Daba ir vistalantīgākā māksliniece. Tā neveido skices, neveic labojumus un nestrādā pēc pasūtījuma. Vējš, lietus, saule un laiks gadsimtu gaitā rada formas, kurās katrs ierauga kaut ko citu: vienam tā ir sfinksa, citam pūķis, vēl kādam vienkārši klints. Un tieši tur slēpjas ainavu fotogrāfijas burvība – fotogrāfs nefotografē tikai vietu. Viņš fotografē savu skatījumu uz to.
IMPRO fotokonkursa tēma “Ainava – neparastie dabas veidojumi jeb daba pārsteidz” aicināja dalībniekus ne tikai parādīt skaistas vietas, bet arī saskatīt tajās stāstu. Uzvarētājas Inetas Rogules fotogrāfija kļuva par apliecinājumu tam, ka reizēm visvērtīgākie kadri rodas nevis no rūpīgi plānotas ieceres, bet no pacietības, neatlaidības un spējas ļaut dabai pašai izstāstīt savu stāstu.
Sarunā ar Inetu atklājas cilvēks, kuram ceļošana un fotografēšana sen kļuvušas nešķiramas. Ceļotāja, kura joprojām uzticīgi veido fotoalbumus laikā, kad lielākā daļa attēlu paliek telefonu atmiņās. Cilvēks, kurš vairāk uzticas savai izjūtai nekā tehnoloģijām un kurš labi zina, ka labs kadrs sākas nevis ar dārgu foto kameru, bet ar ziņkāri.
Pirmais ceļojums ar IMPRO un uzticība fotoalbumu tradīcijai
Ilze Neikena: Prieks satikt Tevi atkal pēc krietnas pauzes! Cik mēs reižu esam kopā braukušas? Divas reizes, vai ne – Tenerife un Amerikas Mežonīgie Rietumi. Tiesa, tas bija jau krietnu laiku atpakaļ!
Ineta Rogule: Jā, tas bija sen – kurš to vairs atminas! Pēdējā laikā gan vairāk esmu ceļojusi pa Dienvidameriku, kur vairākas valstis esmu apmeklējusi pat atkārtoti.
I.N.: Esmu sagatavojusi virkni jautājumu Tev kā ļoti aktīvai fotokonkursa dalībniecei. Sāksim, kā ierasts, no paša sākumu – vai atceries, kad vispār sāki ceļot kopā ar IMPRO?
I.R.: Jā, ļoti labi atceros! Pirmo reizi kopā ar ģimeni – vīru un bērniem – 2001. gadā aizbraucām uz Sāremā. Tas bija mans pats pirmais IMPRO ceļojums.
I.N.: Vai jau toreiz ceļojumos fotografēji tikpat daudz kā šobrīd?
I.R.: Jā, fotografēju gan! Man vēl tagad ir saglabājušās bildes no tā laika. Tās, protams, nav digitālās, bet tomēr – visas ir attīstītas un glīti sakārtotas albumos. Man joprojām ļoti patīk veidot fotoalbumus, un šī gada ceļojumu albums jau ir gandrīz gatavs!
I.N.: Cik stingri tu atlasi fotogrāfijas albumam? Pieļauju, ka ceļojuma laikā top milzum daudz kadru.
I.R.: Diezgan stingri. Īpaši tagad, kad fotografē ar telefonu, vienu un to pašu skatu mēdz nobildēt kādas piecas reizes no dažādiem leņķiem. Citreiz ir grūti saprast, kuru kadru paturēt un kuru nē. Arī manai uzvaras bildei bija ne viens vien rakurss!
I.N.: Ticu, ticu! Vai esi fotografēšanu kur mācījusies, jeb viss top tīri pēc izjūtām?
I.R.: Nē, neesmu mācījusies – viss top tīri pēc izjūtām.
Daba, fotokonkursi un skats aiz kadra
I.N.: Vai izvēlies ceļojumu galamērķus ar domu, ka tur varētu sanākt labas fotogrāfijas?
I.R.: Jā, zināmā mērā. Ceļojumus izvēlos tā, lai tajos būtu vairāk dabas. Lielās pilsētas un galvaspilsētas bieži ir neizbēgamas, taču mans akcents vienmēr ir uz kalniem, ūdeņiem un ainavām. Āzijā, piemēram, esmu pabijusi salīdzinoši maz, un par to man mazliet žēl. Skatos, lai ceļojums nav tikai pilsēta pēc pilsētas. Gan jau arī pilsētas ir interesantas, bet mani visvairāk aizrauj daba. Starp citu, nākamajam fotokonkursam būs jāiesniedz bilde par pilsētas tēmu, un es vēl nemaz neesmu izlēmusi, kuru no saviem kadriem izvēlēties.
I.N.: Jautāšu Tev kā ilggadējai fotokonkursa dalībniecei. Kā Tev kopumā patīk šis tematisko mēnešu formāts?
I.R.: Man patīk. Tēmas liek paskatīties uz savām fotogrāfijām citādi un reizēm atklāt kadrus, kurus iepriekš nebiju īpaši novērtējusi. Bet vienlaikus tas nozīmē arī ilgu meklēšanu arhīvā. Grūtākais ir tas, ka nekad nevar zināt, ko žūrijas fotogrāfs saskatīs un novērtēs visaugstāk. Bilžu ir ļoti daudz, un iespējams, ka kāds kadrs, kuru pati esmu noraidījusi, viņam šķistu lielisks.
I.N.: Nesen runājām ar fotokonkursa žūrijas fotogrāfu Zigmundu Kazanovski, un viņš atzina, ka iesūtīto darbu kvalitāte gadu gaitā ir ļoti augusi. Tās vairs nav vienkārši skaistas ceļojumu bildes, bet arvien biežāk jau pārdomātas fotogrāfijas ar savu stāstu. Runājot par Tavu uzvarējušo kadru ar "akmens sfinksu" – ko tu pati tajā ieraudzīji fotografēšanas brīdī? Zigmunds Kazanovskis rakstīja, ka tur iespējams saskatīt gan sfinksu, gan pūķi.
I.R.: Zini, interesanti, ka mani tobrīd vairāk nodarbināja nevis pati sfinksa, bet gan saule. Klints jau sākotnēji bija zināma kā "Sfinksa", taču man ļoti nepatika, kā krita gaisma. Staigāju apkārt, gaidīju, cerēju, ka saules stāvoklis mainīsies, bet grupu ceļojumos laiks ir ierobežots. Aizej vienu loku, atnāc atpakaļ, bet gaisma joprojām nav tāda, kā gribētos. Beigās nodomāju: būs jāfotografē tā, kā ir. Un redz, rezultāts izrādījās daudz labāks, nekā pati biju cerējusi.
Man vispār ļoti patīk, ja debesīs ir mākoņi. Tie piešķir fotogrāfijai raksturu, dziļumu un noskaņu. Savukārt pilnīgi zilas debesis bez neviena mākoņa man šķiet mazliet garlaicīgas. Piemēram, Ēģiptē bieži ir tieši tādas debesis. Skaisti, protams, bet fotogrāfijā reizēm pietrūkst tās papildu dimensijas. Savukārt asociācijām ar pūķi gan biju pārsteigta. Kad fotogrāfs rakstīja, ka attēlā saskata pūķi, man pašai tas pat nebija ienācis prātā. Tas laikam ir viens no interesantākajiem fotogrāfijas aspektiem – katrs tajā ierauga kaut ko savu.
I.N.: Iedomājies situāciju: šķirsti savu ceļojumu albumu kopā ar ciemiņiem. Vai gadās tā, ka viņi sajūsminās par kādu fotogrāfiju, bet tu pati nodomā: "Nu, nekas īpašs jau tur nav"?
I.R.: Jā, tā gadās diezgan bieži. Tuvinieki nereti pasaka: "Cik superīga bilde!", bet es pati tajā nesaskatu neko īpašu. Reizēm ir arī otrādi – man šķiet, ka kāds kadrs ir ļoti izdevies, bet citi to īpaši nepamana. Laikam jau tas ir normāli. Es tomēr neesmu profesionāla fotogrāfe, un man apkārt arī nav cilvēku, kas uz fotogrāfiju skatītos profesionāli.
I.N.: Bet vai kādam tomēr lūdz padomu, izvēloties bildes?
I.R.: Jā, dažreiz konsultējos ar dēlu. Viņš arī daudz ceļo un fotografē. Mēs mēdzam viens otram nosūtīt savus kadrus, apspriest tos, salīdzināt viedokļus. Galu galā katram fotogrāfam ir savs skatījums, un tas, kas patīk vienam, ne vienmēr uzrunās otru.
Kadra medībās: vispirms fotogrāfe, pēc tam ceļotāja
I.N.: Vai tu vispirms esi ceļotāja un tikai tad fotogrāfe, vai tomēr vispirms noķer kadru un tikai tad sāc baudīt ceļojumu?
I.R.: Es laikam vispirms esmu fotogrāfe. Man ir ļoti grūti izslēgt to "fotografēšanas režīmu". Tiklīdz ieraugu kaut ko īpašu, tā uzreiz gribas to iemūžināt. Atceros, ka pirmajos ceļojumos vienmēr “vilkos” grupas beigās: visi jau klausās gida stāstījumu, bet es vēl fotografēju. Esmu pacietīga un gatava gaidīt īsto kadru, cik nu grupas temps to atļauj. Vienlaikus arī skatos, lai pārāk neatpaliktu un nenoklīstu.
I.N.: Vai mēdz pārkāpt kādus noteikumus vai aizliegumus, lai tiktu pie labāka kadra?
I.R.: Nē, īpaši ne. Es neesmu no tiem cilvēkiem, kas gatavi riskēt vienas fotogrāfijas dēļ. Godīgi sakot, man pašai reizēm ir bail. Turklāt, kad ceļoju kopā ar dēlu un viņš aiziet kaut kur tuvāk klints malai vai kādā citā riskantākā vietā, man pat skatīties ir grūti.
I.N.: Gatavojoties mūsu sarunai, pajautāju mākslīgā intelekta programmai, ko varētu jautāt ainavu fotografēšanas entuziastam. Tas apgalvoja, ka īsta ainava bez rīta vai vakara miglas nemaz nav iedomājama. Kā tev šķiet?
I.R.: Aizsūtīt tam AI ziņu, ka es ar miglu aizrauties nemaz nemīlu! (Smejas.) Man miglas bildes pašai īpaši nepatīk, un konkursiem tās parasti neizvēlos. Protams, ir situācijas, kad migla rada noskaņu, bet, ja tās ir par daudz, tā vienkārši visu aizsedz. Tad tu vairs neredzi ne ainavu, ne detaļas, un man tas nešķiet saistoši.
I.N.: Kā ir ar saullēktiem un saulrietiem? Kurš tev ir tuvāks?
I.R.: Kaut kā manā foto arhīvā vairāk ir saulrietu. Saullēktiem tomēr tās agrās celšanās... Lai gan ir bijuši arī skaisti izņēmumi. Piemēram, Senegālā gids Edgars Kuzmans prata mūs motivēt piecelties laikus. Ar otru Inetu devāmies uz laivu un sagaidījām burvīgu saullēktu, kamēr pārējie vēl gulēja. Tā bija viena no tām reizēm, kad saproti, ka bija vērts.
Vietas, kas vispirms tiek pamanītas fotogrāfijās vēlāk partop konkrētu ceļojumu plānos
I.N.: Vai Tev mēdz būt tā: ieraugi sociālajos tīklos kādu bildi, nezini, kur tas ir, bet uzreiz saproti – es gribu tur aizbraukt un nofotografēt?
I.R.: Jā, absolūti! Man, piemēram, jau ilgāku laiku ir sapnis nokļūt Alpos pie Tre Cime di Lavaredo virsotnēm Dienvidtirolē. Tās trīs slavenās klintis ir redzamas neskaitāmās fotogrāfijās, un katru reizi, kad to vietu redzu kādā fotogrāfijā, gribu turp doties. Vienīgā problēma ir tā, ka līdz labākajiem skatu punktiem jāiet pārgājienos, bet es neesmu lielu pārgājienu cienītāja. Mans ideālais variants būtu ceļojums, kur pieved iespējami tuvu – teju laba fotokadra attālumā.
I.N.: Cik liela nozīme, izvēloties ceļojumu, ir gidam?
I.R.: Ja braucu kopā ar savu pastāvīgo ceļabiedreni Zani vai pazīstamu kompāniju, tad gida personība nav noteicošais faktors. Taču, ja dotos viena, tas būtu daudz svarīgāk. Ir gidi, kuru vadītās grupās vienkārši jūties labi. Man, piemēram, ļoti patīk ceļot grupās, kuras vada Džeina.
I.N.: Kā ir ar laikapstākļiem? Vai sliktā laikā fotografē mazāk?
I.R.: Lietus laikā fotografēju ļoti maz. Man lietus tiešām nepatīk. Ja visu dienu nepārtraukti līst, tad sajūta ir tāda, ka fotogrāfiju ziņā diena ir zaudēta. Protams, ja lietus mijas ar saules brīžiem, tad vēl var atrast iespējas noķert kādu interesantu kadru.
Ar vēju gan ir citādi. Islandē piedzīvoju tik spēcīgu vēju, ka ejot pa vējam to gandrīz nejutu, bet atceļā knapi varēju paiet uz priekšu. Tikai tad sapratu, cik stiprs tas patiesībā bija.
Tomēr daudz ko nosaka arī kompānija. Ja esmu kopā ar Zani, tad pat lietainā dienā atrodam, ko darīt un kā labi pavadīt laiku.
I.N.: Tu minēji, ka veido ceļojumu albumus. Vai vēlāk tos arī pārskati?
I.R.: Ne pārāk bieži, taču tie izrādās ļoti noderīgi. Nesen draugs jautāja, kur Polijā bija tā vieta, kur mēs rāpāmies pa šaurām alu ejām. Protams, no galvas es to vairs neatcerējos. Viņam telefonā bija tikai bilde bez jebkāda apraksta. Toties man albumā viss ir pierakstīts, tāpēc atlika tikai atšķirt vajadzīgo lapu, un vietas nosaukums uzreiz bija rokā.
I.N.: Vai mēdz atgriezties vietās, kur jau esi bijusi?
I.R.: Valstīs gan atgriežos diezgan bieži, bet konkrētas vietas cenšos izvēlēties jaunas. Man patīk redzēt ko vēl nepiedzīvotu. Izņēmums parasti ir galvaspilsētas, kurās maršruti bieži vien ved atkārtoti. Atzīšos, tās ir vienas no retajām vietām, kuras labprātāk aizstātu ar kādu jaunu dabas objektu vai mazāk zināmu reģionu. Fotografēšanai un ceļošanas priekam man tomēr visvairāk patīk atklāt vēl neredzēto.
Labs kadrs svarīgāks par dārgu tehniku
I.N.: Parunāsim par tehniku! Ar ko Tu fotografē?
I.R.: Tikai un vienīgi ar telefonu. Kādreiz man bija arī nopietna fotokamera, kuru ņēmu līdzi visos ceļojumos līdz pat pandēmijai. Taču ar laiku sapratu, ka tā ir smaga un kļūst par lieku nastu. Pēc pandēmijas, braucot uz Islandi, fotoaparātu vēl paņēmu līdzi, taču tā arī ne reizi neizvilku no somas. Tikmēr jaunais telefons darīja savu darbu teicami, un es sapratu, ka manām vajadzībām tā kvalitāte ir pilnīgi pietiekama. Kopš tā laika “smago” tehniku esmu atstājusi mājās.
I.N.: Cik bieži maini telefonu, ja tas ir Tavs vienīgais fotoaparāts?
I.R.: Šo telefonu nopirku 2021. gadā, tieši pirms pirmā lielā ceļojuma pēc pandēmijas. Iepriekšējam jau bija sākušās problēmas ar bateriju. Šis man ir kalpojis labi, bet domāju, ka nākamgad gan būs laiks meklēt jaunu.
I.N.: Vai savas bildes mēdz apstrādāt vai uzlabot ar kādām programmām?
I.R.: Nē, īpaši ne. Maksimums, ko daru, ir kadra apgriešana, ja malā gadījies kaut kas lieks vai traucējošs. Dažādus filtrus un apstrādes programmas neizmantoju. Man patīk, lai bilde izskatās dabiska. Bieži vien, pārāk daudz uzlabojot, debesis kļūst nedabīgi košas, krāsas pārspīlētas un pazūd īstā sajūta, kāda bija konkrētajā brīdī.
I.N.: Ceļojumi ir viena lieta, bet kā ir ikdienā? Vai arī Latvijā un ikdienas gaitās daudz fotografē?
I.R.: Ikdienā neesmu no tiem cilvēkiem, kas fotografē katru soli. Taču, ja izbraucam kaut kur dabā vai atklājam kādu jaunu vietu Latvijā, telefons rokā atrodas diezgan ātri. Daba mani joprojām interesē visvairāk.
Ar pieminekļiem gan ir citādi. Tos nobildēju tikai tad, ja zinu vai gribu uzzināt to stāstu. Piemēram, pagājušajā gadā bijām Skopjē, kur pieminekļu ir ārkārtīgi daudz. Pēc tam skaties bildēs un domā: "Kas tas īsti bija?" Šādos brīžos ļoti noder gan Google Lens, gan mākslīgais intelekts, kas palīdz noskaidrot, ko tas īsti esi nofotografējis.
I.N.: Zinot, cik labas bildes Tev izdodas, vai draugi un radinieki pasākumos nemēdz lūgt Tevi kļūt par oficiālo fotogrāfi?
I.R.: Par laimi, nē! (Smejas.) Patiesībā nesen brāļa sievas jubilejā es pati lūdzu, lai kāds cits nofotografē mūsu ģimeni, jo gribējās arī pašai tikt kadrā. Turklāt telpās fotografēt ir pavisam cita lieta. Ja apgaismojums nav labs, ar telefonu vien nepietiek. Tad jau vajadzīgs nopietnāks fotoaparāts un laba gaisma.
I.N.: Kas, Tavuprāt, ir neveiksmīga ainavas fotogrāfija?
I.R.: Manuprāt, tāda, kurā vairs nevar saskatīt pašu ainavu. Pārāk daudz miglas, lietus vai pelēcības. Protams, reizēm arī šādos apstākļos izdodas kas interesants, bet kopumā man patīk, ja ainava ir skaidri nolasāma. Lietus pilienus ar telefonu skaisti noķert ir grūti, bieži viss pārvēršas vienā pelēkā dūmakā. Un, ja redzu, ka bilde nav izdevusies un man pašai nepatīk, es to ilgi neturu. Dzēšu ārā un dodos meklēt nākamo kadru.
I.N.: Un, šķiet, tieši tas arī ir galvenais noslēpums – vienmēr saglabāt zinātkāri, prieku par ceļošanu un gatavību pamanīt skaisto. Paldies par sarunu, un lai vēl daudz izdevušos kadru gan konkursos, gan ceļojumos!
I.R.: Paldies! Lai izdodas atrast skaistus kadrus arī citiem ceļotājiem!
Teksts: "Impro" ceļojumu kuratore Ilze Neikena