dalīties pieredzē. Bet vai ceļojumos dodaties viena? Ar draugu kompāniju, ģimeni?
M.P.: Ceļoju gan ar ģimeni, gan arī kopā ar savu skolas laiku draudzeni Loretu. Tas ir vienkārši fantastiski apzināties, ka tev ir cilvēks, kuram vari jebkurā brīdī piezvanīt un zināt: viņa būs gatava doties ceļā tūlīt pat! Manā vecumā ir ārkārtīgi svarīgi, ka blakus ir kāds, kuram var piedāvāt pat vistrakāko piedzīvojumu un saņemt pretī tūlītēju "jā".
I.N.: Tātad, ja pareizi saprotu, visu šo trako un neprātīgo ceļojumu ideju autore un dzinējspēks esat tieši Jūs?
M.P.: (Smaida) Jā, tā sanāk!
I.N.: Jau minējāt, kad ceļota sāka Jūsu tēvs, bet kā bija ar Jums? Vai atceraties savu pirmo Lielo ceļojumu?
M.P.: Mans pirmais apzinātais ceļojums bija kāzu ceļojums 1994. gadā. Toreiz mēs devāmies uz Parīzi ar autobusu, mērojot garo ceļu caur Lietuvu, Poliju un Vāciju. Tas bija mans pirmais brauciens ārpus bijušās Padomju Savienības robežām, un, godīgi sakot, toreiz viss šķita kā krāšņā pasakā.
Spilgti atceros Parīzes Dievmātes katedrāles varenību un vakara pastaigas pa Monmartras šarmantajām ieliņām. Tagad runā, ka pēc atjaunošanas katedrāle esot kļuvusi vēl krāšņāka nekā toreiz. Iespējams, tieši tajā pirmajā braucienā man radās ieradums ceļojuma laikā nedaudz atpalikt no grupas vai izmantot brīvbrīžus, lai vienatnē mierīgi sajustu apkārtējo atmosfēru. Tā ir mana personīgā meditācija sajust mirkli "šeit un tagad".
I.N.: Bet vai šādu "lēno baudīšanu" vispār ir iespējams īstenot, ceļojot kopā ar grupu?
M.P.: Ne vienmēr tas izdodas simtprocentīgi, bet brīvajā laikā es to daru obligāti. Es meklēju tās nesteidzīgās ainavas, kuras nevar ieraudzīt pa autobusa logu. Pat tad, ja esam tālākos un eksotiskākos galamērķos, piemēram, Centrālamerikas valstīs Nikaragvā, Hondurasā vai Ekvadorā, es vienmēr atrodu laiku vakarā iziet mierīgā pastaigā. Tieši tajos brīžos, kad nekur nav jāskrien, tu pa īstam sajūti tās vietas enerģiju un izjūti tās patieso garšu.
I.N.: Vai Jums ir grūti izvēlēties nākamo galamērķi? Mūsu ceļojumu piedāvājums ir tik plašs!
M.P.: Parasti es meklēju kaut ko unikālu un neierastu. Kad ieraudzīju "Impro" piedāvājumu Centrālamerikas tūrei apmeklēt visas septiņas reģiona valstis vienā trīs nedēļu braucienā , sapratu, ka man noteikti turp jābrauc. Tā bija krāšņa mozaīka: jūra, džungļi, eksotiski dzīvnieki, krāsainas pilsētas un, protams, vulkāni.
I.N.: Šķiet, ka vulkāniem Jūsu ceļojumos ir īpaša loma. Kas tajos ir tik maģisks?
M.P.: Tie mani fascinē jau sen. Piemēram, Filipīnās mēs speciāli devāmies uz Majona vulkānu tam ir tik perfekta koniskā forma, tieši tāda, kādu parasti zīmē bērnu grāmatās.
Arī Centrālamerikas tūrē mani piesaistīja tieši vulkānu dažādība. Bija pat mazliet žēl, ka Fuego vulkāns Gvatemalā, ko redzējām pa viesnīcas logu, mūsu viesošanās laikā bija neierasti kluss. Pirms mūsu ierašanās tas izvirda ik pēc 15 minūtēm un atsāka tūlīt pēc mūsu aizbraukšanas. Bet nekas priekšā vēl ir daudz vulkānu! Esmu jau noskatījusi nākamo mērķi: Indonēziju, kur var redzēt vulkānu ar zilo lavu. Starp citu, konkursā redzēju Intras Kārkliņas selfiju no tā brauciena izskatījās iespaidīgi!
I.N.: Atgriežoties pie Jūsu uzvaras foto tas tapa uz aktīvā vulkāna Cerro Negro Nikaragvā. Vai iekarot šo vulkānu bija liels izaicinājums?
M.P.: Cerro Negro ir aktīvs vulkāns, kura pēdējais izvirdums bija 1999. gadā. Tas ir aptuveni 700 metrus augsts, un kāpiens augšup aizņem aptuveni stundu. Fiziski tas nav viegli ir ļoti karsts, un karstums nāk ne tikai no saules, bet arī no pašas zemes.
Virsotnē paveras nereālas "marsiešu" ainavas. No plaisām zemē jeb fumarolām izplūst gāzes un tvaiki, bet sērs nokrāso melnās nogāzes spilgti dzeltenos un sarkanos toņos. Šīs krāsas un faktūras var redzēt arī manā selfijā.
I.N.: Un tad sekoja pats trakākais nobrauciens no vulkāna virsotnes?
M.P.: Jā, programmā bija paredzēts volcano boarding jeb nobrauciens lejā ar koka dēli. No visas grupas tikai seši drosminieki izlēma to izmēģināt.
Ekipējums speciāls aizsargtērps, ķivere, brilles un cimdi ir obligāts, jo vulkāniskie putekļi un sīkie akmeņi lido tieši sejā. Nobrauciens ir ekstrēms: tev nav ne stūres, ne bremžu, visu ātrumu kontrolē tikai ar savu ķermeni un kājām. Taču tajā mirklī, kad traucies lejā, visas bailes pazūd. Paliek tikai neaprakstāma brīvības un eiforijas sajūta. Tas bija viens no spilgtākajiem piedzīvojums manā dzīvē!
I.N.: Seši tūkstoši bilžu trīs nedēļās tas ir iespaidīgs skaitlis! Vai Jūs kādreiz esat mēģinājusi tvert mirkļus arī "vecajā skolā" ar fotoaparātu un filmiņu?
M.P.: Ja godīgi nē. Tikai ļoti retos gadījumos. Esmu digitālā laikmeta bērns, un man ir svarīgi noķert to mirkli un emociju šeit un tagad, zinot, ka pēc tam varēšu izvēlēties labāko kadru, ko parādīt tēvam.
I.N.: Un kā ir ar Jūsu līdzbraucējiem? Vai uzticat kameru arī citiem, piemēram, vīram, lai viņš iemūžina Jūs?
M.P.: Ak, tas ir mans sāpīgais jautājums! (Smejas). Mans vīrs un fotografēšana tās ir divas pilnīgi pretējas pasaules. Viņam piemīt spēja mirkli "piefiksēt" zibensātrumā, pilnīgi neiedziļinoties detaļās vai kompozīcijā.
Tāpēc, ja gribu bildi, kurā esmu redzama es pati uz tās krāšņās pasaules fona, drošāk tomēr paļauties uz savu rokas garumu un uztaisīt kārtīgu selfiju. Galu galā tas ir mans stāsts, mans objektīvs un mana personīgā meditācija, kurā esmu iemācījusies tvert pasauli pati saviem spēkiem.
I.N.: Pie tāda tempa un bilžu skaita vai mēdz būt brīži, kad vispār negribas aiztikt telefonu? Kad gribas vienkārši apsēsties un izbaudīt mirkli, neuztraucoties par to, kā tas izskatīsies kadrā?
M.P.: Man patīk baudīt mirkli, bet es ticu, ka fotogrāfija to nevis atņem, bet gan paildzina. Jā, jūs mēģināt to unikālo sajūtu "iesprostot" bildē, lai paņemtu līdzi uz mājām.
Mana recepte ir vienkārša: vispirms es nofotografēju. Es izdaru to "tehnisko" darbu, noķeru kompozīciju un gaismu, un tikai tad, kad esmu droša, ka mirklis ir saglabāts, es nolieku telefonu malā. Tad es apsēžos un pa īstam baudu ar pilnu krūti ieelpoju gaisu, sajūtu vēju vai vulkāna siltumu. Tā mierīgā baudīšana pēc tam, kad "darbs" ir padarīts, ir vēl saldāka, jo es zinu, ka šis mirklis tagad pieder man divreiz: gan manā atmiņā, gan manā objektīvā.
I.N.: Bet kā ir ar tehniskām ķibelēm? Iedomājieties pasakaina vieta, fons ideāls, bet pēkšņi atmiņa ir pilna vai baterija tukša... Ko darīt tad?
M.P.: Tad nekas cits neatliek kā lūgt palīdzību ceļabiedriem! Bet man ir gadījies vēl trakāk. Iedomājieties ceļojuma pats sākums Kostarikā, un es veikalā uz plaukta aizmirstu savu telefonu. Savu galveno un vienīgo fotografēšanas rīku! Par laimi, pateicoties godīgiem un pretīmnākošiem cilvēkiem, es telefonu atguvu. Bez tā telefona šī intervija un uzvaras bilde nemaz neeksistētu.
I.N.: Šķiet, Jūsu ceļojumi ir pilni ne tikai ar skaistām ainavām, bet arī ar pamatīgu devu adrenalīna.
M.P.: Noteikti! Viens no spilgtākajiem un reizē bīstamākajiem mirkļiem bija Brazīlijā, Pantanālā. Mēs devāmies pārgājienā zirgu mugurās tieši cauri purvam, bet no ūdens uz mums no gana tuva attāluma noraudzījās kaimani. Tajā brīdī tu saproti, ka esi tikai viesis dabas valstībā.
Par laimi, lielākoties viss ir beidzies labi, lai gan kuriozu nav trūcis. Paragvajā pēkšņi pazuda pase sākās vispārēja panika, līdz beigās tā klusi "atradās" no mugursomas dziļākajā kabatā. Kopakabanas pludmalē kāds neveiksmīgi mēģināja nozagt fotoaparātu, bet Honkongā es to pamanījos atstāt taksometrā. Likās, ka nu gan viss, bet notika brīnums pateicoties godīgajam šoferim, aparāts mani jau gaidīja viesnīcā.
Tajā pašā Honkongā reiz pamanījās apmaldīties arī mans tēvs. Toreiz talkā nāca perfektie mobilie sakari ātri sazvanījāmies un atradāmies. Es pret savu telefonu un sakariem izturos gana nopietni.
I.N.: Skatoties uz Jūsu piedzīvojumiem, rodas jautājums vai labas fotogrāfijas dēļ ir vērts riskēt un pārkāpt kādas robežas?
M.P.: Šeit es teiktu 50 pret 50. Ir brīži, kad risks attaisnojas, bet drošībai tomēr vienmēr jābūt pirmajā vietā. Kā jau teicu, vulkāna pārgājienā ķivere bija svarīgāka par frizūru.
I.N.: Vai Jums ir kāds slepens triks vai tehnika, kā uztaisīt to "izcilo" selfiju, lai vienmēr sanāktu smuki?
M.P.: Nē, nekādu triku vai īpašu kompozīcijas likumu man nav. Galvenais elements ir emocijas. Mans "slepenais ierocis" ir tās sajūtas, kas pārņem uzreiz pēc kaut kā paveikta kad esi uzkāpusi virsotnē vai nupat nobraukusi no vulkāna nogāzes. Tajā brīdī tu esi pa īstam laimīga, un šī iekšējā eiforija bildi padara skaistu bez jebkādiem filtriem.
I.N.: Ceļojot grupā, laiks bieži vien ir ierobežots. Vai ceļabiedri nekļūst nepacietīgi? Nedzirdat replikas: "Beidz fotografēt, ejam tālāk!"?
M.P.: Nē, tā gluži nav. Īpaši jau ar selfijiem tas aizņem tikai sekundi. Tā ir mana personīgā sajūta un mans mirklis, kuru es vienkārši gribu noķert. Es neuzbāžos citiem ar lūgumiem mani fotografēt, tāpēc nevienu nekavēju. Es ķeru savu kadru un dodos tālāk kopā ar visiem.
I.N.: Mūsdienās daudzi ceļo "telefonā", uzreiz liekot bildes sociālajos tīklos un atzīmējot atrašanās vietas. Vai arī Jūs esat no tiem, kas jau ceļojuma laikā uzreiz dalās ar visu pasauli?
M.P.: Nē, es ar to neaizraujos. Man ir savi profili sociālajos tīklos, bet manas fotogrāfijas ir drīzāk manām personīgajām atmiņām. Es labprāt padalos ar bildēm ar draugiem, radiem vai paziņām, bet neizlieku savu dzīvi vispārējai apskatei. Man ceļojums nav publisks piedzīvojums.
I.N.: Un kā ir mājās? Ja kāds atnāk ciemos, vai viņam ir jārēķinās ar stundām garu bilžu skatīšanos? Vai Jums ir klasiskie fotoalbumi?
M.P.: (Smejas) Kaut ko jau es parādu, bet cenšos būt kodolīga. Klasisko papīra albumu man nav viss glabājas datorā, sakārtots elektroniskajos albumos. Tie ir mani digitālie arhīvi, kurus jebkurā brīdī varu atvērt, lai atkal uz mirkli atgrieztos tur uz vulkāna malas vai Brazīlijas purvos.
I.N.: Ceļojumos mēs bieži dzenamies pakaļ gaismai. Kas Jums ir tuvāks agrie, dzestrie rīti vai tomēr vakara stundas?
M.P.: Viennozīmīgi vakari. Saulrieti manā sirdī ieņem īpašu vietu. Tajā pašā laikā, lai cik eksotiskas zemes es būtu apceļojusi, man joprojām šķiet, ka Latvijas saulrieti ir skaistākie pasaulē. Tieši tāpēc vasarās es nekad nedodos tālos ceļojumos Latvijas vasara ir pārāk skaista, lai to pavadītu kaut kur citur.
I.N.: Tātad Jūsu ceļojumu sezona ir pavasaris un rudens?
M.P.: Jā, tajā laikā parasti meklēju siltās zemes.
I.N.: Tad jau sanāk, ka esat izteikta siltummīle? Vai ziemas prieki, piemēram, slēpošana, Jūs nesaista?
M.P.: Slēpošana nē, bet ar to siltummīlēšanu ir interesanti. Lai gan man patīk siltums, mana lielā kaislība jau astoņus gadus ir ziemas peldes. Katru nedēļu, neatkarīgi no laikapstākļiem! Ģimenes locekļi nepeld kopā ar mani, bet izturas ar sapratni un man tas ir svarīgi. Galvenais ir to darīt pakāpeniski un nepārtraukt procesu.
Vēl vakar peldēju Daugavā. Ziniet, tās sajūtas pēc peldes ledainā ūdenī ir vienkārši fantastiskas tā ir eiforija. Savā ziņā tā ir līdzīga tai sajūtai, ko noķēru, traucoties lejā no vulkāna Nikaragvā.
I.N.: Izskatās, ka Jūs kolekcionējat ne tikai valstis, bet arī šīs jaudīgās, dzīvās emocijas. Paldies par šo iedvesmojošo sarunu!
M.P.: Paldies! Lai katram izdodas atrast savu "vulkānu" vai savu āliņģi, kas liek justies pa īstam dzīvam.
Teksts: Ilze Neikena